Mīlulis

– Vai neiesim mazliet pastaigāties? – Diruā ieteicās.

– Kā vēlies.

Abi izgāja no ložas un tūlīt tika ierauti staigātāju plūsmā. Stumdīti, grūstīti, spaidīti, bikstīti viņi devās tālāk, un acu priekšā viņiem bija tikai cepuru mežs. Bet meičas, aizvien pāriem, veikli šaudījās pa šo vīriešu pūli, izslīdēdamas tiem starp elkoņiem, gar krūtīm, gar mugurām, juzdamās savā elementā šajā tēviņu vilnī kā zivis ūdenī.

Diruā sajūsmināts ļāvās plūdumam, skurbi ieelpoja tabakas dūmu, cilvēku miesu izgarojumu un prostitūtu aso smaržu sagandēto gaisu. Turpretī Forestjē svīda, elsa, kāsēja.

– Iziesim dārzā, – viņš teica.

Pagriezušies pa kreisi, viņi izgāja segtā dārzā, ko atsvaidzināja divas banālas strūklakas. Zem kastēs augošām īvēm un tūjām vīrieši un sievietes pie maziem galdiņiem dzēra.

– Vēl vienu alu? – Forestjē jautāja.

– Jā, labprāt.

Viņi atsēdās un sāka vērot garām plūstošos ļaudis.

Šad tad kāda no staigulēm apstājās un ar nekautrīgu smaidu uz lūpām ieprasījās: “Vai kungs mani ar ko pacienās?” Kad Forestjē atbildēja: “Ar glāzi ūdens no strūklakas,” – sieviete devās tālāk, nomurminādama: “Rupjš tēviņš!”

Bet tad parādījās pilnmiesīgā tumšmate, kas nesen bija atbalstījusies pie abu draugu ložas; rokrokā ar tuklo sarkanmati viņa soļoja augstprātīgi.

Patiesi izmeklēts pāris, abas raženas sievietes.

Ieraudzījusi Diruā, viņa tam uzsmaidīja, it kā abu acis jau būtu uzticējušas vienas otrām intīmus noslēpumus. Sieviete paņēma krēslu, mierīgi atsēdās pretī Diruā, uzaicināja atsēsties arī draudzeni un tad skaļā balsī pasūtīja:

– Viesmīl, divus grenadinus!

– Tu nu gan nekautrējies! – Forestjē izbrīnījies ieteicās.

– Mani valdzina tavs draugs, – tumšmate atbildēja. – Viņš patiesi ir glīts zēns. Man šķiet, ka viņa dēļ es spētu izdarīt dažu labu neprātību!

Diruā, pagalam apjucis, nedabūja ne vārda pār lūpām. Viņš tikai smailēja ūsas un muļķīgi smaidīja. Viesmīlis atnesa pasūtīto dzērienu, un abas sievietes to uzreiz izdzēra. Tad viņas piecēlās, un tumšmate, draudzīgi pamājusi ar galvu un viegli uzsitusi ar vēdekli Diruā pa roku, sacīja:

– Paldies, kaķīt! Sevišķi runīgs tu neesi.

Gūžas gorīdamas, abas aizsoļoja.

– Nudien, vecais, tev ir piekrišana pie sieviešiem! – Forestjē iesmiedamies teica. – To nevajag pamest novārtā. Ar to tu vari tikt tālu. – Mirkli viņš klusēja un tad ierunājās sapņaini, kā cilvēks, kas skaļi domā: – Ar sieviešu palīdzību var visātrāk izsisties uz augšu.

Tā kā Diruā joprojām tikai smaidīja un nekā neatbildēja, viņš iejautājās:

– Vai tu vēl paliksi? Man pietiek, es eju mājās. – Jā, es vēl mazliet palikšu, – Diruā atbildēja.

– Vēl nav vēls.

– Nu tad ardievu, – Forestjē pieceldamies sacīja. – Līdz rītam. Tu neaizmirsīsi? Fontēna ielā septiņpadsmit pulksten pusastoņos.

– Norunāts, līdz rītam. Paldies.

Draugi spieda viens otram roku, un žurnālists aizgāja.

Tikko Forestjē bija projām, Diruā jutās brīvs. No jauna viņš priecīgi aptaustīja abus zelta naudas gabalus kabatā, tad piecēlās un sāka staigāt pa ļaužu pūli, vērīgi ar acīm ko meklēdams.

Drīz vien viņš ieraudzīja abas sievietes, sarkanmataino un tumšmati, kas joprojām lepni kā ubadzes klaiņāja pa vīriešu drūzmu.

Diruā taisnā ceļā stūrēja uz viņu pusi, bet, kad bija piegājis gandrīz klāt, uzreiz zaudēja drosmi.

– Vai nu esi atguvis valodu? – tumšmate jautāja.

– Pie joda! – Diruā nomurmulēja, nekā cita nedabūdams pār lūpām.

Viņi visi trīs palika stāvot, apstādinādami ļaužu kustību, radīdami ap sevi it kā virpuli.

Tad sieviete pēkšņi iejautājās:

– Vai nāksi man līdzi?

Un Diruā, trīsēdams aiz iekāres, brutāli atbildēja:

– Labi, bet man ir tikai viens luidors kabatā. – Par to nekas, – sieviete vienaldzīgi pavīpsnāja.

Viņa pieķērās tam pie rokas, gluži kā sagrābdama savā varā.

Ārā ejot, Diruā nodomāja, ka par atlikušajiem divdesmit frankiem varēs bez pūlēm dabūt no iznomātāja fraku rītvakara viesībām.

II

– Forestjē kungs?

– Trešā stāvā, durvis pa kreisi.

Durvju sargs atbildēja laipnā balsī, kurā izskanēja cieņa pret šo īrnieku. Žoržs Diruā devās augšā pa kāpnēm.

Viņš bija mazliet apmulsis, satraukts, jutās neērti. Pirmo reizi mūžā viņam bija mugurā fraka, un apģērba kopiespaids darīja raizes. Diruā manīja, ka visā bija savi trūkumi, sākot jau no puszābakiem, kas nebija lakādas, tomēr visumā itin smalki, jo viņš labprāt koķetēja ar savām kājām. Krekls šorīt pat bija nopirkts Luvrā par četriem frankiem piecdesmit, un tā vāji sacietinātā krūts jau sāka ieplakt. Katru dienu valkātajiem krekliem visiem bija vairāk vai mazāk lieli bojājumi, un pat labāko no tiem viņš nebija varējis uzvilkt.

Bikses bija mazliet par platu, tās neizcēla ikrus un šķita kūļājamies ap stilbiem, izskatījās sagumzītas, kā īrēti apģērba gabali allaž mēdz izskatīties uz nejauša valkātāja locekļiem. Vienīgi fraka piegulēja labi, jo bija atradusies gandrīz piemērota augumam.

Ar strauji pukstošu sirdi, nemierīgu prātu Diruā lēnām kāpa augšā; it īpaši viņu tirdīja bažas būt smieklīgam. Piepeši viņš ieraudzīja sev pretī vakara tualetē ģērbušos kungu, kas skatījās uz viņu. Abi atradās tik tuvu viens otram, ka Diruā soli atkāpās un palika izbrīnījies stāvot: tas bija viņš pats. Augstais sienas spogulis, kas pirmā stāva kāpņu laukumiņā veidoja tālu telpas perspektīvu, atspoguļoja arī nācēju. Prieka uzplūdā viņš notrīsēja, atrazdams, ka izskatās daudz labāk, nekā bija domājis.

Mājās viņam bija tikai mazs spogulītis bārdas skūšanai, un tanī viņš nebija varējis sevi aplūkot kopumā; tā kā tikai neskaidri bija saskatījis sava steigā salasītā apģērba atsevišķās sastāvdaļas, tad pārspīlēja to nepilnības un ļoti uztraucās, ka ir grotesks.

Negaidot ieraudzījis savu atspīdumu spogulī, Diruā uzreiz pat nepazina sevi, uzskatīja par kādu citu, par augstāko aprindu vīrieti, kas pēc pirmā acu uzmetiena viņam bija licies ļoti labi ģērbies, ļoti elegants.

Tagad, vērīgāk ieskatoties, viņš atzina, ka ar kopiespaidu patiesi varēja būt apmierināts.

Tad viņš sāka sevi pētīt, kā dara aktieri, mācīdamies lomas. Viņš sev uzsmaidīja, sniedza roku, izdarīja dažādas kustības, izpauda izjūtas: izbrīnu, prieku, piekrišanu. Viņš izmēģināja dažādas smaida pakāpes un acu izteiksmes, lai izrādītos galants pret dāmām un liktu tām saprast, ka tās apbrīno un iekāro.

Kāpņu telpā vērās kādas durvis. Diruā satrūkās, atskārtis, ka varētu tikt pārsteigts, un sāka ātri kāpt augstāk, bažīdamies, vai tikai kāds no drauga ielūgtajiem viesiem nav viņu redzējis tā klīrējamies.

Sasniedzis otro stāvu, Diruā atkal ieraudzīja tādu pašu spoguli un palēnināja gaitu, lai pavērotu sevi, garām ejot. Viņam šķita, ka stāja tiešām ir iznesīga. Viņš soļoja labi. Un viņu pārņēma neaprobežota pašpaļāvība. Nevar būt šaubu, ka ar šādu izskatu, ar savu tieksmi taisīt karjeru, ar ciešo apņēmību un neatkarīgo garu vajag gūt panākumus. Viņā modās vēlēšanās skriešus, palēkdamies uzsteigties augšējā stāvā. Apstājies trešā spoguļa priekšā, viņš ar ierastu kustību nobraucīja ūsas, noņēmis cilindru, pieglauda matus un, kā bieži mēdza darīt, pusbalsī nomurmināja: “Pamatīgs izgudrojums.” Tad pastiepa roku un piezvanīja.

Durvis atvērās gandrīz tai pašā mirklī, un Diruā, ieraudzījis gludi skūto, svinīgo, melnā frakā ģērbušos sulaini, atkal apmulsa, pats nesaprazdams, kas viņā izraisījis šo neskaidro satraukumu: varbūt viņš neviļus bija salīdzinājis sava un šī sulaiņa apģērba piegriezumu. Sulainis, kam kājās bija lakādas puszābaki, paņemdams mēteli, ko Diruā, lai apslēptu traipus, bija turējis uz rokas, jautāja:

– Ko atļausiet pieteikt?

Pēc tam, pacēlis portjeru, kas atdalīja priekšistabu no salona, viņš skaļā balsī izrunāja atnācēja vārdu.

Diruā piepeši zaudēja visu pašapziņu, sastinga aiz bažām un tikko uzdrošinājās elpot. Tūlīt viņam būs jāsper pirmais solis sen gaidītajā un ilgotajā pasaulē. Viņš iegāja salonā. Lielajā, spoži apgaismotajā istabā, kurā gluži kā siltumnīcā bija daudz zaļojošu augu, stāvēja viena pati jauna, gaišmataina sieviete, kas viņu sagaidīja.

Diruā apstājās, kājas viņam vairs neklausīja. Kas bija šī dāma, kura viņam uzsmaidīja? Pēkšņi viņš atcerējās, ka Forestjē ir precējies, un doma, ka glītā, elegantā gaišmate droši vien ir viņa drauga sieva, galīgi samulsināja Diruā. Viņš nomurmināja:

– Kundze, es esmu…

– Es zinu, cienītais kungs, – dāma to pārtrauca, sniegdama roku. – Šarls man pastāstīja par jūsu vakardienas tikšanos, un es ļoti priecājos, ka viņš iedomājās uzaicināt jūs šodien pie mums uz pusdienām.

Nezinādams vairs, ko sacīt, Diruā pietvīka līdz ausu galiem; viņš juta, ka tiek vērīgi aplūkots no galvas līdz kājām, pētīts un vērtēts.

Viņam gribējās atvainoties, sagudrot kādu ieganstu, lai izskaidrotu nepilnības savā apģērbā, taču nekas neienāca prātā, un viņš neuzdrošinājās pieskarties šim delikātajam jautājumam.

Diruā atlaidās namamātes norādītajā atzveltnes krēslā, un, kad juta, kā ieliecās atsperīgais, mīkstais sēdeklis, kā augums iekļāvās samta glāsmainajā apskāvienā, kā polsterētā muguriņa un paroči sniedza liegu atbalstu, viņam šķita, ka ir iegājis jaunā, burvīgā dzīvē, ka ieguvis ko ļoti jauku, ka jau kļuvis par kaut ko, ka ir glābts. Un viņš paskatījās uz Forestjē kundzi, kas nenolaida acu no viņa.

Jaunajai sievietei bija mugurā bāli zila kašmira kleita, kas ļoti izcēla viņas lokano vidukli un augstās krūtis.

Kailās rokas un kakls izslējās no baltu mežģiņu putām, kas rotāja izgriezumu un īsās piedurknes, augstu galvvidū uzsukātie mati pakausī mazliet cirtojās, veidodami vieglu, gaišu, pūkainu mākonīti.

Forestjē kundzes skatiens, kas nezin kāpēc viņam atgādināja vakar “Folīberžērā” sastaptās sievietes skatienu, nomierināja Diruā. Viņai bija pelēkas acis ar zilganu nokrāsu, kas darīja tās neparasti izteiksmīgas, smalks deguns, pilnīgas lūpas, pasmags zods, nepareiza un tai pašā laikā valdzinoša seja, piemīlīga un šķelmīga. Viena no tām sieviešu sejām, kurās ikviena līnija ir savdabīgi apburoša un šķiet nozīmīga, kurās katra vaibstu kustība it kā kaut ko izpauž vai apslēpj.

Brītiņu klusējusi, Forestjē kundze jautāja Diruā:

– Vai jūs jau sen esat Parīzē?

– Tikai kopš dažiem mēnešiem, kundze, – viņš atbildēja, pamazām atgūdams pašsavaldīšanos. – Strādāju dzelzceļu pārvaldē, bet Forestjē man deva cerības, ka ar viņa palīdzību varbūt izdosies atrast darbu žurnālistikā.

Forestjē kundzes sejā atplauka atklātāks, labvēlīgāks smaids, un viņa sacīja klusinātā balsī:

– Es zinu.

Pie durvīm atkal bija atskanējis zvans. Sulainis pieteica:

– De Marela kundze.

Ienāca neliela auguma tumšmate, viena no tām, ko mēdz saukt par melnīgsnējām.

Viņai bija viegla gaita; tumšā, pavisam vienkāršā kleita cieši piegūla augumam un to izcēla.

Skatienu gribot negribot pievilka melnajos matos iespraustā sarkanā roze, kas atdzīvināja viņas seju, pasvītroja tās īpatnību.

Dāmai sekoja meitenīte īsā kleitiņā. Forestjē kundze strauji devās pretī atnācējām:

– Labdien, Klotilde. – Labdien, Madlena.

Abas saskūpstījās. Ar pieauguša cilvēka nosvērtību arī meitenīte sniedza pieri skūpstam, sacīdama:

– Labdien, draudzenīt!

Forestjē kundze, noskūpstījusi bērnu, iepazīstināja:

– Žoržs Diruā kungs, Šarla biedrs. De Marela kundze, mana draudzene un attāla radiniece.

Pievērsdamās Diruā, viņa piebilda:

– Zināt, pie mums mēdz izturēties vienkārši, bez ceremonijām. Jums taču nav nekas pretī, vai ne?

Jaunais vīrietis palocījās.

Durvis atkal atvērās, un ienāca mazs resnītis, apaļš jo apaļš, vezdams zem rokas daiļu, slaidu sievieti, kas bija par viņu garāka un daudz jaunāka un izcēlās ar izsmalcinātām manierēm un augstprātīgu stāju. Valtera kungs, deputāts, finansists, naudinieks un veikalnieks, ebrejs no Francijas dienvidiem, “Franču Dzīves” izdevējs ar sievu, dzimušu Bazil-Ravalo, baņķiera meitu.

Tad viens pēc otra ieradās ļoti elegantais Žaks Rivals un Norbērs de Varens, kam frakas apkaklīte spīdēja; to bija nosviķojuši garie mati, kas viņam krita līdz pleciem, apberot ar blaugznām apģērbu. Nevīžīgi sasietā kaklasaite arī nebija pirmās jaunības. Ar agrāko laiku kavaliera iznesību piegājis pie Forestjē kundzes, viņš noskūpstīja tai roku. Kad viņš noliecās, garie mati kā vilnis pārsedza jaunās sievietes kailo roku.

Beidzot ienāca arī pats Forestjē, atvainodamies par novēlošanos. Viņš esot ticis aizkavēts redakcijā sakarā ar Morela lietu. Radikāļu deputāts Morels esot iesniedzis ministrijā interpelāciju attiecībā uz kredīta pieprasījumu Alžīrijas kolonizācijai.

– Kundze, galds klāts, – sulainis paziņoja.

Visi pārgāja uz ēdamistabu.

Diruā sēdēja starp de Marela kundzi un viņas meitu. Jaunais vīrietis atkal jutās neērti, baidījās, ka nepratīs pareizi apieties ar dakšiņu, karoti vai glāzēm. To bija četras un viena – iezilgana. Ko gan no tās varētu dzert?

Kamēr ēda viru, neviens nekā nerunāja. Pēc tam Norbērs de Varens ieteicās:

– Vai esat lasījuši par Gotjē prāvu? Jocīgs cipars!

Izcēlās pārruna par šo ar šantāžu saistīto laulības pārkāpšanas gadījumu. Par to viņi runāja nevis tā, kā mēdz ģimenes klēpī pārrunāt par laikrakstos atstāstītiem notikumiem, bet kā ārsti savā starpā runā par slimību vai kā dārzkopji par saknēm. Neviens nesašuta, neviens nebrīnījās par faktiem, bet visi ar gluži profesionālu interesi un absolūtu vienaldzību pret pašu pārkāpumu meklēja šo faktu dziļākos, apslēptākos cēloņus. Katrs centās skaidri izdibināt noziedzīgās rīcības motīvus, precizēt smadzeņu fenomenus, kas radījuši drāmu, ko uzskatīja par īpaša dvēseles stāvokļa zinātniski izskaidrojamu rezultātu. Arī sievietes aizrāvās ar šo izmeklēšanas darbu. Tika aplūkoti vēl citi neseni notikumi; runātāji tos komentēja un vērtēja no dažādiem aspektiem ar lietišķu aci un speciālu pieeju, kā īsti jaunu ziņu tirgotāji, kā cilvēciskās komēdijas piegādātāji mazumā par tik un tik frankiem rindā, gluži tāpat kā veikalnieki pārbauda, pārcilā un izsver priekšmetus, ko grasās piedāvāt pircējiem.

Pēc tam saruna novirzījās uz kādu divkauju, un te nu vārdu ņēma Žaks Rivals. Tā bija viņa sfēra, un neviens cits te nebija kompetents.

Diruā neuzdrošinājās iebilst ne vārda. Reizēm pameta acis uz savu kaimiņieni, kuras krūšu apaļumi viņu valdzināja. Pie auss ļipiņas de Marela kundzei karājās zelta pavedienā iesaistīts briljants, kas izskatījās kā rasas piliens. Šad tad viņa izteica kādu piezīmi, kas aizvien izraisīja smaidu klausītāju lūpās. Viņai piemita piemīlīgi draiska asprātība, allaž viņa iebilda ko negaidītu, kā daudz pieredzējusi nebēdne, kas uz visu skatās bezrūpīgi un vērtē pavirši, ar iecietīgu skepsi.

Diruā velti nopūlējās sagudrot komplimentu, ko viņai izteikt, un, tā kā nekas neienāca prātā, tad pievērsās viņas meitai: lēja tai glāzē dzērienu, sniedza ēdienus, vispār uzmanīgi apkalpoja. Meitene bija daudz nopietnāka par māti, svinīgi pateicās, mazliet paliekdama galvu: “Paldies, jūs esat ļoti laipns,” – un domīgi klausījās, ko lielie runāja.

Pusdienas bija lieliskas, un visi izpauda sajūsmu par tām. Valtera kungs ēda negausīgi, gandrīz nemaz nerunāja un greizi skatījās pa briļļu stiklu apakšu uz piedāvātajiem ēdieniem. Norbērs de Varens neatpalika no viņa un šad un tad uzpilināja mērci uz krekla krūts.

Smaidīgs un noraizējies Forestjē laiku pa laikam zīmīgi saskatījās ar sievu kā divi līdzzinātāji, kuri kopīgi veic grūtu darbu, kas norit sekmīgi.

Sejas pietvīka, balsis kļuva skaļākas. Sulainis ik brīdi pačukstēja ēdējiem pie auss:

– Kortonu? Satolarozu?

Diruā bija iegaršojies kortons, un viņš katru reizi ļāva pieliet glāzi. Viņā ielija burvīga līksme, silta līksme, kas no vēdera iesitās galvā, izplūda pa locekļiem, pārņēma visu būtni. Viņš sasniedza pilnīgu labsajūtu, miesas un dvēseles labsajūtu.

Viņā modās vēlēšanās runāt, saistīt pārējo viesu uzmanību, gribējās, lai tie viņu uzklausītu un vērtētu tāpat kā ikvienu no šiem cilvēkiem, kuru vārdus katrs uztvēra ar tīksmi.

Tērzēšana noritēja nemitīgi, domai saistoties pie domas un aiz visniecīgākā iemesla, dažkārt aiz viena vienīga vārda, pārlecot no viena temata uz citu; kad bija pārcilāti visi dienas notikumi un garām ejot skarti tūkstoš dažādi jautājumi, saruna atkal novirzījās uz Morela kunga plašo interpelāciju sakarā ar Alžīrijas kolonizēšanu.

Starp diviem ēdieniem arī Valtera kungs izteica dažas jocīgas piezīmes; viņam bija skeptisks gars. Forestjē atstāstīja sava rītdienas numuram sacerētā raksta saturu. Žaks Rivals pieprasīja militāru valdību, kas piešķirtu zemi katram virsniekam, kurš nokalpojis trīsdesmit gadus koloniālā karaspēkā.

– Tādā veidā jūs radītu enerģisku sabiedrību, – viņš sacīja, – kuras locekļi laika gaitā iepazinuši un iemīlējuši šo zemi, prot iezemiešu valodu un brīvi orientējas sarežģītos vietējos jautājumos, kurus jaunatnācēji nekad nespēj atrisināt.

– Jā… – viņu pārtrauca Norbērs de Varens. – Viņi pratīs visu, izņemot zemkopību. Viņi runās arābiski, bet nezinās, kā pārdēstīt bietes un sēt labību. Viņi būs spēcīgi pat paukošanā, bet ļoti vāji mēslošanas jautājumos. Nē, tieši otrādi, šī jaunā zeme ir jāatver it visiem. Saprātīgi cilvēki tur atradīs sev vietu, pārējie aizies bojā. Tāds ir mūsu sabiedrības likums.

Iestājās klusums. Visi smaidīja.

– Visvairāk tur trūkst tieši labas zemes, – ierunājās Žoržs Diruā, pats brīnīdamies par savas balss skaņu, it kā dzirdētu to pirmo reizi. – Auglīgas zemes gabali tur maksā tikpat dārgi, cik Francijā, un tos nopērk Parīzes bagātnieki, jo tanīs ir izdevīgi ieguldīt kapitālu. Īstie kolonisti, nabagi, kurus uz turieni dzen trūkums, tiek atspiesti tuksnesī, kur nekas neaug, trūkst ūdens.

Visi skatījās uz viņu. Viņš juta, ka piesarkst.

Valtera kungs jautāja:

– Jūs pazīstat Alžīriju?

– Jā, – viņš atbildēja. – Esmu tur pavadījis vairāk nekā divus gadus un dzīvojis visās trīs provincēs.

Norbērs de Varens, uzreiz piemirsdams par Morelu, sāka izjautāt Diruā par turienes paradumiem, kurus viņam bija aprakstījis kāds virsnieks. De Varenu interesēja Mzaba, dīvainā, mazā arābu republika, kura bija radusies pašā Sahāras vidū, šī saules izdedzinātā apgabala vissausākajā daļā.

Diruā bija divas reizes bijis Mzabā un nu ņēmās stāstīt par ieražām šajā neparastajā zemē, kurā ūdens lāsei ir zelta vērtība un katram iedzīvotājam jāpiedalās sabiedriskajos darbos, un kur tirdzniecība norit godīgāk nekā pie civilizētajām tautām. Vīns un tieksme patikt bija iekvēlinājusi Diruā, viņš runāja ar zināmu plātīgu dedzību, stāstīja pulka anekdotes, stāstīja par arābu dzīves īpatnībām, par kara piedzīvojumiem. Viņš pat atrada dažus krāsainus izteicienus, lai klausītājos radītu skaidru priekšstatu par šo dzelteno, kailo, bezgalīgi skumīgo apvidu, ko nežēlīgi izdedzināja liesmainā saule.

Visas sievietes skatījās uz viņu. Valtera kundze, kā vienmēr, stieptā balsī novilka:

– No savām atmiņām jūs varētu sastādīt burvīgu aprakstu sēriju.

Tad Valtera kungs nopētīja jauno vīrieti pāri briļļu stikliem, kā mēdza aplūkot sejas. Uz ēdieniem viņš skatījās pa stiklu apakšu.

Forestjē izmantoja izdevību:

– Dārgais šef, es jau šodien ar jums runāju par Diruā kungu un lūdzu pieņemt viņu man par palīgu politiskās informācijas ievākšanā. Kopš Marambo no mums aizgājis, man nav neviena, ko aizsūtīt pēc steidzamām un slepenām izziņām, un laikraksts no tā cieš.

Valtera tētiņš kļuva nopietns un uzbīdīja brilles pilnīgi uz pieres, lai cieši ielūkotos Diruā sejā.

Tad viņš sacīja:

– Diruā kungs nenoliedzami ir oriģināls cilvēks. Ja viņam labpatiks rīt pulksten trijos atnākt pie manis aprunāties, tad mēs to nokārtosim.

Mirkli klusējis, viņš vērsās tieši pie Diruā:

– Bet uzrakstiet mums tūlīt dažus saistošus rakstus par Alžīriju. Atstāstiet savas atmiņas, saistot tās ar kolonizācijas jautājumu, kā darījāt nupat. Tas ir aktuāli, ļoti aktuāli, un esmu pārliecināts, ka tas patiks mūsu lasītājiem. Bet pasteidzieties! Pirmo rakstu man vajag jau rīt vai parīt, kamēr palātā vēl notiek diskusija, – mums tas palīdzēs pievilkt lasītājus.

– Un te jums būs jauks virsraksts – “Āfrikas strēlnieka atmiņas”, – piebilda Valtera kundze ar valdzinošu nopietnību, kas visam, ko viņa sacīja, piešķīra augstprātīgas labvēlības pieskaņu. – Vai ne, Norbēra kungs?

Vecais dzejnieks, kas vēlu bija iemantojis slavu, ienīda jaunos un baidījās no tiem. Viņš vēsi atbildēja:

– Jā, lielisks, ja tikai turpinājums būs tai pašā stilā, un tas ir visgrūtāk panākams. Atbilstošs stils ir tas pats, ko mūzikā sauc par pareizo toni.

Forestjē kundze raudzījās uz Diruā ar siltu un aizbildniecisku pazinējas skatienu, kas šķita paužam: “Tu jau izlauzīsi sev ceļu.” De Marela kundze vairākkārt bija pagriezusies uz viņa pusi, un auskara briljants nemitīgi trīcēja, it kā dzidrais ūdens piliens grasītos atraisīties un nokrist.

Mazā meitene, galvu noliekusi pār šķīvi, sēdēja nekustīgi un svinīgi.

Sulainis atkal gāja apkārt galdam, ieliedams zilganajās glāzēs Johannisbergas vīnu, un pēc tam Forestjē uzsauca tostu, palocīdamies pret Valtera kungu:

– Lai plaukst un zeļ “Franču Dzīve”!

Visi sveica savu maizes devēju, kas vēlīgi smaidīja, un Diruā, apskurbis no panākumiem, vienā paņēmienā iztukšoja glāzi. Viņam šķita, ka viņš varētu izdzert veselu mucu, apēst vērsi, nožņaugt lauvu. Viņš juta locekļos pārcilvēcisku spēku un garā neuzveicamu apņēmību, neierobežotu cerību. Šo ļaužu vidū viņš tagad bija kā mājās, iekarojis sev stāvokli, ieņēmis savu vietu.

Ar gluži jaunu pašapziņu Diruā tagad vērās apkārtējo sejās un pirmo reizi iedrošinājās uzrunāt savu kaimiņieni:

– Kundze, jums ir burvīgākie auskari, kādus vien esmu redzējis.

De Marela kundze smaidīdama pievērsās viņam:

– Man pašai ienāca prātā šī doma – pakārt briljantu vienkārši zelta pavediena galā. Izskatās gluži kā rasas piliens, vai ne?

Pats apmulsis no savas drosmes un baidīdamies pateikt kaut ko muļķīgu, viņš klusu sacīja:

– Burvīgi… bet auss arī to ļoti izceļ.

Viņa tam pateicās ar skatienu, ar starojošu sievietes skatienu, kas iespiežas līdz sirds dziļumiem. Pagriezis galvu, Diruā atkal sastapās ar Forestjē kundzes acīm: tās joprojām pauda labvēlību, bet viņam likās, ka tanīs iedzirkstījusies arī draiska līksme, it kā uzmundrinājums.

Vīrieši tagad runāja visi reizē, plaši žestikulēdami un bieži vien paceldami balsi: apsprieda lielo apakšzemes dzelzceļa projektu. Šo tematu izsmēla tikai ap deserta beigām, katram atradās daudz kas sakāms par lēno satiksmi Parīzē, par neērtībām ar tramvajiem, par grūtībām omnibusos un fiakru kučieru rupjībām.

Pēc tam visi devās uz salonu dzert kafiju. Joka pēc Diruā piedāvāja roku de Marela kundzes meitiņai. Viņa cienīgi pateicās un pacēlās pirkstgalos, lai ar rociņu aizsniegtu sava kavaliera elkoni.

Salons viņam atkal atgādināja siltumnīcu. Visos četros istabas kaktos lielo palmu majestātiskie zari sniedzās līdz griestiem un tur izpletās kā milzīgi vēdekļi.

Katrā pusē kamīnam gumijkoki ar kolonnām līdzīgiem stumbriem bija kārtu kārtām izslējuši citu virs citas tumši zaļās, garenās lapas, un uz pianīno stāvēja divi neredzēti krūmiņi, viens sārtiem, otrs baltiem ziediem, kuri izskatījās kā mākslīgi, pārāk skaisti, lai būtu dabiski.

Gaiss bija svaigs, liegas, neizsakāmas, vārdā nenosaucamas smaržas piesātināts.

Jaunais vīrietis, tagad jau atguvis pašsavaldīšanos, vērīgi aplūkoja telpu. Tā nebija liela, un, atskaitot stādus, nekas nepievilka skatienu, nekur nevienas spilgtas krāsas, bet te bija patīkami, te varēja justies mierīgi, atpūsties, šī telpa ieaijāja, apņēma cilvēku kā glāsts.

Sienas iztapsētas ar senatnīgu, izbalējušu violetu audumu, kas nosēts ar dzeltenām zīda puķītēm, ne lielākām par mušu.

Durvis aizsedza portjeras, kas bija darinātas no zilganpelēkas karavīru vadmalas, uz kuras ar sarkanu zīdu bija izšūtas dažas neļķes; un malu malās salikti sēdekļi, dažāda veida un lieluma sēdekļi izkaisīti, kur pagadījies, milzīgi lieli un mazītiņi atzveltnes krēsli, taburetes un pufi, pārvilkti ar Luija XVI laika stila zīda audumu vai skaistu plīšu – krēma krāsas pamats ar granātsarkanu zīmējumu.

– Diruā kungs, vai vēlaties kafiju?

Ar nemainīgi draudzīgo smaidu uz lūpām Forestjē kundze sniedza viņam pilnu tasi.

– Jā, kundze, pateicos.

Diruā paņēma tasi, un, kad viņš bažīgi noliecās, lai ar sudraba standziņām paņemtu gabaliņu cukura no cukurnīcas, ko turēja meitenīte, jaunā sieviete pačukstēja viņam:

– Palakstojieties taču ar Valtera kundzi.

Iekams viņš paguva ko atbildēt, Forestjē kundze devās tālāk.

Jaunais vīrietis papriekš izdzēra kafiju, jo baidījās, ka neuzlej to uz paklāja; uzreiz juzdamies brīvāk, viņš sāka meklēt izdevību tuvoties sava jaunā priekšnieka sievai un ar to uzsākt sarunu.