Sākt šajā brīdī

– Es jūs zinu, – viņš sacīja. – Es arī jūs esmu saticis.

Viņš atkal saviebās, izskatīdamies nedaudz nosodošs.

Kāds nedraudzīgs cilvēks, Libija prātoja. Bet, nu, cilvēki jau ir dažādi. Tad viņa atcerējās, kur pēdējo reizi viņu redzējusi. Viņš bija tas acu mielošanas objekts, kuru viņa bija pētījusi vēl tikai šorīt. – Jūs ejat uz sporta zāli Frankie and Johnny’s, – viņa ieteicās. Tiklīdz tas bija pateikts, Libija vēlējās, kaut nebūtu atvērusi muti.

Skaidri varēja redzēt, ka tagad viņš Libiju atcerējās, bet acīmredzot viņa vīrieti bija kaut kā aizkaitinājusi. Viņš nesmaidīja un neko neteica.

– Kas par lietu, vai es aizņēmu jūsu mīļāko trenažieri? – viņa sprēgāja. Šis vīrietis droši vien domāja, ka viņa ir resna. Ņemot vērā, cik perfekts gandrīz jebkurā ziņā bija paša ķermenis.

Viņš ignorēja jautājumu.

– Jūs pazīstat Libiju? – Keisija jautāja, acīmredzot svētā nevainībā nepamanot spriedzi abu starpā. Šī meitene nudien nebija no kautrīgajām.

– Esam tikušies sporta zālē, – ārsts teica un uzsmaidīja pusaudzei. Tas bija patiesi jauks smaids, kādu viņš nevīžoja veltīt Libijai. Viņa negribēja atzīt, ka viņu tas būtu iepriecinājis. Tagad Libija skaidri zināja, ka pie vainas ir liekās mārciņas vai varbūt šis vīrietis kaut kā bija informēts par viņas mēnešiem ilgo bezdarbu. Libija kā aizstāvēdamās sakrustoja rokas un tad, aptvērusi savu žestu, pēkšņi tās nolaida gar sāniem un iztaisnoja plecus. Viņai noteikti nebija vajadzīgas šī svešinieka simpātijas.

– Mani sauc Keisija, un šī ir mana draudzene Ava, – Keisija mundri turpināja, uzsmaidot ārstam.

Ava uz viņu bailīgi paskatījās. – Filips Stouns, – viņš sacīja.

Libija ievēroja, ka vīrieša skatiens pakavējas pie Avas un viņš uz mirkli sarauc uzacis, pirms atkal pievēršas Libijai. Izskatījās, ka viņš gatavojas kaut ko sacīt, kad ierunājās Keisija.

– Mēs nesam cepurītes no dziju veikala priekšlaikus dzimušajiem mazuļiem.

– Jūs tās visas pašas noadījāt?

– Visas ne, – Keisija atbildēja. – Bet dažas no tām.

Dakteris Stouns pilnībā ignorēja Libiju. – Jūs esat paveikušas lielisku darbu. Ir svarīgi, lai priekšlaikus dzimušajiem būtu silti. Daudz siltuma zūd tieši caur galvu, tāpēc cepurītes ir ļoti svarīgas.

– Arī mamma tā teica.

Filipa skatiens atgriezās pie Libijas, un viņš atkal saviebās. Libija jau gatavojās jautāt, kas viņam nepatīk, kad lifts apstājās un durvis atvērās.

Vairs neko neteicis, viņš izkāpa un devās projām pa vestibilu.

Libija vēroja viņu aizejam. Cik nepatīkams, egoistisks vīrietis! Viņš Libiju pat nepazina, tomēr lika justies tik nevērtīgai.

Varbūt viņš iedomājās, ka viņa tam sporta zālē situsi kanti. Tas bija smieklīgi, lai gan viņai nācās atzīt, ka izmantojusi viņu domu novēršanai. Viņa to nebija izrādījusi; vismaz cerēja, ka nav to darījusi.

Libija godīgi atzina, ka svešais izskatījās labi, bet tas nenozīmēja, ka viņš to interesētu citādi kā vien veids domu novēršanai. Viņš šķita gluži patīkams. Pareizāk sakot, bija šķitis līdz šim brīdim.

Vērojot pārējos vīriešus, Libija saprata, ka daži tīkoja izrādīt, cik mārciņu spēj pacelt, un nemaz nemēģināja to kaut nedaudz noslēpt. Libija nebija pieķērusi ārstu tīksmināmies par sevi spogulī, neizskatījās arī, ka viņš izrādītos. Viņš gāja uz zāli, lai trenētos tieši tāpat kā viņa. Tomēr viņš bija pietiekami glīts, lai piesaistītu viņas uzmanību.

Turpmāk pēc šīs tikšanās viņa skatīsies citur.

– Sveikas, meitenes, – sacīja sieviete pie māsu posteņa.

– Lidija man zvanīja, kad jūs jau bijāt izgājušas.

– Šerona Dženingsa? – Libija vaicāja.

– Jā, tā esmu es. – Šerona bija pusmūža sieviete, tērpusies puķainā virsvalkā un baltās biksēs. Viņas smaids bija silts un draudzīgs. – Redzu, ka satikāt dakteri Stounu.

– Kāpēc viņš ir tāds dīvains? – Libija jautāja, nespēdama noturēties.

– Mēs viņu saucam par Akmens1 sirdi, – Šerona smiedamās teica. – To var saprast, – Libija nomurmināja. – Viņš ir tik draudzīgs kā klaburčūska.

– Bet viņš ir smuks, – Keisija iebilda, dedzīgi vēlēdamās ārstu aizstāvēt. – Jā gan. Patiesi smuks, – Šerona piekrita.

– Un lielisks ārsts.

– Kāpēc jūs viņu saucat par Akmens sirdi? – Keisija jautāja.

Godīgi sakot, Libijai pašai kārojās to uzzināt. Skaidrs, ka viņš nebija nekāds sirsnīgais cilvēks, bet izskatījās, ka te slēpjas kas vairāk.

– Viņš salauž sirdis. Bezgala daudz sieviešu, kas šeit strādā, ir metušas aci uz dakteri Stounu, bet viņš nav izrādījis nekādu interesi. Man ir aizdomas, ka viņam bijusi sāpīga pieredze, tāpēc viņš izvairās no jaunām attiecībām slimnīcā.

Acīmredzot viņš vēlējās pilnībā izvairīties no attiecībām, ja viņa reakcija, sarunājoties ar Libiju, bijusi tik ierasta. Kaitinošs vīrietis. Libijai reti bija izjutusi tik strauju nepatiku pret kādu kā pret šo iesīkstējušo Akmens sirdi. Spriežot pēc viņa sejas, šīs izjūtas bija abpusējas.

– Mēs atnesām vēl cepurītes, – sacīja Keisija.

– Brīnišķīgi. – Šerona paņēma abus plastmasas maisiņus un novietoja tos aiz letes.

– Mani sauc Libija Morgana.

– Priecājos iepazīties, Libij.

– Vai varam paskatīties uz mazuļiem? – Ava jautāja.

– Protams. – Šerona aizveda viņas pie jaundzimušo telpas loga. – Šeit ir jaundzimušie, bet priekšlaikus dzimušie atrodas atsevišķā nodalījumā.

Mazuļi gulēja kārtīgās rindās mazās gultiņās, pie kuru galvgaļa bija piestiprinātas kartītes ar uzvārdu. Ikviens bija ietīts rozā vai zilā sedziņā.

– Viņi ir tik smukiņi, – teica Keisija, pētīdama mazuļus logā.

– Tur viens raud, – Ava sacīja, norādot uz mazuli, virs kura galvas bija lasāms uzvārds Vilkokss. – Vai kādam nebūtu jāpārbauda, vai viss kārtībā?

– Raudāšana nāk par labu viņu plaušām, – Šerona paskaidroja. – Bet mums arī pietrūkst darbinieku. Mums jāpaļaujas uz brīvprātīgajiem, kas ierodas, lai paauklētu mazuļus.

– Vai es varētu kļūt par brīvprātīgo? – Keisija vaicāja.

– Man patīk mazulīši.

– Atvaino, mīļā, jābūt vismaz 21 gadu vecam.

Libija ievēroja šūpuļkrēslu telpas stūrī.

Šerona, šķiet, bija sekojusi viņas skatienam, jo paskatījās uz Libiju un uzsvērti sacīja:

– Kā jau teicu, mums lieti noderētu vēl daži brīvprātīgie. – Neskatieties uz mani, – Libija sacīja, piespiedusi plaukstu krūtīm. – Es neko nezinu par mazuļiem.

– Tas nemaz nav vajadzīgs, – Šerona uzstāja. – Vajag tikai turēt mazuli un šūpoties. Būsiet pārsteigta, cik tā ir nomierinoša sajūta. Varu apzvērēt, ka auklētāji iegūst tikpat, cik auklējamie.

Nomierinoši? Zīdaiņi? Libija bija upurējusi savu laulību, jo uzstāja, ka bērnu radīšana jāatliek līdz brīdim, kad viņas karjera būs sasniegusi īsto punktu. Skatoties uz jaundzimušajiem, viņa juta atmostamies sen apspiestas ilgas. Libija nespēja neprātot, kas būtu noticis, ja viņa būtu padevusies un viņai un Džo būtu piedzimis mazulis. Tagad šādai prātošanai nebija jēgas. Tomēr doma negribēja pazust.

– Jūs varētu apsvērt brīvprātīgās darbu, – Šerona maigi uzstāja.

Libija piedzīvoja dīvainas izjūtas – viņa juta, ka elpa ķeras kaklā, piedāvājumam pieņemot skaidrākas aprises viņas apziņā. Viņa bija sākusi adīt un tagad, tikai nedaudzas minūtes pavadījusi slimnīcā, patiešām apsvēra iespēju kļūt par brīvprātīgo. Vai to Heršels bija domājis, kad ieteica sākt dzīvot?

5. nodaļa

Filips Stouns piecēlās un pavadīja līdz sava kabineta durvīm kādu jaunu pāri. Piektdien no rīta viņš operēs abu trīs mārciņas smago dēlu, kurš bija piedzimis desmit nedēļas pirms laika. Mazajam Bleinam bija samērā bieži sastopams sirds vārstuļa defekts. Savā karjerā Filips bija veicis šo procedūru vairāk reižu, nekā pats spēja atcerēties.

Tomēr viņš nekad nebija operējis šo bērniņu, un abi vecāki izskatījās gatavi sabrukt no satraukuma un bailēm.

– Tad līdz piektdienai, – Filips sacīja savā vispārliecinošākajā balsī.

Sieva apstājās un ieskatījās ārstam acīs. Viņas pašas acis bija asaru pilnas. – Dakteri Stoun, vai jūs lūdzaties?

Viņš svārstījās, nespēdams izlemt, kāda būtu pareizā atbilde. Bērnībā viņš bija apguvis mātes mācītās lūgšanas. Viņa bija katoliete, bet tēvs, nu, tēvs nebija īsti ne šis, ne tas. Beidzot vidusskolu, vecāmāte bija uzdāvinājusi viņam Bībeli. Tā joprojām bija viņa mājās… kaut kur.

– Annij. – Vīrs vedināja sievu uz liftu.

– Tas ir mūsu pirmais mazulis, – jaunā māmiņa trīcošā balsī sacīja. – Viņš mums ir vissvarīgākais pasaulē.

– Es lūdzos, – Filips sacīja pēc garas pauzes. Pēdējā laikā viņš to nebija darījis, bet pēdējos trīsdesmit deviņos gados neapšaubāmi bija reizes, kad viņš vērsās pie Dieva. Ne vienmēr pašos pieklājīgākajos vārdos vai veidā, kas tehniski varētu atbilst lūgšanai, bet vienmēr tik patiess, cik viņš spēja.

– Tad lūdzieties piektdien, – viņa mudināja, pagriezās un devās līdzi savam vīram.

Pāris iekāpa liftā. Vīrs aplika roku sievas šaurajiem pleciem. Filips ievēroja, kā viņa atbalstās pret vīrieti, it kā dzīvesbiedra mīlestība un spēks būtu vienīgais, kas palīdzētu noturēties kājās.

Viņu mazuļa izredzes bija labas; Filips neparedzēja komplikācijas. Puikam viss būs kārtībā… ar Dieva palīdzību.

Nākamo stundu viņš strādāja pie dokumentiem un, pacēlis galvu, pārsteigts ieraudzīja, ka ir jau pāri septiņiem. Viņš bija gribējis doties projām agrāk. Veci ieradumi ir noturīgi, noturīgāki, nekā viņš bija iedomājies. Lai atrastu līdzsvaru dzīvē, viņš bija licis lietā disciplīnu un atturēšanos. Tomēr bija ļoti viegli atkrist atpakaļ slazdā, ko veidoja pārāk ilgas darba stundas slimnīcā un pilnīga iegremdēšanās darbā.

Viņš glāba dzīvības, un šiem mazuļiem viņš bija nepieciešams. Taču ar sarūgtinājumu nācās atzīt, ka apkārtējiem no viņa nebija lielas jēgas, ja visa viņa uzmanība bija pievērsta tikai slimnīcai. Pēc šķiršanās no Hīzeras viņš saprata, ka tā bijusi viņa vaina. Tolaik viņš juta, ka Hīzera vēlas vairāk, nekā viņš vēlējās viņai sniegt.

Pēc šķiršanās viņš piedzīvoja vēl kādu atskārsmi. Tik ilgas darba stundas bija izdzēsušas jebkādu apjausmu par sevi. Slimnīcā viņš katru dienu ienira dzīvības un nāves drāmā, kas norisinājās visapkārt, un nebija laika pārdomāt vai ļaut šiem notikumiem sevi ietekmēt. Viņam bija nepieciešams tikt projām, padomāt, atlicināt laiku sev pašam un dzīvei ārpus slimnīcas sienām.

Kopš tā laika Filips bija daudz domājis par savu tieksmi tik vienpusīgi un pilnīgi koncentrēties tikai darbam. Viņš saprata, ka šai rakstura iezīmē ir kas vairāk nekā uzticīga nodošanās savam pienākumam. Pašanalīze nebija patīkama vai sevišķi viegla, bet viņš zināja: ja grib gūt piepildījumu dzīvē ārpus darba, viņam nāksies mainīties. Viņš apjauta, ka pieder cilvēkiem, kuriem stingra pašdisciplīna un panākumu gūšana padodas vieglāk nekā atpūta. Vēl nebija sasniegta stadija, kad varētu justies ērti ārpus saviem aizsargvaļņiem, bet viņš pie tā strādāja.

Viens no pirmajiem soļiem bija negrozāms likums atstāt Sietlas slimnīcu pirms pulksten septiņiem vakarā. Kādu laiku viņš lūkojās apkārt, meklēdams kaut ko ārpus darba, ar ko aizpildīt laiku. Tad arī bija dzimusi ideja par burāšanu. Viņam patika būt pie ūdens, un doma par Padžetsaundu vai Vašingtona ezeru šķita pacilājoša. Pēc ilgākas izpētes un vairākām burāšanas nodarbībām viņš iegādājās pats savu burulaivu un darījuma gaitā ieguva arī labu draugu. Filipam bija labas attiecības ar burāšanas instruktoru, un abi bieži uz pāris stundām devās burāt. Viņi nebija sirdsdraugi, bet ar Fredu bija patīkami kopā pavadīt laiku. Daudzus vasaras vakarus Filips pavadīja uz Vašingtona ezera, baudot sauli un silto vēsmiņu. Nesen kolēģi viņu uzaicināja spēlēt pokeru. Viņš uzaicinājumu pieņēma un priecājās par biedrisko atmosfēru. Kārtis nekad nebija bijušas viņa stiprā puse, un viņš zaudēja daudz biežāk nekā uzvarēja, bet iespēja izsmieties kopā ar domubiedriem bija tik patīkama, ka kompensēja zaudējumus. Dīvaini gan bija tas, ka vienmēr bija sevi jāpierunā turp doties, lai gan viņš vienmēr labi pavadīja laiku. Sirds dziļumos viņš joprojām bija vientuļnieks.

Filips izslēdza datoru, ignorējot garo e-pastu sarakstu, uz kuru bija jāatbild. Tie varēja mierīgi pagaidīt līdz rītam. Parasti vakaros viņš ātri paēda slimnīcas kafetērijā. Ēdiens nebija slikts; tas bija garšīgāks nekā jebkas, ko viņš prata pagatavot pats, un tā uzturvērtība bija krietni vien augstāka nekā jebkam, ko viņš varētu iegādāties kādā ieskrietuvē.

Ejot pa plašo gaiteni, viņš pamanīja dažas pazīstamas medmāsas. Kopš viņš sāka strādāt šajā slimnīcā, vairākas kolēģes bija ļāvušas saprast, ka viņām nekas nebūtu pretī tikties ar viņu arī ārpus darba. Filipa likumu grāmatā noteikums numur viens bija neveidot attiecības ar mediķēm. Šo mācību viņš bija apguvis jau karjeras sākumā, un tā palika nemainīga.

Laiku pa laikam viņš prātoja par Hīzeru. Viņi bija iepazinušies medicīnas skolā, sākuši dzīvot kopā un nolēmuši apprecēties pēc rezidentūras beigām. Tāds bija sākotnējais plāns. Bet abi nesaprātīgi ilgas stundas pavadīja darbā un viens otru tikpat kā nesatika. Pavadot kopā tik īsu laiku, radās sajūta, ka viņi izkrīt no kopējā ritma – viņiem burtiski bija jāsāk viss no sākuma tajās retajās dienās, kas abiem vienlaikus gadījās brīvas. Viņš zināja, ka abi attālinās, bet nesaprata, tieši cik liela kļūst šī plaisa, līdz kādu dienu atgriezās tukšā dzīvoklī. Hīzera bija izvākusies. Viņš bija centies runāt un atšķetināt sarežģījumus, bet sieva nebija klausījusies.

Jauki. Kā vēlies. Viņš saglabāja aukstasinību aptuveni mēnesi, atvēlēja Hīzerai laiku pārdomām un gaidīja, ka viņa nāks pie prāta. Bet viņa to nedarīja. Nākamais, ko viņš uzzināja: Hīzera, viņa mūža mīlestība, bija apprecējusies ar kādu citu ārstu un aizbraukusi no štata. Tik vienkārši.

Viņam bija nepieciešami seši mēneši, lai pārvarētu šoku. Viņš satikās ar citām sievietēm, bet iznākums lielākoties bija tāds pats. Filips un Mārša Linča, laikraksta The Seattle Times reportiere, bija tikušies gandrīz gadu, pirms viņa pateica, ka visam beigas. Filips jutās satriekts, jo bija domājis, ka ar abu attiecībām viss ir pilnīgā kārtībā. Protams, viņš ilgu laiku pavadīja darbā, bet ārsta profesijā tas bija neizbēgami. Reiz viņi bija pat runājuši par kāzām. Māršai aizejot, viņa paziņoja, ka par precēšanos nevar būt ne runas. Ar asarām acīs Mārša teica, ka viņš saglabā distanci, kuru nav iespējams pārvarēt. Viņa sacīja, ka viņa darbadiena ir neiespējami gara, bet viņa ar to varētu samierināties, ja viņš nebūtu tik noslēgts brīžos, kad abi bija kopā. Nejaukā šķiršanās neizgāja no prāta vēl mēnešiem ilgi.

Viņa problēma, Filips prātoja, ir tā, ka viņš nesaprot sievietes.

Viņam bija vajadzīgi gandrīz astoņi mēneši, lai aptvertu, ka Mārša lielā mērā trāpījusi naglai uz galvas. Filips bija salaulājies ar slimnīcu, bet arī tas vēl nebija viss. Viņš sevi neuzskatīja par noslēgtu vai attālinājušos. Filips nekad atklāti nerunāja par savām raizēm vai izjūtām, bet tas viņu nepadarīja emocionāli nepieejamu, par ko viņu bija vainojusi gan Hīzera, gan Mārša. Un tomēr tendence paturēt domas un izjūtas sevī šķita esam problēma. Viņam bija maz draugu, bet viņš arī nekāroja vairāk. Dzīve nav dzīšanās pēc popularitātes.

Pēc izšķiršanās ar Māršu viņš dažus gadus vairāk vai mazāk bija atturējies no jaunas iepazīšanās. Viņš bija sācis mērķtiecīgi veidot dzīvi ārpus slimnīcas, bet tā bija pastāvīga cīņa, lai neieslīgtu vecajos ieradumos. Laiku pa laikam viņš ilgojās pēc sievietes savos apskāvienos, bet bija godīgi jāatzīst, ka nezina, kā sākt, un nezina, vai viņam vispār piemīt tādas īpašības, kādas sievietes gribēja redzēt un kādas tām bija nepieciešamas vīrietī. Domājot par romantiskām attiecībām, viņam nebija skaidrības par to, kādām tām jābūt – dvēseļu tuvība, dalīšanās intimitātē – , šķiet, tas viss nebija viņam piemērots. Lai gan citi viņu uzskatīja par gudru un inteliģentu, uz šo jautājumu viņam bija grūti atbildēt.

Šis vakars bija tam labs piemērs. Bleini bija viņam uzticējuši sava dēla dzīvību, un viņi paļāvās uz ārsta prasmi izārstēt viņu jaundzimušā dēla sirdi. Ja viņam sekmēsies, zēnam bija labas izredzes dzīvot normālu dzīvi. Viņš apbrīnoja veidu, kā vecāki atbalstīja viens otru. Viņi bija vecāki, draugi, mīļotie. Arī Filips ilgojās pēc šādām attiecībām, pēc sievas un ģimenes, viņš tikai nezināja, vai viņam kas tāds varētu būt iespējams. Trīsdesmit deviņu gadu vecumā mainīties ir grūti.

Problēma ir tā, ka vairums viņa sastapto sieviešu bija ar savu bagāžu. Vai nu viņas bija šķīrušās un sarūgtinātas, ar diviem vai trim bērniem, vai arī tādas pašas kā viņš, salaulātas ar savu karjeru.

Ceturtdienas rītā Filipu pamodināja modinātājpulksteņa zvans. Viņš iestreipuļoja virtuvē un ieslēdza kafijas automātu, kamēr sadabūja sporta apģērbu.

Viņš cilāja svarus sporta zālē, kad pamanīja sievieti, kuru pirmdien bija saticis slimnīcas liftā. Sievieti, kura bija ieradusies kopā ar divām meitenēm un atnesusi cepurītes priekšlaikus dzimušajiem mazuļiem.

Šorīt viņa bija viena pati; acīmredzot draudzene, ar kuru kopā viņa parasti trenējās, nebija varējusi tikt. Abu skatieni sastapās, un sieviete sastinga un sāka skatīties uz citu pusi. Filips nosprieda, ka ir to pelnījis. Tikai paskatoties vien uz viņas meitu, bija skaidra viņas problēma, tāpēc viņš droši vien izturējies pārāk strupi.

Viņš to neapskauda… ak, kā nu viņu sauca… Leslija, Lindija… nē, Libija. Viņš prātoja, vai viņai zināms par meitas grūtniecību. Ārsts par to šaubījās. Patiesībā viņa šķita esam pilnīgā neziņā. Diemžēl meitene nebija daudz vecāka par trīspadsmit vai četrpadsmit gadiem. Viņš varēja interpretēt situāciju nepareizi, tomēr tā nedomāja. Viņš bija redzējis pārāk daudz sieviešu stāvoklī, lai nepazītu simptomus. Pusaudzei bija vaļīgs apģērbs, bet viņa nespēja noslēpt acīmredzamo. Viņš tai liktu augstu atzīmi par gudru maskēšanos. Viņaprāt, meitene bija sestajā vai septītajā mēnesī, tomēr viņa to labi slēpa. Viņš minēja, ka Libijai par to nav ne jausmas. Nebija godīgi vainot māti, bet skaidrs, ka viņa nepievērš meitai ne tuvu tik daudz uzmanības, cik būtu nepieciešams.

Nu Libiju gaida šoks. Un meitene acīmredzot arī nesaņem vajadzīgo medicīnisko aprūpi. Tas izklausījās pēc nelaimi vēstošas kombinācijas. Viņš bija apsvēris domu pateikt kaut ko tieši liftā, bet pārdomāja. Ārsts nevēlējās pārkāpt savas pilnvaras. Tā nebija viņa darīšana. Tomēr viņš raizējās par jauno meiteni un iespējamām sekām viņas un mazuļa veselībai.

– Ei, Filip, būsi šovakar?

Atrauts no pārdomām, Filips pagriezās pret savu draugu pediatru Maiklu Everetu. Viņš nolika svaru stieni, pūloties atšifrēt drauga jautājumu.

– Pokers. Mēs tiekamies pie Ričija. Tu būsi vai ne?

– Būšu, un šoreiz taisos atspēlēt savu naudu. – Ričijs bija Maikla pirmās sievas Hannas brālis. Maikls ļoti pārdzīvoja Hannas nāvi. Mēnešiem ilgi pediatrs bija izsists no līdzsvara. Viņš pilnībā norobežojās no citiem, atteica ielūgumus un darīja tikai to, bez kā nevarēja iztikt. Sēras viņu bija burtiski sagrauzušas.

Kolēģi un draugi bija uztraukušies, ka viņš vairs nekad neatkopsies, bet tad, aptuveni gadu pēc Hannas nāves, Maikls satika Meisiju.

Maikls uzplāja viņam pa muguru. – Labi. Tad tiekamies septiņos pie Ričija.

– Tiekamies.

Ričijs un Maikls kā parasti trenējās kopā, un Ričijs stāvēja viņam blakus ar hanteli katrā rokā. Ričijs nolika hanteles.

– Vai dzirdēji? – Maikls, plati smaidot, jautāja Filipam.

– Meisija ir stāvoklī.

Filips paplikšķināja kolēģa plecu, sajūtot skaudības dzēlienu. – Apsveicu.

Maikls palocīja galvu, izskatīdamies apmierināts ar sevi. – Jā, mēs nupat uzzinājām. Tiekamies vakarā.

– Līdz vakaram, – Filips atsaucās. Viņš bija priecīgs par draugu. Maikls bija labs cilvēks un brīnišķīgs ārsts, darbinieku vidū populārs un cienīts. Filips bija ticies ar Meisiju vienu reizi, un viņam drauga sieva bija gluži labi patikusi. Viņa patiešām nevarēja nepatikt. Viņa atgādināja īstu saulstariņu. Viņš bija ticies arī ar Hannu un juta, ka viņa būtu atzinīgi novērtējusi Maikla izvēli.

Pabeidzis savu parasto treniņprogrammu, Filips devās atpakaļ uz dzīvokli. Slimnīcā bija jābūt tikai pēc stundas. Viņš iegāja dušā, apģērbās un nolēma iedzert vēl vienu tasi kafijas. Ņemot tīru krūzīti no trauku skapja, viņš pamanīja istabaugu uz palodzes. Viņš to bija atnesis mājās no biroja, jo tas izskatījās bēdīgs un sanīcis. Viņš bija cerējis, ka saules gaisma uz palodzes tam nāks par labu.

Taču tas bija nokaltis pavisam. Nomiris viņa nevērības dēļ.

6. nodaļa

Situācija ar darbu izskatījās drūma. Pie apvāršņa nebija nekādu izredžu, un Libija ar katru dienu jutās arvien nomāktāka. Viņa bija noadījusi tik daudz zīdaiņu cepurīšu, ka zināja to rakstu no galvas. Turpinot tādā pašā tempā, līdz mēneša beigām būs noadītas divsimt cepurītes.

Šerona Dženingsa, pirmdien sastaptā medmāsa, bija minējusi, ka dzemdību nodaļai vajadzīgi brīvprātīgie. Viņa arī bija teikusi, ka zīdaiņu auklēšana nomierina. Un Libijai bija vajadzīgs kaut kas, jebkas, kas spētu nomierināt viņas satraukto prātu.

Iespēja atrast iekšējo mieru šķita pievilcīga, un jaundzimušo šūpošana bija ievērojami lētāka nekā grāmatas par šo tēmu. Tomēr viņai bija grūti saprast, kas gan tik ļoti saista pie mazuļiem. Libija nekādā ziņā nebija jutusi ko līdzīgu, kad bijušais vīrs mudināja tikt pie bērna. Bet tagad vilkme bija gluži magnētiska. Viņa ilgojās turēt rokās mazuli. Tas bija kas pilnīgi pretējs tam, ko viņa zināja par sevi, bet tur neko nevarēja darīt. Nu, viņai tāpat nebija nekā labāka, ko iesākt ar savu laiku; tikpat labi viņa varēja pamēģināt. Ceturtdienas rītā pēc treniņa sporta zālē viņa nolēma iegriezties slimnīcā un aizpildīt pieteikuma veidlapu. Veidlapa bija gara, un tās aizpildīšana prasīja daudz vairāk laika, nekā viņa bija iedomājusies. Vairums darbā pieteikšanās anketu bija īsākas. Viņai bija jānodod arī pirkstu nospiedumi. Acīmredzot pirms apstiprināšanas bija jāveic vispusīga personības pārbaude.

Šerona Dženingsa piezvanīja nākamās pirmdienas rītā, lai paziņotu, ka viņa drīkst kļūt par brīvprātīgo darbinieci slimnīcā.

– Ai, lieliski, paldies. – Libija bija cerējusi, ka problēmu nebūs. Viņai nebija pat nevienas soda kvīts par ielas pāriešanu nepareizā vietā.

– Kad jūs gribētu sākt?

– Ak… – Libija īsti nezināja. Dažās dienās kopš pieteikuma iesniegšanas viņai bija laiks par to padomāt, un viņa bija sapratusi, ka jaundzimušo auklēšana varētu arī nepalīdzēt. Lai gan viņa ilgojās pēc mierinājuma un miera, ko bija solījusi Šerona, viņa baidījās, ka jaundzimušo klātbūtnē viņa varētu sākt sapņot pati par savu bērnu. Bērnu dzemdēšanai piemērotākais vecums jau bija garām, lai gan mūsdienās bija iespējams, ka sievietes dzemdē ceturtā gadu desmita beigās vai pat piektā sākumā. Bet viņai nebija vīrieša, tādēļ tas diez vai notiks ar viņu. Zīdaiņu šūpošana tātad varēja būt bīstama viņas dvēseles mieram. Šaubas jau bija iegrauzušas robu pašapziņā. Viņai nebija vajadzīgs pastāvīgs atgādinājums par to, no kā viņa atteikusies reizē ar šķiršanos. Cik gan atšķirīga būtu viņas dzīve, ja viņa būtu devusi Džo to, ko viņš vēlējās. Viņa negribēja just vēl arī vainas sajūtu vai nožēlu.

Ja Libija gribētu dot brīvprātīgu ieguldījumu labam mērķim, viņai vajadzētu apsvērt bezmaksas juridisko pakalpojumu sniegšanu. Diemžēl vairums bezmaksas juridisko konsultāciju apmeklētāju neinteresējās par īpašuma plānošanu, trasta fondiem vai nodibinājumiem, kas bija viņas specializācijas lauciņš.

– Vai jūs varētu ierasties pusdienlaikā? – Šerona noraidošas atbildes nepieņēma.

– Ak…

– Mums ļoti noderētu jūsu palīdzība.

– Protams, – Libija padevās, pirms spēja sevi apturēt. Ak kungs, par ko gan viņa domā?

Šerona nekavējās ar pateicības vārdiem. – Brīnišķīgi; tad uz redzēšanos. – Precīzi pulksten divpadsmitos Libija ieradās dzemdību nodaļā. Šerona iedeva slimnīcas halātu, ko uzvilkt pāri ielas drēbēm, un ieveda viņu mazuļu telpā.

– Izvēlieties zīdaini un sāciet to šūpot, – tā bija vienīgā pamācība, ko Libija saņēma.

Bērnistabā valdīja mazuļu brēcienu kakofonija. Troksnis bija apdullinošs. – Kuru? – Libija jautāja, nesaprotot, kā sākt. Viņa vēl nebija neko izdarījusi, kad jau bija ierauta jaunajā pasaulē.

– Kuru vien vēlaties.

Libija izvēlējās mazuli no tuvākās gultiņas: tuklu, veselīgu, astoņas mārciņas smagu puiku ar tumšu matu cekuliņu. Viņa uzvārds bija Burdzota. Itāļu, viņa minēja. Libija uzmanīgi izcēla zīdaini no mīkstās gultiņas un iekārtojās koka šūpuļkrēslā. Mazulis kliedza vēl skaļāk, kamēr Libija nesāka šūpoties. Sakarsusī, sarkanā sejiņa atslāba, un mazuļa apakšlūpa notrīcēja, viņam pamazām nomierinoties.

Libija nezināja nevienu šūpuļdziesmu, tāpēc klusi dziedāja vienīgo, kuru varēja iedomāties, kādu Rika Springfīlda hitu no astoņdesmitajiem gadiem. Tas nebija nekāds Brāmss, bet viņas maigā balss, šķiet, bija iedarbojusies. Dažu minūšu laikā mazais Burdzota bija cieši aizmidzis Libijas rokās.