Īpaši. Ceļš uz izcilību

Bankas darbinieki stāvēja nekustīgi.

"Es teicu, aizvediet mūs uz glabātuvi!" – Deivijs iesaucās, negaidot to no sevis. Viņa roka sāka degt intensīvāk, un viņš juta, ka arī viņa otro plaukstu apņem uguns. Tad puisis sāka pamatīgi krist panikā.

Žaneta to nepamanīja uzreiz, jo viņu aizrāva koncentrēšanās uz darbiniekiem. Viens no viņiem izsauca policiju.

"Viņi izsauc policistus," meitene krita panikā, un tad viņa pamanīja Deivija stāvokli.

Uguns izplatījās pa visu ķermeni, puisis zaudēja kontroli pār to. Viņš pagriezās pret meiteni, kura nobāla no redzētā. Žaneta paspēra pāris soļus atpakaļ, un pēc sekundes Deiviju pilnībā pārklāja spilgtas liesmas.

Žaneta nevarēja uz to paskatīties, un viņas sirdi plosošais kliedziens atbalsojās visā telpā.

Policisti ieradās un sastinga uz bankas sliekšņa, šokēti lūkodamies uz degošo puisi un kliedzošo meiteni.

Un Dāvijs juta tikai enerģijas un siltuma pieplūdumu. Bailes ir pazudušas. To aizstāja apziņa par savu spēju pilno spēku. Ja viņš vēlētos, viņš varētu nogalināt visus, kas bija istabā.

Viņš to sajuta un tajā pašā mirklī uz policijas pusi aizlidoja uguns lode. Cilvēkiem izdevās izvairīties, par prieku Žanetai un puiša skumjām.

Meitene sāka atkāpties, neticot savām acīm. Viņa nekad nebūtu domājusi, ka Dāvijs ir spējīgs uz ko tādu.

Vaina bija uguns, tik briesmīgs un nekontrolējams elements, kas spēja uzvarēt Devi apziņu, padarot viņu par briesmoni.

Ugunsbumbas lidoja cauri bankas ēkai, biedējot cilvēkus un radot haosu. Deivijs meta čaulas, nekam nepievēršot uzmanību. Pat līdz policijas šāvieniem.

Jā, viņi nolēma atklāt uguni uz pusaudzi, kurš mēģināja viņus nogalināt. Un šī darbība Žanetu biedēja ne mazāk kā satrakušo puisi. Viņš varētu nomirt.

Un tieši tajā brīdī nezināms spēks pārņēma meiteni. Viņa pieskrēja tuvāk policijai, cerot vismaz mēģināt viņus apturēt. Viņa pat uzreiz nepamanīja, kā pret viņu lidoja milzīgs uguns šāviņš.

Žaneta apgriezās brīdī, kad bumba atradās pāris metru attālumā no viņas. Meitenes seja savijās šausmu grimasē. Viņa nolika rokas sev priekšā, saprotot, ka tās ir viņas beigas.

Un tieši tajā brīdī, kad meitene aizvēra acis, viņas priekšā parādījās ūdens siena, kas apturēja bumbu. Žaneta kliedza un nolaida rokas. Ūdens pazuda, it kā tas nekad nebūtu bijis.

Meitene saprata, ka viņa to izdarīja. Ka arī viņa kļuva neparasta.

Žaneta iztēlojās milzīgu ūdens bumbu, un tā acumirklī parādījās viņas priekšā. Policija pārtrauca šaut. Ar vienu rokas mājienu meitene lika ūdens bumbai lidot pretī Dāvijam. Ūdens viņu atdzesēja, uguns pazuda, un pārsteigtās publikas priekšā stāvēja nobijies un slapjš puisis, kura drēbes, pārsteidzoši, bija neskartas.

Meitene satvēra Dāviju aiz rokas un burtiski izvilka viņu no bankas ēkas. Neviens neuzdrošinājās viņus apturēt, jo viņi saprata šo pusaudžu spēku un viņu mirstīgās briesmas.

* * *

Elīnu nevarēja dabūt pie prāta. Ap viņu pulcējās ārstu un medmāsu pūlis, kuri nevarēja saprast viņas ģīboņa iemeslu.

Tikai pēc pāris minūtēm meitene atvēra acis un bailēs paskatījās uz apkārtējiem cilvēkiem. Un tad viņa pēkšņi uzlēca no grīdas.

"Klusi, Elīna," saka doktore Rota, satverot viņas roku.

– Dievs, kas tikko notika? – Elīna trīcošā balsī jautāja.

–Tu zaudēji samaņu. Es domāju, ka tas ir tāpēc, ka tu uztraucies. Vajag atpūsties, doties mājās, pagulēt.

Meitene pamāja ar galvu un ātri izgāja no tualetes. Viņa lieliski atcerējās, kāpēc viņa noģība. Bet viņa nespēja tam noticēt. Pārģērbusies no slimnīcas halāta, viņa ātri devās mājās.

Dzīvoklis bija tukšs un kluss. Elīna nostājās pie ārdurvīm, tad noslīdēja pa sienu un sāka raudāt. Viņa jutās kā vājš, kas baidās no kaut kādas optiskas ilūzijas vai ilūzijas. Galu galā neredzamība nevar būt realitāte. Viņa nav seriālā vai filmā, tā ir dzīve, un tā šeit nenotiek.

Elīna pacēla galvu, noslaucīja asaras un ievilka elpu. Viņai ir jāaizmirst tas, ko viņa redzēja tualetē. Viņai tas vienkārši jāuzskata par halucinācijām.

Nav spēju, nav superspēju. Tas viss bija stress.

Tā meitene izņēma no somas telefonu un uzrakstīja Sārai ziņu, ka vēlas viņu satikt kafejnīcā. Viņa dabiski piekrita.

Pēc trīsdesmit minūtēm viņi apsēdās pie galda lētā iestādē un pasūtīja sev nelielu picu. Sāra priecājās, ka draudzene viņu izvedusi pastaigāties, jo meitene pārsvarā sēž mājās un skatās filmas.

"Pasūtīsim jūras velšu picu," Sāra iesaka, un Elīna piekrīt. Tagad viņai ir vienalga, kāda pica viņai ir.

Viesmīlis pieņēma pasūtījumu un meitenes sāka runāt. Sāra runāja par jaunu draugu, kurš viņai tik ļoti patika. Un Elīna tikai ik pa laikam pamāja ar galvu un pasmaidīja.

Pica tika atnesta diezgan ātri un nākamās trīsdesmit minūtes meitenes ēda šo gardo ēdienu. Elīnai bija ērti ar Sāru, viņa pat aizmirsa par neseno incidentu. Un viņai tas bija labi.

Līdz brīdim, kad mans draugs aktualizēja medicīnas tēmu. Sāra pastāstīja, kā viņa izglāba puisi savā maiņā. Elīna uzreiz atcerējās ievainoto meiteni, kura atradās uz dzīvības un nāves sliekšņa. Visi notikumi pazibēja viņas acu priekšā, un viņas rokas trīcēja.

Sāra nepamanīja draudzenes paniku, tāpēc viņa turpināja stāstīt stāstu, uzsverot rāpojošās detaļas.

Meiteni pārņēma panika. Viņa nespēja savaldīt savu ķermeni, kas trīcēja, it kā viņai būtu drudzis. Pēkšņi rokas atkal kļuva neredzamas un Elīna tās pēkšņi nolika zem galda. Un tikai pāris minūtes vēlāk meitene izskrēja no kafejnīcas ēkas, atstājot šokēto Sāru.

Acīmredzot šī briesmīgā spēja viņu nekad neatstās vienu, un meitene vienkārši kļūs traka.

* * *

Elektrība izskrēja cauri Keileba ķermenim. Viņš juta, ka ir kļuvis stiprāks. Tas bija nezināms maģisks spēks, ko viņš nekad nebija pazinis vai redzējis.

Kālebs pat nepamanīja, kā Mārtins piecēlās no dīvāna un pienāca viņam tuvāk. Viņš atradās pāris metru attālumā un juta enerģiju, kas plūst no Kaleba.

Puisis pagriezās, viņa rokās dzirkstīja mazs zibens. Mārtiņš stāvēja nekustīgi, skatījās uz savu draugu un neticēja savām acīm.

Un tad viņš pastiepa roku.

– Nē, Mārtiņ, nedari tā! – Keilebs iesaucās, bet bija jau par vēlu. Puisis pieskārās viņa rokām un tūkstošiem ampēru gāja cauri viņa ķermenim.

Mārtiņš nokrita uz grīdas bez samaņas. Roka bija apdegusi. Keilebs steidzās pie sava drauga, atbrīvojot no ķermeņa enerģiju un atkal kļūstot normāls.

Kalebs sāka krist panikā. Viņa draugs bezsamaņā gulēja uz grīdas, varbūt pat miris. Un viņš saprata, ka pie tā vainojams viņš pats.

Puisis pārbaudīja Mārtiņa pulsu un atviegloti nopūta. Viņš ir dzīvs, bet, ja neizsauks ātro palīdzību, viņš vairs nebūs dzīvs. Tāpēc Kalebs paņēma savu mobilo tālruni un uzsauca numuru 911.

Pēc piecām minūtēm ārsti stāvēja viņa mājā un nesa Martinu uz nestuvēm. Viņi viņam uzdeva daudz jautājumu, viņš meloja. Un, kad viņi grasījās aizvest manu draugu, viņš lūdza iet viņiem līdzi. Viņš nevarēja viņu atstāt grūtībās, tāpat kā bērnībā viņš nevarēja palīdzēt Kalebam.

Slimnīcā Mārtins tika nogādāts intensīvajā aprūpē, un Kalebs palika sēžam gaitenī, neko nezinot. Viņš saprata, ka viņa draugs var nomirt un ka viņa nāve būs viņa rokās.

Un Kālebs pilnībā aizmirsa par to, kas tieši gandrīz nogalināja viņa draugu. Bet šī bija enerģija, ko puisis kontrolēja; viņa tik harmoniski strādāja ar viņa ķermeni.

Tiklīdz viņš atcerējās šīs sajūtas, slimnīcā sāka mirgot gaismas. Kalebs zināja, ka var izdarīt ko sliktāku, tāpēc viņš vienkārši aizvēra acis un mēģināja atslābināties. Vai varbūt pat uz brīdi aizmirst šīs brīnišķīgās un jaunās sajūtas.

Pēc trīsdesmit minūtēm no intensīvās terapijas nodaļas iznāca ārsts. Viņš nemaz nebija priecīgs, viņa seja izstaroja satraukumu un bažas.

– Kā Martinam iet, vai viņam viss kārtībā? Kalebs jautāja, pieceļoties no dīvāna.

– Es baidos, ka nav. Mārtins iekrita komā, un iespēja izkļūt no tās ir ārkārtīgi zema. Mums vienkārši jātic brīnumam vai Dieva palīdzībai. Un mēs varētu izmantot abus.

Viss peldēja Keileba acu priekšā. Viņš nespēja noticēt ārsta vārdiem. Viņš gribēja zināt, ka tas viss bija muļķīgs sapnis un viņš drīz pamodīsies. Bet tā bija realitāte. Realitāte, kuru Kālebs ienīda no visas dvēseles.

4. nodaļa. «Telekinēze un reģenerācija»

Pelēks BMW brauca pa Mineapolisas šoseju ar Kūperu Raisu pie stūres. Viņš devās uz laboratoriju, lai uzzinātu visu par šiem neveiksmīgajiem vitamīniem un mēģinātu padarīt viņu normālu. Un arī atrast visus skartos cilvēkus, jo tieši Kūpers ir vainīgs visā šajā briesmīgajā situācijā.

Vīrietis bija neticami noraizējies un vienlaikus nobijies. Viņš ir nobijies, ka šie cilvēki jau ir izdarījuši kaut ko briesmīgu. Tāpēc viņš stiprāk piespieda gāzes pedāli pie grīdas.

Laboratorija atradās pilsētas otrā galā, tāpēc ceļš aizņēma labu pusstundu. Ierodoties vietā, Kūpers novietoja savu auto pazemes autostāvvietā un mierīgi iegāja laboratorijas ēkā, kuru pats uzcēla, pareizāk sakot, projektēja.

Telpa bija vēsa, un apkārt sēdās cilvēki, kuri strādāja pie mazāka mēroga izgudrojumiem nekā Kūpers.

Vīrietis iekāpa gaišajā, sniegbaltajā liftā un nospieda pogu uz -1 stāvu. Tas bija vissvarīgākais stāvs visā ēkā, jo šeit tika izgudrotas visas inovatīvās zāles. Lai gan viņu bija maz, Kūpers joprojām lepojās ar sevi un domāja, ka nākotnē viņam izdosies izveidot kaut ko neticamu.

Acīmredzot šī nākotne jau ir pienākusi. Un viņš sāka nožēlot, ka viņam bija šāds sapnis.

Ēkas svarīgākais stāvs bija gandrīz tukšs, jo tam bija pieejams maz cilvēku. Kūpers neļāva uz turieni doties tikai izraudzīti prāti. Pārējais strādāja viņa labā.

Kūperam nebija grūtību atrast Stendleru, jo viņš sēdēja savā mazajā, bet mājīgajā kabinetā. Vīrietis pārsteigts skatījās uz Raisu, kad viņš iegāja bez klauvēšanas un pat nesasveicināšanās. Viņš vienkārši apsēdās uz brūna ādas krēsla iepretim tumša koka rakstāmgaldam.

"Vai kaut kas notika, Raisa kungs?" – jautāja Stendlers.

– Jā. Vai esat izņēmis vitamīnus no pārdošanas?

Viņš pamāja.

– Bet kāpēc tas tā ir? Galu galā viss gāja diezgan labi.

Kūpers nopūtās, uzlika rokas uz roku balstiem un uzmanīgi paskatījās uz savu partneri.

– Vai jūs kaut ko mainījāt vitamīnu sastāvā? Kūpers vēlreiz jautāja.

– Nē, es atstāju visu, kā tu teici. Man nebija tiesību kaut ko mainīt.

Vīrietis atkal nopūtās.

– ES tev ticu. Man vajag vienu mazu pakalpojumu.

Stendlers sāka interesēties, cerot dzirdēt kaut ko svarīgu.

– Man ir vajadzīga visa informācija par cilvēkiem, kuri iegādājās narkotikas. Būtu ieteicams pat skatīties videonovērošanas kamerās,” Kūpers mierīgi sacīja, it kā būtu lūdzis draugam atnest viņam kafiju. Stendlera seja izbrīnā saviebās.

– Es nedomāju, ka tas ir iespējams…

– Es negribu neko dzirdēt. Tiekamies rīt, lai visa informācija būtu manā e-pastā. Ja tā neeksistē, jūs zaudēsiet darbu.

Raiss piecēlās no krēsla un aizgāja, pat neatvadījies. Pret Stendleru viņš bija stingrs, jo gribēja iegūt informāciju ar jebkādiem līdzekļiem, pat nežēlīgi un ar draudiem.

Šobrīd vīrietis bija pārāk nopietns, lai izdomātu lietas.

Kūpers iegāja savā kabinetā, izņēma no skapja viskija pudeli un ielēja to glāzē. Viņš atkal dzer. Slikta zīme.

Tad vīrietis no plaukta paņēma mapi, kurā pierakstīja visu par zālēm. Bija formulas un pētījumu rezultāti. Viņš cerēja atrast kādu trūkumu ierakstos…

Un tas viņam atausa.

Viņš izlēca no krēsla, tad ātri atrada atvērtu vitamīnu iepakojumu. Tieši no šīs kastītes viņš paņēma tableti. Kūpera acīs iemirdzējās ziņkāre. Tieši tagad viņš pārbaudīs šīs tabletes mikroskopā un beidzot sapratīs spēju rašanās iemeslu.

Kūpers ātri izgāja no kabineta, neaizmirstot paņemt līdzi mapi ar papīriem, un devās pie mikroskopa. Viņš pamanīja, ka laboratorija ir tukša, un, paskatoties pulkstenī, saprata, ka ir pusdienu pārtraukums. Tas nozīmē, ka neviens viņu netraucēs.

Vīrietis izvilka vienu tableti un nolika to zem mikroskopa. Skatoties uz tabletes uzbūvi, sākumā viņš neko nesaprata, jo nebija absolūti nekādu atšķirību no mapē esošajām piezīmēm. Viss tiek darīts precīzi un kvalitatīvi. Tātad, kāpēc šāda ietekme radās viņa ķermenim? Galu galā citi eksperimenti ar šīm tabletēm nedeva šādu rezultātu. Nekad. Viss bija diezgan labi.

Tāpēc Kūpers nobijās vairāk un sāka ticēt, ka tabletēm ar to nav nekāda sakara. Un tad ko? Zirnekļi viņam nebija sakoduši, zibens spēriens, ar viņu neeksperimentēja un nebija pakļauts starojumam. Tik daudz jautājumu…

Raiss dusmās trieca ar dūri pret galdu un zvērēja. Par laimi, viņš spēja aprēķināt sitienu, un galds palika neskarts.

Bet viņam joprojām bija iespēja visu uzzināt. Viņš atradīs cilvēkus, kuri lietoja zāles, noskaidros, vai viņiem ir spējas, un tad kļūs skaidrs, vai pie vainas ir tabletes, vai šīs spējas ir Dieva dāvana.

Kūpers atcerējās meiteni, žurnālisti un puisi svinīgajā vakarā par godu narkotiku izlaišanai. Viņi paņēma tabletes, un vīrietis ar tām sāks izmeklēšanu.

Viņš atgriezās savā birojā un atrada Islijas Krūzas vizītkarti, viņa to atstāja katram gadījumam, un Kūpers par to bija neticami priecīgs. Grūtāk būtu ar Renu Trestu, jo viņš nekādus kontaktus neatstāja, bet vīrietis cerēja uz veiksmi.

Viņš ātri uzspieda Aili numuru un diezgan ilgi gaidīja viņas atbildi. Viņš jau baidījās, ka viņa neatbildēs, un tieši tajā brīdī Kūpers dzirdēja meitenes balsi:

"Sveika," viņa atbildēja.

– Sveiks, sveiks, šis ir Kūpers Raiss, jūs nesen mani intervējāt un iedzērāt tabletes. "Varat atnākt uz laboratoriju, man jāuzdod pāris jautājumi," vīrietis ātri noburkšķēja.

– Hm, jā, protams. Es atnākšu rīt, jo esmu Portlendā, un brauciens ar autobusu ir garš.

– Es samaksāšu par jūsu lidmašīnas lidojumu.

Aili nopūtās.

– Labi, es lidošu ar nākamo lidojumu.

Kūpers bija pārsteigts, cik viegli šī meitene piekrita ierasties, jo ticēja, ka viņa iebildīs vai uzdos daudz jautājumu. Bet tas izrādījās daudz vienkāršāk.

Vīrietis nolika klausuli un atslāba. Viņš bija pārāk koncentrējies uz tām sasodītajām tabletēm. Galu galā viņš uzskatīja, ka viņi ir vainīgi. Taču pagaidām ir pārāk daudz informācijas, kas to noliedz.

Spēcīgs klauvējiens pie durvīm lika Kūperam lēkt. Viņš ļāva nosauktajam viesim ienākt. Tieši viņa priekšā atradās Rens Trests un kāda nepazīstama meitene ar baltiem matiem, arī stāvoklī. Kūpers piecēlās no krēsla un nezināja, kā reaģēt uz puiša izskatu.

– Sveiks, ceru, ka atceries mani. "Es biju vakariņās un pirms jums paņēmu savus vitamīnus," Ren iesāka.

– ES atceros. Kaut kas notika? – viņš jautāja, nolemdams izlikties, ka viss ir kārtībā.

– Lieta tāda, ka jā.

Rens apsēdās uz krēsla, un Čārlijs norādīja uz krēslu.

– Saki man, es esmu tikai ausis.

–Vai vari man iedot kādu nazi vai šķēres? – Rens jautāja un ar to pārsteidza Kūperu. Viņš sāka ar acīm meklēt šķēres un, kad tās atrada, ātri iedeva puisim. Viņš bija neticami ieinteresēts.

Rens iztaisnoja plaukstu un asi pārbrauca tai šķēru asmeni. Ja godīgi, viņam tas jau ir apnicis, jo, neskatoties uz šīm ātrajām dziedināšanām, viņš jūt sāpes.

Asinis mazā strūklā tecēja pa viņa roku, un Kūpera acis ar interesi skatījās uz notiekošo.

Pēc pāris sekundēm asiņošana apstājās un brūce sāka dziedēt. Kūperam pārsteigumā pavērās mute. Tagad nav šaubu, ka pie visām šīm nejēdzībām vainojamas tabletes.

– Dievs… Vai tu arī dabūji to sasodīto spēju? – viņš iekliedzās un izlēca no krēsla. Rens jautājoši paskatījās uz vīrieti, nesaprotot, par ko viņš runā.

Viņš nespēja noticēt, ka Kūperam Raisam arī ir tādas spējas. Viņš to uzreiz nodemonstrēja: Kūpers paņēma šķēres, ar kurām Rens griezās pats, un viegli nolieca abus asmeņus.

Čārlijs nobālēja. Rens bailīgi skatījās uz šķērēm un bieži mirkšķināja.

– Tas ir neticami! – viņš paspēja pateikt, un tad skaļi iesmējās.

Čārliju pārsteidza sava līgavaiņa reakcija, tāpēc viņas skatiens pievērsās Renai, kura bija kļuvusi nedaudz traka.

– Pie tā vainojamas tabletes, ko lietojāt. Arī es tos pieņēmu, tāpēc ieguvu spēju. Jau tagad cenšos atrast cilvēkus, kuri ir lietojuši zāles, un uzzināt, ko viņi var darīt. Man šķiet, ka tas ir tikai sākums,” Kūpers sacīja, un Rens tajā pašā brīdī apklusa.

* * *

Aili ieradās ar nākamo reisu, kā solīts. Viņa juta, ka šis aicinājums un lūgums steidzami ierasties ir saistīts ar viņas telekinēzi. Meitene saprata, ka pie vainas ir vitamīni, un acīmredzot to saprata arī Kūpers Raiss.

Viņa vilka aiz sevis nelielu koferi, viņas ceļš gulēja viesnīcā, jo viņa nevarēja tikt pie tāda cilvēka kā Kūpers šādā formā un pat ar mantām. Viņai jāsaved sevi kārtībā.

Lētā viesnīcas numuriņā Aili iegāja karstā dušā, pārģērbās, uzlika grimu un tikai tad devās prom. Jā, meitenei patīk izskatīties skaisti, un tas ir vairāk pluss nekā mīnuss.

Meitene noķēra taksi un nosauca laboratorijas adresi. Un tikai tagad viņa sāka pa īstam uztraukties. Viņa pati dodas pie Kūpera Raisa pēc personīga ielūguma, apmaksātas aviobiļetes un… viņai sāk palikt karsti un auksti. Pārāk noraizējies.

Aili saprata, ka viņas izaicinājums varētu būt ne tikai spēju dēļ, bet, piemēram, intervijas dēļ. Viņam tas varēja nepatikt, un vīrietis gribēja lūgt, lai viņš to nepublicē. Kopumā viņš var nebaidīties. Intervija tik un tā nebūs.

Taksometrs apstājās, meitene samaksāja šoferim un izkāpa. Viņas sirds sāka mežonīgi pukstēt, kad viņa atradās netālu no ieejas ēkā. Bet Aili aizvēra acis, dziļi ievilka elpu un pagrūda durvis.

Laboratorijas ēka viņai šķita pārāk gaiša, tāpat kā iepriekšējā reizē. Viņa zināja, kur doties, lai atrastu Kūpera biroju.

Pa ceļam uz liftu viņu apturēja apsardze, kas uzdeva pāris jautājumus un, uzzinot viņas vārdu, mierīgi izlaida cauri.

Liftā bija pārāk pieblīvēts, Aili likās, bet viņa saprata, ka tas viss aiz uztraukuma. Vēl vairāk un viņa sāks grauzt nagus, kas izskatās pretīgi.

Meitene izkāpa no lifta un uzreiz pamanīja biroja durvis. Viņa vilcinādama piegāja pie viņiem un pacēla roku, lai pieklauvētu, taču tajā pašā sekundē meitene sastinga. Viņa nevarēja pieņemt lēmumu.

Un šī neizlēmība viņu satracināja; Un tikai par to domājot, Aili divreiz pieklauvēja pie durvīm ar pirkstu kauliņiem. Viņa nav maza, viņa jau ir pieaugusi un viņai ir laiks beigt no visa baidīties.

Kūpers ļāva man ienākt. Aili atgrūda durvis un paspēra soli uz priekšu. Kabinetā sēdēja trīs cilvēki gaidītā viena vietā. Viņa uzreiz atpazina Raisu, bet pārējos ieraudzīja pirmo reizi.

"Sveiki, vai varat apsēsties," Kūpers sveicināja un norādīja uz tukšu krēslu, kurš apsēdās uz tā.

– Vai tu man zvanīji par interviju? – viņa jautāja, izliekoties par muļķi. Slikts lēmums.

– Nē, man nerūp intervijas. Šeit ir kaut kas svarīgāks un bīstamāks. Redzi, tabletes nedarbojās tā, kā es domāju…

– Beidz, – Aili viņu pārtrauca. – Es visu sapratu. Tagad es jums parādīšu, uz ko esmu spējīgs, ja vēlaties, protams.

Un, protams, visi piekrita, jo viņus interesēja, ko šī meitene var darīt.

Aili viegli pasmaidīja, saprotot, ka tagad viņa atkal izmantos savu spēku, kas viņai tik ļoti patika. Meitene paskatījās uz papīra loksnēm, kas gulēja uz Kūpera galda, un iztēlojās, ka tās paceļas. Un tieši tajā brīdī viņi nonāk gaisā.

Meitene skatās uz apkārtējiem cilvēkiem un vienkārši izbauda viņu sejas izteiksmes.

– Tā ir telekinēze. Es pieņemu, ka jums visiem ir arī spējas? – jautā Aili.

"Man tāda nav," Čārlijs atbild pirmais.

"Man ir super spēks, Renam ir atjaunošanās," piebilda Kūpers.

Ikviens istabā saprata, ka tas viss ir diezgan biedējoši. Spēki kļūst arvien bīstamāki. Neviens nevar iedomāties, kādas spējas piemīt citiem cilvēkiem. Viņi var tikai veidot teorijas un lūgt, lai tās būtu nekaitīgākas par telekinēzi.

5. nodaļa. "Labās ziņas"

Islijs pats sēdēja Kūpera Raisa kabinetā, neticot notiekošajam. Telpā atradās vēl trīs cilvēki, kurus tagad saista viens noslēpums. Viņi nezina, ko darīt tālāk, jo visi ir neticami nobijušies no šīm spējām, kurām pat bērns neticētu. Šis nezināmais bija šausmīgs, un visi istabā sapņoja, ka viss kļūs par sapni, murgu un ka tiklīdz tu atvērsi acis, viss atgriezīsies savā sākotnējā vietā.

Valdošais klusums aizkaitināja Kūperu, kurš bija īstā stuporā. Viņš negaidīja, ka ieraudzīs tik briesmīgas spējas, viņš uzskatīja, ka viņa lielvara jau ir robeža. Bet tagad viņš saprot, cik kļūdījies. Viņš gaidīja, kad tiks meklēti citi cilvēki, kuriem “paveicās” iegūt spējas. Taču viņš priecājās, ka divi jau ir atrasti un sēž viņa kabinetā.

– Rīt man būs informācija par atlikušajiem cilvēkiem, kuri lietoja tabletes. Es ceru, ka varat man palīdzēt tos atrast. Galu galā mūs jau saista viena problēma,” sacīja Kūpers.

– Nē, tā ir jūsu vaina, un tas ir jūsu ziņā. "Mēs esam tikai upuri," Ren iebilda, neapmierināti lūkodamies uz vīrieti.

– Tik kluss. Lai gan es nesaņēmu spēju, man arī ir kaut kas ar to saistīts. Es domāju, ka Kūperam ir taisnība, un mums ir jāpalīdz. "Viņš nezināja, uz ko šīs tabletes spēj," Čārlijs piebilda.

Rens bargi paskatījās uz viņu, taču meitene uz šo žestu nereaģēja.

Aili klusēja, iegrimusi domās. Viņai bija vienalga par visu, jo sliktāk nevarēja būt. Šausmas jau ir notikušas…

"Kad mans partneris sniegs visu nepieciešamo informāciju, mēs nekavējoties sāksim meklēšanu." Neraizējies par naudu, es parūpēšos par finanšu izdevumiem,” Kūpers sacīja un tad piecēlās no krēsla, gatavojoties pamest biroju.

"Lieliski, tad tiksimies rīt," Čārlijs piekrita, arī piecēlās kājās.

"Patiesībā tu paliksi mājās," Ren iebilda.

– Nē, es uztraukšos, bet tas man ir kontrindicēts. Es nāku ar tevi, mīļā.

Puisis smagi nopūtās un padevās, viņš saprata, ka nevar strīdēties ar šo meiteni. Viņam ar to būs jāsamierinās.

– Labi, visi iet. "Tagad mēs dosimies mājās," saka Kūpers.

– Ko man darīt? Man šeit nav mājas. Vai man būs jādzīvo viesnīcā? – Aili jautāja, neapmierināti skatīdamās uz vīrieti.

Kūpers smagi nopūtās.

– Tu vari dzīvot kopā ar mani, lai tā būtu. Manā mājā ir daudz brīvu istabu.

Meitene nebija gaidījusi šādu notikumu pavērsienu, viņai šķita, ka vīrietis smejas un liks dzīvot viesnīcā un klusēt. Un viņš piedāvāja pavadīt nakti pie viņa. Aili nemanāmi pasmaidīja.

Viņi aizgāja nelielā grupā, Rens atstāja savu tālruņa numuru Kūperam un pēc tam devās kopā ar Čārliju. Tagad viņš gribēja doties mājās un dzert kaut ko stiprāku. Viņš bija pārsteigts, cik mierīgi Čārlijs reaģēja uz visu notiekošo, it kā viņa to redzētu katru dienu.

Tikmēr Kūpers paņēma tabletes, kuras pārbaudīja mikroskopā, un pēc tam kopā ar Isliju atstāja ēku.

Viņi devās lejā uz pazemes autostāvvietu. Atradis savu auto, Kūpers apsēdās vadītāja sēdeklī. Meitene apsēdās blakus – pasažiera sēdeklī. Vīrietis nospieda gāzes pedāli un automašīna sāka kustēties.

Viņu ceļš veda uz viesnīcu, kur Islija paņems savu čemodānu ar mantām, un tikai pēc tam viņi devās uz Kūpera savrupmāju.

– Kā jūs uzzinājāt par telekinēzi? – vīrietis jautāja.

"Viņi man uzbruka, un es ar savu domu spēku varēju pacelt ķieģeli gaisā." Tas bija neticami biedējoši. Man likās, ka kļūstu traks.

– Es to zinu. Un es gribētu atvainoties.

– Par ko? – Aili viņu pārtrauca.

"Par to, ka toreiz iedevu jums tās sasodītās tabletes." Ja es zinātu, kā viss beigtos…

– To neviens nezināja. Nevainojiet sevi.

Kūpers paskatījās uz meiteni un viegli pasmaidīja. Aili juta, ka viņas seja kļūst sarkana, un viņa pagriezās pret logu. Viņa jūtas samulsusi, ka Kūpers uz viņu skatās, bet agrāk viņš viņai pat nepievērsa uzmanību. Un pat tagad viņai šķiet, ka visa šī komunikācija ir tikai radušās problēmas dēļ.

Meitenes acu priekšā pavīdēja raksts no dzeltenās avīzes, kurā bija teikts, ka Kūpers Raiss ir gejs. Žurnālisti informāciju izsūcuši no zila gaisa, sakot, ka vīrietim nav draudzenes. Vai varbūt viņš vienkārši nevar atrast savu mīlestību? Tāpēc Islijs ir pārliecināts, ka Kūpers nav gejs.

Kūpers apturēja automašīnu pie ieejas viesnīcā, vēl vienu skatienu uzmeta Islijai, un viņa izkāpa. Vīrietis pieskatīja viņu, domādams par to, cik skaisti ir viņas blondie mati. Viņš pakratīja galvu, lai aizstumtu šīs domas, tad izritināja automašīnas logu, izņēma no kabatas cigaretes un aizdedzināja.

Tikmēr Aili ātri uzkāpa uz savu istabu un savāca visas mantas. Viņa vēl dažas minūtes stāvēja pie gultas, domādama, ka uz Kūpera māju labāk neiet, un tikai tad aizgāja.

Automašīna stāvēja turpat, vīrietis smēķēja, un Aili riebumā saviebās. Viņa ienīst cigaretes un nicina cilvēkus, kas smēķē.

Kūpers nodzēsa cigareti, izkāpa no mašīnas un palīdzēja meitenei paņemt līdzi koferi, viņš atvēra bagāžnieku un iemeta to tur. Aili apsēdās viņas vietā, Kūpers arī atgriezās un viņi devās ceļā.