Sākt šajā brīdī

Viņa nolika zīdaini atpakaļ gultiņā un pasniedzās pēc cita puisīša. Viņš izskatījās pavisam dusmīgs, sejiņa sašķobīta niknā grimasē. – Tu jau esi paēdis, jaunais cilvēk, – Libija čukstēja, lēnām šūpojoties. – Kartē redzams, ka māmiņa tevi pabaroja pirms nepilnas pusstundas. Tagad laiks miedziņam. – Mazais Džasins nebija tik viegli nomierināms kā mazais Burdzota.

Libija šūpojās un klusi dziedāja arī šim mazulim, viegli pārejot no vienas rokdziesmas uz nākamo, no Springfīlda uz Springstīnu. Viņa jutās pārsteigta, ka zina tik daudz vārdu. Pusaudzes gados pēc mātes nāves Libija bija slīcinājusi savas bēdas mūzikā, klausoties kasetes un vēlāk kompaktdiskus stundām ilgi. Tas bija labu laiku pirms iPod ēras. Viņa bija gulējusi gultā, iegrimusi dziesmās, kas palīdzēja tikt projām no pasaules un bēdām par zaudējumu. Tēvs nekad nesūdzējās par skaļumu, bet šķita saprotam, ka viņai vajag skaļu mūziku. Kad viņš apprecējās ar Šarlīnu, tas mainījās. Šarlīna apgalvoja, ka tas neesot veselīgi un Libija sabojāšot dzirdi.

Libija bija paklausīgi samazinājusi skaļumu.

Kad mazulis Džasins beidzot aizmiga, viņa bija izdziedājusi veselu kompaktdisku.

Auklei Dženingsai bija taisnība. Pat atrodoties spiedzošu zīdaiņu duča ielenkumā, Libiju bija pārņēmusi miera un kārtības sajūta. Viņu pārplūdināja rāma noskaņa, bet viņa taču tikai šūpoja mazuļus. Raizes, kas nomāca kopš darba zaudēšanas, šķita lēnām izplēnam. Bija tā, it kā viņa ieietu citā pasaulē. Viesmīlīgā salā, kurā svarīgākais bija turēt rokās mazuli un klusi dziedāt.

– Nu, nu, – viņa maigi sacīja, paceļot trešo bērniņu. – Pasaule nemaz nav tik slikta vieta. Tava mamma un tētis tevi ļoti mīlēs. – Viņa atbalstīja jaundzimušo pret plecu un maigi glāstīja tā muguriņu.

Šerona atgriezās vēl pēc kāda laiciņa. – Kā tad gāja?

– Lieliski. – Bērnistaba bija gandrīz pavisam klusa. – Cik pulkstenis?

Šerona uzmeta skatienu rokas locītavai. – Trīs. Esmu pārsteigta, ka jūs palikāt tik ilgi.

Libija samirkšķināja acis. – Es te biju trīs stundas? – Šerona bija nākusi un gājusi. Libija bija viņu pamanījusi vairākas reizes, bet nepievērsa lielu uzmanību.

– Trīs stundas, – Šerona atkārtoja.

Neticami. Libija nesaprata, kur palicis laiks.

– Jūs lieliski pastrādājāt, – māsa sacīja, uzmundrinoši paplikšķinot Libijai pa plecu.

– Ceru, ka nāksiet vēl.

– Noteikti.

– Pie durvīm ir saraksts. Pierakstieties. Priecātos jūs redzēt atkal jau drīz.

Libija ierakstīja savu vārdu brīvprātīgo sarakstā un devās projām. Soļojot atpakaļ uz dzīvokli, viņai uznāca vēlēšanās ar kādu aprunāties. Viņa zināja, ka Robina būs aizņemta, bet vienalga pasniedzās pēc tālruņa.

– Prokuratūra, – draudzene īsi ierunājās.

– Te Libija. Es tikko slimnīcā beidzu šūpot mazuļus. – Ko? – Robina nepacietīgi prasīja paskaidrojumus.

– Es tev jau šorīt stāstīju, ka pieteicos slimnīcā par brīvprātīgo, atceries?

Līnijas otrā galā iestājās klusums. – Tu šūpoji… mazuļus? – Jā, trīs stundas. Nemaz nešķita tik ilgi, un tas bija tik… mierpilni.

Atkal klusums. – Ļauj man to aptvert tieši un skaidri. Tu pavadīji pēdējās trīs stundas, šūpojot zīdaiņus.

– Es izbaudīju katru minūti.

Robina iesprauslājās. – Es uztraucos par tevi, Libij. Ļoti, ļoti uztraucos.

7. nodaļa

Pēc pāris dienām trešdienas pēcpusdienā Libija atkal ieradās slimnīcā, lai strādātu par brīvprātīgo jaundzimušo telpā. Viņa uzvilka vienkāršo, zilo virsvalku tieši pirms Šeronas ienākšanas.

– Esmu tik priecīga, ka jūs atnācāt, – sacīja vecākā māsa. – Brīvprātīgā, kas bija plānojusi nākt no rīta, netika, un man ir darba pilnas rokas.

Izskatījās, ka Šeronai tiešām vajadzīgs pārtraukums. – Starp citu, vai satikāt dakteri Stounu? – viņa jautāja. Jautājumā izskanēja gaidas, it kā Libijai būtu noteikti bijis jāredz labais dakteris.

– Nē. – Libija ievēroja, ka viņš arī nebija iegriezies sporta zālē vairākus rītus pēc kārtas, bet viņai nekas nebija pretī.

– Viņš par jums šorīt apvaicājās.

– Viņš jautāja par mani? – Vēders sažņaudzās tādās kā bailēs. Ja dakteris Akmens sirds meklēja viņu, tas nevarēja būt nekas labs.

Pēdējo reizi, kad abi bija tikušies sporta zālē, viņa apzināti skatījās citur, jo baidījās, ka vīrietis varētu turēt viņu aizdomās par novērošanu. Arī viņš bija Libiju ignorējis, un Libija par to bija pateicīga.

Īstenībā Libija ar ārstu nebija runājusi kopš neveiklās tikšanās slimnīcas liftā. Cik nu viņa paspēja saprast, viņam bija problēmas. Tomēr Libijas prātā tas viss bija pieņēmis daudz vērienīgākas aprises. Viņa negribēja domā par šo vīrieti, bet pieķēra sevi bieži to darām, un tas viņu bezgalīgi kaitināja. Viņa nespēja iedomāties, ko pastrādājusi, ka viņš izturējās tik strupi.

– Dakteris Stouns gribēja zināt, kad jūs nākamo reizi būsiet brīvprātīgā, – Šerona sacīja.

Libijai nebija skaidrs, ko šāda izvaicāšana varētu nozīmēt, bet tā, protams, nebija laba zīme.

Šerona novērsās un izskatījās mazliet samulsusi. – Iespējams, es pieminēju, ka jūs esat šodienas grafikā – ceru, ka tas neradīs problēmas.

– Ak tā.

– Ceru, ka jums nav iebildumu.

– Es… nē, viss kārtībā. – Ja viņš gribēja noskaidrot attiecības, droši vien labāk to darīt tagad.

– Parasti es tādu informāciju paturu pie sevis, – Šerona turpināja, – bet ir tik neparasti, ka dakteris Stouns šeit, slimnīcā, izrāda par kādu interesi, un viņš mani pārsteidza nesagatavotu.

Varbūt no daktera plūstošās negatīvās vibrācijas nebija vērstas pret viņu.

Libijas vēders sažņaudzās. Viņai bija tik maz pieredzes vīriešu un sieviešu attiecībās, ka nebija skaidrs, kā izturēties. Lai gan viņai bija jau gandrīz četrdesmit gadi, reizēm viņa saskarsmē jutās tik nemākulīga, un šī noteikti bija viena no tādām reizēm.

Robina arī nebija devusi nekādu mājienu par savu jauno romantisko aizraušanos. Viņas abas bija tik līdzīgas. Libijai bija aizdomas, ka tieši tāpēc abas bija tik labas draudzenes. Robina arī bija precējusies, bet viņas laulībai pienāca gals, kad viņa pēc pāris gadiem atklāja vīra atkarību no azartspēlēm. Viņa nekad nerunāja par Kailu vai citām attiecībām, kādas viņai bijušas pēc šķiršanās.

– Ja es satikšu dakteri Stounu, jūs neiebilstu, ja es ieminētos, ka jūs esat pie mazuļiem, vai ne? – Šerona jautāja.

Libija vilcinājās, nejuzdamās droša, vai vēlas šo tikšanos.

– Kas notiek ar jums abiem? – Šerona gribēja zināt.

– Tiklīdz es pieminēju viņa vārdu, jūs saspringāt. Kāpēc tā?

– Es īsti nezinu. Es viņam nepatīku.

Šerona saviebās. – Neesiet smieklīga. Viņš par jums nejautātu, ja viņš tā justos.

– Tad jau droši sakiet viņam. – Libija saberzēja rokas, nespēdama noslēpt, cik nervoza jutās.

– Viņš arī to dara, vai zinājāt? – Šerona sacīja.

– Es atvainojos? Ko viņš dara? – Vai viņš būtu iebaidījis arī citas sievietes?

– Laiku pa laikam dakteris Stouns nāk uz mazuļu telpu un šūpo zīdaiņus. Ne jau regulāri. Viņam gan labāk patiktu, ja es to nepieminētu. Tāds viņš ir; Stouns it kā baidās, ka slimnīcā kāds varētu uzzināt parviņa sirds maigumu, bet esmu redzējusi dakteri ar ģimenēm, kuru mazuļiem ir kāda problēma. Viņš ir pacietīgs un maigs. Pavērojiet viņu pati un redzēsiet, ko es ar to domāju. Dakteris Akmens sirds šūpo mazuļus? Vai viņas runāja par vienu un to pašu cilvēku? Tas izklausījās neticami.

It kā justu vajadzību uzspodrināt viņa tēlu Libijas acīs, Šerona pašūpoja galvu un turpināja: – Ikviena sieviete slimnīcā būtu ar mieru daudz ziedot, lai tikai piesaistītu viņa uzmanību, un nav jau nekāds brīnums. Viņš ir velnišķīgi glīts, veiksmīgs un turklāt neticami labs ārsts un cilvēks. Tādai kombinācijai vairums sieviešu nespēj pretoties.

Libija, iespējams, bija pārsteidzīgi kritiski novērtējusi dakteri.

Šerona paplikšķināja viņai pa plecu. – Tā ir laba ziņa, ka viņš vaicāja par tevi.

Libija itin nemaz nejutās iedrošināta. Ieejot telpā ar mazuļu gultiņām, viņas galva dūca. Tāpat kā iepriekš tur jau atradās māsa, kas nesa jaundzimušos mātēm un atkal atpakaļ.

Iekārtojusies šūpuļkrēslā ar nemierīgu bērnu, Libija drīz vien aizmirsa par dakteri Stounu. Viņa ar prieku un gandarījumu vēroja, kā mazulis viņas rokās lēnām aizmieg.

Šeronai bija taisnība: cik mierpilna bija mazulīšu šūpošana.

Klusi dūdodama, Libija nodziedāja vēl vienu mierīgu rokdziesmu popūriju, ar roku glāstot bērna kailo galviņu. Viņa sev sacīja, ka šis mazulis reiz izaugs par spēcīgu, jaunu vīrieti, kurš lauzīs sieviešu sirdis. Dzimstot viņa garums bija divdesmit divas collas, kas liecināja, ka reiz viņš būs gara auguma. Libija domāja, ka abi viņa vecāki ir gara auguma, bet tas jau bija tikai minējums no viņas puses.

Šūpojot mazuļus citu pēc cita, viņa nespēja neprātot, kāda gan izvērsīsies viņu dzīve. Kādu potenciālu viņa tajos iztēlojās redzam. Auklēt bērnus bija laba sajūta. Laba kādā grūti izskaidrojamā veidā. Libija dīki mēģināja iztēloties, kā jutusies viņas māte, pirmo reizi turot rokās meitu.

Tad viņa juta kādu stāvam aiz muguras. Vispirms viņa domāja, ka tā ir māsiņa, bet, nē… Dakteris Stouns.

– Jūs esat Libija, vai ne? – viņš vaicāja, sapratis, ka sieviete zina par viņa klātbūtni.

– Jā. Dakteris Stouns, pareizi?

Viņš apgāja apkārt un nostājās viņas priekšā, izskatīdamies garš un muskuļots, draudīgs kā melns negaisa mākonis. Libijai bija grūti elpot, kur nu vēl runāt normālā balsī.

– Filips, – viņš ieteicās.

Tātad viņi viens otru uzrunās vārdā. To bija labi zināt, un droši vien tā bija zīme, ko kāds divpadsmitgadnieks iztulkotu pareizāk nekā Libija.

– Tā jau domāju, ka jūs stāvat man aiz muguras, – viņa sacīja, pūlēdamās izklausīties mierīga un nesatraukta. Viņa gan šaubījās, vai tas izdodas. Tomēr ļoti negribējās, lai ārsts zinātu, cik tramīgai liek viņai justies.

– Atvainojos, ja liku jums satrūkties. Dzirdēju, ka darbojaties kā brīvprātīgā mazuļu telpā.

– Jā… Es sapratu, ka man ir brīvs laiks, lai to darītu. – Viņa nepieminēja iemeslu un nožēloja pat to, ka pateikusi tik daudz. Viņas ego jau tā cieta no bezdarbnieces stāvokļa. Atzīt to otram cilvēkam bija vēl grūtāk. Vēl sliktāk bija tas, ka viņa nebija atradusi citu darbu jau mēnešiem ilgi.

– Saprotu…

– Esmu juriste, – viņa izspēra.

– O! Lieliski.

Libija nespēja klusēt. – Mana specializācija ir trasti un īpašumi… Šajā jomā šobrīd ir tāds kā pieklusums. Bet ārstiem jau tāds negadās, pareizi? – viņa pavaicāja, jau runājot saprazdama, ka jautājums ir smieklīgs.

Par laimi, viņš to ignorēja.

Mazulis viņas rokās iespiedzās. Uz mirkli Libija bija pilnīgi aizmirsusi, ka tur rokās bērnu. Viņa pateicās Dievam, ka jaundzimušais nebija izslīdējis no viņas apskāviena un noripojis uz grīdas. Viņa saķēra bērnu nedaudz stingrāk. Libija saprata, ka droši vien vajadzētu kaut ko sacīt, bet prāts bija tukšs kā izslaucīts. Patiesībā viņa nespēja pateikt ne vārda.

– Jūs acīmredzot esat darbojusies ar mazuļiem jau agrāk, – viņš ieteicās sarunas uzturēšanai.

– Ak…

– Izskatās, ka jūs ar tiem jūtaties brīvi.

Brīvi? Viņa? Ar mazuļiem? Patiesībā līdz pagājušajai nedēļai viņa neatcerējās pēdējo reizi, kad vispār būtu bijusi zīdainim tuvumā.

Pirms sešiem gadiem. Tagad viņa to skaidri atcerējās. Džuljeta, viena no juristu palīdzēm, bija devusies dzemdību atvaļinājumā. Kad mazulis bija piedzimis, viņa bija iegriezusies birojā kopā ar meitiņu. Libijai pat nebija skaidrs, kā tas notika, bet zīdainis tika ielikts viņai rokās, un viņa to bija vairākas minūtes turējusi. Kad Džuljeta bija atkal paņēmusi meitu, Libija jutās atvieglota.

Tomēr viņa bija kļuvusi par brīvprātīgo bērnaukli Sietlas slimnīcā. Libija īsti neizprata, kas mainījies. Vai iespējams, ka mainījusies viņa pati? Kopš tikusi atlaista – viņa sarāvās pat no domas par Burkhart, Smith & Crandall – , Libija vairs neaptvēra, kas un kāda viņa patiesībā bija.

– Es gribētu ar jums aprunāties privāti, – Filips sacīja, pārtraukdams viņas pārdomas.

Libija pārsteigumā stīvi blenza uz viņu, brīnīdamās, ko gan viņš tādu varētu pastāstīt.

– Kāpēc?

Viņš jautājumu ignorēja. – Lai gan kafetērija nav ideāla vieta, tā derēs.

Viņa samiedza acis. – Par ko ir runa?

– Ir kāda lieta, ko es vēlētos apspriest, – ārsts sacīja, it kā šī atbilde būtu pietiekams izskaidrojums.

Libija saviebās. Varbūt kas kas nebija kārtībā ar brīvprātīgā pieteikuma formu, bet tas neizklausījās ticami, jo viņa jau bija pieņemta.

– Tas prasīs tikai dažas minūtes. – Viņa vilcinājās.

– Tas ir svarīgi.

– Labi, – viņa nedaudz negribīgi piekrita. – Es beidzu trijos.

– Tā jau Šerona teica.

Libija aptvēra, ka joprojām blenž uz viņu un Stouns gaida atbildi. – Trijos, – viņa atkārtoja. – Kafetērijā.

Vairāk neko neteicis, ārsts devās projām. Tiklīdz mazuļu telpas durvis aizvērās, Libija izpūta elpu, ko neapzināti bija aizturējusi. Filips Stouns bija strups un prasīgs. Visvairāk viņu kaitināja tas, ka bija ļāvusi sevi iebiedēt. Tikai tas vien, ka viņš bija vīzdegunīgs dakteris, nepadarīja viņu labāku par jebkuru citu. Tomēr viņa nespēja neprātot, ko gan ārsts uzskata par tik svarīgu, ka grib to apspriest privāti.

Šerona atgriezās pēc dažām minūtēm. – Vai tas bija dakteris Stouns, kuru es te tikko manīju? – viņa jautāja. Smaids viņas lūpu kaktiņos liecināja, ka viņa nevarētu vēl vairāk priecāties par šādu negaidītu notikumu pavērsienu. Viņa gandrīz vai sajūsmā berzēja rokas.

– Jā, viņš bija iegriezies. – Libija no sirds centās neizrādīt, cik neveikli ārsts viņai lika justies.

– Un? – Šerona turpināja, tumši brūnās acis gaidpilni iepletusi, jo dedzīgi vēlējās uzzināt visus sīkumus par šo īso tikšanos. – Vai man nāksies ar spīdzināšanu izvilkt to no tevis?

Ko viņš gribēja?

– Viņš teica, ka vēlas apspriest kādu privātu jautājumu, – Libija atteica, iedomājusies, ka Šerona varētu kaut ko par to zināt.

Šeronas pārsteigtais izskats gan liecināja, ka māsa ir tikpat lielā neizpratnē kā viņa pati. Tad viņa lēnām atplauka smaidā.

– Man šķita, ka tu viņam patīc, un man bija taisnība.

– Es tā nedomāju. – Libija nezināja, kā Šeronai radusies tāda doma, bet viņa no tiesas šaubījās, ka varētu šķist pievilcīga dakterim Stounam.

Šeronas smaids negrasījās apdzist. – Piemini manus vārdus.

Libija nobolīja acis. – Ak, lūdzu, – viņa sacīja. – Manuprāt, nevajag no tā izpūst vairāk, nekā vajadzīgs. Esmu pārliecināta, ka viņam ir kāds nevainīgs jautājums vai lūgums.

– Domā, kā gribi, mīļā.

Trijos Libija novilka slimnīcas virsvalku un nākamās minūtes pavadīja, atjaunojot grimu un sukājot matus. Ja nu nāksies sastapt sātanu vaigā, viņa vēlējās izskatīties, cik labi vien iespējams. Tas, ka viņai tas rūpēja, tomēr bija vēl kaitinošāk.

Pa ceļam uz liftu paķērusi mobilo tālruni, Libija nobrauca līdz vestibilam un uzrakstīja īsziņu Robinai. DR. STOUNS LŪDZ APRUNĀTIES PRIVĀTI. NEZINU, KO LAI DOMĀ.

Viņa nospieda podziņu “nosūtīt”, un Robinas atbilde parādījās jau pēc dažām sekundēm. DAKTERIS AKMENS SIRDS? Libija uzrakstīja NO SPORTA ZĀLES un saņēma atbildi SEKSĪGS ČALIS.

Libija nošķobījās, izlasot pēdējo ziņu. Viņa nesaprata, ko sievietes saskata Filipā Stounā. Ak, protams, viņš labi izskatījās, bet rakstura ziņā viņš bija nīgrs kā bruņurupucis.

Ieejot kafetērijā, viņa iemeta mobilo tālruni somiņā un apstājās pie ieejas, lai atvilktu elpu un atrastu Filipu.

Viņš sēdēja telpas dziļumā, kur varēja cerēt uz zināmu privātumu. Libija devās pie viņa ar tādu sparu un entuziasmu, ar kādu notiesātais varētu tuvoties bendem pie karātavām. Vienīgā doma, kas iedvesa optimismu, bija tā, ka viņam noteikti ir pusdienu pārtraukums un tas nebūs ilgs. Uz galda viņa ievēroja divas tasītes kafijas.

Viņa izspieda vieglu smaidiņu, atvilka krēslu un apsēdās.

Libija negraisījās izrādīt, cik ļoti šis vīrietis viņu mulsina.

– Nezināju, kā jūs parasti dzerat kafiju, – ārsts teica un pasniedza viņai krūzīti.

– Būs labi. Par ko runāsim? – Libija aptvēra krūzīti ar abām rokām.

Viņš palūkojās rokas pulkstenī, it kā gribēdams teikt, ka nav daudz laika, un viņai pret to nebija nekas iebilstams.

– Galvenokārt es gribēju noskaidrot par mazuli.

– Mazuli, – viņa atkārtoja. – To, kuru es turēju, kad jūs ienācāt zīdaiņu telpā? – Viņa nevarēja iedomāties, ko varētu pastāstīt, izņemot tā dzimumu un vecāku uzvārdu.

– Nē, nē. – Viņš saviebās un pakratīja galvu, it kā viņas neprasme lasīt domas būtu kaitinoša. – Kad viņam jānāk pasaulē vai varbūt jūs pat neko nezināt par to?

Vai viņš visā nopietnībā iedomājās, ka viņa ir stāvoklī? Šobrīd viņai tehniski nebija tādas iespējas. Viņa nebija bijusi kopā ar vīrieti kopš… Nu, nebija nekādas vajadzības cilāt šo sāpīgo tematu. – Es nekādā ziņā nevaru būt stāvoklī, – viņa noteikti un skaidri bilda. – Un, ja es būtu, varat būt drošs, ka tā nebūtu jūsu darīšana.

Viņa acis iedegās un rokas stingri aptvēra tasi. Ne viens, ne otrs kafiju nebija pat pagaršojis. – Es nerunāju par jums.

Libija neizpratnē blenza uz viņu. Godīgi sakot, Stouna teiktais nebija saprotams, bet viņš nebija izprotams jau kopš pirmās tikšanās minūtes, tāpēc viņa nebija īpaši pārsteigta.

– Jums taisnība… tā nav mana darīšana, un es vilcinājos kaut ko teikt, bet tad man šķita, ka tas jādara. Saprotu, ka varbūt to nebija pareizi pat pieminēt.

Viņa pacēla labo roku pilnīgā neizpratnē. – Atvainojos, bet man nav ne jausmas, par ko jūs runājat.

– Jūsu meita, – viņš strupi izmeta.

– Man nav meitas. – Viņa pielika roku pie krūtīm. – Es pat neesmu precējusies. – Nebija gan tā, ka vīra trūkums traucētu tikt pie bērna. Ak kungs, šķiet, šī vīrieša klātbūtnē viņa pat nespēja sakarīgi izteikties.

– Meitenes, kas bija kopā ar jums todien, kad atnesāt cepurītes priekšlaikus dzimušajiem.

– Keisija un Ava?

– Viena no viņām ir stāvoklī.

Libija automātiski pašūpoja galvu. – Jūs maldāties. – Viņš noteikti kļūdījās. – Viņām ir tikai trīspadsmit gadu.

Ārsta seja nocietinājās, un viņš kļuva uzstājīgāks. – Man ir pamatotas aizdomas, ka tumšmatainā meitene ir stāvoklī.

Šī informācija ne nieka nepalīdzēja.

– Viņas abas ir tumšmates.

– Tad tā bija meitene džinsos.

– Viņām abām bija džinsi.

Viņš pašūpoja galvu. – Labi, tad meitene labajā pusē.

Libija piemiedza acis un sasprindzināja atmiņu, cenšoties atminēties, kā viņas stāvēja pie lifta. – Pa labi no jums vai no manis?

– No jums. Nē, no manis.

Pa iekšējo saziņas tīklu atskanēja paziņojums, lūdzot dakteri Stounu nekavējoties atgriezties jaundzimušo nodaļā.

Filips piecēlās.

– Man jāiet. Žēl, ka nevaru palīdzēt kā vairāk. Man bija sajūta, ka tas jāpastāsta, jo meitenei jāaiziet pie ārsta. Viņai vajadzīga pienācīga veselības aprūpe, gan viņai, gan mazulim. Es būtu gribējis konkrētāk aprakstīt, kura no abām tā bija. Ja jūs neesat māte, – viņš pavilcinājās un tad pašūpoja galvu, izskatīdamies neapmierināts un nožēlas pilns.

– Atvainojos par to… Tas bija tikai mans pieņēmums. Labi, neņemiet ļaunā, esmu pārliecināts, ka darīsiet visu, kas jūsu spēkos.

To pateicis, viņš izsteidzās no kafetērijas.

8. nodaļa

Tur viņš bija. Robina Hemlina iekoda apakšlūpā un darīja, ko varēja, lai padarītu rāmāku satraukto sirdi. Tiesnesis Rojs Bolingers bija ieradies uz vietējās Juridiskā atbalsta biedrības rīkotajām pusdienām labdarības līdzekļu vākšanai. Dabiski, viņa bija cerējusi to satikt, bet nevarēja zināt, vai viņš ieradīsies.

Robina bija apbrīnojusi Roju jau pirms vairākiem gadiem, kad viņi kopā strādāja pie kādas vēlēšanu kampaņas. Nesen viņa uzzināja, ka tiesneša sieva pirms diviem gadiem mirusi. Cik viņai bija zināms, Rojs ne ar vienu netikās. Robina neuzdrošinājās ievākt informāciju, baidoties, ka kolēģi varētu pamanīt viņas interesi. Līdz pat pēdējam laikam viņa bija Roju apbrīnojusi tikai no attāluma. Rojs bija ieturēts un godīgs, uzticams un laipns. Viņiem bija kopīgi arī daudzi politiskie uzskati.

Ak, viņa pilnīgi skaidri bija ieķērusies šajā vīrietī. Bet Robina gribēja izturēties vēsi. Bezrūpīgi. Tieša tuvošanās nebija viņas stilā. Būs jāizspēlē savas kārtis piesardzīgi, tā, lai citi nepamanītu. Parasti viņa būtu nosūtījusi dāsnu čeku Juridiskā atbalsta biedrībai un izvairījusies no dalības pusdienās. Vienīgais iemesls, kāpēc viņa ieradusies, bija iespēja un cerība satikt tiesnesi Bolingeru.

Ēdamistabas durvis vēl nebija atvērtas. Tiesnesis stāvēja rindā pie bāra, kur pasniedza kokteiļus. Starp viņiem bija trīs cilvēki. Divi no tiem, kuri atradās starp viņu un Roju, bija precēts pāris, kurus viņa nepazina. Abi aizrautīgi pļāpāja. Rojs pagriezās un paskatījās viņai garām, varbūt meklējot kādu. Viņš varēja būt sarunājis pavadoni šim vakaram. Vienīgais veids, kā to uzzināt, bija pavērot, vai viņš nopirks vienu dzērienu vai divus.

Vienu dzērienu.

Viņš pagriezās atpakaļ, pamanīja viņu un pasmaidīja.

Robina atsmaidīja pretī un pabrīnījās, cik smagi sitās viņas sirds, tomēr nesasprāga gabalos. Skatoties uz pasākuma programmu, ko bija saņēmusi pie ieejas, viņai trīcēja rokas. Vārdi skanēja neskaidri, mēģinot slēpt satraukumu.

– Labvakar, padomniec, – Rojs sacīja, apstādamies viņai blakus. Viņš turēja sarkanvīna glāzi. Pinot Noir, ja viņas minējums bija pareizs. Arī Robina labprāt baudīja vīnu, un vislabāk viņai garšoja Oregonas tuvumā esošās Villametas ielejas Pinot Noir.

– Sveicināti, tiesnesi Bolinger, – viņa sacīja, pūlēdamās izklausīties ikdienišķi. Viņš nebija satriecoši pievilcīgs vīrietis. Viņi bija līdzīga auguma, aptuveni piecas pēdas astoņas collas. Viņa mati bija pilnīgi sirmi un jau atkāpušies no pieres. Viņš bija saglabājis staltu stāju un, lai gan bija desmit gadus par viņu vecāks, izskatījās dzīvesspēka pilns un veselīgs. Robinai viņš šķita ļoti pievilcīgs.

Viņa nekad nebija bijusi tiesā, ko Rojs vadītu. Viņš neiztiesāja krimināllietas, lai gan viņu tiesas zāles bija vienā un tajā pašā Kingskauntijas tiesas spārnā. Viņi reizēm redzējās starp tiesas sēdēm.

– Neatceros, ka būtu agrāk jūs redzējis kādā no šiem pasākumiem, – Rojs sacīja, apstājies, lai patērzētu.

– Es… es nepiedalos bieži, lai gan atbalstu labdarību. – Robina nekad nebija bijusi čakla saviesīgu pasākumu apmeklētāja. Gluži tāpat kā draudzene Libija viņa bija salaulāta ar darbu tik stipri, ka ārpus tiesas ēkas viņai nebija īstas dzīves. Ģimene un draugi bija brīdinājuši, ka iztiesātās krimināllietas mainīs viņas personību. Kā gan citādi? Darbs ar noziedzniekiem neglābjami ietekmēja arī viņu. Viņa jutās bezspēcīga mainīt domāšanas veidu, un tomēr viņai bija nepieciešama kāda pārmaiņa… kaut kas vai kāds, kam pievērst uzmanību. Kāds, kas novērstu domas no nejaucībām, ar kurām katru dienu nācās saskarties tiesā. Kāds, kurš palīdzētu atcerēties, ka pasaulē pastāv arī labais, skaistais un mīlestība. Viņa atcerējās, kā savulaik bija smējusies kopā ar tiesnesi Bolingeru un cik pacilāta jutās pēc kopā pavadītā laika.

– Jauki jūs satikt.

– Jūs tāpat. – Viņa iedomājās pieminēt viņa sievu, pateikt, cik apbēdināta jutās, kad uzzināja par Bolingeras kundzes aiziešanu. Paldies Dievam, viņa sevi apturēja. Tas bija noticis pirms diviem gadiem, un līdzjūtības izteikšanai piemērotais laiks bija sen garām.

Rojs virpināja rokā vīna glāzes kājiņu. Robina vēroja viņa rokas. Labas rokas, viņa domāja. Ne lielas vai masīvas. Vienkārši vidusmēra, glītas rokas. Rojs nekad nebija viņai pieskāries, un Robina domāja par sajūtu, kāda būtu, ja viņa pirksti slīdētu pār viņas kailo ādu. Viņai nu gan ir bagāta iztēle! Tomēr doma šķita intriģējoša, un viņa nespēja to tik vienkārši izmest no prāta. Viņš sāka gatavoties promiešanai, un Robina izmisīgi meklēja kādu iemeslu, lai viņu atturētu. Tad viņai kas ienāca prātā.

– Tiesnesi Bolinger?

– Rojs.

– Roj, – viņa izlaboja. Tieši tā viņa domās teica, bet būtu bijis nepiedienīgi uzrunāt viņu bez tiesneša titula. – Man ir draudzene, ļoti laba draudzene, kura meklē darbu saistībā ar trasta fondiem un īpašumiem. Varbūt jūs zināt kādu firmu, kas meklē šādu darbinieku?

– Kur jūsu draudzene strādāja agrāk?

– Burkhart, Smith & Crandall.

– Ak jā, dzirdēju, ka viņiem nācies atlaist dažus lieliskus juristus. Cik žēl.

– Ļoti, – Robina piekrita. – Manu draudzeni sauc Libija Morgana. – Viņš sarauca uzacis, cenšoties atminēties šo vārdu.

– Elizabete Morgana, – Robina izlaboja, lai gan gandrīz visi sauca viņu par Libiju.

– Esmu dzirdējis par viņu. Viņai ir laba reputācija. Centīga darbiniece.

– Viņa ir vislabākā.

Viņš palocīja galvu un pacēla roku pie sejas, paradums, kuru viņa jau bija ievērojusi. Viņš tā rīkojās, kad domāja un apsvēra faktus. – Ļaujiet man ievākt informāciju, un es došu ziņu.