Mīlulis

Forestjē kundze, joprojām smēķēdama, staigāja šurp un turp pa istabu, un jaunais vīrietis nenolaida acu no viņas, neatrazdams vārdus, kā viņai pateikties, būdams laimīgs viņas tuvumā, izjuzdams tīri juteklisku baudu par intimitāti, kas radās starp abiem. Diruā šķita, ka viss apkārtējais, pat ar grāmatu plauktiem aizsegtās sienas, bija daļiņa no viņas. Sēdekļiem, mēbelēm, gaisam, kurā lidinājās tabakas smarža, itin visam piemita kaut kas īpatnējs, labs, maigs, valdzinošs, kas izplūda no viņas.

Piepeši Forestjē kundze jautāja:

– Kā jums patīk mana draudzene de Marela kundze?

Šis jautājums pārsteidza Diruā.

– Kā lai pasaku?.. Man viņa šķiet… man viņa šķiet ļoti valdzinoša.

– Vai ne?

– Jā, protams…

Diruā labprāt būtu piebildis: “Bet ne tik valdzinoša kā jūs,” – taču neuzdrošinājās.

– Un, ja jūs zinātu, cik viņa ir interesanta, īpatnēja, gudra! – Forestjē kundze turpināja. – Viņa ir bohēmiete, īsta bohēmiete. Tāpēc viņas vīrs viņu nemīl. De Marela kungs saskata tikai Klotildes trūkumus, bet neprot novērtēt labās īpašības.

Diruā jutās pārsteigts, uzzinot, ka de Marela kundze ir precējusies. Tomēr tas bija gluži dabiski.

Viņš jautāja:

– Ak tad… viņa ir precējusies? Ar ko nodarbojas viņas vīrs?

Forestjē kundze mazliet paraustīja plecus un uzacis, un šajā vienotajā kustībā izpaudās it kā zīmīgs norādījums, ko Diruā īsti neizprata.

– O! Viņš ir Ziemeļu dzelzceļa līnijas inspektors. Parīzē viņš ir vienu nedēļu mēnesī. Klotilde to sauc par svēto nedēļu vai savu obligāto dienestu, vai arī par klaušām. Kad jūs iepazīsiet tuvāk de Marela kundzi, tad redzēsiet, cik viņa asprātīga un jauka. Apciemojiet viņu drīzumā.

Diruā vairs nedomāja par promiešanu, viņam likās, ka te viņš paliks vienmēr, ka ir savās mājās. Bet durvis klusu atvērās, un bez pieteikšanas ienāca kāds gara auguma kungs.

Ieraudzījis vīrieti, tas apstājās. Forestjē kundze mirkli it kā apmulsa, bet tad, kaut gan viegls sārtums iesitās viņai vaigos, sacīja parastajā balsī:

– Nāciet iekšā, mīļais draugs. Iepazīstināšu jūs ar Šarla biedru, topošu žurnālistu Žoržu Diruā kungu.

Pēc tam gluži citādā tonī viņa pavēstīja:

– Mūsu labākais un intīmākais draugs grāfs de Vodreks.

Abi vīrieši sasveicinājās, cieši ieskatīdamies viens otram acīs, un Diruā tūlīt sāka atvadīties.

Viņu neaicināja palikt. Neveikli nomurminājis dažus pateicības vārdus, viņš paspieda Forestjē kundzei roku, vēlreiz palocījās pret atnācēju, kura seja joprojām palika salta un stinga kā īstam augstāko aprindu cilvēkam, un devās projām galīgi apjucis, it kā būtu izdarījis kādu muļķību.

Kad Diruā nonāca uz ielas, viņu pārņēma skumjas, nomāca neskaidra apbēdinājuma izjūta. Ejot uz priekšu, viņš centās izprast, kāpēc viņu pēkšņi pārņēmusi šī melanholija. Viņš neatrada tai izskaidrojuma, bet visu laiku viņam stāvēja prātā grāfa de Vodreka bargā, jau pavecā seja ar sirmajiem matiem, ļoti bagāta, pašapzinīga cilvēka mierīgais, augstprātīgais izskats.

Beidzot Diruā atskārta, ka šī svešinieka ierašanās, izjaucot burvīgo divvientulību, ar kuru sirds jau bija sākusi aprast, modinājusi viņā šo stindzinošo bezcerību, ko dažkārt spēj radīt kāds nejauši izdzirdēts vārds, garām ejot redzēts sveša cilvēka posts vai gluži kāds sīkums.

Un viņam likās arī, ka šis kungs nezin kāpēc bija juties neapmierināts, sastopot viņu pie Forestjē kundzes.

Līdz pulksten trijiem Diruā vairs nekas nebija darāms, un bija tikai divpadsmit. Kabatā viņam vēl atlikuši seši franki piecdesmit: viņš devās uz Divala ēdnīcu ieturēt brokastis. Pēc tam pastaigājās pa bulvāri un, tikko pulkstenis sita trīs, devās augšā pa “Franču Dzīves” redakcijas galvenajām kāpnēm.

Izsūtāmie, rokas sakrustojuši, sēdēja uz soliņa un gaidīja, bet šveicars aiz letes, kas bija gandrīz kā neliela katedra, šķiroja tikko pienākušo pastu. Viss bija aranžēts lieliski, lai imponētu apmeklētājiem. Kalpotāji izturējās iespaidīgi, cienīgi, iznesīgi, kā pieklājas liela laikraksta redakcijas priekštelpā.

– Vai es varētu runāt ar Valtera kungu? – Diruā jautāja.

– Direktora kungam patlaban ir apspriede, – šveicars atbildēja. – Esiet tik laipni un mazliet uzgaidiet. – Un viņš norādīja uz uzgaidāmo istabu, kas jau bija pilna apmeklētāju.

Tur bija gan pašapzinīgi, lepni kungi ar ordeņiem, gan trūcīgi ģērbušies ļaudis, kas, lai apslēptu veļu, bija aizpogājuši līdz kaklam svārkus, kuriem uz krūtīm rēgojās traipu zīmējumi, kas atgādināja kontinentu un jūru aprises uz ģeogrāfiskām kartēm. Gaidītāju vidū bija arī trīs sievietes. Viena no tām, glīta, smaidīga, izgreznojusies, izskatījās kā kokote; viņas kaimiņiene, ar grumbainu, stingu, traģisku seju, arī bija izgreznojusies, tikai daudz atturīgāk: no šīs sievietes dvesa kaut kas nolietots, mākslots, kas parasti piemīt vecām aktrisēm, – it kā uzsvaidzināta sen zudusi jaunība, it kā izplēnējušas mīlestības rūgtenā smarža.

Trešā sieviete bija sēru tērpā; iespiedusies kaktā, viņa sēdēja kā izmisusi atraitne. Diruā iešāvās prātā, ka viņa laikam gan atnākusi lūgt žēlastības dāvanu. Neviens netika aicināts pie laikraksta izdevēja, kaut gan bija aizritējušas jau vairāk nekā divdesmit minūtes.

Tad Diruā attapās un, piegājis pie šveicara, sacīja:

– Valtera kungs uzaicināja mani ierasties trijos. Paskatieties vismaz, vai mans draugs Forestjē nav redakcijā.

Viņu tūlīt ieveda pa garu koridoru lielā zālē, kur četri kungi kaut ko rakstīja, sēdēdami pie plata, zaļa galda.

Forestjē stāvēja pie kamīna un, kūpinādams cigareti, spēlēja bilboketu. Spēlē viņš bija veikls un katru reizi uztvēra lielo dzeltena bukša bumbu uz mazās koka tapiņas. Viņš skaitīja:

– Divdesmit divi, divdesmit trīs, divdesmit četri, divdesmit pieci.

– Divdesmit seši, – sacīja Diruā.

Nepārtraucot vienmērīgos rokas vēzienus, Forestjē paskatījās uz viņu:

– Tu jau klāt! Vakar man izdevās uzķert piecdesmit septiņas reizes no vietas. Pie mums tikai Senpotens ir stiprāks par mani. Vai pie šefa jau biji? Nekas nav jocīgāks par veco kraķi Norbēru, kad viņš spēlē bilboketu. Viņš tā atpleš muti, it kā gribētu bumbu norīt.

Viens no līdzstrādniekiem pagrieza galvu uz Forestjē pusi un teica:

– Klausies, Forestjē, es zinu, kur pārdod vienu pasakainu Antiļu salu koka bilboketu. Stāsta, ka tas piederējis Spānijas karalienei. Prasa par to sešdesmit frankus. Tas nav dārgi.

– Kur tas ir? – Forestjē jautāja. Tā kā trīsdesmit septīto reizi viņam bija izgājis greizi, viņš atvēra skapi, kurā Diruā ieraudzīja kādus divdesmit lieliskus bilboketus, kas bija sakārtoti un sanumurēti kā greznumlietas kolekcijā. Nolicis bilboketu atpakaļ parastajā vietā, Forestjē atkārtoja jautājumu:

– Kur tad ir tas dārgums?

– Pie viena Vodeviļu teātra biļešu pārdevēja, – žurnālists atbildēja. – Atnesīšu to tev rītdien, ja vēlies.

– Jā, noteikti. Ja tas tiešām būs skaists, es to paņemšu, jo bilboketu nekad nevar būt par daudz.

Tad, pievērsdamies Diruā, viņš sacija:

– Nāc man līdzi, es tevi ievedīšu pie šefa, citādi tu varēsi te kvernēt līdz pulksten septiņiem vakarā. Viņi atkal gāja cauri uzgaidāmajai istabai, kur tie paši cilvēki tāpat sēdēja un gaidīja. Ieraudzījušas Forestjē, jaunā sieviete un vecā aktrise strauji piecēlās un piegāja pie viņa.

Forestjē viņas vienu pēc otras aizveda nomaļus pie loga, un, kaut gan viņi centās sarunāties klusu, Diruā tomēr ievēroja, ka draugs abas sievietes uzrunāja ar “tu”.

Pēc tam, atgrūduši vaļā polsterētās divviru durvis, Forestjē un Diruā iegāja avīzes izdevēja kabinetā.

Apspriede, kas ilga jau veselu stundu, bija “ekartē” partija ar vairākiem no tiem kungiem ar plakandibenu cilindriem, kurus Diruā bija ievērojis iepriekšējā dienā.

Valtera kungs spēlēja ar sasprindzinātu uzmanību un piesardzīgām kustībām, turpretī viņa partneris sita, pārcēla un dalīja vieglās krāsainā kartona lapiņas manīgi, veikli un iznesīgi kā īsts kāršu spēles speciālists. Sēdēdams avīzes izdevēja krēslā, Norbērs de Varens kaut ko rakstīja, un Žaks Rivals, visā garumā izstiepies uz dīvāna, acis pievēris, kūpināja cigāru.

Gaiss kabinetā bija smacīgs, tanī varēja manīt mēbeļu ādas, iestāvējušos tabakas dūmu un tipogrāfijas smaku, šo īpatnējo redakciju smaku, ko pazīst katrs žurnālists.

Melnkoka galds ar vara inkrustācijām bija apkrauts ar neticami lieliem papīru blāķiem: tur bija vēstules, pastkartes, žurnāli, piegādātāju prospekti, visdažādākie iespieddarbi.

Forestjē paspieda roku skatītājiem, kas stāvēja spēlētājiem aiz muguras, un, ne vārda nerunādams, arī nolūkojās spēlē. Tikko vecais Valters bija laimējis, Forestjē viņam sacīja:

– Atnācis mans draugs Diruā.

Izdevējs pāri briļļu stikliem strauji paskatījās uz jauno vīrieti un jautāja:

– Vai atnesāt man rakstu? Šodien tas lieliski noderēs, kamēr vēl norit diskusija sakarā ar Morela iesniegumu.

Diruā izņēma no kabatas salocītās papīra lapas.

– Lūdzu, kungs.

Šefa sejā atspoguļojās apmierinātība. Smaidīdams viņš noteica:

– Ļoti labi, ļoti labi. Jūs turat vārdu. Forestjē, vai pārlasīsiet?

Taču Forestjē steigšus atbildēja:

– Nav vērts, Valtera kungs: mēs rakstījām kopīgi, lai viņam parādītu, kā tas jādara. Raksts ir ļoti labs.

– Tad jau viss kārtībā, – vienaldzīgi izmeta izdevējs, uzņemdams kārtis, ko tagad dalīja garš, kārns kungs, kreisā centra deputāts. Taču Forestjē neļāva šefam sākt jaunu partiju; pieliecies tam pie auss, viņš sacīja:

– Jūs apsolījāt Diruā pieņemt Marambo vietā. Vai atļausiet viņam piedāvāt tos pašus noteikumus?

– Jā, protams.

Valtera kungs atsāka spēli, un žurnālists, paņēmis draugu zem rokas, devās projām.

Norbērs de Varens nebija pacēlis galvu, it kā nebūtu redzējis vai pazinis Diruā. Turpretī Žaks Rivals bija viņam sevišķi spēcīgi spiedis roku, it kā gribēdams parādīt, ka ir labs biedrs, uz ko vajadzības gadījumā var paļauties.

Kad viņi atkal gāja cauri uzgaidāmajai zālei, visi pacēla acis uz viņiem, un Forestjē pietiekami skaļi, lai dzirdētu visi gaidītāji, pateica jaunākajai sievietei:

– Šefs jūs drīz pieņems. Viņš patlaban apspriežas ar diviem budžeta komisijas locekļiem.

Un tūlīt pat aši devās tālāk ar noraizējušos seju, it kā viņam būtu nekavējoties jārediģē ārkārtīgi svarīga telegramma.

Tikko viņi bija atgriezušies redaktoru istabā, Forestjē uzreiz piegāja pie skapja, izņēma bilboketu, sāka spēlēt un, pārtraukdams teikumus, skaitot sitienus, sacīja Diruā:

– Tā. Tagad tev jāierodas te katru dienu pulksten trijos, un es tev pateikšu, kur jāiet ievākt informāciju un kas jāapmeklē vai nu pa dienu, vai vakarā, vai arī nākamajā rītā. Viens! – Vispirms es tev iedošu ieteikuma vēstuli policijas prefektūras pirmās nodaļas priekšniekam – divi! – un viņš tevi iepazīstinās ar vienu no saviem darbiniekiem. Ar to tu vienosies par visu svarīgāko prefektūras jauno ziņu saņemšanu – trīs! – oficiālo un, protams, arī pusoficiālo ziņu saņemšanu. Pēc sīkākiem paskaidrojumiem vērsies pie Senpotena, kas ir informēts, – četri! – Viņu tu satiksi šodien vai rīt. Galvenais, tev jāiemanās izdibināt visu iespējamo no cilvēkiem, pie kuriem tevi sūtīšu, – pieci! – un jāprot ielavīties pat aiz slēgtām durvīm – seši! – Par to tu dabūsi divsimt franku mēnesī plus divus sū rindā par interesantu hroniku, ko pratīsi nomedīt, – septiņi! – plus arī divus sū rindā par rakstiem, kādus redakcija tev pasūtīs par dažādiem tematiem, – astoņi!

Pēc tam viņš visu uzmanību pievērsa tikai spēlei un turpināja lēnām skaitīt:

– Deviņi, desmit, vienpadsmit, divpadsmit, trīspadsmit.

Četrpadsmitais metiens neizdevās.

– Velns un elle ar to trīspadsmito! – viņš lādējās. – Tas, sasodītais, man vienmēr nes nelaimi.

Droši vien es arī miršu trīspadsmitajā.

Viens no līdzstrādniekiem, beidzis darbu, izņēma no skapja savu bilboketu; viņš bija pavisam sīka auguma vīrietis, kas izskatījās kā bērns, kaut gan viņam jau bija trīsdesmit pieci gadi. Ienāca vēl daži žurnālisti, un visi cits pēc cita paņēma savus bilboketus. Drīz vien seši vīrieši, nostājušies cits citam blakus, muguru pagriezuši pret sienu, vienmērīgi svaidīja gaisā bumbas – sarkanas, dzeltenas vai melnas atkarībā no koka krāsas. Tikko izcēlās sacensība, abi redaktori, kas vēl bija strādājuši, piecēlās un pieteicās par spēles tiesnešiem.

Forestjē uzveica par astoņpadsmit punktiem. Mazais vīriņš, kas izskatījās kā bērns, bija paspēlējis, viņš piezvanīja izsūtāmajam un sacīja:

– Deviņus alus.

Gaidot atsvaidzinājumu, visi atkal sāka spēlēt. Izdzēris glāzi alus ar saviem jaunajiem amata brāļiem, Diruā jautāja Forestjē:

– Kas man jādara?

Draugs atbildēja:

– Šodien tu esi brīvs. Vari iet projām, ja vēlies.

– Vai… mūsu… mūsu raksts… tiks iespiests šovakar?

– Jā, bet par to neraizējies: es izlasīšu korektūru. Uzraksti turpinājumu rītdienai un ierodies šeit pulksten trijos, tāpat kā šodien.

Diruā, atvadoties paspiedis roku visiem redakcijas darbiniekiem, pat nezinādams, kā kuro sauc, nokāpa lejā pa lepnajām kāpnēm; sirds viņam gavilēja, garastāvoklis bija starojošs.

IV

Žoržs Diruā gulēja nemierīgi: viņš dega aiz nepacietības ātrāk redzēt savu rakstu iespiestu. Tikko uzausa gaisma, viņš jau bija kājās un klaiņāja pa ielu, ilgi pirms avīžu piegādātāji sāka skraidīt no kioska uz kiosku.

Diruā devās uz Senlazāra staciju, zinādams, ka “Franču Dzīve” tur būs dabūjama ātrāk nekā viņa kvartālā. Tā kā tomēr bija vēl par agru, viņš sāka pastaigāties pa ietvi.

Viņš redzēja ierodamies pārdevēju, kas atvēra savu stikloto kiosku, pēc tam pienāca vīrs, kas nesa uz galvas lielu kaudzi salocītu avīžu lapu. Diruā pa galvu pa kaklu pieskrēja pie kioska: kaudzē bija “Figaro”, “Zils Blazs”, “Notikumi” un vēl divas trīs rīta avīzes, bet “Franču Dzīves” nebija.

Viņu sagrāba izbailes: ja nu “Āfrikas strēlnieka atmiņas” pārceltas uz rītdienas numuru? Varbūt raksts vecajam Valteram pēdējā mirklī nav paticis? Atgriežoties atkal pie kioska, Diruā redzēja, ka avīzi jau pārdod, kaut gan viņš nebija pamanījis, kad to atnesa. Pieskrējis klāt, viņš uzmeta uz letes trīs sū, atlocīja avīzi un pārlaida acis pār pirmās lappuses virsrakstiem. Nav! Sirds viņam sāka neganti dauzīties. Pašķīris lappusi, viņš ar dziļu saviļņojumu izlasīja zem vienas no slejām trekniem burtiem “Žoržs Diruā”. Ievietots! Kāds prieks!

Nekā nedomādams, avīzi rokā turēdams, cepuri uz vienas auss atbīdījis, viņš soļoja uz priekšu, un viņā kaisa vēlēšanās apturēt garāmgājējus un tiem sacīt: “Nopērciet to, nopērciet! Tur iekšā ir mans raksts!” Diruā labprāt būtu kliedzis pilnā rīklē, kā vakaros uz bulvāra dažkārt kliedz iznēsātāji: “Lasiet “Franču Dzīvi”! Lasiet Žorža Diruā rakstu “Āfrikas strēlnieka atmiņas”!” Un pēkšņi viņam iegribējās pašam izlasīt šo rakstu, izlasīt to kādā publiskā vietā, kafejnīcā, visu acu priekšā. Žoržs sāka meklēt kādu restorānu, kur jau būtu viesi. Meklēt iznāca ilgi. Galu galā viņš atsēdās kādas vīna tirgotavas priekšā, kur jau bija apmetušies vairāki cilvēki, un pasūtīja: “Vienu rumu,” – tāpat kā būtu varējis pasūtīt: “Vienu absintu,” – neiedomādamies, ka ir agra rīta stunda. Tad viņš uzsauca:

– Viesmīl, pasniedziet man “Franču Dzīvi”! Piesteidzās ar baltu priekšautu apjozies vīrietis:

– Kungs, mums nav šīs avīzes, mēs saņemam tikai “Signālu”, “Gadsimtu”, “Laternu” un “Parīzes Ziņas”.

Diruā niknā sašutumā iesaucās:

– Jums nu gan te ir bodīte! Aizejiet un nopērciet man “Franču Dzīvi”!

Viesmīlis aizskrēja un atnesa pieprasīto avīzi. Diruā sāka lasīt savu rakstu un, lai pievilktu kaimiņu uzmanību un viņos modinātu vēlēšanos uzzināt, kas avīzē rakstīts, vairākas reizes ieteicās:

– Ļoti labi, ļoti labi!

Projām ejot, Diruā avīzi atstāja uz galda. Saimnieks, to pamanījis, sauca:

– Kungs, kungs, jūs aizmirsāt savu avīzi!

– Atstāju to jums, – Diruā atbildēja, – esmu jau izlasījis. Šodien tanī ir viens ļoti interesants raksts.

Viņš nepateica, kurš raksts, bet aiziedams redzēja, ka viens no apmeklētājiem paņēma no galdiņa “Franču Dzīvi”.

“Ko es tagad darīšu?” Diruā nodomāja. Un viņš nolēma aiziet uz veco darba vietu saņemt mēneša algu un iesniegt atlūgumu. Jau priekšlaikus viņš trīsēja aiz prieka, iztēlojoties, kādu seju savilks priekšnieks un darba biedri. It īpaši viņu sajūsmināja doma par priekšnieka milzīgo apjukumu.

Diruā soļoja lēnītēm, lai neierastos pirms pusdesmitiem, jo kasi atvēra tikai desmitos.

Kanceleja bija liela, tumša istaba, kur ziemu gandrīz visu dienu vajadzēja dedzināt gāzi. Istabas logi vērās uz šauru iekšējo pagalmu, iepretim citām kancelejām. Istabā sēdēja astoņi ierēdņi, un priekšnieka palīgs bija aizslēpies aiz sabīdāma aizsega.

Vispirms Diruā aizgāja paņemt savus simt astoņpadsmit frankus divdesmit piecus santīmus, kas bija ielikti dzeltenā aploksnē un glabājās kasiera atvilktnē, pēc tam kā uzvarētājs iegāja lielajā darba istabā, kur bija pavadījis jau tik daudz dienu. Priekšnieka palīgs Potela kungs tūlīt viņam uzsauca:

– Diruā kungs? Priekšnieks jau vairākas reizes prasīja pēc jums. Jūs zināt, ka viņš neatļauj slimot divas dienas bez ārsta izziņas.

Lielāka efekta labad Diruā apstājās pašā istabas vidū. Tad skaļā balsī atbildēja:

– Es par to pasvilpoju!

Ierēdņi sastinga aiz brīnumiem, un virs aizsega malas parādījās Potela kunga izbiedētais vaigs.

Viņš mēdza aizbarikadēties aiz šī aizsega kā kastē, baidīdamies no caurvēja, jo slimoja ar reimatismu. Lai uzraudzītu personālu, viņš bija izplēsis papīra sieniņā divus trīs caurumus.

Bija iestājies tāds klusums, ka varēja dzirdēt lidojam mušu.

– Kā jūs teicāt? – priekšnieka vietnieks beidzot iejautājās.

– Es teicu, ka es par to pasvilpoju. Esmu atnācis, tikai lai iesniegtu atlūgumu. Pāreju strādāt par redaktoru “Franču Dzīvē”, ar algu pieci simti franku mēnesī, bez tam vēl saņemot honorāru par reportāžu rindām. Šārīta numurā jau iespiests man pirmais raksts.

Šurp nākdams, Diruā bija noņēmies, cik iespējams, paildzināt savu prieku, taču, nevarēdams savaldīties, izšāva visu pulveri uzreiz.

Efekts tomēr bija graujošs. Neviens nekustējās. – Tūlīt iešu to pateikt Pertuī kungam un atgriezīšos atvadīties no jums, – Diruā paskaidroja. Tikko viņš iegāja šefa kabinetā, Pertuī kungs uzkliedza:

– Atnācāt gan! Jūs zināt, ka es neciešu…

– Velti jūs tā maurojat, – Diruā pārtrauca priekšnieku.

Pertuī kungam, kas bija resns vīrs, sarkans kā gaiļa sekste, aizrāvās elpa aiz pārsteiguma.

– Man jūsu bodīte apriebusies līdz kaklam. Šodien spēru pirmos soļus žurnālistikā, – Diruā turpināja. – Man piedāvāta lieliska vieta. Atļaujiet atvadīties.

Ar šiem vārdiem viņš aizgāja. Viņš bija atriebies.

Diruā tiešām atgriezās kancelejā, lai spiestu roku saviem agrākajiem kolēģiem, taču tie tikko uzdrošinājās atplest muti, baidīdamies sakompromitēties, jo bija dzirdējuši viņa sarunu ar šefu, – durvis bija palikušas vaļā.

Ar algu kabatā Diruā drīz vien atkal bija uz ielas. Viņš sev atļāvās bagātīgas brokastis labā, ne visai dārgā restorānā, ko jau pazina. Vēlreiz nopircis un atstājis uz galdiņa, pie kura bija ēdis brokastis, “Franču Dzīves” numuru, viņš apstaigāja vairākus veikalus, kur iegādājās dažādus sīkus priekšmetus vienīgi tādēļ, lai varētu likt tos nogādāt uz mājām un uzdot savu vārdu – Žoržs Diruā. Turklāt katru reizi piebilda: “Esmu “Franču Dzīves” līdzstrādnieks.”

Nosaucot ielu un mājas numuru, viņš neaizmirsa aizrādīt: “Pirkumu atstājiet pie durvju sarga.”

Tā kā laika bija vēl diezgan, Diruā iegriezās pie litogrāfa, kas uzreiz, klienta klātbūtnē, izgatavoja vizītkartes; jaunais žurnālists pasūtīja vienu simtu, liekot zem vārda iespiest savu tagadējo amatu.

Pēc tam viņš devās uz redakciju.

Forestjē saņēma viņu augstprātīgi, kā mēdz saņemt padotu darbinieku.

– Labi, ka tu atnāci. Man tieši ir tev vairāki uzdevumi. Pagaidi minūtes desmit. Papriekš pabeigšu savu darbu.

Tad Forestjē turpināja iesākto vēstuli.

Galda otrā malā sēdēja mazs vīriņš, kas bija ļoti bāls, uztūcis, ļoti resns, plikgalvains, ar pavisam baltu, spīdošu pauri; viņš kaut ko rakstīja, degunu piebāzis pie papīra, tāpēc ka bija ārkārtīgi tuvredzīgs.

– Senpoten, cikos tu iesi intervēt tos ļaudis? – Forestjē viņam jautāja.

– Pulksten četros.

– Tad paņem līdzi šo jaunekli, Žoržu Diruā, un atklāj viņam amata noslēpumus.

– Lai notiek.

Pievērsdamies draugam, Forestjē jautāja:

– Vai atnesi turpinājumu par Alžīriju? Šorīt iespiestajam sākumam bija lieli panākumi.

– Nē, – Diruā, gauži apmulsis, nopurpināja, – es domāju, ka pagūšu to uzrakstīt pēcpusdienā… man bija tik daudz darīšanu… neizdevās pastrādāt…

Forestjē neapmierināti paraustīja plecu:

– Ja būsi tik nenoteikts, tu sabojāsi sev karjeru. Vecais Valters cerēja, ka dabūs tavu materiālu. Pateikšu viņam, ka tu dosi rītdien. Ja tu domā, ka varēsi saņemt naudu, nekā nedarīdams, tad tu rūgti maldies.

Pēc brītiņa viņš piebilda:

– Kal dzelzi, kamēr tā karsta, sasodīts!

– Esmu beidzis, – Senpotens pieceldamies sacīja.

Atgāzies krēslā, Forestjē ieņēma gandrīz svinīgu pozu, grasīdamies dot norādījumus, un tad pievērsās Diruā:

– Redzi, kopš divām dienām Parīzē atrodas ķīniešu ģenerālis Li-Teng-fu, kas apmeties viesnīcā “Kontinentāls”, un radža Taposahibs Ramaderao Pali, kurš apmeties viesnīcā “Bristole”. Jūs viņus abus intervēsiet.

– Neaizmirsti galvenos punktus, ko tev norādīju, – Forestjē turpināja, pievērsdamies Senpotenam. – Izvaicā ģenerāli un radžu, ko viņi domā par Anglijas rīcību Tālajos Austrumos, kā skatās uz tās kolonizācijas un domīniju sistēmu, vai cer uz Eiropas un it īpaši uz Francijas iejaukšanos.

Brītiņu klusējis, Forestjē piebilda, it kā balsī izteikdams pārdomas:

– Mūsu lasītājiem būs ārkārtīgi interesanti dabūt zināt, ko domā Ķīna un Indija par jautājumiem, kuri patlaban tik ļoti saista sabiedrisko domu.

Paskatīdamies uz Diruā, Forestjē vēl piemetināja:

– Ievēro labi, kā Senpotens rīkosies, viņš ir lielisks reportieris; centies iemācīties, ar kādiem paņēmieniem piecu minūšu laikā no cilvēka var izvilkt visu.

Tad Forestjē atkal svinīgi ķērās pie rakstīšanas, acīmredzot nodomājis nodibināt stingru distanci, ierādīt pienācīgo vietu savam kādreizējam pulka biedram un tagadējam kolēģim.

Tikko viņi bija pāri slieksnim, Senpotens sāka smieties un teica Diruā:

– Kāds lielības gailis! Laužas pat mūsu priekšā.

Itin kā uzskatīdams mūs par saviem lasītājiem.

Kad viņi jau soļoja pa bulvāri, reportieris jautāja:

– Vai iedzersim kaut ko? – Jā, labprāt. Ir tik karsti.

Abi iegriezās kādā kafejnīcā un pasūtīja atspirdzinošu dzērienu. Senpotens sāka runāt. Viņš stāstīja par avīzi un visu ko pārsteidzoši lietpratīgi un sīki.

– Šefs? Īsts ebrejs! Jūs jau zināt, ka ebrejs nekad nemainās. Kāda rase!

Senpotens minēja dažus spilgtus vecā Valtera skopuma izpaudumus, kurš Izraeļa dēliem tik raksturīgs, – sīkumaina taupība, kaulēšanās par niecīgiem grašiem, apkaunojoša cenas pazeminājuma izdiedelēšana, visi augļotāju paņēmieni.

– Un, par spīti visam, viņš ir lāga vīrs, kas netic nekam un visus vazā aiz deguna. Avīzi, kas ir oficioza, katoliska, liberāla, republikāniska, orleāniska, īsta kārtu kūka, viņš dibinājis tikai tādēļ, lai ar to atbalstītu savas biržas operācijas un dažādos pasākumus. Šai ziņā viņš ir spēcīgs, nopelna miljonus ar akciju sabiedrībām, kurām nav ne četri sū kapitāla…

Senpotens nemitīgi turpināja, uzrunādams Diruā par “dārgo draugu”.

– Vecais blēdis reizēm izsaka Balzaka varoņu cienīgus vārdus. Iedomājieties, vienudien atrodos viņa kabinetā kopā ar veco graustu Norbēru un donkihotu Rivalu, te pēkšņi ienāk mūsu administrators Montlens ar visā Parīzē pazīstamo safj anādas portfeli padusē. Valters paceļ snīpi: “Kas jauns?”

Montlens vientiesīgi atbild: “Nupat samaksāju sešpadsmit tūkstošus franku, ko bijām parādā par papīru.”

Šefs izbailēs salēcās: “Kā jūs teicāt?”

“Es nupat samaksāju parādu Privā kungam.”

“Jūs esat traks!”

“Kāpēc?”

“Kāpēc… kāpēc… kāpēc…”

Noņēmis brilles no deguna, Valters tās noslaucīja. Pēc tam pasmīnēja savu blēdīgo smīnu, kas ikreiz savelkas ap tuklajiem vaigiem, kad viņš grasās pateikt kaut ko dzēlīgu vai bezkaunīgu, un zobgalīgā, pārliecinātā tonī ierunājās: “Kāpēc? Tāpēc, ka mēs būtu varējuši izspiest četrus līdz piecus tūkstošus rabata.”

Montlens brīnīdamies iebilda: “Bet, Valtera kungs, visi rēķini taču bija pilnīgā kārtībā, es pats tos pārbaudīju, un jūs akceptējāt…”

Tad šefs, atkal kļuvis nopietns, sacīja: “Nedrīkst būt tik vientiesīgs kā jūs. Jums jāzina, Montlena kungs, ka parādus vajag uzkrāt un tad izkaulēt atlaides.”

Senpotens ar pazinēja skatienu pakratīja galvu.

– Ko jūs teiksiet? Vai nav īsts Balzaks?

Diruā nebija lasījis Balzaku, tomēr atbildēja ļoti pārliecināti: