Sākt šajā brīdī

Par nelaimi, Libija nekad nebija jutusies tuva tēvam. Viņš bija civilpersona Gaisa spēkos, strādāja par datoranalītiķi un vienmēr bija ieturējis distanci. Mazā ģimene saņēma pirmo emocionālo triecienu, kad Libijas vecākais brālis Timijs gāja bojā, vizinoties ar divriteni. Viņu sabrauca piedzēries autovadītājs, kurš pēc tam aizbēga no notikuma vietas. Tēvs īpaši smagi pārdzīvoja dēla traģisko nāvi. Lai gan Libija to apzinājās tikai neskaidri, Timija nāve iedragāja viņas vecāku laulību. Un tad mātei atklāja vēzi.

Roberts Morgans pēc dēla nāves šķita noslēdzamies sevī. Piedzērušais šoferis bija atņēmis vairāk nekā viņas brāļa dzīvību: viņš bija iznīcinājis ģimeni. Māte un tēvs vairs nekad nebija tādi paši kā agrāk. Tēvs vairs nekad nesmējās un neķircināja Libiju. Mazotnē viņai bija paticis, ka tēvs viņu paceļ un griež sev apkārt. Viņa neatcerējās, ka tēvs būtu vēl kādu reizi ar viņu rotaļājies pēc Timija zaudējuma.

Palikuši divatā, Roberts un Libija pat sarunājās reti. Dienā, kad meitu uzņēma Nacionālajā goda biedrībā, tēvs nebija aizgājis uz skolu, lai piedalītos atzinības pasniegšanā. Viņš nebija fotografējis Libiju kopā ar puisi, ar kuru viņa devās uz vidusskolas vecākās klases balli, kā to darīja citi vecāki, un dzimšanas dienās un Ziemassvētkos viņš dāvināja naudu. Izskatījās, ka viņam meita vienkārši nerūp. Bet vienalga viņš bija Libijas tuvinieks. Viņas vienīgais tuvinieks.

Mātes Libijai trūka – šobrīd vairāk nekā jebkad agrāk. Viņa ilgojās iekļauties mātes rokās un rast mierinājumu siltajā apskāvienā, kā bija darījusi, kad bērnībā no kaut kā baidījās. Māte vienmēr prata viņu uzmundrināt. Kad pirmajā klasē Libija nesaņēma ielūgumu uz kādu dzimšanas dienas ballīti, māte viņu bija aizvedusi dzert tēju uz smalku restorānu. Abām bija īpašas cepures un cimdi, un viņas mielojās ar gurķu sviestmaizēm. Visus šos gadus pēc mātes nāves Libijai bija pietrūcis šo apskāvienu un zīmīšu, kuras māte mēdza rakstīt un ielikt pusdienu kastītē. Pasniegusies pēc tālruņa, Libija kontaktu sarakstā sameklēja tēva numuru Spokeinā. Meklēšana pati par sevi bija bēdīgs fakts. Šarlīna atbildēja pēc trešā signāla.

– Sveika, Libij, – pamāte sacīja, izklausīdamās priecīga, dzirdot viņas balsi. Abas nedaudz papļāpāja, apmainīdamās pieklājības frāzēm, un tad Libija jautāja: – Kādi ir tavi un tēta plāni šai nedēļas nogalei? Es iedomājos, ka varētu aizbraukt jūs apciemot.

Šarlīna vilcinājās. – Vai viss kārtībā?

– Jā, protams. Man tikai nepieciešamas pārmaiņas. – Patiesībā viņai bija vajadzīgs kāds mērķis, kaut kas tāds, kas neļautu sēdēt dzīvoklī un lēnām jukt prātā.

– Tu vēl nestrādā?

– Vēl ne. – Vārdi gandrīz iesprūda rīklē. Viņa jutās īsta neveiksminiece.

– Tevi mazliet jāpalutina, – Šarlīna līdzjūtīgi nomurmināja. – Atbrauc gan, un es pagatavošu kaut ko garastāvokļa uzlabošanai. Man ir jauna recepte makaroniem ar sieru, kuru gribu izmēģināt.

– Es nedrīkstu ēst makaronus ar sieru, – Libija iebrēcās, jau gandrīz histēriski smejoties. – Man jāēd biezpiens.

– Ai, mīļā, vai tu esi pieņēmusies svarā?

– Tas ir no saldējuma, – Libija sūrojās. Pie vainas bija vēlas Džeja Leno vakara televīzijas pārraides un ikmēneša populārākais saldējums. Tā kā nebija iemesla laikus iet gulēt, viņa bieži neaizmiga līdz pat vieniem vai diviem naktī. Libija zināja, ka būtu jābeidz našķoties vēlu naktī, bet nevarēja saņemties un piespiest sevi. Mierinājumam bija atlicis tik maz. Pirms atlaišanas Libijai nebija ne jausmas, kāds mierinājums satrauktai sirdij un prātam var būt saldējums.

– Sāc apmeklēt sporta zāli, – Šarlīna ieteica. – Tas palīdzēs. Un te jau nāk tavs tēvs.

– Kā iet, Libij? – Roberts Morgans vaicāja. Viņš nekad nebija bijis sirsnīgs un rotaļīgs tēvs, bet pēc Timija un Mollijas zaudēšanas vispār vairs nezināja, kā izturēties pret Libiju.

– Varbūt es varētu aizbraukt uz Spokeinu jūs apciemot, – Libija sacīja. – Pēdējo reizi mājās esmu bijusi pirms krietna laika.

– Tu gribi teikt, ka tev joprojām nav darba? – Šis jautājums izklausījās kā apsūdzība.

– Es cenšos, tēti, – viņa sacīja, pūloties neizklausīties vainīga. Tā taču nebija, ka viņa nebūtu centusies atrast darbu. Viņa bija, cik spēka, skrējusi no vienas intervijas uz citu, ar priecīgu sejas izteiksmi uzklausot daudzos noraidījumus. Šķita: jo ilgāk viņa ir bez darba, jo grūtāk ieinteresēt potenciālo darba devēju.

– Nu, mēs priecātos, ja tu atbrauktu paciemoties. – Liels uzsvars bija likts uz pēdējo vārdu.

Paciemoties. Ne palikt. Paciemoties.

Libija dziļi izelpoja, norijot vēl vienu pazemības mācības kumosu. – Paldies, tēti.

Sagaidījusi nedēļas nogali, Libija aizbrauca uz Spokeinu sestdienas rītā un palika tur līdz svētdienas priekšpusdienai. Apciemojums bija īss un jauks. Šarlīna līdzjūtīgi nolūkojās, kad tēvs uzskatīja par nepieciešamu dalīties nelūgtos un nevēlamos padomos.

Neatmet visam ar roku. Pacenties vairāk.

Neesi tik izvēlīga.

Esi gatava sākt no zemākā pakāpiena.

Pierādi sevi.

Viņš klāstīja to visu tā, it kā Libija nebūtu centusies.

Pirmdienas rītā, sekojot pamātes padomam, Libija internetā atrada netālu sporta zāli, iegriezās to apskatīt un iegādājās abonementu gadam. Viņai vajadzēja rūpīgāk sekot izdevumiem, bet, ja viņa turpinās pieņemties svarā tādā ātrumā, būs lētāk maksāt par sporta zāli, nekā iegādāties pilnīgi jaunu garderobi, kas būs vajadzīga, kad viņa kļūs tik resna, ka vairs nederēs neviens no esošajiem apģērba gabaliem.

– Vai man vajadzīgs īpašs sporta tērps jogas un pilašu nodarbībām? – viņa vaicāja lecīgajai meitenei, kas izrādīja sporta kompleksu. Viņu sauca Džina, un viņai bija titula Mis Universe cienīgs augums.

– Nekas īpašs. Vienkārši kaut ko vaļīgu un ērtu.

Libija pasmīnēja. – Ja man būtu kaut kas vaļīgs, es nepierakstītos uz sporta nodarbībām.

– Labs joks.

Libija gan nedomāja, ka tas būtu tik smieklīgi.

Nākamajā rītā pulksten astoņos viņa ieradās sporta zālē un ieraudzīja, ka tā ir ļaužu pilna. Visi trenažieri tika likti lietā, un alai līdzīgo telpu pildīja rotējošo riteņu skaņa. Libija bija uzvilkusi treniņbikses un T-kreklu un jutās neticami neiederīga. Pārējās sievietes gozējās stilīgos, saskaņotos sporta tērpos. Paskatoties apkārt, viņa atzina, ka ir resnākā sieviete visā telpā.

– Jūs varat ņemt manējo, – piedāvāja garš, izskatīgs vīrietis, kad viņa piegāja trenažieru rindai.

– Paldies. – Viņa pagaidīja, līdz vīrietis beidza trenēties, uzkāpa uz celiņa un noregulēja ātrumu uz mundru tempu, lai nosoļotu pusotru jūdzi. Jau pirms soļošanas beigām viņa jutās tā, ka tūlīt būs jāvemj. Libija nebija nojautusi, ka ir tik sliktā formā.

Vēlāk, mēģinot atvilkt elpu, viņa sēdēja ģērbtuvē uz sola, ar elkoņiem atspiedusies pret ceļgaliem. Pulkstenis pie sienas rādīja deviņi. Birojā šobrīd viņa, visticamāk, jau divas stundas būtu čakli nostrādājusi pie sava rakstāmgalda. Tas laiks bija pagājis. Tagad visa diena klājās Libijas priekšā kā pilnīgi balta lapa. Bet viņa vismaz bija sākusi kaut ko darīt, lai tiktu vaļā no uzēstajām mārciņām.

Iegājusi dušā un pārģērbusies, viņa atgriezās dzīvoklī un nākamo stundu pavadīja pie datora veltīgos darba meklējumos. Meta mieru, lai ieturētu lenču, noskatījās pusdienas ziņas televīzijā un piecpadsmit minūtes kavējās ziepju operā, kas sekoja ziņām. Aptvērusi, ka saturs sācis viņu interesēt, Libija strauji izslēdza televizoru un atgriezās pie datora. Pagājušajā nedēļā viņa dažas dienas bija atļāvusies diendusu. Gulēt dienas vidū – tas taču bija briesmīgi. Viņu šausmināja jau doma vien par to, ka varētu skatīties ziepju operas un gulēt diendusu. Kāda sveša persona bija sākusi iemājot viņas ķermenī, un viņai vajadzēja atrast veidu, kā apturēt šo naidīgo pārņemšanu.

Kad viņa nākamajā rītā ieradās sporta zālē, blakus skapīša durvis atvēra kāda pārliecinoša izskata sieviete. Viņa izskatījās pazīstama. Tad Libija pēkšņi atcerējās. Tā bija juriste kādā no pilsētas lielajiem juridiskajiem birojiem. Libija vairākas minūtes centās atminēties sievietes vārdu. Megana… Megija… nē, Medija Tāda un Tāda. Kāpēc, ak, kāpēc gan viņa nebija bijusi vērīgāka? Viens no viņas tēva padomiem tomēr bija vietā. Viņš bija sacījis, ka Libijai vajadzētu vairāk piestrādāt pie pazīšanās tīklu veidošanas.

Problēma bija tā, ka Libija tik ļoti centās iegūt partnera statusu, ka nebija veltījusi daudz pūļu profesionālu draudzību veidošanai. Nebija jau tā, ka viņai vispār nebūtu draugu. Viņa bija papūlējusies uzturēt pazīšanos ar dažiem kursa biedriem no koledžas un juridiskās augstskolas. Nelaime bija tā, ka viņa neprata veidot paziņu tīklus. Bet viņa gribēja to iemācīties. Šajā brīdī viņa bija gatava darīt gandrīz jebko, kas varētu palīdzēt atrast darbu.

Labi, šis brīdis bija tikpat labs kā jebkurš cits.

– Sveiki, – Libija sacīja, aizvērdama savu skapīti. – Jūs esat Medija, vai ne? – Medija pagriezās, lai paskatītos uz viņu, bet sejā nekas neatspoguļojās.

– Es esmu Libija, – viņa smaidot sacīja. – Libija Morgana no Burkhart, Smith & Crandall. – Nebija nekādas vajadzības atklāt, ka šobrīd viņa bija bez darba.

– Ā, sveika!

Neizskatījās, ka Medija viņu pazītu.

Libija nezināja, ko vēl lai saka. – Vai jūs bieži nākat uz šejieni? – Ak Dievs, tas izklausījās pēc neveikla mēģinājuma iepazīties. – Es tikko pierakstījos… Šī ir mana pirmā nedēļa, un jāatzīst, iet diezgan grūti. – Viņa norādīja uz saviem pleciem vārgā mēģinājumā pajokot. Īstenībā viņa, visticamāk, izskatījās drīzāk nožēlojama nekā uzjautrināta.

– Es šeit esmu trīs rītus nedēļā, – sacīja Medija un pievērsās draudzenei, kas stāvēja viņai otrā pusē. Abas atstāja ģērbtuvi un iegāja sporta zālē.

Libija samulsusi novērsās. Viņa paņēma roku dvieli pa ceļam uz galveno zāli un izvēlējās trenažieri. Kāpņu trenažieris bija brīvs, un viņa nolēma to izmēģināt. Pēc trīsdesmit minūtēm Libijai šķita, ka būs vajadzīga reanimācija. Plaušas svila, un kāju muskuļi protestējot brēca.

Miss Universe dubultniece Džina, kura bija izrādījusi sporta zāli, to pamanīja, un, Libijai turpinot saraustīti elpot, deva vairākus padomus fiziskās formas uzlabošanai, lai gan tie visi izklausījās sāpīgi. Turpmāk viņa turēsies pie soļošanas celiņa. Kad Heršels bija ieteicis sākt dzīvot, Libija bija jutusies aizvainota; viņas dzīve bija vienkārši brīnišķīga, liels tev paldies! Viņai patika darbs, un viņa dzīvoja jaukā dzīvoklī. Vairāk patiešām viņa neko negribēja, un viņai nekas nebija vajadzīgs – protams, izņemot kļūšanu par partneri.

Nedēļās un mēnešos, kas bija pagājuši kopš tā laika, viņa bija sapratusi, ka Heršelam bijusi taisnība. Ja viņa gribēja būt godīga, vajadzēja atzīt, ka lielākā daļa tā saukto draugu bija vienkārši paziņas. Viņa nepavisam neprata veidot jaunas draudzības. Bez darba viņa jutās kā krastā izmesta zivs.

Atgriezusies mājās, Libija piezvanīja Robinai Hemlinai, viņas tuvākajai draudzenei studiju gados. Juridiskajā augstskolā abas mēdza kopā nodoties mācībām. Robina strādāja par prokurori Sietlas pašvaldībā un bija tikpat mērķtiecīga un centīga kā Libija… vai kā Libija pirms pieciem mēnešiem. Pēc pusotras stundas Robina atzvanīja.

– Kas noticis? – Robina vaicāja savā ierasti nopietnajā tonī.

– Vai varam satikties un paēst kopā lenču?

– Kad? – Robina jautāja, izklausīdamās aizņemta ar ko citu.

– Jebkuru dienu šonedēļ. – Vai nākamnedēļ, vai aiznākamnedēļ, vai nedēļā pēc tam, domāja Libija.

– Ceturtdien varētu. Pusdienlaikā Blosomstrītas Franču kafejnīcā?

– Lieliski. – Libija nezināja, kur atrodas Franču kafejnīca vai Blosomstrīta, bet pietiks ar datorpeles klikšķi, lai restorānu atrastu. – Jauki. Tad uz tikšanos.

Ceturtdienā Libija jau bija aizņēmusi vienu no galdiņiem uz ietves un pasūtījusi abām lenču, kad Robina ar desmit minūšu nokavēšanos ieradās.

– Atvaino, ātrāk nekādi nevarēju.

– Viss kārtībā. – Draudzene izskatījās labi. Varbūt nedaudz liekā svara, bet Libija jau nu nebūs tā, kura metīs akmeni, īpaši kopš pati vairs nevarēja aizpogāt bikses. Robinai mugurā bija nevainojams, jūras zils lietišķais kostīms ar taisniem svārkiem. Mati bija nogriezti īsāk, nekā Libija atcerējās redzējusi iepriekšējās tikšanās reizes. Patiesībā viņa nemaz nespēja atminēties abu pēdējo tikšanos. Kopš Libijas darba meklējumu sākuma viņas pāris reižu bija runājušas pa tālruni, bet pavisam īsu brīdi. Dažus vārdus. Libija prātoja, vai tikpat strupa viņa pati izklausījās vēl nesenā pagātnē. Droši vien. Viņa vienmēr steidzās, lai pabeigtu ziņojumu vai paspētu uz tikšanos.

– Es jau pasūtināju, – Libija sacīja. Viņa bija zinājusi, ka Robina kavēsies un viņai būs maz laika.

– Ko es ēdīšu? – Robina smejoties vaicāja.

– Pusi sviestmaizes ar tītara gaļu, šķelto zirņu zupu un ledus tēju.

– Lieliski. – Robina pavilka krēslu un apsēdās iepretī Libijai.

Sauljums viņas pasargāja no jūlija saules stariem.

Tiklīdz Robina bija iekārtojusies, oficiante nolika viņām priekšā lenča paplātes, krūkas ar ledus tēju un devās projām, paņēmusi plastmasas pasūtinājuma numuru, kuru Libija bija nolikusi uz galda.

– Kā sokas ar darba meklēšanu? – Robina jautāja, pasniegdamās pēc savas sviestmaizes puses.

Libija vilcinājās, nevēlēdamās atzīt, cik ļoti viņu pārņēmis izmisums. – Procesā.

– Atradi darbu?

Libija papurināja galvu.

Robinas roka, ceļot pie mutes sviestmaizi, sastinga. – Tu laikam joko.

– Gribētu jau gan, lai tā būtu.

Draudzene pašūpoja galvu. – Es varētu tev noorganizēt interviju pašvaldībā, tur vajag prokurori.

Libija pacēla roku. – Jauki, ka piedāvā, bet, paldies, nevajag. – Viņa bija ievērojusi pārmaiņas Robinā, kopš viņa bija sākusi strādāt pilsētas labā. Ikdienišķā saskarsme ar kriminālajiem elementiem bija padarījusi draudzeni skarbāku un viņas uzskatus pesimistiskākus.

– Atceries, es tev stāstīju, kā Heršels Burkharts man ieteica sākt dzīvot savu dzīvi?

– Preteklis.

Libija pasmaidīja. Viņa bija vairākkārt svārstījusies starp dusmām un sirsnīgām jūtām pret savu iepriekšējo priekšnieku. Libijai Heršels patika, neraugoties uz galēji netaisno lēmumu. Robina acīmredzot domāja citādi. – Zini, ko? – Libija ierunājās, piespiežot pati sevi atzīt patiesību. – Es sāku saprast, ka Heršelam bijusi taisnība.

– Tev jau ir sava dzīve, Lib.

Libija pašūpoja galvu. – Nē, vairs ne. Man klājas tik draņķīgi, ka vairs pat nezinu, ko ar sevi iesākt. Ā, es pierakstījos sporta zālē. – Vismaz viens pozitīvs jaunums. – Patiesībā kaut kas ātri jādara ar lieko svaru. – Par laimi, Robina nebija uzskatījusi par pieklājīgu to pieminēt. – Es esmu tik resna.

Robina gandrīz aizrijās ar sviestmaizi. – Tu neesi resna.

– Esmu gan. Skaties! – Viņa pielēca kājās un nodemonstrēja neaizpogāto jostu. – Esmu uzēdusi desmit mārciņas.

Nekas vairs neder.

– Tu neesi resna, – Robina uzstāja. – Ja nu kāds ir zaudējis formu, tā esmu es. Pēdējos sešos gados esmu pieņēmusies par piecpadsmit mārciņām, un neizskatās, ka tās gribētu iet mazumā.

Libija iepleta acis un sāka satraukti vēcināties ar rokām, kožot sviestmaizē. – Nāc uz sporta zāli reizē ar mani. Izsvīdīsim kopā tās liekās mārciņas.

Robina automātiski papurināja galvu. – It kā man būtu laiks tādām lietām.

– Tev jāatrod laiks.

Robina brīdi vilcinājās, tad vēlreiz pašūpoja galvu. – Tu saprastu, ja redzētu manu lietu apjomu.

– Izskatīšanai paredzētās lietas būs vienmēr. Ir laiks parūpēties arī par sevi. Es katru rītu gāju kājām uz darbu un domāju, ka tas mani uztur formā. Nieka pusotra jūdze uz soļošanas celiņa, un bija skaidrs, ka esmu domājusi galīgi nepareizi. Treniņi ir svarīgi gan fiziskajai, gan garīgajai veselībai. Ja tu nerūpēsies par sevi pati, neviens cits no nedarīs. – Libija atkārtoja Džinas mārketinga runas vārdus. Tie bija iedarbojušies uz viņu. Varbūt derēs arī Robinai.

Draudzene saviebās un nolika zupas karoti uz galda, it kā nopietni pārdomātu šo ideju.

Libija bija dedzīgi aizstāvējusi sporta programmas plusus. Viņai bija vajadzīga treniņu biedrene. Miss Universe bija mudinājusi uzaicināt arī draudzeni, tā būšot vieglāk saglabāt motivāciju.

– Ja tu man pirms sešiem mēnešiem teiktu, ka drīzumā es aģitēšu par treniņu programmas sniegtajiem labumiem, es domātu, katevirpaaugstinātatemperatūra, – Libijapiebilda. – Bet sporta zāle nāks par labu mums abām, un es jau esmu zaudējusi trīs mārciņas. – Libija īpaši necerēja, ka Robina piekritīs šim piedāvājumam, bet juta, ka vismaz jāpacenšas viņu pārliecināt. Robina nolika dzēriena glāzi uz galda. – Tu esi zaudējusi svaru? Tik ātri?

Libija pamāja ar galvu. Viņa gan bija nedaudz pārspīlējusi, bet pāris mārciņas noteikti bija nost. Tas nebija pietiekami, lai drēbes derētu labāk, bet katrs mazumiņš bija svarīgs. Viņa gan nepieminēja, ka sajūta, šķiroties no šīm nieka mārciņām bija tāda, it kā būtu nācies tās nošķelt unci pa uncei. Viegli tas noteikti nebija.

– Cik bieži tu ej? – Robina vaicāja, lēnām nokožot vēl gabaliņu sviestmaizes.

– Es? Šobrīd katru dienu. – Viņai bija daudz laika, tātad kāpēc ne? Tas patiesi palīdzēja justies labāk, un, lai gan nebija ieguvusi jaunus draugus, viņa katru dienu satika vienus un tos pašus cilvēkus. Viņi cits citam pamāja, darbojoties ar saviem trenažieriem.

– Katru dienu es nevaru izbrīvēt laiku.

– Es iešu tajās pašās dienās, kad tu, – Libija solīja.

– Man tur būs jābūt jau pusastoņos.

Libijai būs jāmaina ierastais laiks. Bet tā nebija problēma. Viņa joprojām prata noregulēt modinātājpulksteni. – Lieliski. – Viņa nebija gaidījusi, ka pierunāt Robinu būs tik viegli, bet zināja, ka draudzenei tas nāks par labu.

Tad, it kā pēkšņi atcerējusies par ierobežoto laiku, Robina paskatījās pulkstenī. – Pirms dodos atpakaļ uz tiesu, man jāizpilda viens lūgums, – viņa sacīja, atbīdot šķīvi. – Mana mamma tagad dzīvo Floridā, un viņa palūdza man nopirkt viņai dziju.

– Vai te tuvumā ir kāds dzijas veikals? – Libija jautāja, skatīdamās apkārt. Robina pamāja ar galvu, norādot pāri ielai. Tieši pretī Franču kafejnīcai atradās veikals ar nosaukumu “Labā dzija”. Kad Libija bija maza, māte bija viņai iemācījusi adīt. Viņai patika to darīt līdz pat mātes nāvei, bet pēc tam vairs nebija neviena, kas palīdzētu tikt galā ar misēkļiem vai saprast musturus. Kopš tā laika Libija vairs nebija pieskārusies adāmadatām.

– Iešu kopā ar tevi.

3. nodaļa

Dziju veikala skatlogā blakus stiepļu manekenam, uz kura bija uzvilkta bezpiedurkņu jaciņa, snauda kaķis. Glīti noformēta norāde vēstīja, ka jaciņa adīta no jauktas kokvilnas dzijas Morning Glory. Adījums bija pīņu rakstā. Libija pazina šo rakstu no savas bērnības. Adījumam, pie kura viņa darbojās, kad nomira māte, arī bija pīnes. Libija to džemperi tā arī nekad nepabeidza un nezināja, kas ar to vēlāk noticis. Tēvs vai pamāte noteikti to jau sen izmetusi.

Robinai ieejot veikalā, virs durvīm ieskanējās zvaniņš. Libija juta veikala vilinājumu. Paspērusi pāris soļu, viņa manīja siltu aicinājumu, šķita, ka viņa te ir gaidīta. Viņa joprojām atcerējās pēdējo dzijas veikala apmeklējumu. Toreiz viņa bija kopā ar māti. Vilnas dzija bija izvietota spoži baltos toveros pie sienas. Viss sakārtots pa krāsām, radot fascinējošu mozaīku. Skatīdamās uz sarkanajiem, zaļajiem, dzeltenajiem un zilajiem toņiem, viņa jutās kā hipnotizēta.

Vienā mirklī Libija domās atgriezās agrīnajā tīņa vecumā, kad sēdēja kopā ar māti un centās iemācīties, cik daudz vien iespējams. Viņas māte bija slima, taču drosmīga. Savas dzīves pēdējās nedēļās māte bija pavadījusi ikvienu brīvo minūti kopā ar Libiju, līdz spēki viņu pilnībā atstāja.

Libija neticēja, ka māte neizveseļosies, bet Mollija zināja patiesību. Viņa bija darījusi visu iespējamo, lai dzīves gudrību nodotu vienīgajai meitai. Libija vērīgi klausījās, pūloties iegaumēt pēc iespējas vairāk, pat pierakstot dažas lietas, lai vēlāk neaizmirstu. Mātes pēdējie padomi bija kļuvuši par Libijas mantru.

Uzņemies atbildību par savu dzīvi.

Nebaidies īstenot savus sapņus.

Strādā centīgi un neklausies nevienā, kurš saka, ka tu kaut ko nevari, jo tu vari un tu izdarīsi.

Libiju pārņēma dziļa zaudējuma sajūta. Garās, bez darba pavadītās nedēļas bija nodarījušas postu viņas pašapziņai, iedragājušas pamatus tam, kas veidoja ticību sev. Viņa vēlējās, kaut varētu just mātes roku iedrošinošo apskāvienu, kas uzmundrinātu un dotu spēku virzīties uz priekšu, nevis zaudēt dūšu.

Libija pavērās sev apkārt. Visur veikalā bija mākslinieciski izvietoti adījumu paraugi. Telpas dziļumā atradās garš galds, domājams, nodarbībām. Pie tā sēdēja divas meitenes, gadus trīspadsmit vai četrpadsmit vecas, un izskatījās dziļi iegrimušas sarunā. Šķita, ka viena palīdz otrai.

Robina, kurai nebija laika kavēties, devās tieši pie letes. Sieviete, kas viņu apkalpoja, sasveicinādamās nosauca Robinu vārdā un vaicāja, kā klājas Rutai, viņas mātei. Abas brīdi pļāpāja, kamēr Robina samaksāja par mātei domāto dziju. Iepirkšanās aizņēma mazāk nekā trīs minūtes, un tad Robina pagriezās, lai dotos projām.

– Pierakstīšos sporta zālē pa ceļam no darba un vakarā tev piezvanīšu, – Robina sacīja Libijai, gatavodamās atvērt durvis.

Viņa ieskatījās pulkstenī, saviebās un projām bija.

Libija palika uz vietas kā piekalta.

– Vai varu jums palīdzēt? – vaicāja sieviete aiz letes.

Libija saprata, ka izskatās visai dīvaini.

– Ai, atvainojiet. Negribēju te stāvēt kā flamingo dīķa vidū. Vienkārši nebiju iegriezusies dzijas veikalā jau gadiem ilgi – kopš bērnības.

– Lūdzu, apskatiet visu, ko vien vēlaties.

– Paldies, tā arī darīšu, – Libija sacīja, jūtoties mazliet muļķīgi un neveikli. Viņa nesteidzīgi devās pie vitrīnas un paņēma rokā dzijas kamolu ugunsdzēsēju mašīnas sarkanajā tonī. Izlasījusi etiķeti, viņa ar pārsteigumu atklāja, ka dzija izgatavota no kukurūzas zīda.

– Tas mūsu veikalā ir jaunums, – pārdevēja pastāstīja. – Starp citu, mani sauc Lidija Geca.

– Libija, – viņa sacīja. – Libija Morgana. – Viņa nolika kamolu atpakaļ vitrīnā.

– Mums ir arī dzija, kas izgatavota no sojas. Vēl kāds dzijas veids ir taisīts no piena.

– Vai kāds vēl lieto arī vilnu? – Libija brīnījās, redzot alternatīvo materiālu bagātību. Varbūt īsta vilna vairs nav modē. Lidija pasmaidīja. – Jā, protams. Lielākā daļa dzijas šajā veikalā ir vilna. Tomēr ir daudz dažādu sajaukumu. Adīšanas pasaule pēdējos gados ir ļoti mainījusies. Jūs būtu pārsteigta.

– Jau tāda esmu.

Lidija neviļus iegrozīja vietā kādu toveri, piekārtojot kamolus.

– Ja jums vajadzīga palīdzība, tikai sakiet.

Libija pamāja un devās dziļāk veikalā, kur sēdēja abas pusaudzes.

– Sveiki, – sacīja viena no meitenēm. – Es esmu Keisija, un tā ir mana mamma. Viņai pieder šis veikals.

– Sveika, Keisij, – Libija uzsmaidīja meitenei. Viņa redzēja, ka Keisija nevis ada, bet tamborē.

Keisija pamanīja Libijas interesi. – Man labāk padodas darbošanās ar tamboradatu nekā ar adāmadatām. Šī ir mana draudzene Ava, es viņai mācu tamborēt.

Ava uz mirkli pacēla galvu, bet neskatījās acīs. – Ko jūs tagad tamborējat? – Libija meitenēm vaicāja.

Keisija izturējās draudzīgi, bet Ava izskatījās kautrīga un norūpējusies. – Mēs gatavojam cepurītes priekšlaikus dzimušiem mazuļiem. Mamma un pārējās adītājas un tamborētājas darina cepurītes mazuļiem Sietlas Sabiedriskajā slimnīcā. Tā atrodas šajā pašā ielā uz centra pusi.

Libija to labi zināja. – Izskatās, ka jums lieliski sanāk.

– Man ne, – Ava ar nokārtu galvu ieteicās. – Mana izskatās kā īsts krāms.

Libija precīzi zināja, kā meitene jūtas. Viņas pašas pirmie mēģinājumi arī bija diezgan briesmīgi. – Es iemācījos adīt, kad biju tavā vecumā, un mani pirmie darbiņi izskatījās briesmīgi. Zini, ko teica mana māte? Viņa sacīja, ka man vispirms jāuzada visi neglītie darbi, pirms es iemācīšos padarīt tos skaistus. – Libija bija vairākas reizes gribējusi mest visu pie malas un neturpināt darbu pie šalles, bet mātes vienkāršie vārdi palīdzēja neatmest pūliņus. Un viņai bija taisnība. Pabeigusi trešo vai ceturto darbu, Libija pamanīja, ka valdziņi un adījums ļoti atšķiras. Kad viņa bija beigusi pirmo, valdziņi bija tik cieši savilkti, ka viņa ar pūlēm varēja pavilkt dziju, lai kustinātu adatas. Pamazām viņa iemācījās atslābināties. Līdz tam brīdim viņa bija uzadījusi šalli, trauku lupatiņu, vēl vienu šalli un sākusi darbu pie vestes. Veste bija izdevusies tīri labi, un viņa to valkāja ar lepnumu.

– Mana māte pagājušajā gadā nomira, – Ava nočukstēja. Viņa pacēla acis, kuras pauda dziļas skumjas.

Libijai kaklā iespiedās kamols. Viņa vēlējās pastāstīt meitenei, ka arī zaudējusi māti tādā vecumā, bet viņa reti par to runāja. Tomēr vārdi izlauzās paši. – Man ļoti žēl; zinu, kā ir zaudēt māti, – viņa nočukstēja. – Mana mamma arī nomira, kad biju aptuveni tavā vecumā.