Полная версия
Raganas jāj mēnesi maitāt
Народное творчество
Raganas jāj mēnesi maitāt
PAR BURVJIEM
BURVIS NOBUR BURVI
Puisim ar meitu tā kā rītu bijušas kāzas. Bet brūtgāns vienam burvim bij aizdevis dusmas – tas solījies atriebties. Tādēļ – neko darīt – ieaicinājis brūtgāns kāzās citu burvi, lai viņu no sadusmotā burvja aizsargātu. Tā arī tad noticis: tiklīdz braukuši no baznīcas mājā, sadusmotais burvis izbāzis ceļa malā vienās mājās galvu pa logu ārā – sācis jauno pāri burt. Bet brūtgāna burvis bijis stiprāks: tas, kāzu ratos sēdēdams, būris pretim un piebūris būrējam ragus pierē – tik lielus, ka galvu vairs nevarējis pa logu dabūt atpakaļ istabā: ragi sprūduši, ķērušies. Ilgi tur tad neģēlis samocījies, kamēr beidzot pats sevi nomocījis.
DEVIŅAS GAIĻU GALVAS
Kāds bagāts sīkstulis vecuma galā ielicis krūzā 999 dālderus, 9 ortes, 9 pimberus, 9 zeserus, 9 mārkas, 9 vērdinbus, 9 grašus un aiznesis miglainā veļu laikā ozola dobumā aprakt. Bet kāds puisis, to nomanīdams, jau iepriekš uzlīdis ozolā un paslēpies zaros. Sīkstulis aprušinājis naudu un nobūris tā: lai tikai tas iespētu naudu dabūt, kas nolicis krūzas vietā 9 cilvēku galvas. Bet līdz šis tos burvja vārdus izteicis – puisis ozola virsūnē iesaucies: “Pietiks ar 9 gaiļu galvām!”
“Nē, dieviņi, nē, – jāliek 9 cilvēku galvas!”
“Pietiks ar 9 gaiļu galvām!”
“Nē, dieviņi, nē, – jāliek 9 cilvēku galvas!”
“Pietiks ar 9 gaiļu galvām!”
“Nu, ja tu, dieviņ, saki, lai tad ar pietiek!” sīkstulis beidzot atteicis un pārgājis mājā; bet no dieviņa tā bijis pārbijies, ka otrā dienā nomiris.
Nu puisis domājis: “Blēņas! Tur vēl nesīšu gaiļu galvas, izņemšu tāpat naudu.”
Labi, – izracis. Bet, kas ir: tiklīdz krūzu aizskāris – pašam galva apgriezusies riņķī. Lielām mokām tikai paspējis vēl krūzu atpakaļ atlikt un aprušināt. Līdz to padarījis – galva atkal atgriezusies vietā.
Bet naudu dabūt tomēr tam kārojies; tādēļ nokāvis 9 gaiļus, aiznesis galvas un tad iemantojis krūzu bez jebkādas kaites.
BURVJU ĶĒNIŅŠ
Kāda saimniece ar savu meitu bijušas lielas burvenes. Reiz tanīs mājās skrodelis šuvis un katru vakaru mēdzis vēlu jo vēlu strādāt. Bet vienu vakaru saimnieces meita atrunājusi skrodeli, lai šovakar tik vēlu nešujot; tomēr skrodelis tīši kavējies labi ilgi. Beidzot meita izlēkusi no gultas un plijusies kā rūgta nāve: lai taču eimot gulēt! Skrodelis gājis arī, bet gultā domājis: “Tur taču sava lieta ir, kad man tik nepieciešami jāiet gulēt? Pag, pag, – gulēšu gan, bet aizmigt tīšām neaizmigšos, redzēs, kas šij pa nakti darāms.”
Pa brītiņam skrodelis izlikdamies pāris reizes jau iekrācies. To dzirdēdama, meita modinājusi māti: “Memm, memm, celies, nu viņš šņāc!” Māte uzcēlusies, bet drošības labad vēl dedzinājusi papēdi: vai tikai patiesi aizmidzis? Skrodelis, nabadziņš, cieties, zobus sakodis un nocieties arī. Nu saimniece paņēmusi tādu podiņu aizkrāsnī, iemērkusi tanī pirkstus, aptraipījusi paduses un tūliņ palikusi par žagatu; meita darījusi pakaļ un arī palikusi par žagatu. Abas aizlaidušās pa logu prom. Skrodelis domājis: “Vai tad es atkal nevaru tai mērcē pamērcēt pirkstus?” Labi, – pamērcējis pirkstus un aptraipījis paduses. Tūliņ palicis arī par žagatu un aizlaidies tām pakaļ. Laidies, laidies, – piepeši tāļā, svešā vietā nokritis zemē un palicis par cilvēku. Bet tur brīnum apakš zemes rūcis, un necik tāļu ieraudzījis vēl arī tādu caurumu. Līdis iekšā skatīties un atradis veselu māju. Tanī mājā burvene ar meitu bij atlaidušās. Meita paskatījusies pa logu un teikusi: “Memm, āre kur skrodelis lai atskrējis!” Māte iztecējusi pretim, paslēpusi skrodeli pabeņķī un pieteikusi: “Te ienāks tāds: vidū adatas tievumā, abi gali baļķa resnumā, bet tad tu nebrīnies, citādi viņš pārlūzīs!” Jā – necik ilgi – lien viens pa durvīm: vidū tik tievs kā adata, bet abi gali baļķa resnumā. Skrodelis, tādu ieraudzījis, nevarējis nociesties – tūliņ iesaucies: “Ak tu, tievais spoks, kā tu nepārlūzti!” Līdz to izteicis, tievais pārlūzis pa vidu. (Tas bijis burvju ķēniņš.) Nu saskrējuši citi burvji un gribējuši skrodeli nožņaugt, bet saimniece ātri izrāvusi skrodeli laukā, iesmērējusi viņam vēl paduses, uzsēdinājusi baļķim mugurā un tad ieteikusies: “Tiešām projām, nekur klāt!” Baļķis tūliņ pacēlies gaisā ar visu skrodeli, ar saimnieci un viņas meitu. Ceļā saimniece pamācījusi skrodeli: “Ja labi augstu lidosim, tad tu nesaki: ūja! kur nu augsti ejam!” Bet drīz pēc tam gadījusies upe un teitan baļķis uz reizi ļoti augsti pacēlies gaisā. Skrodelis iesaucies: “Ūja! kur nu augstu lidojam!” Līdz to bij teicis – baļķis gāzies kā vējš upē un noslīcinājis abas burvenes, tikai skrodelis, labs peldētājs, izglābies malā.
VIESULIS
“Re, re, bērniņi, saturat cepurītes, ka Rīgas kungi neaiznes!”
“Vecā māmiņa, kur tad ir tie Rīgas kungi?”
“Jā, nu, bērniņi, kā tad nu neredziet – rau, kur tas, riņķī griezdamies, skrien.”
“Nu lai – tas jau ir vējš, vai viesulis.”
“Ir gan vējš, bet ar to senāk Rīgas kungi skrēja apskatīties, kā uz zemēm lini aug. Ja jūs negribiet ticēt – es jums pastāstīšu, kā senāk vienam saimniekam šitāds vējš aiznesis tutinu (dunci) uz Rīgu – tad jūs man arī, varbūt ticēsiet.
Senāk reiz viens saimnieks ēdis dienišķas pļavā ar saviem strādniekiem. Tā viņam ēdot šitāds pat vējš, – kā tas, kur, eku, aizskrien – skrējis taisni virsū un citiem norāvis cepures. Cepures gan saķēruši, bet vienu tutinu kā ķēris, tā ir aiznesis.
Nu, un rudenī saimnieks aizbraucis uz Rīgu ar liniem. Kad linus pārdevis, tad namnieks devis kāpostus ieēst un – ko domājiet! kāpostus ēzdams, ierauga savu tutinu uz namnieka galda – to, kuru vasarā viesulis bij aiznesis. Nu, redziet, vai tad viesulis tutinu uzlika uz galda?”
“Nu viņam vajadzēja prasīt namniekam, lai to tutinu atdod – ka tas ir mans tutins.”
“Redziet, bērniņi, kādi jūs esiet! – vai tad tu nu vari no kunga tutinu prasīt? Ko tad mužiks kungam padarīs? Tu iesāci nieka tutina dēļ – ar galu vairāk ir mājās netiktu.”
MANTAS REDZĒTĀJS
Viņos laikos kādam vīram bij podiņā tāda ķence: ja aptraipa kreiso aci, tad jau tālumā saredz, kur paslēpta manta glabājas. Reiz mantas redzētājs saredzējis sila malā lielu gravu apslēptas mantas. Aizgājis muižā vagaram parunāt vīrus un zirgus, ka lielo kaudzi sagodīt. Bet vagars iekārojis vīra atradumu. Līdz sakrāvuši pirmo desmit vezumu – tūliņ iesaucies: “Tos man, tos man!” un licis vīriem muižā aizvest. Krāvuši tālāk. Bet līdz tie atkal pilni, tā: “Tos man, tos man!” Beidzot iekrāvuši atlikumus. Mantas redzētājs cerējis: “Tos taču man atstās?” Bet nekā: vagars atkal iesaucies: “Tos man, tos man!”
Paņēmis savu podiņu un gājis tukšām rokām itin bēdīgs mājā. Te vagars atkal: “Klausies, kas tev tai podiņā?”
Tā un tā – šis izstāstījis.
“Ai, tad ietraipi man ar kreisajā acī!”
“Jā, jā – kur tu vagaram atturēsies – traipa arī. Bet vagaram vēl nepietiek: lai ietraipot ir labajā acī!
“To nedarīšu – citādi klāsies nelabi.”
“Tā! negribēsi man novēlēt? tūliņ traipi man tai acī arī!” vagars uzsaucis. Labi. Bet, kā ietrāpīja labajā acī – uz pēdām palika akls.
Vēlāk vagaru vadāja par nabagu apkārt un, ja kāds ieprasījās: “Kas acīm kaiš?” tad pats atbildēja: “Acis iekāroja par daudz, beidzot palika tukšā.”
IEŠĶAVAS ĶĒNIŅŠ
Kādai mātei ir trīs meitas. Reiz meitas strādā uz lauka. Piepeši saceļas briesmīgs viesulis un aiznes visas trīs diezin kur. Gan nu taujā, gan meklē, bet nekur atrast. Pēc kāda laika Dievs dāvina mātei dēlu. Kad dēls liels izaudzis, tad prasa: “Māmiņ, vai man nevienas māsas nav bijušas?”
“Bij gan, dēliņ, trīs gabalas, bet viesulis viņas aiznesa.”
“Māmiņ, es iešu māsiņas meklēt.”
“Kur nu, dēliņ, zini iet, aiznesīs ir tevi vēl projām, un tad man nebūs neviena, kas vecuma dienās apgādās.”
Dēls tomēr neapmierinās. Viņš apsedlo kumeliņu un aizjāj. Caur mežu jādams, viņš izdzird divus strīdamies.
“Kādēļ tā strīdieties?”
“Jā, te mums tēvs iedeva: vienu tupeli, svārkus un cepuri. Ja tupelē iekāpj, tad var aiztikt 150 jūdžu vienā acumirklī, bet ja svārkus uzvelk un cepuri uzliek, tad paliek par neredzamu. Kuram no mums nu viņi pieder?”
“Pagaidiet, tūlīt izspriedīšu taisnību. Es iešaušu savu bultu mežā, kurš bultu atron, tam trīs lietas pieder.”
Abi strīdētājies meklē, nevar atrast; iet pats šāvējs meklēt un atron.
“Tā, nu, redziet, jūsu trīs lietas pieder man!” šāvējs izspriež un aizjāj. Gabalu pajājis, tas nokāpj no zirga, iekāpj tupelē un saka: “Es vēlos tai pilsētā notikt, kur manas māsas.” Acumirklī pilsētai klāt. Bet pilsēta apsēsta no nešķīsta gara. Viņš pieiet pie vienām durvīm un klaudzina ilgu laiku. Beidzot kāds atnāk pie durvīm un saka: “Neviens nav manas durvis tik ilgiem gadiem dauzījis, kas tad nu dauza!”
“Esmu tavs brālis, laid iekšā!”
“Man neviena brāļa nepalika, kad mani viesulis aiznesa!”
“Ja netici tā, tad parādīšu mātes gredzenu, laid tik iekšā!”
Māsa nu atdara durvis un pazīst mātes gredzenu. Viņa līksma apkampj brāli un raud prieka un arī bēdu asaras sacīdama: “Brālīt mīļais, brālīt labais, nevaru tevi pieņemt, jo drīzi mans vīrs – lācis – nāks mājās, tas tevi saplosīs gabalos.”
“Lai, lai, māsiņ, vīriņš nekā nedarīs!” Tā runājot, lācis jau nāk rūkdams. Brālis nu knaši velkad svārkus, uzliek cepuri un paliek neredzams. Lācis ienāk un prasa: “Kas te par svešu smaku?”
“Nekas, vīriņ, šūdama iegriezu pirkstā, tā tā smaka.”
Kad lācis apmierinājies un atkal par cilvēku pārvērties, tad māsa saka: “Kad tu man nekā nedarītu, tad gan ko pateiktu: mans brālis atnācis sērst.”
“Kur viņš ir, sieviņ? Es jau arī gribu vienreiz savu sievas brāli redzēt.”
Brālis nu novelk svārkus, noņem cepuri un paliek redzams. Māsas vīrs to mīlīgi uzņem, bet arī piesaka, lai no rīta pulksten piecos, kad viņa stunda pienākusi, projām iet, citādi varot viņu saplosīt. No rīta pirms pieciem visi mierīgi paēd brokastu. Bet piecos brālis knaši apvelk svārkus, uzliek cepuri un gaida, kas nu notiks. Jā, līdz pieci pagalam, māsas vīrs atkal paliek par lāci un rūc un trako kā pats nelabais. Kad lācis aizgājis, tad brālis iet otru māsu apraudzīt un klauvē pie durvīm ilgu laiku. Beidzot kāds atnāk pie durvīm un saka: “Neviens nav manas durvis tik ilgiem gadiem dauzījis, kas tad nu dauzās!”
“Esmu tavs brālis, laid iekšā!”
“Man neviena brāļa nepalika, kad viesulis mani aiznesa!”
“Ja netici tā, tad parādīšu mātes gredzenu; laid tik iekšā!”
Māsa pazīst mātes gredzenu. Viņa līksma apkampj brāli un raud prieka, bet arī bēdu asaras sacīdama: “Brālīt mīļais, brālīt labais, nevaru tevi pieņemt, jo drīzi mans vīrs – lauva – nāks mājā, tas tevi saplosīs gabalos.”
“Lai, lai, māsiņ, vīrs nekā nedarīs!” Tā runājot, lauva nāk rūkdams. Brālis nu knaši apvelk svārkus, uzliek cepuri un paliek neredzams. Lauva nāk iekšā un prasa: “Kas te par smaku?”
“Nekas, vīriņ, pārgriezu pirkstu, smaka no tam.”
Kad lauva apmierinājies un atkal par cilvēku pārvērties, tad māsa saka: “Kad tu man nekā nedarītu, tad gan ko pateiktu: mans brālis atnācis sērst.”
“Kur viņš ir, sieviņ? Es jau arī gribu savas sievas brāli redzēt.”
Brālis nu novelk svārkus, noņem cepuri un paliek par redzamu. Māsas vīrs to uzņem mīlīgi jo mīlīgi, bet arī piesaka, lai no rīta pulksten četros, kad viņa stunda projām iet pienākuse, atrīdējas no kājām nost; citādi varot viņu saplosīt un apēst. No rīta pirms četriem visi mierīgi paēd brokastu. Bet četros brālis knaši apvelk svārkus, uzliek cepuri un gaida, kas nu notiks. Ak žēlīgs Dievs! līdz četri pagalam, māsas vīrs paliek par lauvu un rūkdams, trakodams gāž pasauli apkārt; pat māsa briesmās rauga kur paslēpties.
Kad lauva aizgājis, tad brālis iet trešo māsu apmeklēt un klauvē atkal pie durvīm ilgi jo ilgi. Beidzot kāds atnāk pie durvīm un saka: “Neviens nav manas durvis tik ilgiem gadiem dauzījis, kas tad nu dauzās!”
“Esmu tavs brālis, laid iekšā!”
“Man neviena brāļa nepalika, kad viesulis mani aiznesa.”
“Ja netici tā, tad parādīšu mātes gredzenu, laid tik iekšā!”
Māsa pazīst mātes gredzenu. Viņa gan līksma apkampj brāli, bet lūdzas, lai no Dieva puses iekšā nenākot. Viņas vīrs – Iešķavas ķēniņš – esot briesmīgāks par deviņiem velniem. Brālis gan saka, ka spējot par neredzamu pārvērsties, bet māsa izskaidro, ka viņas vīrs spējot tāpat. Brālis paliek ārpusē un nogaida Iešķavas ķēniņu pārnākam. Drīzi arī pilsētā nejauki norūc un Iešķavas ķēniņš pārnāk.
“Kas te par svešu smaku pie durvīm?”
“Nekas, vīriņ, pārgriezu divus pirkstus un smaka no tam.”
Māsa tagad apguldina, apmierina Iešķavas ķēniņu un izviļ no viņa daudz gudrību, daudz noslēpumu. Kad Iešķavas ķēniņš aizmidzis, tad māsa pamāca brāli šitā: “Pašā pilsētas vidū ir liels akmens, un apakš tā akmens liela ola. Ja uzliksi kāju uz akmens, tad ola izskries; to tu – līdz skrien – raugi sašaut. Kāju tik lieci uz paša akmens vidus; ja kāja netrāpītu vidu, tad atkal nekas.”
Brālis tā izdara un sašauj olu lupatās. Līdz ko ola lupatās, te visa pilsēta no nešķīstā gara vaļā; arī lauva, lācis un Iešķavas ķēniņš – visi, visi par cilvēkiem. Pilsētas ļaudis tūkstošiem sapulcējas ap izglābēju un nezin kā pateikties. Iešķavas ķēniņš vienu pili atdod izglābējam un lūdz arī viņa sievas vecākus atvest. Izglābējs ielec tupelē un acumirklī vecāki klāt. Nu dzīvo visi vienos priekos ilgi ilgi un varbūt vēl šodien, ja nav miruši.
PAR PŪĶIEM
PAR PŪĶI
ILatviešu pūķis ir mazs, neievērojams priekšmets, pat ne ikreiz kustoņa veidā. Teikas min viņu arī gan čūskas izskatā gar debesīm lokāmies, tomēr tik vien kā kādu gaisa parādīšanos. Latviešu pūķis parādās spēkā liels, miesā neko daudz ievērojams. Labības pūķim bija maza putniņa izskats; zirgu pūķa izskats bija vai nu zirga pinekls, vai lociņš. Daudz no turīgākiem saimniekiem slavēja ar pūķiem biedrībā esošus. Brauca kāds labus zirgus, – jā, tam jau pūķis; stāvēja kādam aizpērnajā maize apcirknī, – tam jau pūķis; ja kādam bija kāda sauja balto Poļu petaku (sudraba rubļu) kaut kur jumtā vai zem durvju sliekšņa noslēpta, ko bij aiztaupījis, – nu tam jau pūķis mājā. Vēl tagad mēdz izsaukties par tādu, kas ar naudu liels izrādās: “Vai ta pūtējs tam tās naudas piepūtis.” Pūķis bija latviešiem bagātības veicinātājs. Bet viņš bija arī briesmīgs atriebējs, ja viņam uzdrošinājās tīšā prātā pāri darīt. Tādēļ ikkatrs, kam bija pūķis, turēja par savu pienākumu savu pūķi godināt ar upuriem zinamās dienās, īpaši rudenī pie dievainām.
IIDeviņus gadus vecs gailis dējot mazu oliņu. Šī oliņa saimniekam jāturot 3 nedēļas kreisā padusē, tad izperinoties pūķis. Pūķis pienesot savam saimniekam no citiem nāburgiem (kaimiņiem) daudz labības un svētības. Kad pūķis ejot pa gaisu, tad tam galva sarkana kā uguns, aste zila un mugurā liela liela nasta.
Reiz viena vīramāte iedevusi vedeklai mazu vācelīti rudzu: – lai rīta agrumā gaiļos – sākot malt un lai maļot, kamēr samalts! Vedekla domājusi: kas nu no tik mazas vācelītes ko malt – vēl netikšot pus acī (dzirnavu acī – ieberamā caurumā) ko iebērt un, ja reizes trīs apgriezīšot, vairāk nevajadzēšot; bet nekā: piecēlusies gaiļos, malusi, malusi – jau liela gaisma, jau dzirnavu galds ar lielu miltu kaudzi pilns – bet vācelītē kā rudzi bijuši, tā vēl ir.
“Nu nekas!” domājusi, “tā savāda svētība!” un sākusi dziedāt:
“Maļu, maļu tebeciņ —Pūķīts milna galiņā.”
To dziedādama, vedekla nejauši pacēlusi acis uz dzirnavu milla (milna) jeb puļķa galu un ieraudzījusi mazu putniņu tur sēžam. Ņēmusi nosist putniņu. Bet kā nositusi – vācele drīzi jo drīzi tukša – maļamais samalts. Ienāk vīramāte – tā sauc vaimanas un meklē savu putniņu – pūķi – pa kaktu kaktiem; bet nav putniņa vairs ne te, ne tur. No tā laika bagātais saimnieks palicis tukšs un nabags.
IIIPa vecam bij iespējams Rīgā pūķus nopirkt. Tā reiz arī viens zemnieks nobraucis Rīgā un gājis pie pūķu pārdevēja vienu pirkt. Labi. Bet pārdevējs vaicājis: “Kāds pūķis tev vajadzīgs?” Saimnieks atteicis: “Man vajadzīgs tāda pūķa, kas vīžu nes.” (Viņš gribējis izteikt: tādu, kas visu nes.) Pārdevējs domājis: – saimniekam vajadzīgs tāda pūķa, kas viņam vīžu nestu, un iedevis arī tādu.
Saimnieks pārbraucis mājā, un viņa pūķis sāk strādāt: nes un nes no malu malām vīzes vien, vīzes vien un krauj kaudzē. Drīzumā ar vīzēm visu sētas vidu pienesa. Ko nu darīt? Brauca atkal uz Rīgu teikt pārdevējam, ka viņa pūķis tā un tā strādā. Un nu tikai abi atjēdzās, ka pārpratums izcēlies.
IVDzīvojuši reiz divi pušelnieki. Tam vienam bijis pūķis, tam otram nebijis. Reiz tas, kam nebijis, vētījis savā piedarbā zirņus. Edzk (redez, kur) ienāk viņas sētas gailis. “Tiš! vai te man gan zirņus ēst! es tev gan!” Paņēmis spriguli un tik sist zemē. Kā sit, – ne gaiļa, nekā… tik zirņu pieradies piedarbā līdz trešam vaiņakam. Kas nu gaili devis, – bijis pušelnieka pūķis.
Viens vīrs vētījis klonā labību. Iegājis rijā uzsmēķēt un aizmirsis gubai krustiņu uzdurt. Smēķējis, smēķējis – ieraudzījis pa durvju šķirbu pūķi atskrienam. Pūķis grābis labību un mērodams skaitījis: “Simtu lastu pūrā!..”
Nu rāvis durvis vaļā – krāvis pūķim ar liekšķeri. Pūķis ātri aizskrējis, aizmirsdams vēl savu pūru (par pūru viņam cūkas nags bijis) līdzi paņemt.
Vīrs paņēmis pūķa pūru (cūkas nagu), grābis ar to labību un teicis tos pašu vārdus ko pūķis: “Simtu lastu pūrā, simtu lastu pūrā!” Cik cūkas nagu iegrābis, tik pūru labības izbiris. Nu šis nēsājis vienmēr pūķa pūru klāt un trīs gadu laikā palicis par bagātu vīru. Tad vienreiz aizgājis uz pirti un mazgādamies nolicis pūķa pūru turpat pirts lodziņā; bet pūķis piemanījies – nozadzis savu pūru atpakaļ.
VIReiz sievas grābušas sienu. Te piepēži, kur gadījies, kur ne, pūķis laidies viņām taisni gar galvām. Bet tai pašā brīdī nabagam aste pārplīsuse, un viss nesamais – zelta nauda – izbiruse turpat pļavā.
Citā reizē atkal vīri metuši labības stirpu. Te paskatās: pūķis drāž iešņākdamies metējiem pār galvām. Pūķim galva izskatījusies melna, pats vidus bijis tievs, bet brūnā aste bijuse kupla, un tā sprēgājuse vēl tīri kā egles malka.
MIĶELIS
Dzīvojis nabags saimnieks tādās pussakritušās mājās, ka bailes bij vidū iet: jumti sazvēlušies, noplīsuši, lietus pa griestiem plikšķēdams tecējis istabā – tik traki. Zirgi vīram gan bijuši – divi gabali bijuši – bet tikai jau nu arī tukšus ratus jaudājuši pavilkt. Un govis – cik jaunu bijis – tās pašas kauli un āda; stumjamas, ceļamas. Bērni atkal – to bijis Dieva svētība – tekājuši puspliki ir vēlākā rudenī, krimzdami sakaltušo garoziņu. Pienākuse ziema – malkas mājā ne pagales – gājis uz mežu ar sausu maizes riecientiņu kulītē. Aizgājis, pakarinājis kulīti nokaltušā zarā un sācis cirst. Izcirtis visu cēlienu, skatījies pēc uzkožamā – nava vairs. Ko nu? – ēst gribējies aplam – sācis skumt. Te piepeši ieraudzījis smalku kungu – tas tur gadījies, it kā no gaisa būtu nokritis. Kundziņš vaicājis: kamdēļ šis skumstot? Tā un tā – maizīte nozagta. Ai, kungs nosodījies par tādu bezkaunīgu zagli un bažījies: kad tikai viņa paša puiši nebūšot tie paņēmēji? Un – skaļi nosvelpies, tūliņ saucis: “Juri, Ješki, Brenči, Miķeļi! – kur jūs esiet?” Nu saskrējuši gan lieli, gan mazi. Kungs prasījis: “Vai visi še esiet?” Miķeļa vēl neesot! Kungs apskatījies, un patlaban arī Miķelis kaunīgs un bailīgs līdis no krūmiem. “Vai tu nepaņēmi šā nabaga vīra maizes kulīti?” “Paņēmu gan!” “Nu, tad par sodu tev tūliņ jāstājas šā saimnieka kalpībā un vesels gads par velti jānokalpo!” To teicis, velna kungs ar citiem puišiem aizgājis, bet Miķelis paķēris saimnieka cirvi un sācis cirst, ka viss mežs atklimst – saimnieks lai tik eimot uz māju! Cirtis – nogāzis līdz vakaram veselu meža gabalu. Rītā prasījis saimniekam zirgu malku mājā pārvest. Kāds šim tas nātna zirģelis bijis – tādu iedevis. Bet nu velna kalps – Miķelis – mežā nokrāvis tādu vezumu, ka rati tik tik nelūzuši – uzsaucis zirģelim, lai velk. Gan rāvis zirdziņš stiepdamies – kur nu pavilksi! – ne pakustināt nepakustinājis. Nu, kad tā lieta tā – šis uzsējis zirgu uz vezuma, licies pats ilksīs un viegli jo viegli pārvilcis mājā. Otrā dienā jau zirga vairs neņēmis līdzi – pats vien visu malku – pusmežu – pārrāvis mājā un visas malu malas pieblīvējis. Pēc tam vēl Miķelis veselu lielu cirtumu baļķu savācis, uzcēlis visas māju ēkas gluži par jaunu un tad ievaicājies saimniekam: vai naudas nemaz nevajagot? Atteicis: “Kā nu nevajadzētu, bet kas tad dos?”
“Labi!” velna Miķelis pavīpsnājis, “brauksim uz mežu!” Aizbraukuši – sākuši sūnas plēst: vienā vezumā plēsuši no celmiem ķērpjus, otrā mīkstas, purva sūnas. Pieplēsuši vezumus pilnus – braukuši uz pilsētu. Aizbraukuši tur – nu sūna izskatījusies pēc vilnas – pēc tik mīkstas vilnas, ka ļaudis drūzmēdamies apstājuši vezumus: – “Ūja, kas par teicamu vilnu! Cik maksājot mārciņā?” – Tik un tik. Tūliņ devuši bez runas, ko tikai vien mārciņā prasījuši, un izpirkuši abus vezumus – purva sūnas par nobaru vilnu, ķērpjus par pakājām – milzumis naudu sagrābuši. Tas nu tas. Bet nu velna puisim taču beidzot pa mājām darba aptrūcis – teicis saimniekam, ka iešot uz lielkungu, prasīšot meža gabalu un līdīšot līdumu. Labi. Lielskungs neko nepretojies arī – domājis: ko tāds vīrelis taču nolīdīs? un atvēlējis. Bet tad nu puisis ņēmies, melnas zemes kampdams, un nebijis ne apskatījies – viss mežs uzplēsts un apsēts. Izauguši tādi mieži pāri par galvu; un lielkungam tik žēl: – viņš nevarot atdot tādus miežus vairs saimniekam, lai kas. Velna puisis atteicis: “Kad nu nē, nē!” Bet vienu nastu taču par iekopumu, apsējumu lai neliedzot. Jā, jā – to labprāt! Bet ko mans puisis – tas tikai plēš lūkus vezumiem un novij tādu striķi, ka saimnieks galu vien nespējis pacelt. Ar to velna Miķelis aizgājis uz muižu, iesējis itin visu miežu pļāvumu vienā nastā, saņēmis ar muguru un pārstiepis savam saimniekam noteikdams: “Lielskungs gan vēlēja veselu nastu ņemt, bet pusnasta vien tika!” Nu izkūlis miežus, sabēris apcirkņos un tad teicis saimniekam: “Ēd nu kūlumu ar sātu – es tagad aiziešu, jo mans kalpojuma laikmets nobeidzies.” Un tā viņš aizgājis – uz kurieni? to lai Dievs zina.
NABAGĀ BRĀĻA DZIRNAVIŅAS
Vecos laikos bijuši divi brāļi: viens bagāts, otrs nabags. Bagātais nabadziņu ne acu galā neieredzējis. Reiz nabadzīgam aptrūcis maizes – gribējis pirkt, bet ar ko tad pirksi, ja nav ne graša pie dvēseles. Gājis pie bagātā lūgties. Bagātais, tikko šo ieraudzījis, izsviedis sapelējušu cūkas pleciņu pa logu un uzsaucis bargi: “Ko nāci! Še cūkas pleciņš, skrej uz elli viņu pārdot, tad dabūsi naudu.”
Nabadziņš patencinājis par to pašu un gājis uz elli raudādams. Te piestājis balts vīriņš:
“Ko tu raudi?”
“Jā, brālis sūta mani uz elli šo pleciņu pārdot, bet kur tad tur pārdošu? – nezinu ne ceļa uz turieni.”
“Ej, ko nu par niekiem tik daudz bažīties, – blēņas! Labāk paklausies, ko tev teikšu: tur ellē viņi uz cūkas pleciņiem kā sadzelti cik kāri, un ceļu atrast, – tas tas mazākais, redzi: kāp tikai pa šo teku uz priekšu, tad ieiesi taisni pašā ellē. Bet ko tu ievēro: neprasi par to pleciņu naudu, prasi tās dzirnaviņas, kas kaktā nosviestas.”
Nabadzīgais brālis patencina un aiziet. Iet iet – nemaz elle tik tuvu, īsti ko kāpt. Beidzot jā: būs gan elle; bet iekšā nevar tikt: lieli vārti priekšā. Sāk klaudzināt. Iznāk velna kalps ar trim galvām: – ko gribot?
“Āre, te man tāds cūkas pleciņš pārdodams.”
“Kas?! cūkas pleciņš! tā laba lieta! – cik gribi?”
“Nu, ko tur daudz prasīšu – atdod man tās dzirnaviņas, kas tur kaktā nosviestas – pietiks.”
“Nē, nē, nē! – to nē! prasi citu ko.”
