Lielpilsētas lelle

– Patīkami to dzirdēt, – Uzvalks smaida, acīmredzami man neticot. Ja mēs ar Benu izgāzīsimies, Uzvalkam nāksies atskaitīties klienta priekšā.

– Drīkst paskatīties? – viņš draudzīgi jautā, lai gan es zinu, ka aiz tā atkal slēpjas viņa pasīvā agresija.

Uzvalka darba pienākumos ietilpst izveidot klientam piemērotāko stratēģiju un uzraudzīt, lai mēs pie tā pieturētos. Kaķu barības tirgū ir liela konkurence, un atšķirības starp produktiem ir nelielas, tādēļ Uzvalks ir daudz strādājis ar “Little Kitty” vadītājiem, lai noskaidrotu viņu priekšrocības. Ciešā sadarbība ir padarījusi viņu par klienta tuvāko pārstāvi, kā arī par aģentūras īpašnieku iemīļotāko darbinieku. Arī pārējiem viņš patīk man pavisam neizprotamu iemeslu dēļ. Es esmu ar viņu runājusi tikai par kaķu barību. Taču es varu iedomāties, kādēļ klientiem viņš varētu šķist apburošs. Bens teica, ka Uzvalks esot no dienvidiem. No Alabamas, Džordžijas vai Luiziānas. Kaut kur tur. Dzīvojot Austrumu krastā, visi tie štati šķiet vienādi.

– No kurienes tu esi? – es nervozi izsaucos, mēģinot par katru cenu izvairīties no viņa jautājuma.

Pārsteigts par negaidīto jautājumu, Uzvalks sarauc uzacis, tad pasmaida.

Keja, ja tu šādi tēlo biklo peli, tev nav izredžu šonakt savaldzināt Benu.

– No Ņūorleānas, – viņš atbild. – Maza pilsētiņa Luiziānas štatā, varbūt būsi dzirdējusi.

Protams, ka zinu, kas ir Ņūorleāna. Un es zinu, kas ir Luiziāna. Pēc formas atgādina zābaku. Vai karogu. Tur bija tā briesmīgā viesuļvētra; tagad es sāku atcerēties.

Nejautā par viesuļvētru, Keja. Tu esi labāka par to.

– Mardi Gras!4 – es iesaucos.

Nedaudz labāk…?

– Jā, mēs Ņūorleānā svinam Mardi Gras. – Nu jau viņš gandrīz skaļi smejas par mani.

No zila gaisa atceros, kā viņš smējās Ziemassvētku ballītē. Es bija pārsteigta, ka kādam, kas izskatās tik stīvs, ir arī humora izjūta. Uzvalks noteikti labi saprastos ar maniem brāļiem – brīnumdvīņiem. Brets un Braiens ir panākumiem bagāti finanšu analītiķi, kas vēl vairāk liek mūsu mātei domāt, ka es neko nedaru pareizi. Viņai ir izdevies panākt, ka es neprotu pieņemt komplimentus, nemaz nerunājot par noticēšanu tiem.

“Kad piedzimi, tu izskatījies pēc plikpauraina, kaulaina cāļa. Es ar līmlenti līmēju bantītes tev pie galvas, lai medmāsas zinātu, ka esi meitene,” mammai patīk to stāstīt, tikai pa pusei izliekoties, ka viņa joko.

“Blakus gulēja skaista, apaļīga meitenīte ar lielām, zilām acīm un zeltainām matu cirtām. Es teicu tavam tēvam, lai samaina vārdus, tad mēs varētu ņemt viņu līdzi uz mājām.”

Šim stāstam vienmēr seko skaļi, sulīgi smiekli, reizēm pa vidu nosprauslājoties. Ir grūti mēģināt iebilst, ja dzīvo kopā ar kādu, kam tik ļoti patīk klausīties savā balsī. Tādēļ es pievērsos rakstīšanai. Kopš sevi atceros, tas bijis veids, kā varu izteikt vārdus, kurus nespēju bez minstināšanās pateikt skaļi.

“Tu gribi kļūt par rakstnieci? Labāk jau uzreiz kļūsti par bezpajumtnieci!” mamma mēdza mani iedrošināt.

Par spīti visam, kas viņai sakāms par manas profesijas zemo atalgojumu, es daudz labprātāk skaitu grašus, nekā strādāju garlaicīgajā finanšu jomā. Protams, viņa lielīgi stāsta par brīnumdvīņiem ikvienam, kas gatavs klausīties. Bet ko gan tas maina, ka maniem brāļiem pieder dzīvokļi Tribekā? Pirkt. Pārdot. Skaitļi. Garlaicīgi!

– Tātad… – Uzvalks jautājoši skatās uz mani. Vai esmu ko palaidusi garām?

– Jā?

– Es jautāju, vai grasies iet uz ballīti, ja jau esi pabeigusi darbu.

Nekad iepriekš neesmu redzējis tevi ar krāsotām lūpām.

Sasodīts. Es to nedzirdēju. Sapņotāja. Vēl viena no manām sliktajām īpašībām.

– Nekādas ballītes. Vismaz ne šonakt. – Patiesībā jau es plānoju nedaudz izklaidēties, bet Uzvalkam par to nekādā gadījumā nav jāzina. Tas lai paliek starp mani un Kelliju. Dažus noslēpumus labāk atstāt dāmu istabā.

– Nu, kā vēlies, – viņš nosaka.

Palūkojos augšup, mēģinot saprast, vai viņš joko. Viņa acīs nav ne miņas no ironijas. Viņa skatiens ir neizprotams. Ja man vajadzētu pateikt, vai viņam ir labs vai slikts garastāvoklis, es tikpat labi varētu mest monētu. Pavisam ne tā, kā ar Benu. Atliek uzmest skatienu, un es jau zinu, ko viņš domā.

Ak, Bens. Varbūt Kellijas plāns izdosies… Mēs paēdīsim vakariņas, pagudrosim reklāmas saukļus, izdzersim pāris alus. Kā viņa teica? Piespiesties tuvu kātam? Nē taču, piespiesties tuvu klāt. Es mēģināšu tā darīt visas nakts garumā, tad mēs dosimies atpakaļ uz manu dzīvokli skatīties televīziju. Tad es parasti aizmiegu, taču, ja enerģiski mirkšķināšu plakstus, varbūt man izdosies palikt nomodā un papildus vēl izskatīties koķeti.

– Khm!

Es atgriežos realitātē, cerot ieraudzīt, ka Bens beidzot ir klāt. Joprojām tikai Uzvalks. Ja viņš nebūtu tik uzstājīgs, man varbūt pat būtu viņa žēl. Viņš taču nav vainīgs, ka viņa darbs ir panākt, lai radošā komanda patiešām sagādā izcilos rezultātus, kas apsolīti klientiem. Un tā nav viņa vaina, ka mēs daudz labprātāk tītu makšķeres, nekā rakstītu vēl vienu saukli.

– Piedod, – es saku. – Es vienkārši ļoti koncentrējos darbam, tādēļ šovakar neesmu īpaši runīga.

– Nekas, parunāsim no rīta. Spriežot pēc jaunākajiem “ShoutOut” video, izskatās, ka mēs vienīgie būsim darbā. – Viņš pagriežas un dodas prom. Beidzot. Viņa soļi uz betona grīdas ir neciešami skaļi. Priecājos, ka tie arvien attālinās.

Pagriežos pret datora ekrānu, izdzēšu Šurp, kaķīt draņķīt un tā vietā uzrakstu Ņau. Man nav ne jausmas, ko ar to iesākt tālāk. Pagaidām.

Paskatīšos, kas notiek “ShoutOut”. Pag, ko Uzvalks tikko teica? Kas tajā ievietots? Sagaidīšu Benu, lai varam paskatīties kopā. Mēs mēdzam atpūtas pauzēs kopīgi skatīties video un smieties par citiem cilvēkiem.

Viņš tūdaļ būs klāt.

Kuru katru brīdi.

Būtu lieliski, ja mazajā, baltajā paciņā būtu palicis kaut viens Indijas rieksts. Viegla uzkoda, kamēr gaidu Benu.

Jo viņš tūlīt pat būs klāt.

Un es negribu būt izbadējusies, kad viņš ierodas. Es gribu viņu savaldzināt, un Kellija noteikti neuzskatītu, ka veselas nūdeļu porcijas notiesāšana piecu sekunžu laikā, ir uzbudinošs skats.

Baltajai riekstu paciņai vajadzētu būt tepat blakus, noteikti slēpjas aiz datora. Nē, tur nav. Nokritusi uz grīdas? Arī nekā.

Āā! Man vajag koncentrēties.

Es tikai vēlreiz ieskatīšos telefonā – ja nu Bens tomēr ir zvanījis vai atsūtījis īsziņu.

Pilnīgi nekā jauna. Tikai tā pati fotogrāfija ar mani un Kelliju, kas jau veselu mūžību ir mana telefona fona attēls. Kaut tikai šonakt viss izdotos. Tad varētu to nomainīt pret fotogrāfiju ar mani un Benu. Tad Lieldienu brīvdienās mēs abi kopā varētu braukt ciemos pie manas ģimenes. Un vasarā mēs varētu doties ceļojumā uz Eiropu…

Varbūt es nedaudz pārsteidzos ar plāniem, ir tikai februāris.

Ja reiz man telefons jau ir rokās… un vēl pāris sekundes pirms ķeros pie darba taču neko nemainīs… turklāt Uzvalka teiktais manī izraisīja ziņkārību. Tādēļ nospiežu uz “ShoutOut” ikonas. “ShoutOut” ir sociālais tīkls, kurā lietotāji augšupielādē dažādus video ar savas dzīves notikumiem. Līdz pat šai dienai neesmu tajā neko ievietojusi, taču mēs ar Benu bieži skatāmies citu cilvēku video. Pāris reizes viņš ir ierosinājis nofilmēt video un ievietot mūsu aģentūras kanālā, taču es uzreiz noraidīju šo domu. Mans hroniskais kautrīgums nav apvienojams ar atrašanos kameras priekšā.

Tiklīdz atveru lietotni, parādās astoņi jauni video. Saviebjos, jo viens ir no manas mātes. Mani brāļi izdomāja izveidot kopīgu ģimenes kanālu, lai varētu labāk iepazīt šo tehnoloģiju un tad apspriest to kā eksperti. Viņi vienmēr tā dara. Tikai es nesaprotu, kādēļ iesaistīja tajā arī māti.

Tālāk ir divi video no maniem reklāmas studiju biedriem. Bla, bla. Garlaicīgi.

Un nākamie pieci video ir Ēzeļa roku darbs. Visi ievietoti iepriekšējo divu stundu laikā.

Kas gan tik aizraujošs var notikt “Caurumā” otrdienas vakarā, ka tas jāfilmē?

Nospiežu uz jaunākā video, un uzreiz ieraugu, kas tur otrdienas vakarā ir filmēšanas vērts. Pirmkārt, viņi nemaz neatrodas “Caurumā”. Ja vien, protams, bārmenis Luijs pēkšņi nav pārvērties par Luīzi, nometis kādus desmit kilogramus (kopā ar savu kreklu) un iztērējis pāris tūkstošus dolāru par “Agent Provocateur” apakšveļu. Tie salašņas ir striptīza klubā! Kamēr es strādāju! Un – fūūūj!

Ko tā dejotāja mēģina izdarīt ar Eliota kāju?

Saprotams, viss filmēts ar Ēzeļa jauno minikameru, un, spriežot pēc specifiskā leņķa, tā piestiprināta pie viņa glāzes. Kadrā redzams viņa dzēriena salmiņš.

Tad kadrā pa vienam parādās DžonDžošDžejs. Kāds pārsteigums! Un visiem sejās ir vienāda, muļķīgi priecīga dzēruma izteiksme.

Tur ir arī Peitone, kam kājās gari, melni augstpapēžu zābaki. Jēziņ, kurš ielūdza viņu?

Lai gan – visticamāk, viņi visi.

Peitone, Peitone, Peitone.

Tā maita! Joprojām dusmojos par pirmo reizi, kad viņu satiku. Pat nepasakot savu vārdu, viņa pagāja man garām, lai varētu paspiest Benam roku. Es mēģināju par to žēloties Kellijai, bet tas nebeidzās labi. Viņa pajautāja, vai vienīgais iemesls, kādēļ man nepatīk “tā maita Peitone” ir tas, ka arī viņa met acis uz Benu.

Viņas jautājums mani pavisam aizvainoja (man ne tikai patīk Bens, viņš ir arī mans draugs, kolēģis un dzīvokļa biedrs!), tādēļ es atbildēju, ka Peitone izskatās tā, it kā 1) viņai tētuks būtu nopircis personīgo stilistu, un 2) viņa ir no Oregonas.

Es zināju, ka Kellija nevar ciest izlutinātas bagātnieces, un viņai ir zināma nepatika pret Oregonas štatu, kam par iemeslu kļuva kāds neizdevies ģimenes brīvdienu brauciens 1999. gadā, kad nepārtraukti lija lietus un lidojuma laikā Kellijas brālis izvēmās viņai klēpī. Šos faktus zinātu un savā labā prastu izmantot tikai viņas labākā draudzene. Un tas nostrādāja. Kellija sāka neieredzēt Peitoni tikpat ļoti kā es.

Kad viņa uzzinās, ka Peitone ir striptīza klubā kopā ar puišiem! Tas ir daudz briesmīgāk, nekā valkāt kurpes, kuras viņa pati ne vien nespēja izvēlēties, bet arī nopirkt, tādēļ par tām samaksāja viņas tētuks.

Pēkšņi video redzamā aina mainās un…hmm…hmm… Tā zilā piedurkne izskatās pazīstama. Ja vien Eliots pabīdītu glāzi nedaudz pa kreisi… Jā, tā turpini, Eliot. Vēl nedaudz. Tā! Ļoti lab – Apžēliņ! Ne pavisam nav labi. Tā piedurkne ir pazīstama, jo pieder cilvēkam, kuram blakus pavadu gandrīz katru nomoda stundu.

Kā tas ir iespējams?

Kādēļ viņš man nepiezvanīja un nepateica?

Bens ir striptīza klubā?

Mīļo pasaulīt, man vajag ieelpot svaigu gaisu. Bet vispirms man jāredz, kas notiek tālāk.

Bens izskatās pamatīgi iereibis. Viņš atmet atpakaļ galvu un skaļi iesmejas; Bens tā nedara. Bens smejas klusi un noliec galvu, kad ir ļoti, ļoti sasmīdināts. Bet šeit viņa galva ir atgāzta uz aizmuguri, un… paga!.. ak nē, tā padauza. Kādēļ Peitone iet pie Bena? Kādēļ apsēžas viņam klēpī, izrādot savus nepiedienīgos zābakus? Kas tas – tekilas glāzīte? Kādēļ viņa to ielej Benam mutē?

Novēršos no ekrāna un drudžaini lūkojos apkārt, jo man vajag, lai kāds atbild, kādēļ Peitone ar savām lūpām pieskaras Bena lūpām?! Pagriežos atpakaļ pret ekrānu, lai neko nepalaistu garām… un viņi skūpstās.

Skūpstās visas pārējās radošās nodaļas darbinieku priekšā.

Tikai manis tur nav, jo es vēl atrodos darbā. Rakstot kaķu barības reklāmas?!

Man vajadzētu nogaidīt un noskaidrot, kas notika tālāk. Varbūt noskatīties arī citus video. Varbūt viņi skūpstās jau visu vakaru. Varbūt viņi skūpstās jau visu mēnesi, bet es biju pārāk iegrimusi savā naivajā fantāziju pasaulē, lai to pamanītu.

Neizsakāmi muļķīgi no manas puses – domāt, ka Bens izvēlēsies mani, nevis kādu kā Peitone.

Kā vējjaka pret vakarkleitu.

Meitene, kas dzīvo savā galvā, pret kādu, kas nebaidās izmantot katru izdevību.

Es tā varētu turpināt vēl un vēl. Es būtu pārāk uztraukusies un nobijusies (pati nezinu, par ko), lai vispār atļautos spert kāju tādā iestādē. Bet ne viņa.

Pagrozos krēslā, lai redzētu aiz muguras esošo logu. Es nemēdzu sēdēt šajā virzienā, jo tad manā redzeslokā nonāk DžošDžonDžejs. Šobrīd tam nav nozīmes. Laukā sāk snigt, un man vajadzētu justies pateicīgai par šo skaisto vakaru pilsētā, par to, ka atrodos siltā birojā, saņemu algu, man ir savs dzīvoklis un tā tālāk. Bet es nejūtos pateicīga. It nemaz. Es ilgojos pēc tā, kas nav mans. Pēc Bena.

Nolādēts. Acīs sariešas asaras. Jūtu, kā sāk sūrstēt acis, un zinu, ka man ir aptuveni četras sekundes laika, lai tiktu laukā, pirms sākas asaru plūdi. Es neraudāšu, atrodoties birojā. Pat, ja šeit nav neviena cita. Šeit raudāt nedrīkst. Pietiek jau, ka man reizi mēnesī jāatrodas šeit menstruāciju laikā.

Atstāju savu datoru ar to pašu vienu Ņau uz ekrāna. Man nav laika to ņemt līdzi. Tā vietā es paķeru somiņu un skrienu uz liftu. Vestibilā dzirdama ierastā, klusā fona mūzika, kas šeit skan cauru diennakti. Šķiet, ka atpazīstu kādu Coldplay dziesmu. Ja šeit būtu Bens, viņš pajokotu par to, kā pēc dažiem gadiem arī mūsu paaudzes mūzika skanēs tikai liftos.

Bet.

Bena.

Šeit. Nav.

Neatlaidīgi spaidu “lejup” pogu, taču brīdī, kad durvis atveras, es dzirdu tuvojamies soļus no otra ēkas gala. Tas noteikti ir Uzvalks, kas dodas mājup. Es noteikti nevaru braukt vienā liftā ar viņu. Man atvēlētās četras sekundes ir pagājušas, un asaras laužas laukā.

Man pat nav kabatlakatiņa. Mana māte nebūtu sajūsmā.

Iemūku liftā, sniedzos pēc durvju aizvēršanas pogas un sāku to spaidīt atkal un atkal. Darbojies taču!

Beidzot durvis aizveras. Uzvalks noteikti jau bija vestibilā, bet es pat nepūlējos paskatīties, tāpat neko nevarētu redzēt. Asaras, kas pildīja acis, nu jau plūda lejup pa vaigiem un zodu. Mana sirds ir salauzta, un es vairs nevaru pagūt noslaucīt asaras, tādēļ ļauju tām plūst.

Tiklīdz lifts sāk braukt, atspiežos pret sienu un aizveru acis.

Man nav ne mazākās vēlēšanās atspulgā ieraudzīt to muļķīgo meiteni, kas pelna iztiku ar vārdiem, bet nepamana, kas visiem uz mēles.

tas jāatrod sevī

Pasaulē noteikti ir briesmīgākas vietas, kur piedzīvot šādus sirdsēstus, nekā Ķīniešu kvartāls sniegputeņa laikā. Es varēju atrasties vecāku mājā. Tas būtu bijis briesmīgi. Toties es būtu siltumā, savā bērnības dienu gultā – patiesībā nemaz neizklausās tik slikti. “Caurums” gan šķiet ļoti nepiemērota vieta nelaimīgiem mīlētājiem… taču tur vismaz pasniedz alu.

Varbūt Ķīniešu kvartāla vidū tomēr ir vissliktākā iespējamā vieta, ar sniegu vai bez. Jebkurā citā situācijā es bezrūpīgi ķertu sniegpārslas uz mēles, taču šobrīd mana seja slīkst asaru plūdos. Man jātiek prom no šejienes pirms pārvēršos par skumju rindiņu no Death Cab for Cutie dziesmas.

Vismaz uz šo nakti atstāju aģentūru aiz muguras. Kuru katru brīdi ēkas parādes durvīs uzradīsies Uzvalks. Viņu šis skats – es uz sabrukuma robežas – noteikti uzjautrinātu. Birojā visiem ir ļoti savāda, neveselīga humora izjūta. Sāku domāt, ka varbūt vajadzēja pieņemt darbu kādā mazāk atpazīstamā aģentūrā. Ne tik skarbā kā “Schmidt Travino Drew”. Vietā, kur visi strādā pie mazgāšanas līdzekļu reklāmām un aizrautīgi apspriež, vai mammas, mazgājot veļu, dod priekšroku ābolu vai ziedu aromātam. Esmu dzirdējusi, ka Manhetenas centrā tādu netrūkst.

Salīdzinot ar manu ikdienu, tā izklausās kā patīkama atpūta.

Dažu mēnešu laikā kopš sāku šeit strādāt, es uzzināju, ka naktī Ķīniešu kvartāls kļūst kā izslaucīts – ļoti neomulīga gaisotne meitenei no priekšpilsētas, vienatnē ejot mājās. Mana mīļākā sīkumu bodīte stāv aizvērtiem slēģiem. Vēl pirms divām dienām pusdienu pārtraukumā mēs ar Benu tur bijām. Es rādīju viņam tirkīza krāsas pili, ko biju noskatījusi jau pirmajā dienā. Astoņdesmit dolāri šķiet pārāk daudz par nieciņu, kura izgatavošana kādā Ķīnas rūpnīcā noteikti izmaksā tikai vienu dolāru. Taču pilij ir aizsarggrāvis un tornis, kurā viegli iedomāties princesi. Rādīju Benam pils dizaina nianses, viņš to paņēma rokās un brīdi pagrozīja – uz mirkli jau domāju, ka viņš man to nopirks. Tas būtu jauki no viņa puses. Bet tā vietā viņš teica: “Keja, tev ir laba gaume. Tu varētu būt gan rakstniece, gan mākslinieciskā vadītāja.”

Nospriedu, ka arī tas ir jauks žests. Kādēļ? Jo iegalvoju sev, ka tas ir lielākais kompliments, kāds iespējams darbiniekiem reklāmas jomā. Un tādēļ, ka esmu bezcerīga.

Es eju, cik ātri vien kedas mani nes, taču apledojušo ietvju dēļ tas nav nekāds lielais ātrums. Tieku garām bodītei un dodos garām slēgtajam gaļas tirgum. Visticamāk, nabaga cūciņas joprojām karājas skatlogos, pakārtas virvē aiz kaulainajām kājām, taču gaismas ir izslēgtas, un nevienam nav jāredz šīs asiņainās ainas.

Esmu nepārprotami izsalkusi, jo cūkas man liek domāt par šķiņķi, un mans vēders ierūcas, pievēršot sev uzmanību.

Uz ielas viss ir tumšs, taču ēku augstākie stāvi ir izgaismoti. Iedomājos ģimenes, sēžam ar rīsu bļodiņām – cik naivi, tās noteikti ir kastes ar picu – un skatāmies realitātes šovus. Sapnis par Ameriku. Bet kā gan es varu tiesāt citu sapņus, ja iepriekšējās stundas laikā izrādījās, ka visi mani sapņi ir veltīgi, bērnišķīgi un smieklīgi.

Jēziņ, Keja, pārstāj.

Izmisuma brīžos ir grūti būt rakstniecei. Angļu valodā ir pārāk daudz vārdu, kas apraksta neveiksmi.

Varbūt ēdiens to vērsīs par labu. Tuvumā jābūt tai ēstuvei, par ko visi runā – nūdeļu restorāns, kas apzināti noslēpts tūristu acīm. Nolemju to atrast. Cerams, ka tur ir arī bārs, kurā varēšu pabūt viena, ievīstījusies savā virsjakā. Silts un ogļhidrātiem pārpilns ēdiens vismaz atrisinās manu steidzamāko problēmu – izsalkumu. Pēc tam varu mēģināt tikt galā ar to, ka vienīgais vīrietis, ko jebkad esmu mīlējusi, tikko “ShoutOut” video sūcās ar kolēģi. Striptīza klubā. Otrdienas vakarā.

Vai šis ir viens no tiem gadījumiem, kad nepieciešama speciālista konsultācija? Vai uzreiz jādodas skaidrot attiecības uz sarunu šovu? Man ir 24 gadi. Nāku no kārtīgas ģimenes. Skolā biju teicamniece. Kaut arī mans dzīvoklis nav lielāks par treilermāju, tas atrodas virs vīna bāra, tādēļ man pienākas pāris punkti par izsmalcinātību. Pagaidām vēl gluži neesmu sarunu šovu izejmateriāls.

Paeju garām Kanāla ielai, turpinu iet taisni un tad nogriežos kādā sānieliņā.

Nejauši dzirdēju, kā Eliots nesen stāstīja saviem puišiem par šo vietu. – Nūdeles ir jaunākais modes kliedziens, – viņš paziņoja. – Cilvēki no visas Manhetenas plūdīs uz šo ēstuvi. Jums jāpagūst to apmeklēt, pirms ziņkārīgo pūļi to sabojā.

Vairāk izklausījās pēc pamācības, nevis ieteikuma. Eliota īpašie padomi, kā būt stilīgam. 1. noteikums: Kad vietu atklāj pārējā sabiedrība, viss labais tajā ir zudis. 2. noteikums: Cilvēkiem no šīs pelēkās masas nav vietas “Schmidt Travino Drew & Partners” aģentūrā.

Tad jau man paveicies, jo šovakar esmu viena un nepārstāvu nekādas masas.

Priekšā redzu atvērtā restorāna gaismas. Ielas galā redzams melns limuzīns, tam priekšā apstājas taksometrs. Kad atveras tā durvis, uz brīdi sastingstu – it kā kāds no desmit cilvēkiem, ko pazīstu visā pilsētā, pēkšņi būtu nolēmis apmeklēt tieši šo restorānu. Taču manas smadzenes ir pārgurušas. Viss, kas bija zināms un saprotams manā dzīvē – Bens, darbs, dzīve Ņujorkā – nu ir izkūpējis gaisā. Iespēja uzskriet virsū kādam pazīstamam cilvēkam šķiet pilnīgi loģiska.

Uz ietves izkāpj trīs meičas un viens puisis. Visi skaļi smejas un izskatās jau iedzēruši pa glāzītei. Es nepazīstu viņus, taču labi zinu šādus cilvēkus. Visām meitenēm kājās ir pieguloši džinsi un zābaki līdz ceļgaliem. Divām mati saņemti augstā mezglā, trešajai ir bize, kas sniedzas līdz pašai pēcpusei. Vienvārdsakot: moderni. Puisis maksā taksometra šoferim ar banknoti no bieza žūkšņa, ko izvilka no kabatas. Zem viņa dizainera uzvalka piedurknēm var tik tikko saskatīt rozā aproces.

Es apstājos un paslēpjos ēkas mestajā ēnā. Ļaušu viņu jautrajai četrotnei ieiet restorānā pirms manis.

Ko teiktu Kela, ja mani šobrīd redzētu? Man vajadzētu pastāstīt par notikušo, bet viņa gribēs zināt visas sīkākās detaļas. Tas aizņemtu labu laiku, bet man vajag vēl brīdi sevi pažēlot…

Labi, ballētāji ir restorānā, tagad mana kārta.

Iztaisnoju plecus un mēģinu stāvēt stalti – kā liktu darīt māte, ja būtu šeit.

Neesmu redzējusi savu seju kopš pabiju biroja tualetē, taču tad es vismaz nokrāsoju lūpas. Tas jau ir vairāk nekā parasti. Turklāt ir tik sasodīti auksts, tādēļ varu nevilkt nost virsjaku. Tā noslēps stilīgās drēbes, kuru man nemaz nav mugurā. Kādu dienu, kad nebūšu iestrēgusi birojā, man tiešām jāiemācās ģērbties kā īstai Ņujorkas sievietei.

Atveru durvis ar augsti paceltu galvu, kas it nemaz neatbilst manam patiesajam noskaņojumam. Un, pat nespērusi soli tālāk, tūlīt pat saprotu, ka esmu pieļāvusi milzīgu kļūdu. Šim vajadzēja būt Ķīniešu kvartāla nūdeļu restorānam – tā taču Eliots to aprakstīja. Bet man acu priekšā ir nolādēts naktsklubs. Stūrī spēlē džeza grupa, un gaismas virs galdiņiem ir vēsi zilā krāsā. Man nav laika nopētīt, cik stilīgi cilvēki sēž pie šiem galdiņiem, jo ierunājas zāles pārzinis.

– Vai varu Jums palīdzēt, jaunkundz? – Viņš skatās tieši man cauri.

Vai gan ir kas briesmīgāks, kā tikt uzrunātai par jaunkundzi? Vienā augstprātīgā vārdā esmu atzīta gan par pārāk jaunu, gan vecmeitu. Madam varbūt būtu sliktāk, taču tas vismaz liek domāt par dienvidniecisku viesmīlību.

Pavēlu sev runāt lēni un nosvērti. Nevajag taču skriet prom tikai tādēļ, ka šī ēstuve ir piecsimt reižu smalkāka par to, ko biju iedomājusies. Es esmu sieviete… neatkarīga sieviete. Es esmu neatkarīga sieviete, kas pati pelna sev iztiku, un varu arī viena apmeklēt zili tonētu džeza kluba/nūdeļu restorāna modes kliedzienu.

– Galdiņu vienai personai? – Apzinos, ka balss neskan kā patiešām neatkarīgai sievietei. Apņemos pie tā piestrādāt, kad būšu atpakaļ sava dzīvokļa drošībā.

Ak nē, mans dzīvoklis, kurā dzīvo arī Bens. Pārstāj, Keja. Koncentrējies.

Zāles pārzinim ausī ir radioaustiņa un rokās mape, radot ilūziju par viņa svarīgumu.

Viņš ielūkojas mapē, lai gan mani pārņem sajūta, ka viņš nemaz nelasa.

– Šovakar visi galdiņi ir aizņemti, jaunkundz.

Es gribu atbildēt ar “Ziniet, mister…” Taču tā vietā nomurminu:

– Vai varu pasēdēt pie bāra?

Viņš palūkojas uz mani. – Mēs pasniedzam dzērienus pie galdiņiem, jaunkundz. Mums nav bāra.

Četrotne jau ir paspējusi iekārtoties savos krēslos un pēta ēdienkarti. Mans skatiens pievēršas puisim. Žakete ir novilkta, un viņa augums man atgādina Benu. Izstīdzējis. Bet spēcīgs.

Koncentrējies.

Novēršos no viņa un uzreiz pamanu brīvu galdiņu diviem.

– Vai tas galdiņš ir brīvs?

– Diemžēl, jaunkundz, tas ir rezervēts.

Sāku pamanīt, ka visapkārt ir daudz brīvu galdiņu.

– Un tas? – rādu uz galdiņu viņam aiz muguras. – Un kā ar šo?

– Tie visi ir rezervēti, jaunkundz. Cilvēkiem, kas veikuši rezervāciju.

Viņš izrunā vārdu rezervācija tāpat, kā mana mamma saka izglītība. Es pazīstu šo toni, un abos gadījumos tas nozīmē vienu un to pašu: bez tā tu neko nevari iesākt.

Es nemēdzu strīdēties, taču neticu, ka visi trīs brīvie galdiņi divām personām tiks aizņemti. Un es gribu tikai vienu porciju nūdeļu.

– Paklau, es to neaizņemšu ilgi. Gribu tikai pasūtīt ēdienu un paēst, galdiņš atkal būs brīvs tiem, kas to rezervēja.

Šoreiz pārzinis pat nepūlas ieskatīties savā draņķa mapē.

– Mums nav brīva galdiņa Jums, jaunkundz. – Un viņš aiziet.

Esmu nokaitināta, taču manas dusmas draud pārvērsties kaunā. Meitene ar blondo bizi iesmejas tā, it kā viesmīlis būtu asprātīgākais cilvēks visā pasaulē. Uz paplātes viņš tur četras perfekti salietas kokteiļu glāzes. Perfekti salieti dzērieni viņu perfektajam galdiņam.

Šajā perfektajā vidē Jums nav vietas, jaunkundz.

Pasniedzos somiņā pēc saulesbrillēm, jo jūtu, ka acīs atkal sariešas asaras. Pēc mirkļa jau esmu laukā uz ielas un vairs pat nemēģinu iet piesardzīgi, tā vietā sāku skriet.

Es nezinu, uz kurieni dodos, taču šķiet, ka nespēju tur nonākt pietiekami ātri. No manas kabatas atskan slāpēts signāls. Varbūt zvana Bens! Es nevēlos ar viņu runāt, taču nenāktu par ļaunu vismaz paskatīties ekrānā.

Joprojām turpinot skriet, izzvejoju telefonu no kabatas. Cik gan meistarīgi es protu darīt vairākas lietas vienlaikus. Nē, tas nav Bens. Zvana Kela. Noteikti saņēma manus telepātiskos palīgā saucienus. Es atbildu.

– Sveika. – Esmu galīgi aizelsusies.

– Mon dieu, kādēļ izklausās, ka esi sporta zālē? – Kela atbild sveicienam. Tad pusčukstus iespiedzas: – Vai tu esi gultā kopā ar viņu?

Sāku skriet ātrāk. Priekšā jau redzu Kanāla ielu.