Raganas jāj mēnesi maitāt

“Man cita nekā nevajagas: ja tā ir, tad – līkop!”

“Nē, nē, nē! – to nē!” trijgalvis vēl pretojās; bet brālis – labi redzēdams, ka velna kalps laizās vien pēc pleciņa – nepalaižas ne par ko. Beidzot dos arī dzirnaviņas. Labi – abi izšķiras: velna kalps ar cūkas pleciņu ieskrien ellē, aizslēdz no iekšpuses lielos vārtus, un brālis ar dzirnaviņām steidzas atpakaļ. Te ceļā satiek atkal balto vīriņu.

“Nu, kas ir? – dabūji gan?”

“Dabūju, dabūju; bet ko ar viņām iesākšu, to nezinu: man jau nav ko malt.”

“Klausies, tā tu nerunā, iekams nezini. Tās dzirnaviņas pārlieku teicamas: ja arī diezin kas pietrūktos – ieteicies tikai, lai maļ, tūliņ griezīsies rūkdamas riņķī, un birs visāda svētība ārā. Bet apturamos vārdus, kurus tev iemācīšu, nesaki, no Dieva puses, nevienam cilvēkam.”

Un baltais vīriņš izmācīja visādi, kas ar viņām darāms un tad pazuda.

Bet nabaga brālim tagad sākās laimīgas dienas: dzirnaviņas katru dienu piegādāja labākos ēdienus, sarausa visādu svētību un beidzot vēl iemala tik daudz zelta, ka varēja lepnu pili uzcelt. Bagātais brālis ierauga tādu zelta pili, skaidri ārprātā atskrien un nezin ko darījis.

“Apžēlojies! kur tu to sagrābi? kā tad man nav tādas pils? Tu nu esi gan mans brālis; kā es tevi mīlu, nemaz izteikt. Bet saki, kur tu to dabūji?”

Tā un tā – šis stāsta.

“Ak tad šīs dzirnaviņas varēja to! ko, vai patiesi? Vadzi, brālīti, pārdod man savas dzirnaviņas; no Dieva puses pārdod! – neeimu ātrāk projām.”

“Jā, jā – labprāt! Man jau tagad mantas tā diezgan – raus tu nu atkal.”

To dzirdot, bagātais brālis pakampj dzirnaviņas un elsdams, pūzdams uz mājām. Pārskrien: nevar ne atņemties – trīc no priekiem. Sieva brīnās: diezin, kas vīram par nelaimi, tā skriedams; bet šis tikai elš un rāda un teic un teic.

No rīta bagātais brālis taisās ar vīriem pļavā. Saimniece grib mājā palikt, brokastā biezputru vārīt; bet šis nē: lai nākot tik līdz uz pļavu, gan brokasta laikā pats pārskriešot un ar dzirnaviņām uz ātru roku biezputru samalšot. Labi – aiziet. Nāk brokasta laiks – saimnieks nosviež izkapti un poš mājā pēc biezputras. Sāk malt. Maļ, maļ – visi podi jau pilni. Nu būtu diezgan, bet dzirnaviņas maļ kā maļ. Gan sauc: “Diezgan! diezgan!” bet nelīdz: maļ ka maļ. Jau visa istaba biezputras pilna, bet vēl maļ kā maļ. Jau biezputra spiežās sētsvidū ārā, bet vēl maļ ka maļ. Nu – tīri pārbijies – rauj dzirnaviņas aiz vārtiem; bet nelīdz: biezputra krājas un krājas – drīzi visas mājas pilnas. Ko nu, vai tie nav nagi? Beidzot kamps trakās dzirnavas un nesīs brālim atdot, lai liek kur grib. Bet brālis tikai pasmejas par biezputras nelaimi; viņš klusītiņām pasaka apturamos vārdus: biezputras ne redzēt vairs.

Tā nu paliek. Te vienu reizi jūrnieki gaišā saules dienā ieraudzījuši kaut ko spīdam. Brīnumi! – kas tas? Izkāpj no kuģiem un ies tīšām raudzīt. Aiziet: zelta pils – viscaur ar jumtu, ar visu no skaidra zelta. Kam tā piederot?

“Man pieder! – kam tad citam,” brālis atbild.

Kur to esot ņēmis?

Tā un tā, – no dzirnaviņām – šis izstāsta.

“Ak tā! tad no šīm nieka dzirnaviņām?” tā jūrnieki tur brīnas un apskatās. Bet pirmie blēži: otrā naktī ņemas brālim nozagt dzirnaviņas. No rīta brālis meklē, traks palikdams: nav un nav. Bet šie tamēr sen jau prom uz jūras un nu savā laimē paši nezin, ko likuši dzirnavām pa priekšu malt. Bet kamēr citi tur izspriežas, viens – tāds joku gailis – iesauksies:

“Papriekšu sāls jāmaļ, sāls! esam sāli aizmirsuši mājā, ko tad ēdīsim!”

Nu labi, lai tad maļot to pašu sāli papriekšu. Maļ, maļ – jau tāda bļodele pilna – nu būtu diezgan, gribētu apturēt; bet nekā: neapstājas ne trakas.

“Kas tad tas?” šie salec apkārt un raudzīs par visiem ar rokām noturēt, bet velti. Un nelīdzēja un nelīdzēja nekas! Īsā brīdī kuģis bij pilns ar sāli un nogrima ar visiem jūrniekiem, ar visām dzirnaviņām. Bet dzirnaviņas jūras dibenā vēl mala un maļ vēl šodien. Un re, tādēļ arī jūrās ūdens tik aplam sāļš palicis.

KĀ BRĀLIS PŪĶI PĀRVAR UN MĀSAS IZGLĀBJ

Viņos laikos kādam tēvam bijuši četri bērni: viens dēls un trijas meitas. Meitas čakli aptecēja savu veco tēvu – atraikni – un dēls atkal nerima sirmgalvim kādu gardāku kumosiņu piegādāt. Pie tādiem labiem bērniem tēvam bij īsti laimīgas vecuma dienas. Viņš mēdza teikt: “Bērni, ja tā arvienu saticīgi un mīlīgi dzīvosiet, tad pati Laimiņa jums uzsmaidīs! Un tu, dēls, ja es kādreiz mirtu, neprecies vis tūlīt, bet nogaidi, kamēr tavas māsas tautiņās aizgājušas. Ja maniem vārdiem paklausīsi, tad savā mūžā daudz ko sasniegsi.”

Dēls to apņēmās un dzīvo vēl ilgi pēc tēva nāves ar savām māsām kā dzīvojis. Tomēr kādā nebaltā dienā liktenis piepēži bij nospriedis citādi: viņš brālim atņem mīļotās māsas. Tas notikās tā: kādā dienasvidū māsas tāpat pastaigājās pa dārzu. Te, kur gadījies, kur ne, briesmīgs viesulis klāt un aizrauj māsas diezin kur. Brālis izmeklējās trīs dieniņas raudādams – nekur atrast. Beidzot tas atstāj savas mājas un iet māsas pa pasauli meklēt. Nu iet, nu taujā un prasa: kā nekur, tā nekur. Un kad nu vēl beidzot maizītes un pavaldziņas aptrūkst, tad nabaga brālis tiešām vairs nezin, ko nu iesākt, ko neiesākt.

“Tomēr, lai kas,” pats atkal apmierinas, “mājās iešana tik nav. Ja citādi ne, tad ēdīšu, kas tik ceļā gadīsies!”

Drīzi pēc tam brālis satiek zaķi. Zaķis grib garām skriet, bet brālis saka tā: “Zaķīti-lempīti, neskrien vis, esmu brīnum izsalcis, es tevi apēdīšu!”

“Puisīti-brālīti – neēd vis mani, iešu tev līdz, lai nedienās palīdzētu!”

Labi. Drīzi pēc tam brālis satiek vilku. Vilks grib garām skriet, bet brālis saka tā: “Vilciņ-jērzaglīti – neskrien vis, esmu gaužām izsalcis, es tevi apēdīšu.”

“Puisīti-brālīti – neēd vis mani, iešu tev līdz, lai nedienās palīdzētu!”

Labi. Drīzi pēc tam brālis satiek dundurus, lapsenes. Dunduri, lapsenes grib pāri skriet, bet brālis saka tā: “Dunduri-sūcēji, lapsenes-dūcējas – nelaižaties vis pāri, esmu izsalcis, es jūs apēdīšu!”

“Puisīti-brālīti – neēd vis mūs, skriesim tev līdz, lai nedienās palīdzētum!”

Labi. Drīzi pēc tam brālis satiek vanagu. Vanags grib aizlaisties, bet brālis saka tā: “Vanadziņ-līknadzīti – nelaidies vis projām, esmu izsalcis, es tevi apēdīšu!”

“Puisīti-brālīti – neēd vis mani, laidīšos tev līdz, lai nedienās palīdzētu!”

Labi. Drīzi pēc tam brālis satiek vēzi. Vēzis grib aizrāpties, bet brālis saka tā: “Vēzīti-krabiķi – nerāpies vis projām, esmu izsalcis, es tevi apēdīšu!”

“Puisīti-brālīti – neēd vis mani, rāpšos tev nopakaļus, lai nedienās palīdzētu!”

Labi. Puisītis-brālītis, zaķītis-lempītis, vilciņš-jērzaglītis, lapsenes-dūcējas, dunduri-sūcēji, vanadziņš-līknadzītis, vēzītis-krabiķis nu gāja taisni mežā iekšā. Otrajā dienā tie atron tādu māju dziļā mežā, kas uz vistas kājas griežas. To redzēdams, brālis sauc: “Istabiņa, istabiņa, apstājies, ceļavīri grib atdusēties!” Istabiņa tūlīt apstājās. Ceļa vīri nu saiet iekšā un atron tur vecu veceni. Vecene grib zināt, kur šie eimot, bet brālis saka: “Dod mums paēst, atvēli izdusēties, tad no rīta visu tev izteikšu!” Vecene tā ar mieru. No rīta brālis izstāsta vecenei galu no gala un lūdz, vai nevarot pateikt, kur viņa māsas atrodas.

Vecene saka: “Es tev, brālīt, nevaru pateikt, kur tavas māsas atronas, bet kad tu noiesi pie manas otras māsas, tad tā varbūt gan to pateiks.”

Visi nu aizgāja. Otrā dienā tie dziļajā mežā ierauga tādu pašu māju, kas uz vistas kājas griežas. To redzēdams, brālis sauc: “Istabiņa, istabiņa apstājies, ceļavīri grib atdusēties!” Istabiņa tūlīt apstājās. Ceļavīri saiet iekšā un atron tur tādu pašu vecenīti priekšā. Vecene grib zināt, kur šie eimot, bet brālis saka: “Dod mums paēst, atvēli izdusēties, tad no rīta visu tev izteikšu.” Vecene tā ar mieru. No rīta brālis izstāsta vecenei galu no gala un lūdz, vai nevarot pateikt, kur viņa māsas atrodas. Vecene saka: “Es tev, brālīt, nevaru pateikt, kur tavas māsas atronas, bet kad tu noiesi pie manas trešās māsas, tad tā gan pateiks.”

Visi nu aizgāja. Otrā dienā tie dziļajā mežā ierauga tādu pašu māju, kas uz vistas kājas griežas. To redzēdams, brālis sauc: “Istabiņa, istabiņa apstājies, ceļavīri grib atdusēties!” Istabiņa tūlīt apstājās. Ceļavīri saiet iekšā un atron tur tādu pašu vecenīti priekšā. Vecene grib zināt, kur šie eimot, bet brālis saka: “Dod mums paēst, atvēli izdusēties, tad no rīta tev izteikšu.” Vecene tā ar mieru. No rīta brālis izstāsta vecenei galu no gala un lūdz, vai nevarot pateikt, kur viņa māsas atronas. Vecene saka: “Pateikšu gan, tavas māsas ir: viena pie līdakas, otra pie ērgļa, trešā pie lāča. Bet, iekams tu tur notiksi, tev jāiet pie raganas izkalpot jājamo zirgu. Pēc trīs dienu gājuma raganas mitekli sasniegsi.”

Ceļavīri nu taisās raganas mitekli meklēt. Pēc trim dienām atron arī, un brālis nu nolīgst ar raganu tā: ja varēšot trīs dienas no vietas raganai divpadsmit ķēves noganīt, tad dabūšot vienu kumeļu no raganas ķēvēm. No rīta brālis izdzen divpadsmit raganas ķēves ganos; kumeļi, visi divpadsmit, paliek stallī. Brāļa ceļabiedri arī iziet ganos līdz un apguļas viņam blakus; tik zaķītis-lempītis neguļ, tas par visiem šoreiz tas gudrākais. Viņš saka tā: “Guli puisīti-brālīti – guliet arī citi, bet es iešu noklausīties, ko ķēves laba runā.” Zaķītis-lempītis aiztek tiku deku pie ķēvēm un nu sadzird šādus brīnumus: viņas nebūšot vis muļķīgas, neiešot vis vakarā mājā, jo ragana esot pieteikusi cieti, lai, kamēr vienu dzenot, citas klīstot. To dzirdot, brālim noiet švīks! pār kauliem. Bet dunduri-sūcēji, lapsenes-dūcējas tik saka: “Ko bēdāties! jo ķēves klīdīs, jo mēs dzenāsim. Nu redzēs gan, vai nepārtrieksim mājā.”

Un tā arī bija: vakarā ķēves klīst kā pinekli. Bet līdz ko dunduri-sūcēji, lapsenes-dūcējas sāk ādu ecēt – ķēves pāriet kā tauriņi. Ragana lād ķēves, bet šīs atbild: “Ej, ej, pati ej, tad redzēsi gan, ko tu iesāksi!”

Otrā dienā tāpat. Trešā dienā zaķītis-lempītis noklausījies atnāk ar tādām ziņām: ragana esot pieteikusi ķēvēm, lai šovakar, no kodējiem glābdamās, neskrienot vis uz mājām stallī, bet mežā, biezumos, tur kodēji nevarēšot nekā padarīt. To dzirdot, brālim noiet švīks! pār kauliem, bet vilciņš-jēruzaglītis saka: “Ak tavu brīnumu! vai tad tik vien nu kodēju pasaulē kā dunduri, lapsenes, es jau arī vēl amatu protu. Un biezumos man zobi īsti kā radīti – tam.” Un tā arī bija: vakarā dundurisūcēji, lapsenes-dūcējas klūp gan virsū, bet ķēves biezumos iekšā. Tomēr nieki nelīdzēja: vilciņa zobi izdzina; dunduru, lapseņu dūrieni pārdzina. Nu ragana pēc tam, kad ķēves labi izganītas, saka brālim tā: “Rītu dabūsi vienu kumeļu un tad sataisies, ka tieci reiz projām no manis!”

Brālis, to dzirdējis, aiziet ar saviem biedriem gulēt, bet zaķītis-lempītis noklausās, ko ragana kumeļiem piesaka. Viņa saka: “Jūs vienpadsmit paliekat tādi kā bijuši, bet tu, divpadsmitais – mans visuvarenākais, palien citu rītu zem siles un izliecies par slimu vai pussprāgušu. Viņam ir brīv no jums, divpadsmitiem, izlasīties, kāds pašam patīk, tā pie līguma apsolījos. Ja būsi slims, tad viņš tevi neņems.”

Zaķītis-lempītis tādas valodas noklausās un tūlīt – itin siltas – aiznes brālim. No rīta vienpadsmit kumeļi lēkā pa stalli, ka nekur dēties; divpadsmitais guļ garšļaukus zem siles un pūšās slimāki par kalēja plēšām. Tos vienpadsmit ragana uzteic, debesīs celdama, bet par divpadsmito tik tādi vārdi sprēgā: “Nejēga bijis, nejēga paliks, kamēr nobeigsies!” Bet brālis neliekas to ne dzirdot: viņš ņemšot to slimo labāk: tie citi esot ļoti tramīgi. Šī negrib dot, bet ko tu darīsi – līgums jāpilda.

Brālis nu paņem savu kumeļu un aiziet no raganas mitekļa. Ceļā kumeļš saka: “Ja tu mani paganīsi baltā ābulā trīs dienas, tad būšu tāds kā mana māte pie raganas; ja tu mani ganīsi baltā ābulā sešas dienas, tad dabūšu trijus spārnus un būšu tāds kā vētra; bet ja ganīsi mani baltā abulā deviņas dienas, tad dabūšu sešus spārnus un būšu tāds kā viesulis.”

Tā notiek. Devītā dienā sešspārnu kumeļš pamāca brāli, lai zaķi, vilku, dundurus, lapsenes atlaižot, tie esot izkalpojuši; bet pats lai kāpjot viņam mugurā, vanagu lai ieņemot klēpī un vēzis lai ieķeroties viņam astē, tad būšot visus trīs aiznest pie pirmās māsas. Zaķītis-lempītis, vilciņš-jēruzaglītis ielec krūmos, dunduri-sūcēji, lapsenes-dūcējas ielaižas dobumos, bet vēzītis-krabiķis ieķeras sešspārnim astē, un vanadziņš-līknadzītis nolaižas uz sešspārņa muguras, iesēzdamies brālītim klēpī. Zeme nodimdēja, vējš nošvīkstēja gar ausīm, un sešspārnis pie pirmās māsas, pie līdakas mājas klāt. Tagad sešspārnu kumeļš saka: “Kāp, puisīti-brālīti nu zemē un ieej pie līdakas, savas māsas vīra, izrunāties, kas tālāk darāms. Mēs trīs aiziesim aiz jūras kāpām atpūsties.

Brālis ieiet pie māsas, māsai no prieka asaras birst; bet līdakas pašulaik nav mājā. Māsa paēdina, apgulda brāli un tad vēro, vai vīrs drīzi nerastos. Pret vakaru līdaka pārnāk; bet tikko sešspārņa pēdas ieraudzījusi, pārbīstas, izsaukdamies: “Sieviņ, apžēlojies, saki, vai tās nav pūķa pēdas?”

“Nav jele, nav, mans brālis atjāja pie mums ciemoties.”

“Nu, tad varu par cilvēku pārvērsties?”

Līdaka nu paliek par cilvēku un ieiet iekšā. Sievas brālis tam pretim, un nu abi tik mīļi, it kā gadiem būtu redzējušies. Tomēr ilgi prieks māsas vīram acīs nespīguļo: drīzi tas iedomājas savu bargo likteni un tad itin bēdīgi nopūšas sacīdams: “Kaut, brāli, tu spētu mani no pūķa nagiem atpestīt, tad būtu laimīgs. Pūķis nobūra vienu manu brāli par ērgli, otru par lāci un mani pašu par līdaku. Man ir tava jaunākā māsa par sievu, ērglim tava viduvējā māsa un lācim pate vecākā. Tomēr viens pats tu pūķi nepārvarēsi, ej tādēļ citurīt pie mana brāļa ērgļa, tas tev varbūt palīdzēs, es esmu par vāju palīdzēt. Citurīt, saulītei lecot, man atkal jāpaliek par līdaku.”

No rīta brālis uzlec savam sešspārnim mugurā un noskrien pie otrā māsas vīra – ērgļa. Sešspārnis ar vanagu un vēzi aiziet mežā atdusēties, bet brālis ieiet pie māsas ērgļa mājā. Māsa to apkampj raudādama un tad paēdinājuse, apguldījuse gaida savu vīru mājā. Ap vakaru ērglis pārnāk, bet tikko sešspārņa pēdas ieraudzījis, tas pārbīstas, izsaukdamies: “Sieviņ, apžēlojies, saki, vai tās nav pūķa pēdas?”

“Nav jele, nav, mans brālis atjāja pie mums ciemoties.”

“Nu, tad varu par cilvēku pārvērsties?”

Ērglis nu paliek par cilvēku un ieiet iekšā. Sievas brālis tam pretim, un nu abi tik mīļi, it kā gadiem būtu redzējušies. Tomēr drīzi arī šis atminas savu bargo likteni un nopūzdamies saka: “Kaut, brālīt, tu mani no pūķa nagiem atpestītu, cik tad būtu laimīgs. Tomēr viens pats tu pūķi nepārvarēsi, ej tādēļ citurīt pie mana brāļa – lāča, tas tev palīdzēs, es esmu par vāju tam darbam. Citurīt, saulītei lēcot, man atkal jāpaliek par ērgli.”

No rīta brālis uzlec savam sešspārnim mugurā un noskrien pie trešās māsas vīra – lāča. Sešspārnis ar vanagu un vēzi aiziet mežā atdusēties, bet brālis ieiet pie māsas lāča mājā. Māsa to apkampj raudādama un tad paēdinājusi, apguldījusi gaida savu vīru mājā. Ap vakaru lācis pārnāk, bet, tikko sešspārņa pēdas ieraudzījis, tas tūlīt uzprasa: “Sieviņ, te jau laikam pūķis maisījies? Kas tās par pēdām?”

“Nav jele, nav, mans brālis atjāja pie mums ciemoties.”

Lācis nu paliek par cilvēku un ieiet iekšā. Sievas brālis tam pretim, un nu abi tik mīļi, it kā gadiem būtu redzējušies. Tomēr drīzi arī šis atminas savu bargo likteni un nopūzdamies saka: “Kaut, brālīt, tu man palīdzētu no pūķa nagiem vaļā tikt. Viens nespētu viņu pārvarēt, bet par abiem, tad vajaga pūķa ādai putēt. Rītu man atkal jāpaliek par lāci, un tad pie darba.”

No rīta brālis pasauc savu sešspārni. Zeme nodimd, vējš nošvīkst, un sešspārnis acumirklī ar vanagu, vēzi klāt. Lācis, to redzēdams, domā, ka pats pūķis atskrējis; bet brālis viņu mierina: “Nav pūķa, nav, tas mans jājamais zirgs, tie ir mani biedri: vienu godīgi nopelnīju, citus godīgi iemantoju.”

“Tas labi, brālīt! Kad tev tāds jājamais zirgs, kad tev tādi palīgi, tad pūķi pārspēsim kā nabagu. Pūķis dzīvo stiprā klints pilī, tādēļ steigsimies visi uz turieni.”

Viens, divi – visi pie pūķa klints klāt. Brālis grib ar savu sešspārni tūlīt iekšā doties, bet lācis saka: “Tik karsti ne! Tu, brālīt, šodien palieci ar vanagu un vēzi ārpusē, es ar sešspārni tik iešu iekšā: sešspārnim spēks, man izmaņa. Rītu, tad, brālīt, tava reize un parītu pietiks visiem, ko darīt. Ja šodien par abiem varētu viņu tik saistīt, tad pilnīgi pietiktu; nokaut, tas pirmā dienā neiespējams, jo pūķis ir nenonāvējams. Tomēr tagad lai sākam, ka varam pie vakara tikt galā, iekams saulīte nav nogājuse.”

Klints durvis nokrakšķēja un sagāzās: pašas klintis nodrebēja, un nu sešspārnis ar lāci ņēmās skaļi: drīzi zeme dārdēja, drīzi klints gabali brakšķēja; drīzi bij dzirdami rūcieni, drīzi tumši dūcieni. Tā tas gāja līdz pusvakarei, tad lielais tracis apklusa un sešspārnis asiņains, lācis asiņains atstāj pūķa mitekli: darbs nu bij pastrādāts, pūķis saistīts. Visi nu dodas mājā atdusēties un atpūsties, lai no rīta agri jo agri iesākto darbu turpinātu. No rīta lācis pirmais kājup. Viņš modina brāli sacīdams: “Celies, brālīt, laiks pie darba doties, jo šodien tava reize lomu vilkt. Mēs citi paliksim ārpusē, bet tu ej caur sagāztajām klints durvīm taisni klintī iekšā. Dziļāki tu ieraudzīsi divas durvis: vienas pa labu roku, otras pa kreiso. Tās pa kreiso roku būs aizsietas ar lūku, tur tu neej, jo tanī istabā guļ saistītais pūķis: tas tevi ar dvašu vien pieraus klāt un norīs; turpretim pa labo roku ej droši iekšā, jo tanī istabā dzīvo mūsu lielākā palīdzētāja, daiļa meiča. Viņa ir ķēniņa meita; pūķis to ķēniņam nozaga un ieslēdza savā pilī. Lūdz šai meičai, lai tā raudzītu pūķim izkrāpt, kur viņš savu beznāves spēku noglabājis.”

Конец ознакомительного фрагмента.

Текст предоставлен ООО «ЛитРес».

Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию на ЛитРес.

Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.