Nāras sauciens

Taču sirds dziļumos viņa saprata, ka viņš tai nekad nav piederējis. Viņš allaž bija meklējis kaut ko citu, kādu citu, visus kopdzīves gadus. Viņa zināja, ka viņš nekad nav viņu mīlējis. Pa īstam ne. Un reiz viņš atradīs cilvēku, ar kuru vēlēsies būt kopā, to, kuru patiešām mīl, un tad viņa paliks pavisam viena.

Sanna apskāva sevi un kādu brīdi sēdēja biroja krēslā. Tad piecēlās. Iepriekšējā dienā bija pienācis Kristiana mobilā telefona rēķins.

Vajadzēs tikai minūti, lai to izpētītu.

Ērika bezmērķīgi klīda pa māju. Viņa sajuks prātā no šīs mūžīgās gaidīšanas. Viņa bija beigusi rakstīt jaunāko grāmatu, taču pašlaik nebija spēka pieķerties jaunam projektam. Un arī mājās neko daudz nevarēja darīt, jo mugura un locītavas pastāvīgi protestēja. Pārsvarā viņa vadīja dienas lasīdama vai skatīdamās televīziju. Vai arī darīja to pašu, ko tagad – aiz izmisuma klīda pa māju. Šodien vismaz bija sestdiena, un Patriks bija mājās. Viņš bija devies īsā pastaigā ar Maju paelpot svaigu gaisu. Ērika skaitīja minūtes līdz brīdim, kad viņi būs atpakaļ.

Kad atskanēja durvju zvans, sirds gandrīz izlēca no krūtīm. Viņa vēl nebija paspējusi aiziet līdz durvīm, kad tās atsprāga vaļā, un priekšnamā parādījās Anna.

– Vai tu arī jūc prātā? – viņa jautāja, atbrīvodamās no šalles un jakas.

– Kā tu uzminēji? – Ērika vaicāja, pēkšņi juzdamās daudz priecīgāka.

Viņas iegāja virtuvē, un Anna nolika uz letes kūpošu somu.

– Svaigi ceptas smalkmaizītes. Belinda cepa.

– Tiešām? – Ērika neticīgi novilka, cenzdamās iztēloties Annas vecāko pameitu, kas, apsējusi priekšautu, ar melni lakotiem nagiem mīca mīklu.

– Viņa ir iemīlējusies, – Anna sacīja, it kā tas visu izskaidrotu. Un patiesībā tā arī bija.

– Aha, neatceros, ka tas kādreiz būtu atstājis tādu iespaidu uz mani, – Ērika teica, kārtodama uz šķīvja smalkmaizītes.

– Šķiet, viņš vakar teicis Belindai, ka viņam patīk saimnieciskas meitenes. – Anna pacēla vienu uzaci un veltīja Ērikai daudznozīmīgu skatienu.

– Ak tā?

Anna iesmējās, sniegdamās pēc smalkmaizītes. – Ei, nomierinies, tev nevajadzēs iet pie viņa uz mājām un sadot pa ausīm. Esmu to puisi satikusi, un, tici man, pēc nedēļas viņš Belindai jau būs apnicis, un viņa atgriezīsies pie saviem melnā ģērbtajiem pakāsējiem, kas spēlē nevienam nezināmās rokgrupās un kuriem pie kājas, vai viņa ir saimnieciska vai ne.

– Cerēsim. Bet jāteic, ka maizītes nemaz nav sliktas. – Ērika košļādama aizvēra acis. Svaigi ceptas smalkmaizītes bija pats tuvākais orgasmam, ko viņa savā pašreizējā stāvoklī varēja sasniegt.

– Viena priekšrocība mūsu pašreizējam izskatam gan ir – mēs varam stūķēt iekšā tik daudz smalkmaizīšu, cik vien tīk, – Anna teica, iekozdamās otrajā maizītē.

– Protams, bet vēlāk par to būs jāmaksā, – Ērika atbildēja, lai gan nespēja atturēties no sekošanas māsas piemēram un arī paņēma otru maizīti. Belindai tiešām bija dabas dots konditores talants.

– Ar dvīņiem tu ātri vien nometīsi gan šo svaru, gan vēl vairāk! – Anna smējās.

– Iespējams, tev taisnība. – Ērika aizdomājās par ko citu, un izskatījās, ka māsa ir uzminējusi viņas domas.

– Neraizējies. Viss būs labi. Turklāt šoreiz tu neesi viena. Es būšu kopā ar tevi. Varam nolikt televizora priekšā divus atpūtas krēslus un skatīties Opras4 šovu, visu dienu barojot zīdaiņus.

– Un pārmaiņus pasūtīt ēdienus ar piegādi, lai vīriem, pārnākot mājās, būtu vakariņas.

– Jā. Tu redzēsi. Viss būs lieliski. – Anna aplaizīja pirkstus un nostenēdamās atspieda muguru. – Au, šķiet, ka saēdos par daudz. – Viņa uzcēla piepampušās kājas uz krēsla sev priekšā un saņēma rokas uz vēdera. – Vai esi runājusi ar Kristianu?

– Jā. Ceturtdien biju pie viņa aizgājusi. – Ērika sekoja Annas piemēram un arī uzcēla kājas uz krēsla. Uz šķīvja bija palikusi tikai viena smalkmaizīte, kas burtiski skatījās uz viņu.

– Kas īsti notika?

Ērika brīdi vilcinājās, taču nebija radusi kaut ko slēpt no māsas, tāpēc galu galā izstāstīja Annai visu par vēstulēm un to draudīgo toni.

– Oho, cik briesmīgi, – Anna teica, grozīdama galvu. – Dīvaini, ka viņš tās sāka saņemt vēl pirms grāmatas iznākšanas. Loģiskāk šķistu, ja tās pienāktu pēc tam, kad viņš piesaistīja mediju uzmanību. Man šķiet, ka tās ir no kāda, kuram īsti visi nav mājās.

– Piekrītu. Tā šķiet. Kristians atsakās uztvert tās nopietni. Vismaz tā viņš man teica. Bet es redzēju, ka Sanna ir uztraukusies.

– Tam es ticu, – Anna teica, aplaizīdama rādītājpirkstu un tad ar to uzlasīdama uz šķīvja nobirušo cukuru.

– Šodien ir pirmā autogrāfu dalīšanas sesija, – Ērika sacīja, nespēdama noslēpt balsī lepnumu. Viņa uzskatīja, ka daudzējādā ziņā veicinājusi Kristiana panākumus, un caur viņu Ērika otrreiz izdzīvoja pati savu debiju literatūrā. Pirmā autogrāfu dalīšana. Tas bija milzīgs notikums. Patiesi milzīgs.

– Lieliski. Kur tā notiks?

– Vispirms grāmatnīcā Böcker och Blad Torpā, pēc tam Bokia Udevallā.

– Es ceru, ka vismaz daži cilvēki atnāks. Būtu ļoti nomācoši, ja viņam tur vajadzētu sēdēt vienam, – Anna teica.

Ērika saviebās, atcerēdamās savu pirmo autogrāfu dalīšanu kādā grāmatnīcā Stokholmā. Viņa tur nosēdēja veselu stundu, cenzdamās izlikties vienaldzīga, kamēr pircēji staigāja garām, it kā viņas tur nemaz nebūtu.

– Šai grāmatai bijusi tik milzīga publicitāte, ka esmu pārliecināta – cilvēki atnāks, kaut vai aiz ziņkārības, – Ērika sacīja, cerēdama, ka viņai taisnība.

– Labi, ka avīzes nav uzodušas par draudu vēstulēm, – Anna teica.

– Jā, tev taisnība, – Ērika piekrita un mainīja sarunas tematu.

Taču nemiers viņu tā arī nepameta.

Viņi dosies atvaļinājumā, viņš nespēja vien sagaidīt. Viņš nebija īsti drošs, ko tas nozīmē, taču vārds skanēja ļoti daudzsološi. Atvaļinājums. Un viņi brauks ar motormāju, kas stāvēja turpat ārpusē.

Viņam nekad neļāva tajā spēlēties. Dažas reizes viņš bija mēģinājis ieskatīties iekšā pa logiem, lai uzzinātu, kas ir aiz brūnajiem aizkariem. Taču tā arī neko nesaskatīja, un motormāja vienmēr bija aizslēgta. Tagad durvis stāvēja plaši vaļā, lai “kārtīgi izvēdinātu”, kā bija teikusi māte, un veļas mašīnā griezās vairāki spilveni, lai tiktu vaļā no ziemas smakas.

Viss šķita tik nereāls kā pasaku dēkā. Viņš prātoja, vai vecāki brauciena laikā ļaus sēdēt motormājā, tas būtu kā ceļot mājiņā ar riteņiem uz kādu jaunu un svešu vietu. Taču viņš neuzdrošinājās jautāt. Māte pēdējā laikā bija dīvainā omā. Skaidri varēja dzirdēt aso, nikno toni, un tēvs gāja pastaigāties arvien biežāk, kad neslēpās aiz savas avīzes.

Reizēm viņš manīja, ka māte tā dīvaini skatās uz viņu. Skatienā bija kas citāds, un tas viņu biedēja, pat ierāva atpakaļ tumsā, no kuras viņš bija izrāvies.

– Tu stāvēsi un blenzīsi vai arī palīdzēsi? – Māte bija iespiedusi rokas sānos.

Atkal izdzirdējis šo skarbo toni, viņš satrūkās un pieskrēja pie viņas.

– Aiznes šīs uz veļas istabu, – viņa teica, ar tādu spēku pasviezdama viņam pretīgi smirdošas segas, ka viņš gandrīz zaudēja pamatu zem kājām.

– Jā, māt, – viņš atbildēja un steidzās iekšā.

Ja vien viņš zinātu, ko izdarījis nepareizi. Viņš vienmēr klausīja māti. Nekad nerunāja pretī, uzvedās, kā pieklājas, un nekad nesasmērēja drēbes. Tomēr reizēm šķita, ka viņa nespēj uz viņu paskatīties.

Viņš bija mēģinājis jautāt tēvam. Saņēmis drosmi vienā no retajiem gadījumiem, kad viņi bija vieni, un pajautājis, kāpēc viņš mātei vairs nepatīk. Tēvs uz īsu brīdi bija nolicis malā avīzi un strupi atbildējis, ka viņš uzvedas muļķīgi un negribot par tādiem niekiem vairs runāt. Māte ļoti bēdātos, ja dzirdētu, ka viņš tā runā. Viņam vajadzētu būt pateicīgam par tādu māti.

Neko vairāk viņš nejautāja. Lai nu ko, bet apbēdināt māti viņš vēlējās vismazāk. Viņš tikai gribētu, lai viņa ir laimīga un glāstītu viņa matus kā agrāk, un sauktu par savu skaisto puisīti. Neko vairāk viņš negribēja.

Viņš nolika segas pie veļas mašīnas un aizdzina drūmās, tumšās domas. Viņi brauks atvaļinājumā. Motormājā.

✽

Kristians bungoja ar pildspalvu pa mazu galdiņu, pie kura sēdēja. Blakus slējās “Nāras” eksemplāru kaudze. Viņam aizvien nebija apnicis skatīties uz šīm grāmatām. Šķita tik nereāli, ka uz vāka ir viņa vārds. Uz īstas grāmatas vāka.

Pircēji vēl nedrūzmējās, un viņš arī nedomāja, ka tādi būs. Tikai tādi rakstnieki kā Liza Marklunda5 un Jāns Gijū6pievilināja lielus ļaužu pūļus. Viņš bija pilnīgi apmierināts, ka līdz šim parakstījis piecus eksemplārus.

Lai gan jāatzīst, ka, tā sēdēdams, viņš jutās mazliet apjucis. Cilvēki steidzās garām, uzmeta pa kādam ziņkārīgam skatienam, bet neapstājās. Viņš nebija drošs, vai vajadzētu sveicināt, jūtot sev pievērstu skatienu, vai vienkārši izlikties, ka ir aizņemts ar ko citu.

Viņu izglāba grāmatnīcas īpašniece Gunnela. Viņa pienāca pie galdiņa un ar galvu pamāja uz grāmatu kaudzīti.

– Vai tev nebūtu iebildumu parakstīt dažus eksemplārus? Jauki, ja pēc tam var pārdot parakstītus eksemplārus.

– Protams. Cik tu gribētu? – Kristians vaicāja, priecādamies, ka būs, ko darīt.

– Hmm. Teiksim, desmit, – Gunnela atbildēja, sakārtodama kaudzīti, kas bija mazliet sašķiebusies.

– Kāda runa.

– Mēs pienācīgi izreklamējām autogrāfu sesiju, – Gunnela teica.

– Nešaubos, – Kristians smaidīdams teica. Viņš redzēja, ka sieviete uztraucas, ka viņš varētu novelt vainu par vājo apmeklējumu uz faktu, ka grāmatnīca to nav pienācīgi reklamējusi. – Neesmu gluži plaši pazīstams rakstnieks, tāpēc neloloju milzīgas cerības.

– Vismaz dažus eksemplārus esam pārdevuši, – viņa laipni teica, atgriezdamās pie kases.

Viņš pasniedzās pēc grāmatas, noņēma pildspalvas vāciņu un sāka parakstīt. Ar acs kaktiņu viņš manīja, ka pie galdiņa kāds stāv. Pacēlis acis, viņš ieraudzīja sev zem deguna pabāztu lielu, dzeltenu mikrofonu.

– Mēs atrodamies grāmatnīcā, kur Kristians Tīdels paraksta sava pirmā romāna “Nāra” eksemplārus. Kristian, tavs vārds šodien dominē avīžu virsrakstos. Cik ļoti tevi uztrauc tev izteiktie draudi?

Vai ir iesaistīta policija?

Reportieris, kurš vēl nebija nosaucis savu vārdu, bet, spriežot pēc uzraksta uz mikrofona, pārstāvēja vietējo radiostaciju, izaicinoši skatījās uz viņu.

Galva bija pilnīgi tukša. – Virsrakstos? – viņš teica.

– Jā, tu esi uz GT7 plakāta. Neesi redzējis? – Reportieris negaidīja Kristiana atbildi, tikai atkārtoja savu pirmo jautājumu. – Vai uztraucies par draudiem? Vai policija tev šodien norīkojusi apsardzi?

Reportieris pārlaida skatienu veikalam, bet tad atkal pievērsās Kristianam, kurš joprojām turēja pildspalvu virs grāmatas, ko tikko bija grasījies parakstīt.

– Es nezinu, kā… – viņš stostījās.

– Bet tā ir taisnība, vai ne? Grāmatas rakstīšanas laikā tu saņēmi draudus un trešdien noģībi, kad grāmatas atvēršanas svētkos tev piegādāja kārtējo vēstuli.

– Mjā… – Kristians juta, ka kampj gaisu.

– Vai zini, kas sūtīja draudu vēstules? Vai policija zina? – Atkal mikrofons bija tikai pāris centimetrus no Kristiana mutes, un viņš tik tikko savaldījās, lai to neatgrūstu. Viņš negribēja atbildēt uz jautājumiem. Viņam nebija ne jausmas, kā prese to uzzinājusi. Viņš domāja par vēstuli žaketes kabatā. Tā bija pienākusi vakar, un viņš bija paspējis to izraut no kaudzītes, kamēr Sanna nav pamanījusi. Viņš panikā meklēja kādu bēgšanas ceļu. Beidzot izdevās notvert Gunnelas skatienu, un izskatījās, ka viņa uzreiz saprot – kaut kas nav kārtībā.

Viņa pienāca klāt un jautāja: “Kas te notiek?”

– Man ir intervija, – reportieris atbildēja.

– Vai pajautājāt Kristianam, vai viņš grib sniegt interviju? – Viņa paskatījās uz Kristianu, kurš papurināja galvu.

– Viņu tas neinteresē. – Sieviete cieši skatījās uz reportieri, kurš nolaida mikrofonu. – Turklāt Kristians ir aizņemts. Viņš paraksta grāmatas mūsu veikalam. Tāpēc lūgšu likt viņu mierā.

– Jā, bet… – radio reportieris iesāka. Tad apklusa. Viņš nospieda savas ierakstu ierīces pogu. – Mums neizdevās iegūt īsu interviju, jo…

– Pazūdiet, – Gunnela pavēlēja, un Kristians nespēja apspiest smaidu.

– Paldies, – viņš teica, kad reportieris bija prom.

– Ko tas nozīmēja? Viņš bija tik neatlaidīgs.

Atvieglojums par reportiera atkāpšanos ātri izplēnēja, viņš ar grūtībām norija siekalas un atbildēja:

– Viņš apgalvoja, ka mans vārds ir uz GT plakāta. Esmu saņēmis dažas draudu vēstules, un prese acīmredzot to uzzinājusi.

– Ak vai. – Gunnela skatījās uz viņu vispirms ar sašutumu, tad bažīgi. – Vai gribi, lai aizeju un nopērku tev avīzi, lai pats vari redzēt, ko viņi sarakstījuši?

– Vai tu varētu? – viņš jautāja, sirdij dauzoties.

– Protams, tūliņ atgriezīšos. – Viņa mierinot papliķēja viņam pa plecu un prom bija.

Kristians brīdi sēdēja nekustīgi, blenzdams tukšumā. Tad paņēma pildspalvu un, izpildot Gunnelas lūgumu, sāka rakstīt savu vārdu grāmatās. Pēc brīža viņš juta, ka vajag uz tualeti. Tā kā pie galdiņa nebija pienācis neviens pircējs, viņš nedomāja, ka kāds pamanīs viņa prombūtni.

Kristians izsteidzās cauri darbinieku atpūtas telpai grāmatnīcas dziļumā. Pēc dažām minūtēm viņš jau bija atpakaļ postenī. Viņš apsēdās pie galda. Gunnela ar avīzi vēl nebija atgriezusies, taču viņš jau nocietināja sirdi pret to, kas sekos.

Kristians pasniedzās pēc pildspalvas, bet tad izbrīnā uzlūkoja parakstāmo grāmatu kaudzīti. Vai tiešām viņš tās bija atstājis uz galda? Tās neizskatījās tāpat kā tad, kad viņš aizsteidzās uz tualeti, un viņš iedomājās, ka varbūt kāds izmantojis prombūtni un kādu nočiepis. Tomēr kaudze neizskatījās mazāka, tāpēc nolēma, ka viņam rēgojas. Viņš paņēma virsējo eksemplāru un atvēra to, lai ierakstītu veltījumu lasītājam.

Lapa vairs nebija tukša. Un rokraksts bija pārāk pazīstams. Viņa bijusi šeit.

Gunnela nāca pie viņa ar avīzi rokā, un viņš redzēja pirmajā lapā lielu savu fotogrāfiju. Viņš zināja, kas būs rakstīts. Pagātne būs viņu panākusi. Viņa mierā neliksies.

– Žēlīgais Dievs, vai tu apjēdz, cik naudas iztērēji iepriekšējā reizē, kad biji Gēteborgā? – Ēriks turēja rokā kredītkartes rēķinu un blenza uz skaitļiem.

– Šķiet, kādas desmit tūkstoš kronas, – Luīse atbildēja un turpināja mierīgi lakot nagus.

– Desmit tūkstošus! Kā iespējams vienā iepirkšanās braucienā iztērēt desmit tūkstošus? – Ēriks pavicināja gaisā izrakstu un nosvieda uz virtuves galda sev priekšā.

– Ja es būtu nopirkusi somiņu, kuru gribēju, rēķins būtu tuvāk trīsdesmit tūkstošiem, – viņa sacīja, apmierināti nopētīdama savus rozā nagus.

– Tu esi galīgi ķerta! – Viņš atkal paķēra rēķinu un skatījās uz to, it kā ar gribasspēku vien spētu izmainīt skaitļus.

– Tu gribi teikt, ka mēs nevaram to atļauties? – sieva vaicāja, skatīdamās uz viņu ar viltīgu smaidu uz lūpām.

– Nav būtiski, vai mēs to varam atļauties vai ne. Svarīgi, ka es strādāju dienu un nakti un pelnu naudu, kuru tu notriec… idiotiskos pirkumos.

– Ak tā. Es mājās visu dienu neko nedaru, – Luīse teica, pieceldamās kājās un plivinādama rokas, lai laka ātrāk nožūst. – Es tikai sēžu, ēdu konfektes un visu dienu skatos ziepju operas. Bet tu viens pats bez jebkādas manas palīdzības audzini meitas, vai ne? Tu mainīji viņām autiņus, baroji, vannoji, izvadāji visur, kur vajadzēja, un uzturēji māju tīru un kārtīgu. Vai to tu gribēji teikt? – Viņa izmetās no istabas, pat nepaskatīdamās uz viņu.

Šī saruna bija atkārtojusies simtiem reižu. Un nav šaubu, ka tā atkārtosies vēl simtiem reižu, ja vien nenotiks kas radikāls. Viņi bija kā divi meistarīgi dejotāji, kas zināja visus soļus un kustējās ar izkoptu iznesību.

– Šis ir viens no pirkumiem. Skaista, vai ne? – Viņa bija atgriezusies, turēdama rokā tikko gaitenī no pakaramā noņemtu ādas jaku. – Izpārdošanā bija nocenota tikai par četriem tūkstošiem. – Viņa to pacēla augstāk, tad atkal pakāra gaitenī un uzkāpa augšstāvā.

Arī šoreiz ne viens, ne otrs strīdā nebūs uzvarētājs. Viņi bija līdzvērtīgi pretinieki, un visi strīdi gadu gaitā bija beigušies ar neizšķirtu. Ironiski, bet varbūt būtu bijis labāk, ja viens vai otrs būtu vājāks. Tad nelaimīgā laulība būtu beigusies.

– Nākamreiz es sagriezīšu tavu kredītkarti! – viņš nokliedza nopakaļ. Meitenes bija pie draudzenes, tāpēc nebija vajadzības runāt klusāk.

– Kamēr tu tērēsi naudu savām mīļākajām, tu ar manu karti neko nedarīsi. Vai tu domā, ka esi vienīgais, kurš pievērš uzmanību sīkumiem kredītkaršu rēķinos?

Ēriks nolamājās. Viņš zināja, ka vajag nomainīt adresi, lai rēķini pienāk birojā. Nevarēja noliegt, ka viņš bija dāsns pret sievietēm, kurām bija tas prieks un gods gulēt ar viņu. Viņš vēlreiz nolamājās un iegrūda kājas kurpēs. Ēriks saprata, ka, par spīti visam, Luīse šajā raundā bija uzvarējusi. Un viņa to zināja.

– Aizbraukšu nopirkt vakara avīzi, – viņš nokliedza un aizcirta aiz sevis durvis.

Grants lidoja uz visām pusēm, kad BMW rēkdams traucās prom, un viņa pulss nepalēninājās gandrīz līdz pašam ciematam. Kaut viņam būtu pieticis prāta pieprasīt laulību līgumu. Tad šobrīd par Luīsi būtu palikušas vien sliktas atmiņas.Taču tolaik viņi bija trūcīgi studenti, un, kad viņš par to ierunājās pirms dažiem gadiem, Luīse bija smējusies viņam sejā. Tagad Ēriks vairs nepieļaus, ka viņai tiek puse no visa, ko viņš uzcēlis, par ko cīnījies un vergojis. Nemūžam! Viņš uzsita ar dūri pa stūri, bet, iegriežoties lielveikala Konsum autostāvlaukumā, nomierinājās.

Iepirkšanās bija Luīses pienākums, tāpēc viņš ātri pagāja garām pārtikas preču plauktiem. Viņš tuvojās avīžu stendam, kas bija blakus kasēm, bet pussolī apstājās kā zemē iemiets. Lieli, melni burti kliedza: “Uzlecošā zvaigzne rakstnieks Kristians Tīdels baidās par savu dzīvību!” Un mazākiem burtiem: “Noģībis grāmatas prezentācijā pēc draudu vēstules saņemšanas!”

Ēriks tikai ar pūlēm spēja pieiet tuvāk. Viņam šķita, ka brien pa dziļu ūdeni. Viņš paņēma GT eksemplāru un ar trīcošiem pirkstiem šķīra lapas, līdz atrada īsto atvērumu. Izlasījis rakstu, viņš metās uz izeju, pat nesamaksājis par avīzi. Kaut kur tālu aiz muguras skanēja kasieres saucieni. Bet viņš skrēja neapstādamies. Vajadzēja tikt mājās.

– Kā, ellē, par to uzzināja avīzes?

Patriks un Maja bija devušies iepirkties, un tagad Patriks nosvieda uz galda GT eksemplāru un tikai tad sāka kārtot ledusskapī pārtiku. Maja bija uzkāpusi uz virtuves galda un enerģiski palīdzēja viņam iztukšot iepirkumu somas.

– Ā, nu… – neko vairāk Ērika nespēja pateikt.

Patriks apstājās. Viņš pazina sievu pietiekami labi, lai saprastu, ko nozīmē viņas mazrunība.

– Ko tu izdarīji, Ērika? – Viņš turēja rokā Lät & Lagom margarīna kastīti un skatījās viņai acīs.

– Šī informācija laikam noplūda manis dēļ.

– Kā tas gadījās? Ar ko tu runāji?

Tagad pat Maja sajuta virtuvē spriedzi. Viņa apsēdās uz krēsla un cieši skatījās uz māti. Ērika norija siekalas un atbildēja: – Ar Gabiju.

– Ar Gabiju! – Patriks gandrīz aizrijās. – Tu izstāstīji Gabijai? Tikpat labi varēji pati piezvanīt GT.

– Es nedomāju, ka…

– Jā, esmu drošs, ka nedomāji. Un ko par to saka Kristians? – Patriks prasīja, rādīdams uz kliedzošajiem virsrakstiem.

– Es nezinu, – Ērika sacīja. Viņa juta, ka iekšas sametas mezglā, iedomājoties, kā reaģēs Kristians.

– Man kā policistam tev jāsaka – tas ir ļaunākais, kas varēja notikt.Tāda uzmanība ne tikai vēl vairāk uzkurinās īsto vēstuļu sūtītāju, bet arī jaunus.

– Nekliedz uz mani. Es zinu, ka tas bija stulbi. – Ērika juta, ka acīs sakāpj asaras. Viņa arī parastos apstākļos ātri sāka raudāt, un trakojošie grūtnieces hormoni visu vērta vēl ļaunāku. – Es vienkārši nepadomāju. Piezvanīju Gabijai, lai uzzinātu, vai izdevniecība arī nav saņēmusi draudu vēstules, un uzreiz sapratu, cik muļķīgi bija viņai to stāstīt. Taču tad jau bija par vēlu.

Patriks iedeva Ērikai salveti un, apskāvis sievu, glāstīja viņai matus. Viņš čukstēja ausī:

– Nebēdājies, mīļā. Piedod, ka sakliedzu. Es zinu, ka tu tā negribēji. Kuš, kuš… – Viņš šūpoja viņu, līdz šņuksti mitējās.

– Es nedomāju, ka viņa…

– Es zinu, zinu. Bet viņa nav tāda kā tu. Un tev jāiemācās, ka visi nedomā vienādi. – Viņš atvirzīja viņu rokas stiepiena attālumā un nopētīja.

Ērika noslaucīja viņa dotajā salvetē acis.

– Ko lai es tagad daru?

– Tev jāizrunājas ar Kristianu. Atvainojies un paskaidro.

– Bet es nevaru…

– Nestrīdies. Tas ir vienīgais risinājums.

– Tev taisnība, – Ērika piekrita. – Bet man ir bail. Un man būs nopietna saruna ar Gabiju.

– Bet galvenais – nākamreiz apstājies un padomā, pirms ko saki, un atceries, ar ko runā. Gabijas prioritāte ir viņas izdevniecība, jūs pārējie esat otršķirīgi. Tā vienkārši ir.

– Labi, labi, es zinu. Nevajag tagad zāģēt. – Ērika nikni paskatījās uz vīru.

– Tad pieliksim tam punktu, – Patriks sacīja un turpināja kārtot iepirkumus.

– Vai tev radās izdevība papētīt vēstules tuvāk? – Nē, nav bijis brīva brīža, – Patriks atbildēja. – Bet tu to izdarīsi, vai ne? – Ērika neatlaidās.

Griezdams vakariņām dārzeņus, Patriks pamāja ar galvu.

– Jā, protams. Taču būtu vieglāk, ja Kristians sadarbotos. Tad es varētu apskatīt arī pārējās vēstules.

– Tad aprunājies ar viņu. Varbūt tev izdosies pārliecināt.

– Viņš sapratīs, ka tieši tu man par to izstāstīji.

– Un es pametu viņa kauliņus apskrubināšanai vienam no lielākajiem Zviedrijas laikrakstiem, tāpēc uzmanies, jo viņš droši vien gribētu, lai sadegu ellē.

– Nebūs tik traki.

– Es viņa vietā nemūžam ar sevi vairs nerunātu.

– Nedramatizē un neesi tāda pesimiste, – Patriks teica, uzceldams Maju uz letes, lai viņa redzētu, ko viņš dara. Viņai patika skatīties, kā tētis gatavo, un vienmēr gribēja “palīdzēt”. – Aizej rīt pie viņa un paskaidro, kas notika. Pasaki, ka negribēji, lai tas nokļūst atklātībā. Pēc tam es aprunāšos ar viņu un centīšos pierunāt, lai sadarbojas ar mums. – Viņš iedeva Majai gurķa gabalu, kuru viņa uzreiz sāka grauzt ar saviem dažiem ļoti asajiem zobiņiem.

– Rīt? Labi. – Ērika nopūtās.

– Jā, rīt, – Patriks sacīja, noliekdamies, lai noskūpstītu sievu uz lūpām.

Ludvigs juta, ka bieži met skatienu uz futbollaukuma malu. Tikai bez tēva tas vairs nebija tas.

Neatkarīgi no laikapstākļiem viņš bija nācis uz visiem treniņiem. Futbols bija viņu kopīgā aizraušanās. Tikai tā dēļ viņu draudzība bija turpinājusies, par spīti Ludviga apņēmībai kļūt neatkarīgākam no vecākiem. Jo viņi tiešām bija draugi – viņi abi ar tēvu. Protams, viņi šad un tad strīdējās, kā jau visi tēvi un dēli. Taču, par spīti tam, aizvien palika draugi.

Ludvigs aizvēra acis un iztēlojās tēvu, ģērbušos džinsos un vilnas svīterī ar uzrakstu “Fjelbaka” uz krūtīm. Sievai par šausmām, viņš no šī svītera gandrīz nešķīrās. Rokas kabatās sabāzis, neizlaizdams no acīm bumbu. Un Ludvigu. Taču viņš nekad nekliedza uz dēlu, ne tā kā citi tēvi, kas nāca uz treniņiem un futbola mačiem un to vien darīja kā laukuma malā auroja: “Saņemies, nolādēts, Oskar!” vai “Velns parāvis, kusties, Danne!” Nekā tamlīdzīga. No viņa tēva to nedzirdēja. Viņš teica vienīgi: “Labi, Ludvig!”, “Lieliska piespēle!”, “Sadod viņiem, Lude!”

Ludvigs ar acs kaktiņu manīja, ka viņam tūlīt piespēlēs bumbu, un automātiski spēra to uz priekšu. Futbols vairs nesagādāja nekādu prieku. Tomēr viņš aizvien centās, skrēja, ko kājas nes, un cīnījās par uzvaru, par spīti ziemas salam. Viņš būtu varējis mest visu pie malas un padoties. Neiet uz treniņiem, pasūtīt visu komandu pie velna. Neviens nebūtu neko pārmetis, visi būtu sapratuši. Izņemot tēvu. Viņš nezināja, kas ir padošanās.

Tāpēc te nu Ludvigs bija. Viens no komandas. Taču trūka prieka, un laukuma mala bija tukša. Tēva vairs nebija. Tagad viņš to zināja. Tēva vairs nebija.

Ceļā viņam neļāva sēdēt motormājas salonā. Un tā bija tikai pirmā vilšanās no daudzām tā sauktajā atvaļinājumā. Nekas nebija tā, kā viņš cerēja. Klusums, ko pārtrauca tikai bargi vārdi, šķita vēl nomācošāks, jo viņa rīcībā vairs nebija visas mājas, kur brīvi pārvietoties. Šķiet, atvaļinājums nozīmēja vēl vairāk laika strīdiem, vēl vairāk laika mātes dusmu izvirdumiem. Un tēvs šķita vēl mazāks un pelēkāks.

Šī bija pirmā reize, kad viņš bija paņemts līdzi, bet, kā viņš noprata, tad māte un tēvs katru gadu motormājā brauca uz vietu ar dīvainu nosaukumu. Fjelbaka. “Paugurainais kalns.” Bet viņš neredzēja nevienu kalnu, ja nu tikai dažus paugurus. Zeme kempingā, kur viņi novietoja motormāju, iespiedušies starp desmitiem citu atpūtnieku, bija gluži līdzena. Viņš nebija drošs, vai viņam tur patīk. Bet tēvs paskaidroja, ka mātes ģimene ir no šī apvidus, un tāpēc viņa gribēja braukt šurp. Bet arī tas bija dīvaini, jo viņš nesatika nevienu radinieku. Kāda strīda laikā motormājas šaurībā viņš beidzot saprata, ka te dzīvo kāda, ko sauc par Veco Raganu, un ka viņa bija tieši tā, ko māte sauca par “ģimeni”. Tik jocīgs vārds. Vecā Ragana. Taču neizklausījās, ka mātei viņa patīk, jo, runājot par šo sievieti, viņas balss kļuva vēl skarbāka, un viņi ne reizi viņu nesatika. Tad kāpēc vispār vajadzēja braukt šurp?