Nāras sauciens

Tomēr visvairāk viņam Fjelbakā un atvaļinājumā riebās tas, ka vajadzēja iet peldēt. Viņš nekad mūžā nebija peldējis jūrā. Sākumā vispār nesaprata, ko domāt. Bet māte mudināja. Teica – negribot, ka viņas dēls ir mīkstčaulis, un lai taču beidzot činkstēt. Tāpēc viņš dziļi ievilka elpu un bikli iebrida stindzinošajā ūdenī, lai gan aukstuma un sāls dēļ bija skaļi jāelso. Kad ūdens sniedzās līdz viduklim, viņš apstājās. Bija tik auksts, ka aizsitās elpa. Un viņš juta kaut ko kustamies ap kājām, pieskaramies kāju lieliem, pa viņu kaut kas līda un rāpoja. Māte smiedamās aizbrida līdz viņam no krasta, paņēma viņu pie rokas un ieveda dziļāk jūrā. Pēkšņi viņš jutās laimīgs. Viņa turēja viņa roku, un smiekli kā bumbiņas atlēca no ūdens virsmas un viņa ķermeņa. Šķita, ka kājas kustas pašas no sevis, it kā būtu pametušas smilšaino dibenu un peldētu ūdenī. Viņš vairs nejuta zem kājām cieto zemi, bet tam nebija nozīmes, jo māte viņu turēja, nesa viņu, mīlēja viņu.

Tad viņa palaida viņu vaļā. Viņš juta, ka viņas plauksta pārslīd pār viņējo, pirksti attālinās, un tagad ne tikai pēdas, bet arī plaukstas kūlās tukšumā. Viņš atkal juta aukstumu spiežamies virsū krūtīm, šķita, ka ūdens ceļas. Tas sasniedza plecus, kaklu, viņš pacēla zodu, lai ūdens netiek mutē, bet tas cēlās pārāk strauji un viņš nespēja to apturēt. Mute piepildījās ar sāli un aukstumu, kas brāzās lejup pa rīkli, un ūdens turpināja celties – pāri vaigiem, acīm, viņš juta, ka ūdens saslēdzas virs galvas kā vāks, tad izzuda visas skaņas, un viņš dzirdēja vienīgi tuvojošos, virsū lienošo rēkoņu.

Viņš vicināja rokas, pļaukādams to, kas gribēja novilkt dzelmē. Taču viņš nespēja mēroties spēkiem ar milzīgo ūdens vilni, un, kad beidzot sajuta kāda cilvēka ādu pieskaramies savējai, kādu roku uz savējās, pirmais instinkts bija – aizstāvēties. Tad kāds viņu spēji rāva augšup, un galvas virspuse parādījās virs ūdens. Pirmais elpas vilciens bija ļoti sāpīgs, pēc tam viņš alkatīgi kampa gaisu. Māte cieši turēja viņa roku, bet tam nebija nozīmes. Jo ūdens vairs necentās viņu aprīt.

Viņš paskatījās uz viņu, pateicīgs par glābšanu, par to, ka viņa nebija ļāvusi viņam pazust. Taču viņš ieraudzīja mātes acīs nicinājumu. Nez kā viņš bija izdarījis kaut ko sliktu, atkal sagādājis viņai vilšanos. Ja vien viņš zinātu, kāpēc.

Pēc tam viņam vairākas dienas uz rokas bija zilimelni plankumi.

✽

– Vai tev tiešām vajadzēja šodien vilkt mani šurp? – Kennets reti izrādīja neapmierinātību. Viņš bija pārliecināts, ka jebkurā situācijā jāsaglabā miers un koncentrēšanās. Bet Līsbeta izskatījās tik noskumusi, kad viņš pateica, ka zvanījis Ēriks un viņam uz pāris stundām jāaizbrauc uz biroju, lai gan bija svētdiena. Viņa nebija sūdzējusies, un zināmā mērā tas bija vēl sliktāk. Viņa apzinājās, cik nedaudz stundu viņiem atlicis kopā. Cik svarīgas tās bija, cik dārgas. Un tomēr viņa neiebilda. Viņš redzēja, kā viņa tā vietā sakopo spēkus, lai pasmaidītu, un teica: – Protams, tev jāiet. Man nekas nekaitēs.

Kennets gandrīz vai vēlējās, kaut viņa būtu sadusmojusies un sakliegusi uz viņu.Teikusi, ka pēdējais laiks izvērtēt savas prioritātes. Tomēr Līsbeta ne uz ko tādu nebija spējīga. Viņš nespēja atcerēties nevienu reizi divdesmit gadus ilgās laulības laikā, kad viņa būtu pacēlusi balsi uz viņu. Vai uz kādu citu. Viņa bija aukstasinīgi pieņēmusi visas neveiksmes un bēdas, pat vājuma brīžos mierinājusi viņu. Kad viņam trūka enerģijas turpināt, sieva sakopoja spēkus viņiem abiem.

Tagad viņš bija atstājis Līsbetu mājās, jo bija jābūt darbā. Viņš izšķiedīs dažas dārgās stundas, ko viņi būtu varējuši pavadīt kopā, un viņš ienīda sevi, jo vienmēr skrēja, mēli izkāris, ikreiz, kad Ēriks pasvilpa. Kennets nesaprata, kāpēc. Šāds attiecību modelis bija ieviesies jau pašā sākumā un nu jau kļuvis par neatņemamu viņa personības daļu. Un Līsbetai tāpēc vienmēr bija jācieš.

Ēriks pat nepapūlējās atbildēt. Viņš tikai blenza datora ekrānā, it kā būtu citā pasaulē.

– Vai tiešām man šodien vajadzēja braukt šurp? – Kenets atkārtoja. – Svētdienā? Vai tas nevarēja pagaidīt līdz rītam?

Ēriks lēnām pagriezās pret Kennetu.

– Es dziļi respektēju situāciju tavā ģimenē, – viņš beidzot teica. – Bet, ja nesagatavosimies šonedēļ paredzētajam iepirkuma konkursam, varam klapēt ciet uzņēmumu. Visiem kaut kas jāupurē.

Kennets pie sevis prātoja, ko Ēriks būtu kādreiz upurējis. Un nebija tik traki, kā Ēriks pareģoja. Viņš mierīgi būtu sagatavojis visus dokumentus pirmdien. Apgalvojums, ka uzņēmums ir uz bankrota robežas, bija pārspīlēts. Visticamāk, Ērikam tikai vajadzēja ieganstu, lai tiktu laukā no mājas. Bet kāpēc viņam vajadzēja vilkt šurp arī Kennetu? Atbilde bija pašsaprotama: tāpēc ka viņš varēja.

Pēc tam katrs pievērsās saviem darbiem un brīdi strādāja klusēdami. Viņu birojs bija viena liela telpa, tāpēc nebija iespējams aizvērt durvis, lai norobežotos. Kennets slepus uzmeta skatienu Ērikam. Viņš izskatījās citāds. To bija grūti noformulēt, taču Ēriks nez kāpēc neizskatījās tik cienīgs kā allaž, saguris. Mati nebija tik nevainojami sasukāti kā allaž, un krekls mazliet sagumzīts. Nē, viņš šodien nebija savā elementā. Kennetam ienāca prātā, ka vajadzētu pajautāt, vai mājās viss kārtībā, taču atturējās. Tā vietā viņš maksimāli nosvērtā balsī jautāja:

– Vai redzēji vakar jaunumus par Kristianu?

Ēriks satrūkās. – Jā.

– Šausmīgi. Saņemt draudus no kaut kāda ķertā, – Kennets teica nevērīgā, gandrīz bezrūpīgā tonī. Taču sirds strauji dauzījās.

– Hmm… – Ēriks nenovērsa skatienu no datora ekrāna. Taču nepieskārās ne klaviatūrai, ne pelei.

– Vai Kristians tev kaut ko ir teicis? – Tas bija kā piespiest sevi pārtraukt knibināt kreveli. Viņš negribēja par to runāt, un arī Ēriks acīm redzami negribēja to apspriest. Tomēr Kennets nespēja apklust. – Vai ir?

– Nē, viņš man nekad neko nav teicis par draudiem, – Ēriks atbildēja, sākdams šķirot dokumentus uz sava galda. – Bet viņš bija ļoti aizņemts ar grāmatu, tāpēc mēs pēdējā laikā reti tikāmies. Un es domāju, ka vairums cilvēku vēlētos ko tādu paturēt pie sevis.

– Vai mums nevajadzētu aprunāties par to ar policiju?

– Kā tu zini, ka Kristians to jau nav izdarījis? – Ēriks turpināja bezmērķīgi šķirstīt dokumentu kaudzes.

– Taisnība. Pilnīga taisnība… – Kennets brīdi apklusa. – Bet ko policija var darīt, ja vēstules ir anonīmas? Iespējams, tās sūta kāds trakais.

– Kā lai es zinu? – Ēriks teica nolamādamies, jo bija sagriezies ar papīru. – Velns! – Viņš iebāza savainoto pirkstu mutē.

– Domā, draudi ir nopietni?

Ēriks nopūtās. – Kāpēc mums par to jāspriedelē? Es jau tev teicu – man nav ne jausmas. – Viņš mazliet pacēla balsi, un pie pēdējiem vārdiem tā notrīsēja. Kennets izbrīnīts paskatījās uz viņu. Ēriks nudien nebija savā ādā. Vai tam bija kāds sakars ar uzņēmumu?

Kennets no sākta gala neuzticējās Ērikam. Vai viņš bija pastrādājis kādas muļķības? Taču viņš uzreiz atmeta šo domu. Kennets pārāk labi pazina firmas grāmatvedību, viņš būtu pamanījis, ja Ērikam būtu ienācis prātā izdarīt kādus neprātīgus finanšu gājienus. Iespējams, tam bija kāds sakars ar Luīsi. Nebija skaidrs, kā abiem bija izdevies tik ilgi nodzīvot kopā. Visi, izņemot Ēriku un Luīsi, redzēja, ka šis pāris izdarītu sev lielu pakalpojumu, ja pateiktu viens otram ardievas un ietu katrs savu ceļu. Taču tā nebija Kenneta darīšana. Viņam pietika savu raižu.

– Man tikai ienāca prātā, – Kennets teica.

Viņš atvēra Excel failu ar jaunāko mēneša pārskatu. Taču domas klīda pavisam citur.

Kleita aizvien smaržoja pēc viņas. Kristians to piespieda pie deguna, ieelpoja mikroskopiskās, audumā iespiedušās parfīma paliekas. Ikreiz, kad viņš aizmiga ar šo aromātu nāsīs, varēja viņu pavisam skaidri iztēloties. Tumši mati, kas sniedzās līdz viduklim un kurus viņa parasti valkāja bizē vai savītus pakausī mezglā. Tāda frizūra varēja izskatīties vecmodīga vai pat vecmeitīga, taču ne viņai.

Viņa bija kustējusies kā dejotāja, lai gan sen pametusi dejotājas karjeru. Viņa apgalvoja, ka nav bijusi pietiekami ambicioza. Ne jau talanta trūkuma dēļ, viņai trūka vajadzīgās apņēmības izvirzīt dejošanu pirmajā vietā, upurēt mīlestību, laiku, smieklus un draugus. Viņa pārāk stipri mīlēja dzīvi.

Tāpēc viņa bija pametusi dejošanu. Taču, kad viņi iepazinās, un līdz pat pašām beigām viņas ķermenis aizvien kustējās lokanajā dejotājas ritmā. Viņš varēja sēdēt un skatīties uz viņu stundām ilgi. Skatīties, kā viņa pārvietojas pa māju, to uzkopjot un dungojot, kamēr kājas kustējās tik graciozi, it kā viņa peldētu gaisā.

Viņš atkal piespieda kleitu pie sejas. Cik atsvaidzinošs un vēss pret drudžaini karsto ādu šķita audums, tas aizķērās aiz neskūtā vaiga rugājiem. Pēdējoreiz viņa šo kleitu bija uzvilkusi vasaras saulgriežu vakarā. Zilā kleita izcēla viņas acu krāsu, un tumšā bize uz muguras mirdzēja tikpat spoži kā spīdīgais audums.

Tas bija pasakains vakars. Vieni no retajiem saulgriežiem, kas bija izgadījušies brīnišķīgi saulaini, un viņi sēdēja dārzā, ēda siļķi ar vārītiem jaunajiem kartupeļiem. Viņi bija gatavojuši maltīti kopā. Bērniņš gulēja savos ratos, pār kuriem rūpīgi bija nostiepts moskītu tīkls, lai neviens kukainis netiek iekšā. Bērns bija pasargāts.

Garām aizplīvoja bērna vārds, un viņš satrūkās, it kā rokā būtu iedūries kaut kas ass. Viņš piespieda sevi atcerēties norasojušās alus glāzes un draugus, kas pacēla glāzes par godu vasarai un mīlestībai, un viņiem abiem. Viņš domāja par zemenēm, ko viņa iznesa lielā bļodā. Atcerējās, kā viņa bija sēdējusi pie virtuves galda un tās tīrījusi, un kā viņš bija viņu ķircinājis par netīrību un to, ka katra trešā vai ceturtā zemene nokļuva viņas mutē, nevis bļodā. Lielajā bļodā, kas vēlāk tika celta priekšā draugiem kopā ar putukrējumu, kas apbārstīts ar cukura drumstalām, kā viņu bija mācījusi vecmāmiņa. Viņa atbildēja uz viņa zobošanos ar smiekliem, tad pievilka tuvāk un noskūpstīja ar lūpām, kas garšoja pēc gatavām zemenēm.

Viņš sāka šņukstēt, sēdēdams ar kleitu rokās. Viņš nespēja tam pretoties. No asarām uz auduma parādījās mazi, tumši plankumiņi, un viņš tās aši aizslaucīja ar krekla piedurkni, negribēdams nosmērēt kleitu, sabojāt to nieciņu, kas vēl bija palicis.

Kristians rūpīgi ielika kleitu atpakaļ čemodānā.Tas bija viss, kas palicis no viņiem. Vienīgais, ko viņš spēja paturēt. Viņš aiztaisīja čemodānu un iestūma to atpakaļ kaktā. Viņš negribēja, lai Sanna to atrod. Viņam sametās šķērmi, iedomājoties, ka viņa to atver, ieskatās iekšā un pieskaras kleitai. Viņš zināja, ka tas ir slikti, taču viņš bija izvēlējies Sannu viena vienīga iemesla dēļ: viņa izskatījās pilnīgi citāda. Viņai nebija lūpu, kas garšo pēc zemenēm, un viņa nekustējās kā dejotāja.

Taču izrādījās, ka ar to nav diezgan. Pagātne tik un tā bija viņu panākusi. Tikpat nenovīdīgi kā tā bija panākusi viņu, sievieti zilajā kleitā. Un tagad viņš neredzēja izeju.

– Pieskatīsi kādu brīdi Leo? – Paula lūkojās uz māti Ritu, taču tad uzmeta vēl cerīgāku skatienu Melbergam. Drīz pēc dēla piedzimšanas viņa ar dzīves draudzeni Juhannu bija sapratušas, ka Ritas jaunais vīrietis ir ideāla aukle. Melbergs nespēja atteikt.

– Nu, mēs grasījāmies… – Rita ierunājās, taču Melbergs viņu pārtrauca ar dedzīgu atbildi:

– Bet protams. Mēs ar prieku pieskatīsim mazo brašuli. Jūs abas ejiet vien un dariet, ko bijāt iecerējušas.

Rita skumji nopūtās, tomēr veltīja atzinīgu skatienu šim vīrietim – maigi izsakoties, neslīpētam dimantam, ar kuru viņa tagad dzīvoja kopā. Viņa zināja, ka daudzi viņu uzskata par rupju, nevīžīgu un nekaunīgu cilvēku. Taču viņa jau pašā sākumā saskatīja Bertilā arī citas īpašības, īpašības, kuras kā sieviete varēja veicināt.

Un viņai bija taisnība. Bertils Melbergs izturējās pret viņu kā pret karalieni. Rita redzēja, kā viņš skatās uz viņas mazdēlu, un saprata, ka viņa arsenālā ir daudz slēptu rezervju. Viņa mīlestība pret jaundzimušo bija neaptverama. Vienīgā nelaime, ka viņa pārāk ātri bija nostumta otrajā vietā, taču spēja ar to samierināties. Turklāt arī uz deju grīdas viņai ar Bertilu sāka veikties labāk. Viņš nebija nekāds salsas karalis, taču nu vairs nevajadzēja vilkt kurpes ar tērauda purngaliem.

– Ja tu neiebilstu paauklēt viņu viens, varbūt mamma varētu braukt mums līdzi. Mēs gribējām aizbraukt uz Torpu un nopirkt ko jaunu Leo istabai.

– Dod tik šurp, – Bertils teica, aizrautīgi pamādams ar roku uz Paulas rokās guļošo zēnu. – Gan pāris stundu iztiksim. Iedošu pudelīti, kad izbadēsies, un puika varēs netraucēti pavadīt laiku kopā ar vectēvu Bertilu. Ko vēl vairāk var gribēt?

Paula ielika dēlu Melberga rokās. Augstā debess, tas nu gan bija dīvains pāris. Tomēr īpašā saikne starp viņiem abiem nebija noliedzama. Lai gan viņas acīs Bertils Melbergs bija vissliktākais priekšnieks pasaulē, viņš bija parādījis sevi kā vislabākais vectētiņš pasaulē.

– Vai esi drošs, ka tiksi galā? – Rita mazliet bažīgi jautāja. Lai gan Bertils bija bieži palīdzējis pieskatīt Leo, viņa pieredze zīdaiņu aprūpē, maigi izsakoties, nebija pārāk plaša. Viņa paša dēls Sīmons ienāca Melberga dzīvē, jau būdams pusaudzis.

– Protams, esmu drošs, – Bertils mazliet apvainojies atbildēja. – Ēd, kakā, guļ. Kas tur grūts? Es daru tieši to pašu gandrīz sešdesmit gadus. – Viņš gandrīz izgrūda sievietes no dzīvokļa un aizvēra durvis. Beidzot viņi ar Leo varēs baudīt mieru un klusumu. Pēc divām stundām viņš mirka sviedros. Leo brēca pilnā rīklē, un dzīvojamo istabu kā migla ieskāva netīro autiņu smaka. Vectēvs Bertils izmisīgi centās mazo aizmidzināt, bet Leo tikai brēca arvien skaļāk un skaļāk. Melberga mati, kas parasti bija uzķemmēti galvvidū kārtīgā ligzdā, bija nošļukuši pār labo ausi, un viņš juta, ka sviedru plankumi padusēs izpletušies tik lieli kā pusdienu šķīvji.

Viņš bija uz panikas robežas un meta šķībus skatienus uz mobilo telefonu, kas gulēja uz kafijas galdiņa. Vai vajadzētu zvanīt meitenēm? Viņas droši vien aizvien bija Torpā, un mājupceļš aizņemtu kārtīgas četrdesmit piecas minūtes, pat ja viņas dotos ceļā tūlīt pat. Un ja viņš tagad prasīs palīdzību, varbūt sievietes viņam nekad vairs neuzticēs dēlu. Nē, jāizdomā, kā pašam tikt galā. Viņš savulaik cīkstējies ar ne vienu vien nelieti. Turklāt, pildot dienesta pienākumus, vajadzējis pat lietot šaujamieroci un savaldīt satrakojušos narkomānus ar nažiem.Tāpēc viņam jābūt spējīgam tikt galā arī šajā situācijā. Galu galā, Leo nebija lielāks par maizes klaipu, lai gan rīkle bija tāda kā pieaugušam vīram.

– Labi, manu zēn, vispirms mums jānovērtē situācija, – Melbergs teica, nolikdams nikno zīdaini uz dīvāna. – Paskatīsimies. Izskatās, ka tu esi apkakājies. Un droši vien izsalcis. Citiem vārdiem sakot – krīze abos galos. Tagad jānosaka prioritātes. – Melbergs runāja skaļi, lai noslāpētu kliedzienus. – Labi, ēšana vienmēr ir svarīgākā, vismaz man. Sameklēsim tev lielu pudeli ar piena maisījumu. Bertils pacēla Leo un ienesa virtuvē. Viņam bija doti sīki norādījumi, kā sagatavot maisījumu mikroviļņu krāsnī, un tas aizņēma pavisam īsu mirkli. Viņš uzmanīgi pārbaudīja temperatūru, pats iesūkdams mazliet no pudelītes.

– Hmm, ne pēc kā negaršo, manu zēn. Bet pagaidi vien, kad paaugsies un tiksi pie kā labāka.

Redzēdams pudeli, Leo brēca vēl skaļāk, tāpēc Bertils apsēdās pie virtuves galda un iekārtoja zīdaini kreisās rokas līkumā. Kad knupītis pieskārās Leo lūpām, viņš sāka kāri sūkt piena maisījumu. Vienā rāvienā pudele bija tukša, un Melbergs juta, ka mazais ķermenītis atslābst. Bet drīz vien zēns atkal sāka locīties, un nu jau smaka bija tik stipra, ka Melbergs vairs nespēja izturēt. Vienīgā nelaime, ka viņš līdz šim vēl tā īsti labi nebija apguvis autiņu mainīšanu.

– Labi, vienu galu esam apmierinājuši. Tagad parūpēsimies par otru, – viņš teica mundrā balsī, kas nemaz neatbilda viņa patiesajai attieksmei pret gaidāmo uzdevumu.

Melbergs ienesa šņukstošo Leo vannasistabā. Viņš bija palīdzējis meitenēm pieskrūvēt pie sienas pārtinamo galdu, un tieši tur viņš atrada visu operācijai “Netīrie autiņi” vajadzīgo.

Viņš nolika zīdaini uz galda un novilka tam bikses, cenzdamies elpot caur muti, taču tas neko daudz nelīdzēja, smaka bija nomācoša. Melbergs atplēsa autiņbikšu līmlentu un gandrīz paģība, kad acu priekšā visā savā smirdošajā krāšņumā atklājās to saturs.

– Mīļais Jēzu, – viņš nomurmināja. Viņš izmisīgi skatījās apkārt un ieraudzīja mitro salvešu paciņu. Lai tās aizsniegtu, vajadzēja palaist vaļā zīdaiņa kājas, un Leo izmantoja izdevību un iegrūda pēdas netīrajās autiņbiksēs.

– Nē, nē, nedari tā, – Melbergs iesaucās, pagrābdams veselu sauju ar mitrajām salvetēm, ar ko noslaucīt mazuļa dibenu un pēdas. Taču viņam tikai izdevās vēl vairāk izsmērēt kakas, līdz beidzot viņš saprata, ka vispirms jālikvidē problēmas cēlonis. Viņš pacēla Leo aiz kājelēm un izvilka autiņbikses, kuras pēc tam iemeta atkritumu spainī, nespēdams noslēpt sejā parādījušos grimasi.

Iztērējis puspaciņu mitro salvešu, viņš beidzot ieraudzīja gaismu tuneļa galā. Lielākā cūcība bija satīrīta, un Leo bija nomierinājies. Melbergs rūpīgi noslaucīja pēdējās paliekas un paņēma no plaukta virs pārtinamā galda svaigas autiņbikses.

– Nu labi. Gandrīz esam beiguši, – viņš apmierināts teica, skatīdamies, kā Leo spārdās, priecādamies par iespēju izvēdināt pliko dibenu. – Interesanti, kā tās uzvelk. – Melbergs grozīja un pētīja autiņbikses, beigās nospriezdams, ka bildītēm ar dzīvniekiem jābūt aizmugurē, gluži kā apģērba etiķetei. Tomēr autiņbikses īsti labi nepiegulēja un līmlente neturējās, kā nākas. Vai tiešām bija tik grūti uztaisīt kārtīgas autiņbikses? Par laimi, viņš bija ļoti prasmīgs un uztvēra katru problēmu kā izaicinājumu.

Melbergs pacēla Leo, ienesa atpakaļ virtuvē un, piespiedis pie pleca, rakņājās virtuves skapīša apakšējā atvilktnē. Tur viņš atrada meklēto. Līmlentes rulli. Bertils iegāja dzīvojamajā istabā, nolika Leo uz dīvāna un vairākas reizes aptina autiņbikses ar līmlenti. Pēc tam atlieca muguru un novērtēja savu roku darbu.

– Nu re. Meitenes uztraucās, ka es netikšu ar tevi galā. Ko teiksi, Leo? Vai tu nedomā, ka esam nopelnījuši tiesības mazliet nosnausties?

Bertils pacēla svaigi iesaiņoto zīdaini un iekārtojās ērtāk dīvānā. Leo mazliet paknosījās, bet tad iespieda sejiņu policijas šefa kakla izliekumā.

Kad sievietes pēc pusstundas atgriezās mājās, abi bija saldi aizmiguši.

* * *

– Vai Kristians mājās? – Kad Sanna atvēra durvis, Ērikai vairāk par visu gribējās pagriezties un bēgt. Bet Patrikam bija taisnība. Viņai nebija izvēles.

– Jā, bet viņš ir bēniņos. Es pasaukšu. – Sanna pagriezās pret kāpnēm. – Kristian! Tev atnācis ciemiņš! – Viņa nokliedzās un atkal paskatījās uz Ēriku. – Nāc iekšā. Viņš tūlīt nāks.

– Paldies. – Ērika jutās neērti, stāvēdama koridorā blakus Sannai, taču drīz izdzirdēja uz kāpnēm soļus. Kad Kristians parādījās, viņa uzreiz pamanīja, cik viņš izskatās nomocījies, un vainas izjūta vēl vairāk pieņēmās spēkā.

– Sveika, – viņš teica, mazliet apjucis atkal viņu tik drīz satiekot, taču pienāca apskaut Ēriku.

– Man ar tevi par kaut ko jārunā, – Ērika teica, atkal juzdama nepārvaramu vēlēšanos apcirsties uz papēža un mesties laukā pa durvīm.

– Ak tā? Nu tad nāc iekšā, – Kristians teica, pamādams uz dzīvojamās istabas pusi. Viņa novilka mēteli un kurpes un sekoja viņam.

– Vai gribi kaut ko iedzert?

– Paldies, nē. – Ērika papurināja galvu. Viņa gribēja vienīgi ātrāk tikt ar to galā.

– Kā gāja autogrāfu dalīšanā? – viņa jautāja, apsēzdamās vienā dzīvojamās istabas dīvāna galā. Viņa iegrima dziļi dīvāna spilvenos.

– Labi, – Kristians atbildēja tādā intonācijā, kas izslēdza jebkādus tālākus jautājumus. – Vai vakar redzēji avīzi? – viņš jautāja.

Vīrieša seja ziemas gaismā, kas iespiedās pa logu, bija pelēcīga.

– Jā, un tieši par to es ar tevi gribēju runāt. – Ērika apklusa, lai sakopotu drosmi. Viens no dvīņiem stipri iespēra pa ribām, un viņa noelsās.

– Vai mazie spārdās?

– Un kā vēl. – Viņa dziļi ievilka elpu un turpināja: – Es esmu vainīga, ka tas noplūda presē.

– Ko? – Kristians izslējās.

– Es viņus neinformēju, – viņa steidzās paskaidrot. – Bet biju tāda muļķe, ka ieminējos par to nepareizajam cilvēkam. – Viņa neuzdrīkstējās paskatīties Kristianam acīs. Tā vietā pētīja savas plaukstas.

– Tu runā par Gabiju? – Kristians gurdi prasīja. – Bet vai tad tu nesaprati, ka viņa…

Ērika pārtrauca draugu. – Patriks teica tieši to pašu. Un jums abiem taisnība. Man vajadzēja zināt, ka viņai nevar uzticēties, ka viņa to uzskatīs par vēl vienu publicitātes veicināšanas iespēju. Es jūtos kā muļķe. Nevajadzēja būt tik naivai.

– Nekas tāpat vairs nav darāms, – Kristians sacīja.

Viņš šķita samierinājies, un Ērika tāpēc jutās vēl sliktāk. Viņa gandrīz vēlējās, kaut Kristians sakliegtu uz viņu.Tas būtu labāk nekā redzēt nogurumu un vilšanos viņa sejā.

– Piedod, Kristian. Man tiešām ļoti žēl par visu.

– Cerēsim, ka viņai vismaz būs taisnība.

– Kam?

– Gabijai. Varbūt tāpēc izdosies pārdot vairāk grāmatu.

– Nesaprotu, kā cilvēks var būt tik cinisks. Izmest tevi saplosīšanai vilkiem tikai tāpēc, ka tas varētu veicināt biznesu.

– Viņa nekļuva par veiksmīgu uzņēmēju, draudzēdamās ar visiem.

– Un tomēr. Tas nav to vērts. – Ēriku māca nožēla par nodarīto, lai gan viņa bija rīkojusies vislabāko nodomu vadīta. Viņa nekādi nespēja saprast, kā cilvēks, kam ir sirdsapziņa, varēja rīkoties tā kā Gabija. Un darīt to vienīgi peļņas dēļ.

– Gan jau viss noklusīs, – Kristians sacīja, taču balsī neskanēja pārliecība.

– Vai reportieri šodien uzmācās? – Ērika sagrozījās, lai iekārtotos ērtāk. Neatkarīgi no tā, kādā pozā viņa sēdēja, šķita, ka tas vai cits iekšējais orgāns tiek nežēlīgi knaibīts.

– Vakar pēc pirmā zvana izslēdzu mobilo telefonu. Es negrasos apgādāt viņus ar jaunu degvielu.

– Un kā ar… – Ērika vilcinājās. – Vai esi saņēmis jaunus draudus? Es zinu, ka pēc visa notikušā tev nav iemesla man uzticēties, bet tici man – es esmu guvusi mācību.

Kristians izskatījās noslēdzies sevī. Viņš skatījās laukā pa logu, it kā prātodams, ko teikt. Taču, kad viņš beidzot atbildēja, balss bija vārga un gurda.

– Es negribu par to domāt. Visa šī lieta ir pārāk uzpūsta.

Augšstāvā atskanēja brīkšķis, un skaļi un spalgi sāka brēkt bērns. Kristians pat negrasījās celties kājās, bet Ērika dzirdēja, ka Sanna uzskrien augšā.

– Vai bērni labi satiek? – Ērika jautāja, pamādama ar roku uz istabu virs galvas.

– Ne gluži. Vecākais dēls necieš konkurenci. Domāju, tas ir pieklājīgākais vārds, kā raksturot to, kas notiek, – Kristians pasmaidīja.

– Lielākā daļa cilvēku pēc otrā bērna piedzimšanas pievērš pārāk maz uzmanības pirmajam, – Ērika atbildēja.

– Iespējams, tev taisnība, – Kristians piekrita, un smaids nozuda. Viņam bija dīvaina sejas izteiksme, un Ērika īsti nesaprata, ko tā nozīmē. Nu jau augšstāvā raudāja abi zēni, un bija dzirdama Sannas bāršanās.

– Tev jārunā ar policiju, – Ērika teica. – Tu taču saproti, ka es par to ieminējos Patrikam un to nenožēloju. Viņš domā, ka tev vajadzētu to uztvert nopietnāk, un pirmais solis ir ziņojums policijai. Varbūt sākumā aizej pie viņa neoficiāli, ja gribi. – Viņa dzirdēja savā balsī lūdzošu toni, taču vēstules bija viņu patiešām satraukušas, un viņa juta, ka Kristians jūtas līdzīgi.

– Es negribu par to vairs runāt, – viņš teica, celdamies kājās. – Es zinu, ka tu negribēji, lai pēc sarunas ar Gabiju notiek tas, kas notiek. Taču es tevi lūdzu cienīt faktu, ka negribu no tā izpūst sazin ko.

Nu jau brēcieni virs galvas bija kļuvuši par pāris decibeliem skaļāki, un Kristians devās uz trepēm.

– Piedod, bet man jāpalīdz Sannai, kamēr puikas nav viens otru nogalinājuši. Tu taču atradīsi durvis, vai ne? – Tad viņš neatvadījies aizsteidzās, un Ērikai radās iespaids, ka viņš priecājas par iespēju aizbēgt no viņas.

Vai viņi kādreiz brauks mājās? Šķita, ka motormāja ar katru dienu kļūst arvien mazāka un mazāka, un viņš jau bija izpētījis visus kempinga kaktus. Varbūt mājās viņš tiem atkal iepatiksies. Šeit šķita, ka viņš vispār neeksistē.

Tēvs tikai sēdēja un risināja krustvārdu mīklas, māte bija slima. Vismaz tādu paskaidrojumu saņēma, kad mēģināja pie viņas ieiet. Viņa augas dienas pavadīja motormājas šaurajā guļamtelpā. Un viņa vairs nebija gājusi ar viņu peldēties. Lai gan viņš nespēja aizmirst šausmas, kad kaut kas bija aizlocījies gar kājām, viņš labāk izvēlētos to nekā izraidīšanu no motormājas.

– Māte ir slima. Ej laukā spēlēties.

Tāpēc viņš gāja, vadīja garās dienas stundas viens. Sākumā pārējie kempinga bērni mēģināja ar viņu spēlēties, taču viņu tas neinteresēja. Ja viņam neļāva būt kopā ar mammu, tad ne ar vienu citu viņš negribēja būt kopā.