Lielpilsētas lelle

– Nē, Kela. Es šobrīd pavisam noteikti neatrodos gultā.

– Qu’ est-ce qui se passe?

– Nevaru paskaidrot, es skrienu.

Klusums. Tad Kellija jautā: – Uz skrejceliņa?

– Nē taču.

– Tu bēdz no kāda?

– Laikam. Paklau, Kellij, es nezinu, labi? Šī ir mana mūža sliktākā nakts, Bens ir iemīlējies tajā palaistuvē no aģentūras, viņi šobrīd ir kopā striptīza klubā, kur viņam klēpī noteikti ir kāda no dejotājām, un mani tikko izmeta no nūdeļu restorāna. Ja drīz nedabūšu kaut ko ēdamu, es nomiršu!

– Ieslēdz “FaceTime”, – Kellija pieprasa. Taču es esmu tikko atcerējusies par Kanāla ielas “McDonald’s”.

– Ne tagad, Kellij.

– Tūlīt! – viņa uzstāj.

– Nē!

– Jā!

Es paceļu telefonu pie sejas, lai nokliegtos Nē! cik vien skaļi spēju, kad vai nu paslīdu uz aizsalušas peļķes, vai manas kājas vairs neiztur – nebiju tik daudz skrējusi kopš vidusskolas sporta ieskaites – jo nākamajā mirklī esmu zaudējusi pamatu zem kājām.

Sekundes simtdaļu mans ķermenis atrodas gaisā. Nodomāju: es krītu, palīgā, es krītu, kurš mani noķers?

Tūdaļ saņemu atbildi no aizsalušas peļķes. Noķēru, mazā.

Tieši notekā. Es guļu uz muguras aukstā, daļēji aizsalušā notekā. Katra kāja uz savu pusi – viena pavērsta pret Viljamsburgas tiltu, otra – pret Elles ķēķi. Šķiet, it kā kakls būtu saspiests ar riekstu standziņām. Telefons piezemējas man blakus, un man nevajag uz to paskatīties, lai zinātu, ka ekrāns ir sašķīdis. Kā mana dzīve.

Man tuvojas kāds augstpapēžu zābakos. Lai palīdzētu man piecelties, es nospriežu. Taču zābaku īpašniece, vēl viena divmetrīga modele ādas jakā ar augsti sasukātiem matiem vienkārši paiet man garām. Pēdējais, ko dzirdu, pirms ļauju vaļu skaļām raudām, ir Kellijas saucieni telefona skaļrunī. – Keja! Tu mani dzirdi? Atbildi! Tu esi dzīva?

Telefons joprojām darbojas. Ne gluži manu lūgšanu piepildījums, taču vismaz kaut kas.

“McDonald’s” ir kļuvis par grēkāzi. Dabiska uztura piekritēji to ienīst. Dzīvnieku aizstāvji tāpat. Viņiem pievienojas norūpējušies vecāki, kas negrib, lai viņu bērni pārvēršas par mazām tauku lodītēm.

Bet es šobrīd mīlu “McDonald’s” tik ļoti, ka varētu no laimes raudāt. Un tā noteikti arī darītu, ja varētu izspiest kaut vēl vienu asaru.

Kasiere nepievērsa uzmanību ne manām dubļainajām drēbēm, ne piesārtušajai sejai, un nesūtīja mani prom, sakot, ka šajā burgeru ēstuvē man nav vietas.

Nāciet, nāciet visi. Tam vajadzētu būt viņu sauklim. Vai arī: Lai viņi ēd kūkas, mēs piedāvājam mierinājumu.

Vai reklāmas saukļu sacerēšana nervu sabrukuma laikā ir zīme, ka pārāk daudz strādāju? Vai pārvēršos par to puisi, kurš savas laulību ceremonijas vidū pārbauda ziņojumus “BlackBerry” viedtālrunī?

Lai gan man nav tiesību kritizēt kādu par viedtālruņa pārbaudīšanu laulību ceremonijas vidū – viņu vismaz kāds gribēja precēt. Tiek nosaukts mans numuriņš, un es eju pakaļ savam hamburgeram. Tas sastāv tikai no burgera kotletes un kečupa, bez sīpoliem – tieši tā, kā mēdzu pasūtīt jau kopš brīža, kad biju pietiekami veca, lai sekotu brāļiem “PlayPlace” rotaļu laukumā. Vai pilsētas bērni vispār zina, ka pārējiem “McDonald’s” restorāniem ir tikai šūpoles un slidkalniņš? Domājot par bērnību piepilsētā, mani pārņem siltas jūtas. Man pietrūkst tās drošības ilūzijas.

Eju prom no letes iepriekš noskatītā galdiņa virzienā, taču to jau aizņēmis kāds bezpajumtnieks, kam priekšā nolikta maza “McDonald’s” glāzīte, kas, pēc izskata spriežot, saglabājusies no deviņdesmitajiem. Acīmredzot, lai varētu palikt restorānā, vajadzīga vismaz glāzīte.

Tā nu es apsēžos tuvākajā brīvajā vietā, iespiesta starp diviem galdiņiem, pie kuriem sēdošie arī ietur maltīti vienatnē. Izvairoties no acu kontakta, es izsaiņoju savu hamburgeru, un tas izskatās lieliski. Ak, Keja, ak, tu beidzot kaut ko izdarīji pareizi. Sagrābju to ar abām rokām un paceļu pie sejas.

Tu esi Peitone, un burgers ir Bens.

Tu saplosīsi šo burgeru gabalos.

Tavam sauklim vajadzētu būt: “Šodien burgeri, rīt jau tavs draugs.”

Apžēliņ, esmu pārstrādājusies.

Es jau grasos nokost kumosu, kad blakus izdzirdu kādu balsi.

– Dārgumiņ, vai tu nemaz nepasmaidīsi un nesasveicināsies?

Šī balss nerunā ar mani. Es pavisam noteikti nepazīstu nevienu cilvēku šeit. Taču, turpinot košļāt savu maizi un liellopu gaļu, dzirdu to pašu balsi vēlreiz, tikai skaļāk. – Es teicu, dārgumiņ, vai tu nemaz nepasmaidīsi un nesasveicināsies?

Sastingstu. Dziļi sirdī es zinu, ka balss runā ar mani. Pagriežu galvu pa kreisi – kāds aziātu izcelsmes puisis lasa avīzi, kamēr viņa roka ir nozudusi dziļi frī kartupeļu paciņā. Palūkojos pa labi, un ieraugu runātāju. Viņa gaidpilni veras manī, it kā cerot uz atbildi.

Pārcilāju savu atmiņu. Mani vecvecāki ir miruši (lai viņiem vieglas smiltis), tādēļ vienīgie vecie cilvēki, ko pazīstu, ir mani vecāki. Bet viņi nav tik veci kā šī kundze.

– Es atvainojos? – saku.

– Ak, jaunatne, – viņa iekladzinās. – Pārvērš apgalvojumus jautājumos. “Es atvainojos” nav jautājums. “Es atvainojos” ir apgalvojums. “Atvainojiet, es nedzirdēju, ko Jūs teicāt” ir daudz piemērotāks apgalvojums. Un, ja jau uzstājat, ka teikuma beigās jābūt jautājošai intonācijai, var teikt arī: “Vai Jūs runājat ar mani?”

– Es Jūs pazīstu? – jautāju.

– Tā jau ir labāk. – Sieviete paceļ roku un noglauda cieši ieveidotās sirmās sprogas uz galvas. Es nolieku savu burgeru un nopētu sievieti, cerībā saprast, kas viņa ir.

Tad es saprotu. Eliots, tas mērglis, filmē mani ar slēpto kameru.

Pa pusei pieceļos kājās savā vietā, mēģinot saskatīt noslēpto videokameru.

– Vai dodaties prom? – Sieviete ar izbrīnu manī skatās.

– Nē, tikai meklēju kādu, ē, kaut ko.

No kameras nav ne miņas. Arī no tā pāraugušā Ēzeļa “Gucci” uzvalkā ne. Laikam jau būšu kļūdījusies par Eliotu.

– Es negribēju iztraucēt Jūsu maltīti, mani tikai nomāc, ka cilvēki vairs nesmaida un nesveicinās kā agrāk.

Apstājos kā iemieta. Tas ir kaut kas, ko es mēdzu teikt. Patiesībā es Benam vairākkārt esmu teikusi tieši to pašu gandrīz vārds vārdā. Mani kaitina, ka cilvēki nesveicinās pat tad, ja divatā atrodas norobežotā laukumā. Piemēram, liftā. Vai uz ietves, gaidot taksometru. It īpaši Ņujorkā – šķiet, ka cilvēki apzināti cenšas būt nejauki. Bet tā taču nav cilvēku patiesā daba, vai ne?

Vai es tā izturējos pret šo sievieti?

– Piedodiet, man ir smaga diena. – Izmoku smaidu. – Kā klājas Jums? – es piebilstu sveiciena vietā. Māte manī ir iedzinusi kautrību piecdesmit dažādās nokrāsās, taču viņa man arī ir iemācījusi cienīt vecākus cilvēkus.

– Es redzēju tevi ienākam, tu izskatījies apmaldījusies, – atzīst vecā sieviete.

Aplūkoju viņas galdiņu, meklējot vairāk pavedienu par viņas personību. Viņai blakus nestāv iepirkumu ratiņi ar kafijas automātu vai spilvenu. Turklāt viņas koptēls izskatās ļoti pārdomāts. Somiņa ir neizteiksmīga, taču kleita varētu būt šūta no kāda dārga auduma, ko neatpazīstu. Pilnīgi neiederīgi šādā ēstuvē. Vai vispār šaipus Centrālparkam.

– Atceros, kad biju tavos gados, tikko sāku karjeru Ņujorkā. Ir tik viegli zaudēt cerību, kad nezini, ko vēlies. Novecojot labākais ir tas, ka beidzot zinu, kas es esmu. Tas rada sirdsmieru.

– Protams, – nosaku. Nezinu, ko citu teikt. Nezinu, vai novecot ir labi vai slikti. Droši varu pateikt tikai to, ka būt 24 gadus vecai ir ļoti mulsinoši un lielā mērā nepatīkami.

– Briesmīgākais, – viņa saka, – ir tas, ka neviens mani vairs nepamana.

Pēkšņi sajūtos drausmīgi. Tieši tā es biju izturējusies pret šo sievieti, pat nepapūlējos paskatīties uz viņu. Tas nebija domāts aizskaroši. Lai gan esmu jauna, arī mani neviens nepamana. Es neņemu to pie sirds.

Vai tomēr?

Sieviete ceļas kājās, lai dotos prom, un es gribu vēl kaut ko teikt.

– Vai varu palīdzēt? – Viņa jau sāniski kāpjas laukā no savas vietas pie galda. Pamanu, ka sieviete nav pasūtījusi ēdienu.

Viņa tikko manāmi pasmaida, mutes kaktiņš tikai nedaudz paceļas zelta auskaru virzienā. – Nē, dārgumiņ, pabeidz savas vakariņas.

Un viņa aiziet, atver durvis uz ārpasauli, kas viņu pat nepamana. Brītiņu vienkārši sēžu, knibinot burgeru. Paskatos, vai aziātu izcelsmes puisis ir pamanījis šo savādo sarunu, taču izskatās, ka viņu nekas nespētu šķirt no savas frī kartupeļu paciņas. Ja nu vienīgi ķirurģiska iejaukšanās.

Tad atceros, kā nokritu, nākot šurp. Es nedrīkstu pieļaut, ka tas atgadās ar šo veco kundzi. Pieceļos, piespiedusi somiņu augumam, un tāpat sāniski pametu savu sēdvietu, lai ātriem soļiem dotos laukā. Viņa stāv zem zeltainās, izliektās markīzes un vēro, kā apledojusī ietve pārklājas ar biezu sniega kārtu.

– Ietve ir slidena, – es brīdinu. – Tādēļ jau manas drēbes ir izmirkušas.

Saņemu viņas roku, piedāvājot palīdzību bīstamā trotuāra pārvarēšanā. Viņa ir pārāk lepna, lai to pieņemtu, taču es uzstāju. Viņa norāda uz limuzīnu, kas novietots brauktuves malā. Pavadu viņu līdz automašīnai, no kuras izkāpj šoferis, lai atvērtu sievietei durvis. Viņa iekāpj, un, pirms šoferis atkal aizver durvis, sieviete palūkojas manī. – Lai ko arī tu meklētu, šeit tu to neatradīsi. – Viņa pamāj uz Kanāla ielu un rosību mums visapkārt.

– Tev tas jāatrod sevī.

Hm. Nelūgtu padomu jomā šis pārspēj visus rekordus.

Automašīna vairs nav redzama. It kā tā būtu nozudusi uz līdzenas vietas.

Lēnām eju atpakaļ uz “McDonald’s”, taču tas vairs nešķiet tik pievilcīgs kā iepriekš. Patiesībā es vairs nejūtu gandrīz neko. Ne dusmas pret Benu. Ne kaunu par incidentu nūdeļu restorānā vai iekrišanu notekā. Manī pat vairs nepietiek emociju, lai iekliegtos, kad ieraugu, ka bezpajumtnieks stāv pie mana galda un ēd manu burgeru. Lai jau viņam tiek šis prieks, tas ir mazākais, ko varu darīt viņa labā šajā pasaulē, kas arī viņu nepamana. Un viņš varēs nomainīt savu veco glāzīti pret svaigāku.

Izskatās, ka šovakar man nav lemts tikt pie vakariņām. Vai jebkā cita, ko vēlos.

Nepilnu sekundi es apsveru domu neiet mājās. Tam ir vairāki pamatoti iemesli. Pirmais: ja nu dzīvoklī būs Bens? Otrais: ja nu viņa tur nebūs?

Taču, kad esmu pavadījusi kādu laiku, šādā aukstumā riņķojot pa Kanāla ielu, saprotu, ka man nav izvēles. Parasti ceļš līdz Vestvilidžai aizņem piecpadsmit minūtes, taču šovakar to mēroju divdesmit piecās. Ja vēlreiz nokritīšu, varu arī vairs nepiecelties.

Man vajag manu pidžamu, gultu un tumšu telpu – tieši tādā secībā. Manā “iPod” atskaņotājā joprojām atrodams dziesmu saraksts no vidusskolas pēdējā gada, pilns ar drūmu un nomācošu emo mūziku. Varbūt noklausīšos to, kad būšu droši un ērti ieritinājusies gultā. Ko teica vecā kundze? Lai ko tu arī meklētu, tev tas jāatrod sevī.

Mērojusi sešus stāvus līdz savam dzīvoklim, es apstājos augšējā kāpņu laukumiņā, lai atvilktu elpu. (“Padomājiet, cik naudas ietaupīsiet, nevajadzēs iet uz sporta zāli!” nekustamo īpašumu aģents bija līksmi vīterojis.) Es jau tāpat izskatos pietiekami izmocīta pat, ja nepūlos atgūt elpu. Ja nu Bens tomēr ir mājās, es negribu ienākt pa durvīm sēcot. Pēdējo reizi mēģinu izslieties stalti, atslēdzu dubulto slēdzeni, pagrūžu durvis un atviegloti nopūšos: kā mēdz teikt, gaiss ir tīrs.

Jēziņ, ir tik labi būt mājās.

Vai šo var nosaukt par mājām? Tas vairāk izskatās pēc skapja, kas pildīts ar “IKEA” mēbelēm, toties es beidzot esmu vienatnē un zem jumta. Pavisam negaidīti sāku prātot, kā izskatās māja, kurp devās vecā sieviete no “McDonald’s”… veco ļaužu pansionāts? Nē, viņa šķita pārāk neatkarīga. Varbūt mans minējums par viņas kleitu bija pareizs, un šobrīd viņa bauda džinu ar toniku kādā Augšējās Vestsaidas mājoklī. Tas būtu labākais iespējamais nobeigums šim stāstam.

Dodos taisni uz savu guļamistabu un novelku slapjās, notrieptās drēbes. Veļas grozs kārtējo reizi ir pilns līdz malām. Es gribētu mainīt savus veļas mazgāšanas paradumus, taču nevaru. Es vienmēr atlieku to uz sestdienu, bet beigās pavadu visu dienu strādājot, un netīrā veļa turpina krāties… līdz es beidzot padodos un nododu to ķīmiskajā tīrītavā, samaksājot piecpadsmit dolārus par divu dolāru vērtu ūdens un pulvera daudzumu.

Citi cilvēki nogulda naudu krājkontā. Bet ne es. Es pat nespēju optimāli izmantot savu ieguldījumu “McDonald’s” hamburgerā.

Visu vakaru es domāju – kad tikšu mājās, viss būs labāk. Bet šeit nu es esmu, guļu gultā, tērpusies kokvilnas biksītēs un nepieskaņotā zīda imitācijas krūšturī, un nejūtu neko.

Vai patiesi esmu apmaldījusies kā teica vecā sieviete? Viena lieta no viņas teiktā ir patiesa. Es esmu pilnīgi bezcerīga. Man nav vietas pasaulē, kas pilna ar Peitonēm, Beniem, “Little Kitty”, Eliotiem, Uzvalkiem un tik maziem dzīvokļiem, kuros iespējams sarīkot vakariņas tikai vienam draugam.

Izslēdzu gaismas un ieslēdzu savu “iPod”, bet pat Paramore mūzika nespēj izsaukt manī nekādas emocijas.

Joprojām domāju par veco sievieti.

Uz loga ir maza skramba. Šķiet, ka tā kliedz skaļāk par mūziku manās ausīs. Pieceļos sēdus. Bezjēdzīgi pūlēties aizmigt. Pat tumsā. Man jātiek vaļā no šīm domām, no domām par veco sievieti – viņa ir kā noslēpumaina zīlniece, kas nolasīja manas kārtis, bet nespēj pateikt, kā man rīkoties tālāk.

Tev tas jāatrod sevī.

Laiks kurpju kastei.

Nē, tikai ne kurpju kasti, saka apziņa.

Jā, kurpju kasti, mana intuīcija saka smalkā balstiņā.

Nē, jā, nē, jā.

Ir tik nogurdinoši būt man.

Nolemju iejaukties un pasūtīt visas turpmākās pārdomas divas mājas tālāk. Aizrāpjos līdz gultas galam, lai varētu aizsniegt skapi un izvilkt kurpju kasti.

Viena miniatūru dzīvokļu priekšrocība ir tā, ka varu aizsniegt visu savā istabā, neizkāpjot no gultas.

Pag. Vai tā bija pozitīva doma? Šķiet, ka ar šo jau esmu spērusi soli pareizajā virzienā.

Izņemot mani, Kellija ir vienīgais cilvēks pasaulē, kas zina par kurpju kasti. Tajā neatrodas augstpapēžu kurpju pāri. Šai kastei ir daudz cēlāks mērķis, vai vismaz agrāk es tā domāju. Kādu brīdi skatos uz kastes vāku, pirms to atveru. Iekšpusē redzu tik pazīstamus attēlus… es kopā ar Kelu. Kela un es. Sēžam blakus automašīnā, tieši tādas kā vienmēr.

Mēs mācījāmies 9. klasē, pavisam jaunas, taču šis matu griezums noteikti bija kļūda, ko pieļāvu gadu vēlāk, tādēļ varbūt atmiņa mani viļ.

Mēs esam Kelas tēva mašīnā. Tā bija “Ford Granada”? Varbūt “Crown Victoria”? Viņas tēvs noteikti pat nepamanīja, ka bijām to “aizņēmušās”. Atceros tikai, ka automašīna bija tik veca, ka vēl aprīkota ar kasešu atskaņotāju. Mēs ar Kelu skaļi klausījāmies vienu kaseti no manas mammas kolekcijas, kas mums abām patika: Petas Benetaras albumu “Get Nervous”. Mēs braukājām gar pilsētiņas ezeru, mēģinot ieraudzīt manu brāļu mašīnu vietā, kur pulcējās visi vecākie, stilīgie bērni, lai dzertu alu. Un viņi tur arī bija. Mēs nerādījāmies nevienam acīs. Tikai gribējām redzēt, ko viņi dara.

Kela saka: – Šķiet, ka Amerika nav man piemērota. – Un es domāju, ka viņa joko, jo, galu galā, kurš saka kaut ko tādu? Amerika taču ir domāta visiem. Vai tā ir izvēle? Mēs šeit esam piedzimušas. Turklāt ir cilvēki, kas gatavi peldēt pāri okeānam, lai šeit nokļūtu.

Jautāju: – Ko tas vispār nozīmē?

– Tas nozīmē, ka nezinu, vai esmu laimīga šeit. Es visu laiku domāju par Franciju.

Un viņa pastāsta par filmu, ko redzēja franču valodas stundā. Par mūķenēm, kas dzīvoja klasterī – vai klosterī, varbūt klasteru klosterī – un aizvadīja savas dienas, gatavojot lelles… un viņas bija tik apmierinātas ar dzīvi.

Šī filma bija pārliecinājusi Kelliju, ka viņa būs apmierināta ar savu dzīvi tikai tad, kad dzīvos Eifeļa torņa paēnā un nodarbosies ar mākslu.

Bet mūķeņu dzīvesveids gan viņai neder.

Manai mammai ir kāds teiciens, ko nolemju atkārtot Kellijai. Tagad es zinu, ka gandrīz viss, ko mana māte saka, parasti nokaitina cilvēkus. – Zini, Kela, mēdz teikt: lai cik tālu tu bēgtu, lai kurp dotos, tu joprojām būsi šeit.

Ar šo manas atmiņas apraujas, jo pēc tā, ko pateicu, Kellija lika man izkāpt no mašīnas, un man nācās kājām iet mājās.

Mēnesi vai divus pēc tam arī es franču valodas stundā redzēju to pašu filmu, par ko runāja Kellija. Šīs mūķenes gatavoja vaska lelles no pavisam vienkāršiem materiāliem, izmantojot vien savas rokas. Tajā vecumā mani fascinēja sveču liešana, un mūķeņu nodarbe šķita kā augstākais vaska veidošanas līmenis. Protams, viņas veidoja Jēzus, Jaunavas Marijas un citu svēto figūriņas. Taču tās izskatījās tik superīgi, ka mani pārņēma iedvesma. Tajā vakarā es paņēmu gabalu bišu vaska, kas bija palicis pāri pēc sveču darināšanas ģimenes Ziemassvētku dāvanām, un no māla izgatavoju veidni savai pirmajai lellei. Lejot veidnē izkausēto vasku, es iztēlojos, kā krāsošu un ģērbšu savu lelli – mazu, bet labāku sevis versiju. Daudz labāku. Viņa varētu būt mans sargeņģelis.

Veidošanas process bija tik nomierinošs, es aizmirsu par visām ikdienas raizēm. Tas bija atslābinoši, bet ne tā, kā rakstot. Kad veidoju lelles, man nevajadzēja meklēt pareizos vārdus – pietika ar iztēli un emocijām.

Nebiju atvērusi šo kasti kopš devos uz Atlantu studēt reklāmas nodaļā. Nonākot starp cilvēkiem, kas uzskatīja sevi par īstiem māksliniekiem, kaut kas mainījās… Šī nav māksla, tas ir tikai hobijs. Šādi es izbēgu no uzmācīgām domām.

Iedomājos par vecās sievietes sirmajām sprogām. Viņas zaļo kleitu. Smalkajām krunciņām, kas ievilkušās perfektajā sejas ādā.

Par to, kā viņas balss gandrīz aizlūza, sakot, ka neviens viņu vairs nepamana.

Dzirdu, kā nokrakšķēja ledus, kad nokritu Ķīniešu kvartāla vidū, sava izmisuma virsotnē.

Man trūkst vārdu, lai aprakstītu skumjas. Vai atrastu laimi. Es jūtos kā balta lapa. Tādēļ pienācis brīdis atsākt gatavot lelles. Pienācis brīdis ņemt rokās savu dzīvi un veidot to no jauna.

“labdien, STD5!”

Saules gaisma iešaujas pa manas guļamistabas logu kā lāzera stars, vienlaikus pamodinot un apžilbinot mani. Būšu aizmirsusi uzlikt savu acu masku miegam. Tā arī es neuzzināšu, ar ko beidzās mana un Rika Springfīlda izlaiduma deja uz Mēness. Neraža, jo tieši pirms pamošanās mēs dejojām bezsvara stāvoklī, un viņš teica, ka es esmu daudz glītāka par Džesija meiteni6.

Pasniedzos pēc telefona un ieraugu, ka pulkstenis rāda jau deviņi, kas ir diezgan vēlu. Kādēļ jūtos tik nogurusi? Nometu savu “Shabby Chic for Target” kolekcijas dūnu segu, ko saņēmu dāvanā no mammas, ievācoties dzīvoklī. Meloju viņai, ka man tā patīk, lai gan biju noskatījusi citu – “Calvin Klein” segu no “Macy’s”. Bet viņa pat iepriekš nepajautāja.

Laiks modināt Benu, lai izrāde var sākties. Veicu pāris metrus, no savas zārka izmēra guļamistabas nonākot tualetes izmēra dzīvojamajā istabā (labāk pat nejautājiet par virtuves izmēru) un iesaucos: – Hei, Vilder, kā būtu ar omleti brokastīs? – Tas ir joks, jo mums nemaz nav olu vai vispār jebkādu citu pieklājīgu pārtikas produktu.

Paceļu skatienu un ieraugu, ka Bena sega ar Grīnbejas “Packers” tematiku joprojām stāv salocīta uz dīvāna atzveltnes – droša zīme, ka viņš nav nakšņojis mājās.

Ko? Viņš vakar nepārnāca mājās?

Un tajā brīdī atmiņas atgriežas kā pēkšņa cunami izraisīti plūdi. Puišu līga. Eliota novērošanas kamera. Iereibis Bens, kas smejoties atmet galvu. Un Peitone ar saviem piedauzīgajiem melnajiem zābakiem apvijusies viņam apkārt un sniedzas pēc skūpsta. Mana skūpsta.

Tas draņķis pavadīja nakti pie draņķa Peitones?

Šī doma atbalsojas manā prātā kā M-80 petardes, ko mani brāļi kopā ar saviem salašņu draugiem kādā vasaras dienā mētāja notekcaurulēs netālu no mūsu mājas. Virkne skaļu, atbalsotu sprādzienu. Paceļu vienu no Bena “Converse” kedām no “Jack Purcells” kolekcijas un metu to pret dzīvokļa vienīgo ķieģeļu sienu, kas saglabājusies no pirmskara laikiem, atgādinot, ka šādi dzīvokļi bija milzīgi, pirms tika sadalīti mazās kalpotāju istabās. Keda atsitas pret ķieģeļiem ar patīkamu blīkšķi, tādēļ paceļu un aizlidinu arī otru kedu. Tai seko “Chuck Taylor” kedas – vispirms viena, tad otra. Pēc tam pagrābju viņa nesamērīgi dārgās dizainera Džona Varvatosa kedas un metu ar visu spēku. Blīkš! Blīkš!

Kad Bena apavu klāsts ir izsmelts, ķeros pie viņa cepurēm ar nagu, ko rotā zobgalīgi uzraksti. “Mēneša darbinieks” noplīkšķ pret ķieģeļiem. “Mana otra cepure ir Chapeau”. Plīkš! “Dzimis, lai makšķerētu” un “Sieragalva”. Plīkš un vēlreiz plīkš!

Tas nav tik mierinoši kā mētāt apavus, tādēļ aizsviežu arī Bena iemīļoto krājumu ar Čārlza Bukovska dzejoļiem. Tas apgāž kompaktdisku statīvu, un uz visām pusēm aizlido klasiskās rokmūzikas ieraksti un saplīsuši plastmasas kompaktdisku vāciņi. Es izgrūžu pirmatnēju kliedzienu un, sabrūkot uz dīvāna, atkal izplūstu pagājušās nakts asarās. Mans ķermenis nekontrolējami trīc, tādēļ ietinos Bena segā un paslēpju seju viņa spilvenā, ieelpojot viņam raksturīgo aromātu, kas ir “Speed Stick” dezodoranta, “Axe” pēcskūšanās losjona un “Carmex” lūpu balzama sajaukums. Peitone, visticamāk, šobrīd izgaršo šo lūpu balzamu uz Bena lūpām. Jūtos kā saņēmusi spēcīgu sitienu pa vēderu.

Zem manas galvas kaut kas iedūcas. Tas ir mans telefons, kuru dusmu uzplūdā noteikti nometu uz dīvāna. Droši vien Kela! Kad viņa uzzinās, ko tā riebīgā slampa man nodarījusi! Uzmetu aci sasistajam ekrānam – arī par to biju aizmirsusi – un aplūkoju jaunākos paziņojumus. Man ir jauns “ShoutOut” ziņojums. No Bena.

Atveru video un ieraugu viņu – apsārtušām acīm un izspūris, bet joprojām seksīgs. Viņš runā kamerā. Runā ar mani.

– Hei, Kej-kej. Traka naksniņa vakar. Paliku pa nakti pie puiš – …

Viņu pārtrauc kāds, fonā iekliedzoties: – Viskonsīn, tu esi īsts trakulis! – Tas bija Džošs? Džons? Džejs? Ne miņas no Peitones… Bens paskatās sāņus. – Vecīt, aizveries, es filmēju… Keja, izlīdzi man, atnes uz biroju vienu no maniem T krekliem un cepuri, labi? Man nav laika piekāpt mājās. Paldies.

Un ar to video beidzas. Ne vārda par striptīza dejotājām vai Peitones mēli. Pat ne atvainošanās par to, ka iegāza mani ar “Little Kitty” reklāmu…

Ak. Mans. Dievs. “Little Kitty”. Es neesmu izdomājusi nevienu saukli.

Šodien jāprezentē idejas Eliotam! Merde! Pielecu kājās un metos pacelt Bena kedas, lai sakārtotu rindā pie durvīm. Pakarinu visas viņa cepures izņemot “Mēneša darbinieku”, sakārtoju dīvānu, kurā viņš negulēja, un paķeru viņa My Chemical Romance T kreklu.

Viņam tas tik ļoti piestāv – tumši pelēks, augumam piegulošs mīkstas kokvilnas T krekls. Kopā ar veiksmes talismanu – cepuri iemīcu to savā noplukušajā pleca somā, kas reizē ir arī mana datorsoma. Man nav laika raizēties par salauzto kompaktdisku kaudzi. Man vajag precīzi sešas minūtes, lai izveidotu savu šodienas “tēlu”. Es sāku ar milzīgu melnu džemperi. Man ir vēl pieci tādi dažādās melnā nokrāsās un viens pelēkā melanžā, lai nedaudz atdzīvinātu savu garderobi. Izvelku vakardienas piegulošos džinsus no veļas groza un nopētu, meklējot redzamus traipus. Nekā. Derēs. Uzvelku savas melnās “Converse” kedas, iepūšu sauso šampūnu savos garajos, pieplakušajos matos, uzvelku matu gumiju uz rokas un esmu gatava doties.

Es neraizējos par to, ka varētu nokavēt. Radošajā nodaļā visiem ir pašsaprotami ierasties darbā tikai ap pulksten desmitiem. Es pat varētu to pavilcināt līdz pusvienpadsmitiem, un neviens vēl nesāktu prātot, kur esmu palikusi. Eliots, mūsu grupas radošais direktors, mēdz sākt darba dienu vienpadsmitos, aizbildinoties, ka viņš vakaros strādā vēlu. Parasti viņš vienkārši līdz pusnaktij spēlē “Xbox” kopā ar puišiem, bet kurš gan jautāja man.

Tas, par ko es raizējos, ir reklāmas saukļi. Patiesībā es esmu šausmās. Ja izgāzīšos, Eliots samals manu pašapziņu miltos, varbūt vēl briesmīgāk. “Little Kitty” ir jauna stratēģija, pie kuras viņi vēlas pieturēties. Ja netiksim galā ar šo uzdevumu, viņi draudēja nomainīt reklāmas aģentūru, un jūs varat minēt, kurš izlidos pa durvīm kopā ar šo klientu. Mēs ar Benu tikām pieņemti, lai aizstātu iepriekšējo radošo komandu, kas “Schmidt Travino Drew” nostrādāja vien trīs mēnešus pirms nespēja izdomāt reklāmas kampaņu, kas atbilstu klienta stratēģijai. Precīzāk, viņi neizmantoja reklāmas saukli, ko Eliots tik dāsni bija viņiem “pasniedzis uz paplātes”. Ēzelis uzmeta vienu skatienu viņu paveiktajam darbam un uzaicināja doties uz “Caurumu” nosvinēt. Pēc trīs glāzītēm “Gran Patrón Platinum” tekilas, Eliots viņus atlaida un atstāja ar 270 dolāru lielu rēķinu.

Iekāpju D maršruta metro netālu no Vašingtona laukuma, mēģinot atrast ceļu starp pankiem ar izaicinošām frizūrām, tetovētiem māksliniekiem un Ņujorkas Universitātē studējošiem gotiem. Šis noteikti nav nekāds vidusmēra brauciens uz darbu, un mani vecāki to ir uzsvēruši vairākkārt, kamēr pavadīju viņus līdz vilcienam atpakaļ uz Pensilvānijas staciju.