Mīlulis

Piepeši viņš ievēroja, ka Valtera kundze tur rokā iztukšotu kafijas tasi un, atrazdamās patālu no galda, nezina, kur tasi nolikt. Diruā steigšus piegāja pie viņas.

– Atļaujiet, kundze.

– Pateicos.

Aiznesis tasi, viņš uz karstām pēdām atgriezās.

– Kundze, ja jūs zinātu, cik daudz jauku brīžu man sagādāja “Franču Dzīve”, kad biju tur, tuksnesī! Tā tiešām ir vienīgā avīze, ko var lasīt, atrodoties ārpus Francijas, jo ir daudz saistošāka, asprātīgāka un daudzpusīgāka par visām citām.

Valtera kundze smaidīja laipni, bet vienaldzīgi.

– Manam vīram nebija viegli radīt šāda tipa laikrakstu, kas atbilstu mūsdienu prasībām, – viņa nopietni atbildēja.

Viņi sāka tērzēt. Diruā prata runāt plūstoši, kaut arī banāli, toties balss viņam bija patīkama, skatiens valdzinošs, un neatvairāma pievilcība slēpās viņa ūsās. Kuplas, cirtainas – tās skaisti vijās uz virslūpas, rūsganas un uzsmailētajos galos mazliet gaišākas.

Viņi runāja par Parīzi, tās apkaimi, Sēnas krastiem, par kūrortiem, vasaras izpriecām un dažādiem ikdienišķiem sīkumiem, par kuriem var runāt bez mazākās piepūles bezgalīgi.

Kad pie viņiem pienāca Norbērs de Varens ar liķiera glāzi rokā, Diruā smalkjūtīgi attālinājās.

De Marela kundze, kas tikko bija sarunājusies ar Forestjē kundzi, pieaicināja Diruā.

– Tātad jūs esat nodomājis, – viņa sacīja, – sākt darboties žurnālistikā.

Jaunais vīrietis miglaini pastāstīja par saviem nodomiem, pēc tam uzsāka tērzēt tāpat, kā tikko bija tērzējis ar Valtera kundzi, bet nu viņš jau labāk pārzināja sarunas vielu un izteicās drošāk, atkārtodams nupat dzirdētās piezīmes kā savas paša. Turklāt viņš nemitīgi skatījās acīs kaimiņienei, it kā gribēdams padziļināt izsacīto vārdu jēgu.

De Marela kundze savukārt pastāstīja dažas anekdotes, mazliet koķetēdama, kā sieviete, kas apzinās, ka ir asprātīga, un vienmēr grib būt saistoša. Kļūdama arvien familiārāka, viņa uzlika roku Diruā uz piedurknes, pazemināja balsi, pļāpājot par niekiem, un tādā veidā saruna ieguva intīmu raksturu. Jaunās sievietes tuvums, kura neslēpa interesi par viņu, sajūsmināja Diruā. Viņš labprāt gribētu ziedoties de Marela kundzei, to aizsargāt, parādīt, ko spēj, un vilcināšanās, ar kādu tai atbildēja, liecināja, ka viņu tirdī satraukums.

Piepeši bez kāda iemesla de Marela kundze pasauca: “Lorina!” – un bērns pienāca klāt.

– Meitiņ, atsēdies te, pie loga tu vari saaukstēties.

Diruā pārņēma neprātīga vēlēšanās noskūpstīt meitenīti, it kā kaut kas no šī skūpsta varētu pāriet uz māti.

– Jaunkundz, vai atļausiet jūs noskūpstīt? – viņš rātni un tēvišķīgi jautāja.

Meitenīte izbrīnījusies paskatījās uz viņu, un de Marela kundze smiedamās sacīja:

– Atbildi: “Šodien es jums to atļauju, bet vienmēr tā nebūs.”

Diruā uzreiz atsēdās, paņēma Lorinu klēpī un ar lūpām pieskārās bērna viļņainajiem, smalkajiem matiem.

Māte brīnījās:

– Gluži pārsteidzoši: viņa neaizbēga! Parasti viņa ļauj sevi skūpstīt tikai sievietēm. Diruā kungs, jūs esat neatvairāms.

Viņš pietvīka, nekā neatbildēdams, un uz ceļiem viegli šūpoja meitenīti.

Pienāca Forestjē kundze un arī pārsteigti iesaucās:

– Kādsbrīnums!Lorinakļuvusipavisamrāma! Tuvojās arī Žaks Rivals ar cigāru mutē, un Diruā piecēlās, lai atvadītos, jo baidījās ar kādu neveiklu vārdu sabojāt sasniegto iespaidu, uzsākto iekarošanas darbu.

Viņš klanījās, maigi spieda sieviešu rociņas, pēc tam spēcīgi kratīja vīriešu rokas. Viņš ievēroja, ka Žaka Rivala roka bija sausa, silta un sirsnīgi atbildēja uz spiedienu, Norbēra de Varena – mikla un auksta un izvairīgi izslīdēja starp pirkstiem, vecā Valtera – auksta un ļengana, bez enerģijas, neizteiksmīga, Forestjē roka bija tukla un silta.

Draugs viņam pusbalsī teica:

– Neaizmirsti, rīt pulksten trijos!

– Nē, nē! Esi bez bažām!

Nokļuvis kāpnēs, Diruā bija tik traki priecīgs, ka juta vēlēšanos traukt skriešus, un tāpēc viņš arī metās lejā ik pa diviem kāpieniem reizē, bet, pēkšņi ieraudzījis otrā stāva lielajā sienas spogulī kungu, kas lēkšus drāzās pretī, uzreiz apstājās, it kā pieķerts pārkāpumā.

Tad viņš ilgi apbrīnoja sevi, ka ir tik glīts puisis, un tad ar patiku uzsmaidīja savam atspīdumam, un tad, atsveicinādamies no tā, zemu un ceremoniāli palocījās, kā mēdz sveicināt ievērojamas personas.

III

Nonācis uz ielas, Žoržs Diruā palika domīgi stāvot: ko nu darīt? Gribējās klaiņāt, sapņot, iet uz priekšu, kur deguns rāda, iztēlojoties nākotni un elpojot liego nakts gaisu, bet doma par vecā Valtera pieprasīto rakstu sēriju neizzuda no prāta, un viņš nolēma tūdaļ doties mājās un ķerties pie darba.

Lieliem soļiem Diruā sasniedza ārējo bulvāri un gāja pa to līdz Burso ielai, kur dzīvoja. Sešstāvu namā, kurā viņš īrēja istabu, mājoja pāris desmitu strādnieku un sīkpilsoņu ģimeņu; kāpjot augšā un ar vaska sērkociņiem apgaismojot piemēslotos kāpienus, uz kuriem mētājās papīru gabali, cigarešu gali, virtuves atkritumi, viņam uzmācās dziļš riebums un neganta vēlēšanās ātrāk tikt projām no šejienes, dzīvot kā bagātie cilvēki tīrā mājā, kur kāpnes izklātas ar celiņiem. Smaga ēdienu, ateju un cilvēku izgarojumu smaka, ne ar kādu caurvēju neizvēdināma netīrumu un appelējušu mūru smaka piepildīja šo namu no pagraba līdz jumtam.

No Diruā istabas loga piektajā stāvā skats vērās uz Rietumu dzelzceļa milzīgo stigu, kas vīdēja kā dziļš bezdibenis, tieši tur, kur beidzās tunelis, netālu no Batinjolas stacijas. Jaunais vīrietis atvēra logu un atspiedās ar elkoņiem pret aprūsējušo dzelzs palodzi.

Lejā, melnās bedres dziļumā, trīs nekustīgas, sarkanas signālugunis izskatījās kā apaļas zvēra acis, un tālāk bija redzamas vēl citas un vēl citas tālāk. Ik mirkli tumsā atskanēja stiepti vai aprauti svilpieni, daži pavisam tuvu, citi tālu, tikko sadzirdami, – tie atplūda no Anjēras puses. Tiem bija dažādas noskaņas, gluži kā balsu saucieniem. Viens no tiem tuvojās, tā žēlabainais kliedziens pieauga ar katru sekundi, un tūlīt pat parādījās liela, dzeltena gaisma, kas ar milzīgu troksni skrēja uz priekšu; Diruā redzēja, kā tunelis aprija garu vagonu rindu.

Pēc tam viņš nolēma: “Pie darba!”

Nolicis lampu uz galda, viņš attapās, ka mājās ir tikai vēstuļu papīrs.

Nekā darīt, jāatver lapa visā platumā un jāraksta uz tās pašas. Diruā iemērca spalvu tintē un rūpīgi, akurāti uzrakstīja:

Āfrikas strēlnieka atmiņas

Tad viņš prātoja, kā nu iesākt.

Pieri atbalstījis plaukstā, viņš sēdēja un stingi vērās uz galda atlocītajā, baltajā papīra lapā.

Ko lai saka? Tagad vairs neienāca prātā it nekas no tā, ko pats nesen bija stāstījis, neviena anekdote, neviens atgadījums, gluži nekas. Piepeši viņš nodomāja: “Vajag iesākt ar aizbraukšanu.” Un tad uzrakstīja: “Tas bija 1874. gadā, maija vidū, kad izvārgusī Francija atņēma elpu pēc briesmīgā gada katastrofām…”

Diruā apstājās, nezinādams, kā piesaistīt turpmāko: iekāpšanu kuģī, braucienu, pirmos iespaidus.

Minūtes desmit velti lauzījis galvu, viņš nolēma ievadlapu atstāt uz rītdienu, bet tagad tūlīt ķerties pie Alžīras aprakstīšanas.

Viņš uzšņāpa: “Alžīra ir pavisam balta pilsēta…” – un tālāk netika. Viņš skaidri atcerējās jauko, gaišo pilsētu, kas ar savu namu plakanajiem jumtiem līdzīgi kaskādei slīd no pakalna lejup pa nogāzi līdz pašai jūrai, bet neatrada vairāk ne vārda, lai izpaustu to, ko bija redzējis un izjutis.

Pēc lielas piepūles viņš piemetināja: “Daļu tās apdzīvo arābi…” Tad nometa spalvu uz galda un piecēlās.

Uz šaurās dzelzs gultiņas, kur viņa augums bija atstājis iespiedumu, nosviestās ikdienas drānas izskatījās pretīgas kā līķa skrandas morgā: tukšas, apdilušas, sagumzītas. Un uz salmu pinuma krēsla uzliktais zīda cilindrs, viņa vienīgā cepure, šķita atvāzta, it kā ubaga dāvanu lūdzot.

Uz pelēkajām, ar ziliem puķu pušķiem rotātajām tapetēm bija tikpat daudz traipu, cik pušķu, vecu, aizdomīgu traipu, par kuriem neviens nevarētu pateikt, vai tie radušies no saspiestas blakts, no eļļas piliena, no taukainiem pirkstiem vai no ziepju putām, kas izšķaidītas, mazgājoties mutes bļodā. Tas viss oda pēc apkaunojošas nabadzības, Parīzes mēbelēto istabu nabadzības. Diruā modās izmisīgs niknums pret savu nabadzīgo dzīvi. Ir jāizraujas no tās ārā, tūlīt pat, jau rīt vajag darīt galu šai trūcīgajai eksistencei.

Pēkšņi viņā atgriezās dedzīgs darba prieks, viņš atkal atsēdās pie galda un no jauna sāka meklēt teikumus, ar kuriem varētu labi atspoguļot dīvaino, valdzinošo un savdabīgo Alžīru, kas ir kā priekštelpa uz noslēpumaino, neizdibināto Āfriku, klejojošu arābu un nepazīstamu nēģeru cilšu Āfriku, neizpētīto un vilinošo Āfriku, no kurienes mūsu zooloģiskajos dārzos reizēm nokļūst gluži neiedomājami dzīvnieki, kuri šķiet nākuši no pasaku valstības: strausi, šīs neparastās vistas, gazeles – brīnum graciozās kazas, pārsteidzoši groteskās žirafes, svinīgie kamieļi, ērmīgie hipopotami, nejēdzīgie degunradži un, beidzot, gorillas, šie baismīgie cilvēka brāļi.

Diruā manīja, ka domas galvā strāvoja juceklīgi, varbūt izteikt tās vēl šā tā spētu, bet uzrakstīt nevarēja neparko. Nevarības apziņa viņu kaitināja, viņš atkal piecēlās, rokas bija miklas aiz sviedriem, deniņos asinis strauji pulsēja.

Un, kad viņš ieraudzīja veļas mazgātājas rēķinu, ko šovakar pat bija uznesis durvju sargs, jauno vīrieti sagrāba negants izmisums. Viss prieks izgaisa vienā mirklī reizē ar pašpaļāvību un ticību nākotnei. Beigas, visam beigas, viņš nekā neveiks, ne par ko nekļūs. Viņš jutās nožēlojams, neapdāvināts, lieks un bojāejai nolemts.

Diruā atgriezās pie loga tieši tanī mirklī, kad no tuneļa, nežēlīgi dārdēdams, izšāvās vilciens. Tas dosies pāri laukiem un klajumiem uz jūras pusi.

Un Diruā pēkšņi atcerējās savus vecākus.

Šis vilciens brauks tiem garām pavisam tuvu, dažus ljē no mājām. Atmiņā pavīdēja nelielā mājiņa Kantē ciema nomalē, paugura mugurā, no kurienes redzama Ruāna un plašā Sēnas ieleja.

Tēvam un mātei tur bija mazs krodziņš, tāds kā traktieris “Pie skaistā skata”; svētdienas rītos nomales iedzīvotāji tanī mēdza ieturēt brokastis. Vecāki bija gribējuši dēlu uzaudzināt par kungu un sūtījuši mācīties ģimnāzijā. Kursu beidzis, bet gala pārbaudījumos izkritis cauri, Žoržs bija aizgājis karadienestā ar nodomu uzdienēt par virsnieku, pulkvedi, ģenerāli. Bet dienests viņam apriebās, iekams apritēja pieci gadi, un viņš jau bija sācis sapņot par karjeru Parīzē. Viņš tur bija ieradies, tikko beidzās obligātais dienests, nevērodams vecāku lūgšanos, kuri tagad, redzēdami, ka to sapnis gaisis, gribēja dēlu paturēt mājās. Taču viņš jau atkal loloja cerības uz nākotni, paredzēja, ka triumfēs, pateicoties kādiem notikumiem, kurus iztēlojās vēl neskaidri, tomēr bija pārliecināts, ka pratīs tos radīt un izmantot.

Pulkā būdams, Diruā bija guvis parastos garnizona panākumus, vieglas uzvaras; tām pievienojās dažas dēkas augstāk stāvošās aprindās: viņš bija pratis savaldzināt nodokļu ievācēja meitu, kas gribēja pamest visu un viņam sekot, un kāda advokāta sievu, kura bija mēģinājusi noslīcināties aiz izmisuma, kad nepastāvīgais siržu lauzējs bija to pametis.

Biedri bija runājuši par Diruā: “Tas ir slīpēts un manīgs blēdis, tāds vienmēr pratīs izkulties sveikā.” Un Diruā bija apņēmies tiešām būt slīpēts un manīgs blēdis.

Iedzimtā normandiešu godprātība, apbružāta ikdienišķajā garnizona dzīvē ar tās morāli, notrulināta ar Āfrikā parastajām laupīšanām, blēdībām un dažādām nelikumībām, uzkurināta ar armijā izplatītajiem jēdzieniem par godu, par karavīru bezbailību, patriotiskām jūtām, ar apakšvirsnieku vidū atstāstītajiem varoņdarbiem un ar militārā amata sīko godkārību, bija pārvērtusies par ko līdzīgu burvju lādītei ar trīskārtēju dibenu, kur varēja atrast no visa pa druskai.

Taču vispārākā bija tieksme izsisties uz augšu. Neviļus Diruā kā katru vakaru bija iegrimis sapņainībā. Viņš iztēlojās pasakainu mīlas dēku, kas uzreiz palīdzēs piepildīt visas viņa cerības. Uz ielas saticis kāda baņķiera vai augstmaņa meitu, viņš to savaldzinās no pirmā mirkļa un apprecēs. Griezīgs svilpiens, ko izgrūda lokomotīve, izšaudamās no tuneļa viena pati kā liels trusis no midzeņa un ar pilnu tvaiku brāzdamās pa sliedēm uz depo atpūsties, izrāva Diruā no sapņojumiem. Atkal pilnīgi neskaidro un priekpilno cerību varā, kuras viņu vienmēr spārnoja, viņš raidīja rokas skūpstu naktī, mīlestības skūpstu ilgotās sievietes tēlam, alkatīgu skūpstu pretī kārotajai veiksmei.

Tad aizvēra logu un sāka izģērbties, nomurminādams:

– Nekas, rīt ķeršos pie darba ar svaigiem spēkiem. Šovakar man galvā dažādas citas domas. Varbūt esmu arī mazliet pavairāk iedzēris. Tad nevar labi strādāt.

Atgūlies viņš izdzēsa gaismu un gandrīz uzreiz aizmiga.

Atmodās agri, kā cilvēki mēdz atmosties, kad dedzīgi kaut ko gaida vai ir noraizējušies; uzlēcis no gultas, viņš devās pie loga un to atvēra, lai iebaudītu, kā pats mēdza sacīt, krietnu malku svaiga gaisa.

Romas ielas nami viņpus platā dzelzceļa grāvja staroja lecošās saules gaismā, tie šķita nokrāsoti ar baltu vizmu. Pa labi tālē bija redzami Aržanteija pauguri, Sannuā augstienes un Oržemona dzirnavas zilganā, liegā dūmakā, kas bija līdzīga līganam, caurspīdīgam plīvuram, kurš pārsegts pār apvārsni.

Diruā dažas minūtes vēroja tālos laukus un nočukstēja:

– Šādā dienā tur būtu sasodīti jauki.

Tad viņš attapās, ka vajag strādāt, turklāt nekavējoties, un arī par desmit sū aizsūtīt durvju sarga puiku uz savu kanceleju, lai paziņotu, ka ir saslimis.

Diruā atsēdās pie galda, iemērca spalvu tintē, iespieda pieri plaukstā un sāka domāt. Velti. Nekas neienāca prātā.

Tomēr Diruā neizmisa. Viņš nosprieda: “Blēņas! Vienkārši neesmu iemanījies. Šis amats jāiemācās tāpat kā kurš katrs. Sākumā nepieciešama palīdzība. Aiziešu pie Forestjē, tas desmit minūtēs ievadīs mani īstajās sliedēs.”

Diruā apģērbās.

Uz ielas viņš nolēma, ka ir vēl par agru, lai ierastos pie drauga, kas droši vien cēlās vēlu. Tāpēc viņš sāka lēnām pastaigāties zem ārējā bulvāra kokiem.

Nebija vēl deviņi, kad viņš sasniedza nupat laistīto, svaigas valgmes pilno Monso parku.

Atsēdies uz sola, Diruā uzreiz atkal iegrima sapņainās pārdomās. Viņam garām sāka šurp un turp staigāt kāds smalki ģērbies jauneklis, kas, bez šaubām, gaidīja sievieti.

Tā ieradās aizplīvurojusies, steidzīgā gaitā un, ātri pasniegusi roku jauneklim, pieķērās viņam pie elkoņa, un abi aizgāja.

Un Diruā sirdī spēji modās brāzmainas alkas pēc izsmalcinātas, smaržainas un liegas mīlestības pārdzīvojumiem. Viņš piecēlās un devās ceļā, domās kavēdamies pie Forestjē. Tam gan bija laimējies!

Forestjē mājas durvis Diruā sasniedza tieši tai mirklī, kad draugs nāca ārā.

– Tu pie manis? Tik agri! Kas tev lēcies?

Negaidīti sastopot Forestjē, kad tas jau gāja projām, Diruā samulsa un nostomījās:

– Redzi… redzi… es netieku galā ar to rakstu, zini, ko Valtera kungs man pasūtīja, to rakstu par Alžīriju. Tur gan nav ko brīnīties, jo es nekad neesmu nekā rakstījis. Te jāievingrinās, tāpat kā visur.

Esmu pārliecināts, ka drīz vien iemanīšos, bet patlaban nezinu, ar ko iesākt un kā pie tā ķerties. Domu man ir daudz, tikai neizdodas tās izpaust. Diruā apklusa, vilcinājās. Forestjē saprotoši pavīpsnāja:

– To es pazīstu.

– Jā, sākumā tā notiek laikam katram, – Diruā turpināja. – Un es gribēju… gribēju tevi lūgt, lai tu man palīdzi… Desmit minūtēs tu mani uzvestu uz ceļa, parādītu, kā tas jādara. Ar to tu man sniegtu labu stilistikas mācību, bet bez tevis es netikšu galā.

Forestjē joprojām jautri smaidīja. Uzsitis uz pleca savam kādreizējam pulka biedram, viņš sacīja:

– Uzej pie manas sievas, viņa tev palīdzēs ne sliktāk par mani. Esmu iedresējis Madlenu šajā darbā. Man šorīt nav laika, citādi labprāt būtu pats to izdarījis.

Diruā piepeši kļuva bikls, svārstījās, neuzdrošinājās.

– Es taču nevaru tik agri no rīta viņu traucēt…

– Noteikti vari. Viņa ir piecēlusies. Tu viņu atradīsi manā kabinetā, tur viņa kārto manas piezīmes.

Diruā vilcinājās:

– Nē… tas nav iespējams…

Satvēris Diruā aiz pleciem un apgriezis apkārt, Forestjē pagrūda viņu uz durvju pusi.

– Tu nu gan esi tiepša. Ej, kad es tev saku. Tu taču negribēsi, lai es kāpju augšā trešajā stāvā, aizvedu tevi pie Madlenas un izskaidroju, kas tev vajadzīgs.

Beidzot Diruā saņēmās.

– Paldies, es eju. Pateikšu viņai, ka tu mani piespiedi, vārda pilnā nozīmē piespiedi griezties pie viņas.

– Jā. Un nebaidies, viņa tevi neapēdīs. Tikai neaizmirsti: tieši pulksten trijos.

– O, neraizējies!

Forestjē steidzīgi aizsoļoja, turpretī Diruā sāka iet augšā, kāpienu pa kāpienam, lēnītēm, un gudroja, ko lai saka, un bažījās, kā tiks pieņemts.

Durvis atvēra sulainis. Tas bija apjozis zilu priekšautu un turēja rokā slotu.

– Kungs jau aizgāja, – sulainis sacīja, nenogaidījis jautājumu.

– Pavaicājiet Forestjē kundzei, vai viņa varētu mani pieņemt, – Diruā teica, – un pasakiet, ka mani sūta viņas vīrs, ko nupat satiku uz ielas.

Tad viņš palika gaidot. Sulainis atgriezās, atvēra durvis pa labi un paziņoja:

– Kundze jūs gaida.

Viņa sēdēja atzveltnes krēslā pie rakstāmgalda nelielā istabā, kuras sienas pilnīgi nosedza akurāti uz melnkoka plauktiem sakrautas grāmatas. Sējumu vienmuļās rindas atdzīvināja dažādu krāsu muguriņas: sarkanas, dzeltenas, zaļas, mēļas un zilas.

Ģērbusies mežģīnēm rotātos, baltos rītasvārkos, Forestjē kundze, kā vienmēr smaidīdama, atskatījās un sniedza roku, kas platajā piedurknē bija redzama kaila gandrīz līdz plecam.

– Jau? – viņa ieprasījās. Un uzreiz piebilda:

– Tas nav pārmetums, bet vienkārši jautājums.

– Ak kundze, – Diruā nomurmināja, – es negribēju traucēt, bet jūsu vīrs, ko satiku lejā, mani piespieda. Man ir tik neērti, ka neuzdrošinos jums pateikt, kālab esmu atnācis.

– Atsēdieties, – viņa aicināja, norādīdama uz krēslu, – un runājiet.

Rokā Forestjē kundzei bija zoss spalva, ko viņa veikli grozīja starp diviem pirkstiem. Priekšā uz galda atradās liela, pa pusei aprakstīta papīra lapa; Diruā ierazdamies bija viņu pārtraucis darbā.

Varēja redzēt, ka viņa pie rakstāmgalda jutās tikpat labi un brīvi kā salonā, nododoties ierastajai darbībai. No viņas drānām plūda viegls aromāts, svaiga, nupat mazgātas miesas smarža. Un Diruā centās uzminēt, ko apslēpa rītasvārki, iztēlojās jauno, gaišo augumu, kuplo un silto miesu, kuru liegi ieskāva mīkstais audums.

Tā kā viņš nekā nerunāja, Forestjē kundze iejautājās:

– Ar ko varu jums pakalpot?

– Redzat… bet patiesi… – viņš stomīdamies iesāka, – es neuzdrošinos… Vakar vakarā es strādāju ļoti vēlu… un šorīt jau agri… pie raksta par Alžīriju, ko Valtera kungs man uzdeva… bet nekas prātīgs man neiznāca… un es saplēsu visus uzmetumus… Neesmu pieradis pie šī darba un tādēļ atnācu pie Forestjē lūgt, lai viņš man palīdz… šo pirmo reizi…

Priecīga, līksma un glaimota viņa sirsnīgi iesmējās un pārtrauca Diruā:

– Un viņš teica, lai jūs nākat pie manis?..

Jauki…

– Jā, kundze. Viņš teica, ka jūs man varēsiet palīdzēt vēl labāk nekā viņš pats. Vai varat mani saprast?

Forestjē kundze piecēlās.

– Tas būs burvīgi – tā kopā sastrādāt. Esmu sajūsmināta par jūsu iedomu. Sēdieties manā vietā, jo manu rokrakstu redakcijā pazīst. Un mēs tūlīt sacerēsim jums rakstu, tādu rakstu, kas gūs žilbinošus panākumus.

Diruā atsēdās, paņēma spalvu, nоlikа uz galda papīra lapu un gaidīja.

Kājās stāvēdama, Forestjē kundze bija noskatījusies, kā viņš sagatavojas rakstīšanai, un pēc tam, paņēmusi no kamīna dzegas cigareti, aizkūpināja to, sacīdama:

– Nevaru strādāt bez smēķēšanas. Tātad ko jūs gribat pastāstīt?

Viņš ar izbrīnu paskatījās uz jauno sievieti. – Es nezinu. Tāpēc jau es atnācu pie jums.

– Jā, es jums palīdzēšu, – viņa sacīja. – Es apņemos pagatavot pikantu mērci, bet man vajadzīga pati viela.

Diruā bija apjucis; galu galā viņš vilcinādamies ierunājās:

– Es gribētu aprakstīt savu ceļojumu no paša sākuma.

Tad Forestjē kundze atsēdās Diruā pretī, lielā galda otrā pusē, un, skatīdamās viņam acīs, teica:

– Tagad izstāstiet man papriekš, man vienai pašai, bez steigas, nekā nepiemirstot, it visu, un es izvēlēšos, kas mums noderēs.

Bet, tā kā Diruā nezināja, ar ko iesākt, tad viņa sāka to izvaicāt kā biktstēvs grēku nožēlnieku, izsacīdama precīzus jautājumus, kas tam modināja atmiņā piemirstus sīkumus, sastaptus cilvēkus, garām ejot ievērotas sejas.

Piespiedusi Diruā izteikties kādu stundas ceturksni, Forestjē kundze piepeši pārtrauca viņu:

– Tagad sāksim. Vispirms pieņemsim, ka jūs vēstījat par saviem iespaidiem kādam draugam: tā jums būs iespējams izteikt veselu kaudzi blēņu, pa starpām dažādas piezīmes, būt dabiskam un amizantam, ja mums tas izdosies. Rakstiet:

“Dārgais Anrī, Tu gribi zināt, kāda ir Alžīrija. Lai notiek – Tu to dabūsi zināt. Tā kā man šeit, mazajā māla būdiņā, kur mājoju, nekas prātīgāks nav ko darīt, tad rakstīšu Tev kaut ko līdzīgu dienasgrāmatai, kurā attēlošu dienu pa dienai, stundu pa stundai visus savus pieredzējumus. Dažkārt iznāks diezgan piparoti, bet Tev jau tas nav jārāda pazīstamām dāmām.”

Viņa pārtrauca diktēšanu, lai aizdedzinātu izdzisušo cigareti, un zoss spalvas klusā čirkstoņa uzreiz apklusa.

– Turpināsim, – viņa sacīja.

“Alžīrija ir liela franču zeme uz lielu zemju robežas, kuras sauc par tuksnesi, par Sahāru, Centrālo Āfriku utt.

Alžīra ir vārti, šī dīvainā kontinenta baltie, burvīgie vārti.

Bet papriekš vajag tos sasniegt, un tas ne katram izdodas viegli. Tu zini, ka esmu lielisks jātnieks, jo iejāju zirgus pašam pulkvedim, bet cilvēks var būt labs jātnieks un slikts jūrnieks. Tā tas izrādījās ar mani.

Vai atceries pulka ārstu Sembretā, ko bijām iesaukuši par doktoru Ipeku? Kad mums nāvīgi gribējās diennakti atpūsties lazaretē, šajā apsolītajā zemē, tad devāmies pie viņa pieņemšanas stundā. Viņš mēdza sēdēt uz krēsla, kājas iepletis, – resnās gūžas iespīlētas sarkanās biksēs, – ar dūrēm atbalstījies pret ceļgaliem, elkoņus gaisā izslējis; košļādams sirmās ūsas, viņš bolīja acis kā spoles.

Droši vien arī Tu neesi aizmirsis viņa ārstēšanu:

“Šim kareivim traucēta kuņģa darbība. Iedodiet viņam pēc manas receptes vemšanas līdzekli numur trīs, pēc tam divpadsmit stundas atpūtas, un tad viņš būs uz pekām.”

Spēcīgs bija šis vemšanas līdzeklis, spēcīgs un neatvairāms. Katrs to norija, jo citādi nebija iespējams. Izbaudījis doktora Ipekas recepti, cilvēks saņēma pilnīgi pelnīti savas divpadsmit stundas atpūtas.

Tad zini, draugs: lai nokļūtu Āfrikā, četrdesmit stundas ir jāizbauda kāds cits neatvairāms vemšanas līdzeklis pēc Transatlantiskās kuģniecības kompānijas receptes.”

Priecādamās par savu iedomu, Forestjē kundze berzēja rokas.

Viņa piecēlās, aizsmēķēja otru cigareti un diktēdama sāka staigāt pa istabu, brīžam izpūta pa mazu, apaļu spraugu starp sakniebtajām lūpām taisnas dūmu strūklas, kas pamazām izpletās un izgaisa telpā, pamezdamas vietumis pelēkas līnijas, it kā caurspīdīgu miglu, līdzīgu zirnekļtīklam. Reizēm viņa ar plaukstu izdzēsa šīs vieglās un tomēr sīkstās dūmu pēdas, reizēm pārcirta ar rādītājpirkstu un domīgi noskatījās, kā lēnām izzuda abas tikko samanāmo tvaiku šķiedras.

Diruā sekoja katram Forestjē kundzes žestam, katrai pozai, nenovērsdams acis no šīs sievietes auguma un sejas, kamēr viņa aizrāvās ar tukšo rotaļu, kas nemaz nenodarbināja viņas domas.

Tālāk viņa iztēlojās ceļojuma piedzīvojumus, sniedza izgudrotu ceļabiedru portretus un uzmeta mīlas dēku ar kājnieku kapteiņa sievu, kas brauca pie sava vīra.

Atsēdusies Forestjē kundze izjautāja Diruā par Alžīrijas topogrāfiju, kas viņai bija pilnīgi sveša. Pēc desmit minūtēm viņa par to zināja tikpat daudz, cik Diruā pats, un nodiktēja nelielu nodaļu par koloniju politiku un ģeogrāfiju, lai informētu lasītāju un tam palīdzētu izprast nopietnos jautājumus, kas tiks aplūkoti turpmākajos rakstos.

Tad viņa turpināja ar izbraukumu uz Orānas departamentu, ar izdomātu izbraukumu, kur runa bija galvenokārt par sievietēm – mauru, jūdu un spāniešu sievietēm.

– Lasītājus cits nekas neinteresē, – Forestjē kundze sacīja.

Nobeidza viņa ar uzturēšanos Saīdā, augstas plakankalnes piekājē, turklāt ar jauku, mazu romānu starp apakšvirsnieku Žoržu Diruā un spāniešu meiču no alvas pārstrādāšanas fabrikas Ainelhadžarā. Forestjē kundze attēloja abu satikšanos naktī akmeņainajos, kailajos kalnos, kur klintīs rēja šakāļi, hiēnas, arābu suņi.

– Turpinājums rītdienas numurā! – viņa līksmā balsī sacīja. Un pieceldamās piebilda: – Cienījamais kungs, nu jūs redzat, kā sacer avīžrakstus.

Lūdzu, parakstieties.

Diruā vilcinājās.

– Parakstiet taču!

Viņš sāka smieties un lappuses apakšā parakstījās “Žoržs Diruā”.