Tajā pašā brīdī, kad juristes Libijas Morganas palīdze viņai sacīja: – Heršels lūdz tevi ienākt viņa kabinetā, – viņa jau zināja. Visā birojā sačukstējās par atlaišanu un agru pensionēšanos. Baumas tikai apstiprināja viņas iekšējo pārliecību par to, ko Heršels noteikti pavēstīs. Viņa bija gaidījusi šo mirkli sešus ļoti garus gadus.

Libija vienmēr bija prātojusi, kā jutīsies, kad beidzot uzzinās šo jaunumu. Viņa vēlējās paturēt laimīgo gaidu sajūtu tik ilgi, cik vien iespējams. Domājot par to, viņai bija jāatzīst: jau intuitīvi zinājusi, ka notiks kas svarīgs, jo šodien uzvilkusi savu labāko kostīmu ar smalkajām svītriņām un zīmuļsvārkiem, nevis ierastās garās bikses. Un, par laimi, vēl tikai vakar apmeklējusi skaistumkopšanas salonu. Sen jau bija laiks apgriezt matus, bet, redzot, cik labi viņa šodien izskatījās, bija skaidrs, ka jaunā frizūra ir katra Žaka simtdolāru rēķinā iekļautā penija vērta. Labs griezums darīja brīnumus. Tumši brūnie mati galvvidū bija izšķirti celiņā, bet to gali glīti ieliekti uz iekšu, ierāmējot zoda līniju. Žaks bieži mēdza pieminēt, cik ļoti viņai paveicies ar biezajiem matiem. Viņa gan nemaz nejutās tik īpaši, kad frizieris uzstāja, ka vajadzētu koriģēt uzacu līniju. Bet Žakam bijusi taisnība: viņa izskatījās labi. Kopta. Profesionāla. Viņa sev apsolīja vairs neieturēt tik garas pauzes starp friziera apmeklējumiem. Libija neuzskatīja sevi par izcilu skaistuli. Viņa bija pārāk reāli domājoša un prātīga, pārāk labi zināja sava izskata trūkumus. Labākajā gadījumā viņu varētu saukt par glītu, vismaz Džo, viņas bijušais vīrs, tā bieži teica. Viņa zināja, ka, visticamāk, ir pavisam parasta sieviete. Vidējs augums, vidējs svars, brūni mati, brūnas acis, vaibsti ne ar ko īpašu neizceļas, bet iekšēji viņa bija īsts dzinējspēks. Apņēmīga, čakla, mērķtiecīga. Perfekti atbilstoša ﬁrmas partnera godam.

Paņēmusi dzelteno piezīmju mapi, Libija devās uz vadošā partnera iespaidīgo kabinetu. Ārēji izskatīdamās mierīga un savaldīga, viņa tomēr juta, kā sitas sirds un reibst galva.

Beidzot. Beidzot viņai tiks atlīdzināts par visām grūtajām izvēlēm un ziedošanos.

Libija ceļā uz partnera statusu bija jau sesto no astoņiem tam paredzētajiem gadiem. Ja cerības piepildīsies, viņa pavisam drīz sasniegs mērķi, kuru bija izvirzījusi brīdī, kad tika pieņemta par asociēto juristi Trasta un īpašumu nodaļā Burkhart, Smith & Crandall, prestižā Sietlas juridiskajā ﬁrmā. Viņu pieņems par partneri pat agrāk, nekā varēja cerēt.

Lai gan negribējās izskatīties pārmērīgi drošai, nebija šaubu, ka neviens to nebija pelnījis vairāk par viņu. Libija strādājusi smagāk, ilgākas stundas un ar labākiem rezultātiem nekā jebkurš cits ﬁrmas jurists. Tāpat bija pamanīta viņas profesionalitāte, darbojoties ar Martas Rīdas sarežģīto īpašuma plānošanas projektu. Libijai izdevās nodrošināt bezgala daudz apmaksājamu stundu un iepatikties vecajai sievietei. Pēdējā mēneša laikā divi partneri bija iegriezušies viņas kabinetā, lai uzteiktu kolēģes darbu.

Libija gandrīz spēja sajust, kā māte raugās uz viņu no debesīm, smaidoša un lepna. Mollija Džo Morgana nomira ar krūts vēzi, kad Libija bija trīspadsmit gadus veca. Pirms nāves māte bija saņēmusi Libijas roku un novēlējusi čakli strādāt un nekad nebaidīties tiekties pēc saviem mērķiem. Viņa deva Libijai padomu lolot lielus sapņus un brīdināja, ka ceļā uz tiem būs jāizdara grūtas izvēles un daudz kas jāziedo.

Pēdējā vasara, kad māte vēl bija dzīva, noteica Libijas dzīves virzienu. Lai gan māte vairs nevarēja redzēt viņas sasniegumus, Libija ilgojās, kaut māte varētu lepoties ar savu meitu. Šodien būs viena no dienām, kad viņa varēs teikt: “Klau, mamma, tikai paskaties uz mani!”

Jau vidusskolas pirmajos gados Libija bija nolēmusi kļūt par juristi. Viņa bija debašu kluba prezidente un kļuva slavena ar spēju analizēt problēmu no visām pusēm un prasmīgi argumentēt savu viedokli. Ceļš uz mērķi nebija bijis viegls. Stipendija bija labs atspaids, tomēr mācības maksāja dārgi. Naudas nekad nepietika. Lai nopelnītu līdzekļus dzīvošanai, koledžas gados viņa bija strādājusi par oﬁcianti un ieguvusi dažus labus draugus. Iestājusies juridiskajā augstskolā, viņa atrada jurista palīdzes darbu Sietlas apkaimē.

Karjeras ceļš bija uz neilgu laiku novirzījies sāņus, kad viņa apprecējās ar Džo Vilsonu. Džo strādāja par pavāru ātrās apkalpošanas restorānā. Viņi iepazinās pusdienu ēstuvē, kur viņa koledžas laikā strādāja par oﬁcianti. Kad Libija devās projām no Spokeinas, vīrs labprāt sekoja viņai uz Sietlas apgabalu un ātri atrada citu darbu līdzīgā iestādē. Viņš bija jaukākais puisis pasaulē, tomēr laulība jau no sākta gala bija lemta neveiksmei. Džo bija ar mieru neko nemainīt visu atlikušo mūžu, kamēr Libiju godkāre urdīja sasniegt daudz vairāk. Lūzuma punkts pienāca, kad viņš gribēja, lai sieva nedaudz apstātos karjeras kāpienā un viņi varētu izveidot īstu ģimeni. Džo gribēja bērnus, un arī Libija tos vēlējās, bet viņa nevarēja atļauties nonākt ﬁrmas “mammīšu” pulkā. Viņa bija lūgusi vīru vēl dažus gadus paciesties. Tas taču patiešām nebūtu pārāk ilgi. Kad viņa būtu nostiprinājusi pozīcijas ﬁrmā, vairs nevajadzētu tik daudz strādāt. Bet Džo bija nepacietīgs. Viņš baidījās, ka pēc šiem diviem gadiem viņa gribētu vēl vienu gadu un tad vēl vienu. Nekas no viņas teiktā nespēja Džo pārliecināt par pretējo.

Heršels pacēla acis, kad viņa ienāca kabinetā. Priekšnieks nesmaidīja, bet tas nebija nekas neparasts.

– Apsēdies, Libij, – viņš teica, norādot uz krēslu galda pretējā pusē.

Libija sapņoja, ka kādu dienu arī viņai būs šāds kabinets ar vecās pasaules šarmu, ērtiem ādas krēsliem, pulēta koka grāmatskapjiem un uz atsevišķa paliktņa novietotu globusu. Uz plaukta aiz Heršela galda atradās viņa sievas un bērnu fotogrāﬁjas. Attēls, kurā viņš bija redzams burājam, vienmēr aizkustināja Libiju. Heršels bija pavērsis seju pret kameru, vējš jauca viņa matus, jahtai slīdot pa Kluso okeānu kristālskaidrā dienā, kad debesis ir tikpat zilas kā Karību jūras ūdeņi. Burulaiva bija noliekusies tik zemu līdz ūdens virsmai, ka viņa, elpai aizraujoties, baidījās, ka tā varētu apgāzties pavisam.

Fotogrāﬁja Libiju iedvesmoja, tā pierādīja, ka reiz, kad arī būs kļuvusi par partneri, viņai būs laiks doties atvaļinājumā un baudīt dzīvi ārpus biroja sienām. Bet, lai tā notiktu, viņai jākoncentrējas tikai un vienīgi uz darbu, saistībām ar juridisko ﬁrmu un klientiem.

Libija apsēdās Heršela norādītajā krēslā un ieņēma atbrīvotu pozu, sakrustojot kājas. Viņa pazina izpilddirektora manieres. Bet viņa nebija iedomājusies, ka priekšnieka sejā saskatīs tik dziļas raizes. Ak, tomēr iesākt sakāmo aplinkus būtu īsti Heršela stilā.

– Tu esi piesaistījusi manu uzmanību kopš dienas, kad ﬁrma nolēma tevi pieņemt darbā, – priekšnieks sacīja, nolikdams pildspalvu uz galda. Viņš uz mirkli apklusa, līdz bija rakstāmo iegrozījis taisni.

– Es zinu un esmu par to pateicīga. – Libija atspieda muguru pret ērto atzveltni. – Šie ir bijuši brīnišķīgi seši gadi. Esmu smagi strādājusi un jūtu, ka sniedzu ieguldījumu ﬁrmas attīstībā.

– Tu esi paveikusi lielisku darbu.

Libija apspieda vēlmi atgādināt par visām tām neapmaksātajām stundām, kuras viņa sakrājusi, strādājot ar vairākiem klientiem.

– Tu esi čakla darbiniece un lieliska juriste.

Libija izmantoja iespēju izbaudīt viņa vārdus. Heršels ar glaimiem nesvaidījās.

– Paldies! – Viņa apsēdās taisnāk, gaidot to, kam tagad jāseko. Vispirms viņš pasmaidīs un tad paziņos, ka ir apspriedis šo jautājumu ar pārējiem partneriem un viņi gribētu…

Viņas nākotnes vīzijas pārtrauca Heršela nākamie vārdi: – Esmu pārliecināts, ka zini, kāds pārbaudījums ﬁrmai bijuši pēdējie seši mēneši. – Viņš uztvēra Libijas skatienu, un izpilddirektora acīs, biezajām uzacīm saraucoties, viņa izlasīja nožēlu un bažas. – Ekonomiskās krīzes dēļ esam piedzīvojuši ievērojamu peļņas kritumu.

Libija sajuta vieglu tirpoņu skaustā. Sarunas virziens nebija tāds, kādam tam vajadzēja būt.

– Es neapšaubāmi esmu uzņēmusies savu papildslodzes daļu, – viņai jutās tā, it kā būtu tas jāatgādina. Vairāk nekā jebkurš cits štata jurists, jo īpaši Bens Holmss, viņa nodomāja, bet skaļi to nepateica. Durvis aiz Bena ik dienu aizvērās precīzi pulksten sešos.

Heršels paņēma to pašu pildspalvu, kuru bija tik rūpīgi nolicis tikai pirms īsa brītiņa, un turēja to abās plaukstās. – Tu esi uzņēmusies ievērojamu slodzi, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc šis lēmums bija īpaši grūts.

– Lēmums? – viņa atkārtoja, šausmām pārmācot iepriekš izjusto pacilātību.

– Problēma ir tava nespēja “izsaukt lietu”, – viņš sacīja.

– Tu neesi ﬁrmai piesaistījusi nevienu lielu klientu.

Bija gandrīz vai neiespējami tikties ar potenciālajiem klientiem, ņemot vērā, cik ilgas stundas viņa strādāja. Libija bija ļoti centusies apmeklēt saviesīgus pasākumus, bet viņai nepadevās “vareno valdzināšana” tik labi, kā to pieprata citi. Viņa jutās neveikli, iesaistoties sarunās, un nejuta nekādu vēlēšanos tās iesākt. Bez runām par darbu Libijai trūka tematu, tāpēc viņa bieži jutās nemākulīga un neveikla. Ne vienmēr gan viņa bija likusies tik kautrīga un lēnīga.

– Heršel, – viņa sacīja, ļaujot savām šaubām izskanēt skaļi, – ko tu centies pateikt? Tu taču nesmejies par mani, vai ne? – Teikumu viņa pabeidza ar mazu, neticīgu smiekliņu.

Vecākais partneris lēni izelpoja un tad pamāja. – Nevaru pat izteikt, cik ļoti nožēloju, ka man tas jādara. Tu neesi vienīgā. Kopumā mēs atlaižam piecus. Kā tu vari iedomāties, tas nebija viegls lēmums.

Libijas pirmās raizes bija par savu palīdzi. – Sāru? Ar viņu viss kārtībā. Līgums tiks pagarināts.

Libijas sirds ritms pārslēdzās no aulēkšiem uz dobju dunu. – Mēs tev piedāvājam kārtīgu atlaišanas pabalstu. – Heršels minēja detaļas, bet Libija sēdēja kā sasalusi, apstulbusi, nespēdama noticēt, ka tas patiešām notiek ar viņu. Cilvēki, ar kuriem kopā viņa strādāja, kurus viņa pazina, zaudēja darbu. Viņa pati zaudēja darbu. Kāpēc viņa nebija to nojautusi iepriekš? Viņai nepatika doma, ka bijusi tik tāla no realitātes, ka nebija to paredzējusi.

– Man gribētos tev dot kādu padomu, Libij. Vai drīkstu? Šoks vēl nebija pārgājis, un, tā kā viņas rīkle bija sausa, Libija neatbildēja. Viņa spēja tikai stīvi skatīties uz Heršelu, pilna pārsteiguma un neticības, satriekta līdz sirds dziļumiem.

– Negribu, lai tu domātu, ka tās ir beigas. Tev šis ir jauns sākums. Viens no iemesliem, kāpēc tu piesaistīji manu interesi, ir tas, ka tu ļoti atgādini mani pašu pirms daudziem gadiem. Arī es jutu nepieciešamību sevi pierādīt. Kā galveno mērķi, augstu pāri visam citam, es izvirzīju vēlēšanos kļūt par partneri, tāpat kā esmu redzējis darām tevi. Es pilnībā palaidu garām savu bērnu bērnību. Līdz vidusskolas vecumam viņi man bija kļuvuši sveši. Par laimi, esmu spējis panākt nokavēto. Ar to gribēju teikt, ka ziedoju pārāk daudz, un es redzu, ka tu pieļauj tās pašas kļūdas.

Libija centās koncentrēties, bet nespēja aptvert faktu, ka pēkšņi palikusi bez darba. Viņa vairākas reizes cieši samiedza acis, lai mēģinātu apjēgt notiekošo. Tas nepalīdzēja. Nelabuma sajūta vēderā kļuva arvien jūtamāka.

– Ceru, – Heršels turpināja, – ka tu izmantosi šo laiku, lai atrastu līdzsvaru dzīvē. Sāc ar šo brīdi.

– Es atvainojos? – viņa nesaprata un mirkšķināja acis.

Apstulbums bija sācis mazliet pāriet. Libija spēja domāt vien par to, ka viņa bija ziedojusi savu dzīvi, laulību un visu pārējo šai ﬁrmai un nu tā gatavojās izmest viņu pa durvīm.

– Gribu, lai tu priecājies par dzīvi, – Heršels atkārtoja. – Īstu dzīvi ar draugiem un interesēm ārpus biroja. Ārpusē vesela pasaule gaida, lai tu to iepazīsti.

Libija turpināja blenzt uz viņu. Vai tiešām Heršels nesaprata? Viņai bija dzīve, un šī dzīve ritēja tieši te, šajā birojā. Viņa kaislīgi mīlēja savu darbu, un tagad viņai ar varu to atņēma.

– Kurš turpinās sadarbību ar Martu Rīdu? – viņa jautāja. Viss notiekošais noteikti izrādīsies liela kļūda. Marta Rīda bija viena no ﬁrmas svarīgākajām klientēm, un viņai patika sadarboties ar Libiju.

– Libij, tu neklausies. Lēmums ir jau pieņemts. Firma ir vairāk nekā dāsna.

– Dāsna, – viņa atkārtoja un piespiesti iesmējās. Pēc tam viņu pārņēma dusmas, un viņa pielēca kājās. Piezīmju bloknots nepamanīts nokrita uz grīdas, kad viņa sažņaudza dūres un piespieda tās pie sāniem. – Šis lēmums nav tevis cienīgs, Heršel. Tu pieļauj kļūdu. Man šķita, tu mani novērtē… – Viņa juta, kā pietvīkst kakls un pēc tam karstums iesitas sejā, tad spēji apklusa. Strīdēties bija bezjēdzīgi; kā priekšnieks bija teicis, lēmums ir pieņemts, bet, Dieva dēļ, viņa gribēja parādīt, ka neuztvers to, mierīgi sēžot. Bakstot ar izstieptu rādītājpirkstu galdā, Libija stingri ieskatījās viņam acīs un noskaldīja: – Ceru, tu zini, ka būšu atradusi citu darbu, vēl pirms diena būs galā.

– Tevis pašas dēļ man gribētos, lai tā nenotiek, bet, ja nu tu vēlies, lai tā būtu.

– Jūs to nožēlosiet, Heršel. Esmu visu atdevusi jums un šai ﬁrmai. – Vairs nevēlēdamās turpināt strīdu, viņa apcirtās un strauji atstāja izpilddirektora kabinetu.

Sirdij strauji sitoties, Libija devās uz savu mazo kabinetu. Kad Sāra ieraudzīja Libiju, palīdze piecēlās kājās, plati ieplestajās, brūnajās acīs vīdēja gaidas.

– Nu? – Sāra jautāja.

– Es… Mani atlaida.

Sāras vaibsti sašļuka. – Tu joko?

Ieradās apsardzes darbinieks un nostājās pie durvīm, vērojot, kā viņa sakravā savas lietas. Libija atrāva galda atvilktni un sāka kraut tās saturu uz galda. – Vai izskatās, ka es jokoju?

Sārai bija tikpat apstulbusi sejas izteiksme kā Libijai tikai pirms nedaudzām minūtēm.

– Bet kāpēc?

– Pajautā Heršelam. – Libija saknieba lūpas, cenšoties apvaldīt kūsājošās dusmas.

– Kā… kas būs ar mani? – Sāra noslīga krēslā, it kā kājas ceļos būtu kļuvušas ļenganas.

– Neuztraucies, es jau pajautāju. Tu tiksi pie jauna līguma.

– Nespēju tam noticēt.

– Tu? – Libija nosprauslājās, stūķējot savu atvilktņu saturu pleca somā, kuru viņa turēja birojā.

– Ko tu tagad darīsi?

– Darīšu? – Libija atkārtoja, it kā atbilde būtu pašsaprotama. – Kas man te vairs darāms? Atradīšu citu darbu. Strādāšu citā ﬁrmā, vēl pirms būšu izgājusi pa durvīm. Tā es teicu Heršelam, un tā es arī domāju. Džefs Goldšteins jau vairākus gadus ilgojas mani pārvilināt. – Tas nebija pārspīlēti teikts. Džefs bija viņu uzrunājis divas vai trīs reizes, kamēr viņa strādāja Burkhart, Smith & Crandall, lai pārliecinātos, vai viņa jūtas apmierināta šajā darbā. Viņš bija pirmais cilvēks, kuram Libija gatavojās zvanīt. Domās viņa jau pārskatīja potenciālo darba devēju sarakstu. Krietns skaits juridisko ﬁrmu uzskatītu par veiksmi, ja viņa kļūtu par to darbinieci.

Aizcirtusi pēdējās atvilktnes, Libija pasniedzās pēc portfeļa un nometa uz galda lietas, pie kurām viņa iepriekšējā vakarā bija strādājusi vairākas stundas. Pēc tam viņa pārlika pār plecu somu ar personīgajām mantām.

– Libij, – Sāra ierunājās, iesāņus lūkodamās uz apsardzes darbinieku.

Taču Libija nespēja vien sagaidīt, kad tiks projām. – Nedomāju, ka izturēšu šeit kaut minūti ilgāk.

Heršels bija piedāvājis savus tēvišķīgos padomus, izklausīdamies tik paštaisns un pārāks… tik aizbildniecisks. Labi, viņa tam vēl parādīs. Viņš šo dienu nožēlos; viņš pieļāvis milzīgu kļūdu un drīz vien aptvers, cik ļoti nepareiza bijusi viņa rīcība. Visu dzīvi Libijai nācās pārvarēt izaicinājumus citu pēc cita, atkal un atkal no jauna pierādīt sevi. Šī reize nebūs citāda. Ja viņa vispār bija ko mācījusies no mātes nāves, tā bija spēja darīt visu iespējamo, lai pārvarētu neveiksmes. Viņa izdzīvos. Bija izdzīvojusi agrāk un spēs to arī šoreiz. Viņa zaudēja māti, kad bija pārāk maza, un bija tikusi pāri šķiršanās sāpēm. Viņa pārvarēs arī šo situāciju, tāpat kā bija spējusi pārvarēt visu pārējo.

Piespiesti pasmaidījusi, viņa norija kaklā sakāpušo kamolu un paskatījās uz Sāru. – Dod ziņu, kā tev klājas.

– Noteikti, – palīdze apsolīja. – Tu man pateiksi, uz kurieni iesi strādāt, vai ne?

– Protams. – Kad tas būs skaidrs, Libija lūgs Sāru viņai pievienoties. Viņas bija laba komanda. Abas bija nostrādājušas kopā tik ilgi, ka līdzinājās treniņu biedrenēm skrējienā – saglabājot vienu ritmu, intuitīvi uztverot viena otras vajadzības un vēlmes. Pēdējo reizi runājot ar Džefu Goldšteinu, Libija bija uzsvērusi: ja viņa kādreiz izlemtu pāriet darbā uz Džefa ﬁrmu, viņam nāktos noalgot arī Sāru. Džefs bija viņu pārliecinājis, ka tā nebūtu problēma.

Nepametusi skatienu atpakaļ, Libija atstāja biroju. Viņa juta pārējo darbinieku stīvos skatienus, bet nolēma tos ignorēt. Stāvēdams sava kabineta durvīs, Bens Holmss sāka kaut ko teikt, bet pēc viena zvērojoša Libijas skatiena acīmredzot pārdomāja. Pareizi darīja. Benam nepatiktu tas, ko viņa būtu gribējusi viņam pateikt.

Vēl nesasniegusi liftu, Libija paņēma mobilo tālruni. Pēc īsas sarunas ar uzziņu dienestu viņu savienoja ar ﬁrmu Goldstein & Goldstein.

– Es vēlētos runāt ar Džefu Goldšteinu, lūdzu, – viņa sacīja administratorei. – Pasakiet viņam, ka zvana Libija Morgana.

Uz savienojumu nebija jāgaida. – Sveika, Libij, kā tev klājas?

– Pasakaini. – Viņa uzreiz ķērās pie lietas. – Jūs zvanījāt pirms dažiem mēnešiem un jautājāt, vai esmu apmierināta ar pašreizējo darbu, atceraties?

– Protams. Bet tas bija pirms pusotra gada.

– Tik sen? – Laiks bija paskrējis nemanot. – Situācija ir tāda, ka esmu brīva un varu pievienoties Goldstein & Goldstein. – Nebija vajadzības dot mājienus par to, ko viņa vēlas. Libija deva priekšroku tiešai pieejai.

– Patiešām? – Džefa balss nedaudz zaudēja mundro toni. – Kā jau teicu, tas bija vairāk nekā pirms gada. Mūsu darījumi kopš tā laika strauji gājuši uz leju. Tā noticis gandrīz ar visiem. Mēs šobrīd nepieņemam jaunus asociētos juristus.

Šī vēsts lika noplakt Libijas entuziasmam, bet viņa nezaudēja drosmi. – Nekādu problēmu, Džef, – viņa sacīja, turpinot soļot enerģiskā gaitā. Tagad viņa jau bija izgājusi no ēkas, straujā un mērķtiecīgā solī pievienojoties gājēju straumei uz Sietlas trotuāriem. Marta debesis bija tumšas un apmākušās – precīzs viņas noskaņojuma spogulis. Bija skaidrs, ka kuru katru brīdi sāks līt.

– Esmu pārliecināts, ka tev nebūs grūti atrast citu darbu, – Džefs turpināja.

– Es arī nedomāju, ka tā būs problēma, – viņa sacīja, apzināti liekot balsij izklausīties pārliecināti. – Es tikai gribēju dot jums pirmo iespēju, jo jau agrāk piedāvājāt man darbu.

– Es to novērtēju. Ja kaut kas parādīsies, tu būsi pirmā, ar kuru sazināšos.

– Brīnišķīgi. Paldies, ka veltījāt man laiku, – Libija sacīja.

– Nekādu problēmu. Sazināsimies.

– Noteikti, – viņa sacīja, apraujot vārdus, jo steidzās pabeigt sarunu.

Viņa nožēloja, ka piezvanījusi Džefam dusmu uzplūdā. Viņai būtu vajadzējis šo sarunu rūpīgāk pārdomāt, nevis rīkoties emociju un niknuma iespaidā. Vēl tagad viņa nespēja nomierināties, svārstoties starp neticību un sašutumu.

Gājiens līdz Libijas dzīvoklim ilga piecpadsmit minūtes. Šī attāluma pieveikšanu viņa uzskatīja par savu dienišķo treniņu. Viņas māja atradās ielā ar dzīvu satiksmi, un apkārtne bija pietiekami droša pastaigām gan agros rītos, gan vēlos vakaros. Viņa cerēja, ka varēs turpināt kājām iet arī uz savu jauno darba vietu. Pārliekot somas siksnu uz otru plecu, Libija centās saglabāt staltu stāju, atverot ieejas durvis. Viņa bija bijusi tik pārliecināta, ka mērķis sasniegts un viņas smagais darbs un ziedošanās beidzot tiks pienācīgi novērtēta. Tieši tāpēc atlaišana bija neticami sāpīga.

Tikai tagad viņa sāka pilnībā aptvert notikušo.

Libija vienmēr bija motivēta gūt panākumus. Viņa teica pateicības runu klases vārdā, beidzot vidusskolu, un bija starp desmit procentiem sekmīgāko studentu gan koledžā, gan juridiskajā augstskolā. Lai tiktu pie grāda, viņa bija smagi strādājusi; viņa smagi strādāja pie itin visa.

Saņēmusi rokas ap vidu, Libija trīs reizes nosoļoja apkārt dzīvojamai istabai ātrumā, kuru apskaustu katrs NASCAR pilots. Debesis bija kļuvušas vēl tumšākas, un logos sitās sīks lietus, atstājot uz stikla mitras, izlocītas tērcītes. Tāds bija marts Klusā okeāna ziemeļrietumu krastā.

Libijai vajadzēja padomāt. Pirmais un vissvarīgākais: atjaunot savu darba biogrāﬁju.

Viņa ieslēdza vienai tasītei paredzēto kaﬁjas automātu, pagatavoja dzērienu un aiznesa krūzi uz savu mājas biroju. Noliekot to uz paliktņa, viņa palūkojās uz mātes fotogrāﬁju galda stūrī. Mātes acis lūkojās tieši viņējās.

– Es zinu, mamma. Neuztraucies. Tas ir tikai uz laiku. Viss nav zaudēts.

Tad Libija pamanīja istabas augu blakus mātes fotogrāﬁjai. Viņa pat nezināja tā nosaukumu, bet vienalga – tas bija nobrūnējis un sačervelējies. Nokaltis, jo tam bija trūcis uzmanības.

Pēc četriem mēnešiem

2. nodaļa

Sažņaugusi dokumentu somu, Libija Morgana devās projām no pēdējās darba intervijas. Sajūta, ka arī šo darbu viņa nedabūs, raisīja nelabumu. Norises ekonomikā iznīcināja viņas izredzes. Darba biogrāﬁjā tika pienācīgi novērtēta viņas profesionālā kvaliﬁkācija; Heršels bija uzrakstījis spīdošu rekomendācijas vēstuli, bet vienalga vēl nekas nebija panākts.

Četri mēneši!

Atrast citu darbu nevajadzēja būt grūti, tomēr tā bija problēma. Neviens nepieņēma jaunus darbiniekus. Nebija nekādas intereses. Libijai vairs nevarēja saskaitīt, uz kurām vietām viņa bija nosūtījusi pieteikumu, intervijas, kurās bija piedalījusies. Viņa uzklausīja draugu ieteikumus, bet joprojām neko neizdevās atrast. Ak, viņa vairākas reizes nonāca tuvu mērķim, bet līdz šim vienmēr bija izrādījusies otrā… vai trešā labākā kandidāte. Viņas ego bija driskās, un pašapziņa zemāk vairs nevarēja krist. Libija vēl nekad mūžā nebija jutusies tik nomākta. Neziņa, ko iesākt ar brīvo laiku, lēnām beidza viņu nost. Viņai izmisīgi bija nepieciešams darbs.

Ieejot dzīvoklī, viņa nosvieda dokumentu somu uz dīvāna un ieslīga mīkstajā sēdeklī starp spilveniem. Žaketes vidējā poga bija izstiepusi audumu tā, ka draudēja notrūkt. Bez visa cita viņa bija pieņēmusies svarā. Desmit mārciņas. Desmit neglītas mārciņas. Viņa atpogāja žaketi un nepatikā nopūtās.

Nekas vairs nederēja. Nekas nebija kārtībā. Ne dzīve. Ne drēbes. Itin nekas.

Iezvanījās tālrunis, iedomājusies, ka varētu zvanīt potenciālais darba devējs, Libija pasniedzās pēc tā.

– Libija Morgana, – viņa sacīja, darot visu iespējamo, lai izklausītos mundra un pozitīvi noskaņota.

– Libij, te Sāra. Kā gāja intervijā?

Viņas pleci noslīga vilšanās pilnā žestā. Kuru viņa mēģina piemuļķot? Neviens viņai nezvanīs par darbu. – Tas pats vecais stāsts: vismaz četrdesmit kandidāti uz katru vakanci.

Pat pirms intervijas beigām Libija zināja, ka nav vēlamākā kandidāte. Mēnešos pēc Burkhart, Smith & Crandall atstāšanas viņai bija attīstījusies sestā maņa attiecībā uz savām cerībām. Divas vai trīs reizes viņa bija jutusi, ka ir starp izredzētajiem. Sekoja otrā un pat trešā intervija, bet iznākums vienmēr bija tas pats. Žēl, bet citu reizi. Tuvu, bet ne starp reālajiem kandidātiem.

– Kā iet pa kantori? – Libija vaicāja. Viena no viņas lielākajām cerībām bija tā, ka Heršels un pārējie partneri sapratīs savu kļūdu un lūgs viņu atgriezties. Ja viņi to būtu darījuši pirms četriem mēnešiem, viņa būtu izbaudījusi iespēju pasmieties tiem sejā un novēlēt veiksmīgu lidojumu uz elli. Dažās pēdējās nedēļās viņas attieksme tomēr bija ievērojami mīkstinājusies. Viņa gribēja strādāt. Viņai bija nepieciešams darbs. Viņa vairs nespēja turpināt bezgalīgo cīņu, lai saņemtos katrai jaunai intervijai tikai tāpēc, lai tiktu satriekta pret savu spēju apšaubīšanas un vilšanās klintīm.

– Es tā cerēju, ka šoreiz tev izdosies, – Sāra turpināja. Uz to bija cerējusi arī Libija.

– Nenokar degunu, – Sāra sacīja.

– Nenokāršu. – It kā tas būtu iespējams. Viņa jutās izmocīta un sakauta, un vēl nebija pat pusdienlaiks.

– Nu man jāskrien.

– Atā. – Palīdzes zvani vairs neatskanēja tik bieži kā pirmajā mēnesī. Patiesībā pēdējā laikā Libija pati biežāk zvanīja Sārai. Jurista palīdze bija aizņemta un pārslogota, tāpēc viņu sarunas bija īsas. Libija zināja, ka Sārai ir grūti sastrādāties ar Benu Holmsu. Viņa ar prieku sekotu Libijai uz citu juridisko biroju, ja būtu tāda iespēja.

Nepieciešams pārtraukums, Libija izlēma. Viņa bija apciemojusi Spokeinu Ziemassvētkos pirms diviem gadiem. Visu šo laiku ne reizi nebija tikusies ar tēvu un pamāti. Libija labi sapratās ar Šarlīnu, sievieti, ar kuru tēvs bija apprecējies, kad viņa mācījās vidusskolas pēdējā klasē. Abu attiecības bija gana siltas. Šarlīna šķita patīkams cilvēks, bet viņai nebija plānu kļūt par Libijas māti, kas savukārt apmierināja Libiju. Viņa sargāja atmiņas par savu māti un ļoti centās, lai īstenotu potenciālu, kuru māte viņā bija saskatījusi.

1 2 3...6 >

На страницу:

Перейти

1 из 6