Finanšu izglītība vai kā runāt ar bērnu par naudu un iemācīt pareizi ar to rīkoties

Bērniem no 11 gadu vecuma šī prasme tiek praktizēta, izmantojot savu budžetu, kurā tagad jāiekļauj obligātie izdevumi (piemēram, apmaksa par mobilo tālruni). Un bērns sava budžeta ietvaros kabatas naudas ietvaros jau pieņem lēmumu, kur tērēs savu naudu, un ar vecāku palīdzību izvērtē sava lēmuma sekas.

Par šo tēmu ir daudz dažādu vingrinājumu, daudz galda spēļu, kurās jāsašķiro preces vajadzīgajās un vēlamajās.

Vajadzību, vēlmju un resursu izpratnei var piekļūt, izmantojot ģimenes vajadzību karti. Ar bērnu var pārrunāt, ka vecākiem ir noteikti ienākumi, kas jāsadala tā, lai ar tiem pietiktu gan ģimenes vispārējām vajadzībām, gan katra biedra vajadzībām. Un tieši tāpēc, ka vajadzību ir daudz, un vecāki saņem noteiktus ienākumus, ir jāizvēlas, kuras vajadzības apmierināt, kuras atlikt un kuras var atteikties.Tāpēc vecāki ne vienmēr pērk bērnam rotaļlietu.

Šeit sākas gudrs patēriņš.Bērni bieži nesaprot, kāpēc nevar izpildīt visas viņu vēlmes.Viņi arī nesaprot šo vēlmju īstenošanai nepieciešamo resursu patieso vērtību. Tāpēc ir svarīgi parādīt, kā vajadzības un resursi ir savstarpēji saistīti, un iemācīt noteikt prioritātes.

Lemjot par konkrētas vajadzības apmierināšanas izmaksām, tās jāsalīdzina ar citām vajadzībām: kas ir prioritāte un no kā var atteikties. Resursiem vajadzību apmierināšanai vienmēr jābūt saistītiem ar iespējām. Mūs ierobežo mūsu ienākumu līmenis, un mēs nevaram tērēt vairāk, nekā saņemam. Nauda jātērē tā, lai apmierinātu pēc iespējas vairāk svarīgu vajadzību sev ērtā līmenī.

Tāpēc mums vienmēr ir jautājums: kā ar saviem resursiem (ienākumiem) apmierināt maksimālo savu vajadzību skaitu?

Šeit jūs varat sākt iepazīstināt bērnu ar atlaidēm, akcijām un izpārdošanām kā līdzekli šīs problēmas risināšanai. Kopīga došanās uz veikalu, iepirkumu sarakstu sastādīšana, konkrētas preces izvēle, atlaižu un izpārdošanas ņemšana vērā, iepirkšanās internetā – tas viss palīdz bērnam apgūt veidus, kā ar saviem ierobežotajiem resursiem apmierināt maksimāli daudz savu vajadzību.

Nākamais jautājums, ko darīt, ja jūsu resursu (kabatas naudas) nepietiek nepieciešamajam pirkumam? Šeit mums ir vairākas iespējas, kā minimums – sākt krāt (par taupīšanas prasmes attīstīšanu sīkāk runāsim nākamajā nodaļā); labākajā gadījumā padomājiet par saviem ienākumiem.

Kā izvairīties no visas naudas iztērēšanas un daļu atstāšanas, lai iekrātu vēlamajam pirkumam? Nākamā nepieciešamā atziņa: lai nodrošinātu komfortablu dzīves līmeni, izdevumiem jābūt mazākiem par ienākumiem. Par ko? Lai būtu ko ietaupīt savam sapnim. Ienākumu un izdevumu plānošana un uzskaite palīdz atrisināt šo problēmu. Runājot par bērnu finanšu pratību, ienākumu un izdevumu uzskaite nav viegls uzdevums. No vienas puses, tas ir saistīts ar to, ka daudzi vecāki neseko līdzi savām finansēm. Attiecīgi bērniem šādas uzvedības modeļa nav. Piekrītu, ir grūti kaut ko iemācīt, ja paši to nepraktizējam un paši tam neticam. Daudzi pieaugušie sāk veikt uzskaiti par ienākumiem un izdevumiem, bet laika gaitā viņi atsakās, jo mēs paši neesam pilnībā noteikuši, kāpēc mēs veicam šo uzskaiti. Uzskaites veikšana uzskaites kārtošanas nolūkā patiešām ir diezgan garlaicīga un bieži vien bezjēdzīga.

Tātad, kāpēc mums vajadzētu mācīt saviem bērniem sekot līdzi saviem ienākumiem un izdevumiem, un kā tas viņiem palīdzēs pieaugušā vecumā? Mēs visi zinām: lai īstenotu savus sapņus, veidotu uzkrājumus lieliem pirkumiem, veidotu kapitālu, mums ir nepieciešams, lai mūsu ienākumi būtu lielāki par izdevumiem. Ja visus savus ienākumus tērējam kārtējam patēriņam, tas ir, mūsu izdevumi ir vienādi ar ienākumiem vai pat pārsniedz tos, tad mums neatliek līdzekļu, ko varētu ieguldīt savu sapņu, savu finansiālo mērķu sasniegšanā. Situāciju, kad ienākumi pārsniedz izdevumus, cita starpā nodrošina arī jūsu izdevumu kontrole, šajā gadījumā grāmatvedības veidā. Tagad es nosaukšu dažas acīmredzamas lietas, bet es domāju, ka ir jēga tās pieminēt. Grāmatvedība, pirmkārt, ļauj kontrolēt izdevumus, tas ir, skaidri zināt, cik un kur iztērējāt. Otrkārt, tas ļauj optimizēt izdevumus, jo visa mūsu patēriņa struktūra mums ir acīmredzama, un mēs skaidri redzam, kuras izdevumu pozīcijas varam optimizēt, uz ko un kā rēķina. Treškārt, grāmatvedība ļauj plānot savas finanses, šajā gadījumā vairs nav “mēs par naudu, bet nauda ir par mums”, tās ir mūsu pārziņā. Ceturtkārt, grāmatvedība ļauj palielināt izpratni par patēriņu. Kad mums ir plāns, mēs saprotam, cik daudz mums ir jāuzkrāj savam sapnim, tad katrs impulsa pirkums mums vairs nav tikai pirkums, tas ir kaut kas tāds, kas mūs attālina no sapņiem, mēs sākam vairāk apzināties savu izdevumiem.

Tāpēc ir lietderīgi mācīt bērniem sekot līdzi ienākumiem un izdevumiem.

Kad mēs saprotam, kuras izdevumu kategorijas ir mūsu budžetā, pie kuras grupas tie pieder (obligāti/vēlami), varam precīzāk plānot savu budžetu.

Izdevumu, ienākumu un uzkrājumu plānošana, saprātīga sadale un uzskaite ir finanšu vadība, no kuras atkarīga mūsu labklājība.

Kāpēc bērniem tas ir vajadzīgs? Bērniem ir svarīgi saprast, ka ar ienākumu gūšanu vien nepietiek. Svarīgi ir spēt plānot un pārvaldīt savus izdevumus. Atsakies no dažiem par labu citiem, nosaki prioritātes, veido uzkrājumus.

Nedaudz apkoposim iepriekš minēto.

Tātad vēlmes un vajadzības ir neierobežotas. Resursi, kas nepieciešami vajadzību un vēlmju apmierināšanai, bieži vien ir ierobežoti, tāpēc ikdienā saskaramies ar nepieciešamību izvēlēties, kuras vajadzības, kādā apjomā un secībā apmierināt.

Tas nozīmē, ka ir jēga sākt ar palīdzību bērnam izprast viņa vajadzības, vēlmes un resursus. Izpratne par savām vajadzībām un resursiem un pēc tam arī finanšu mērķiem, prioritātēm un iespējām parasti ir izvēles pamatā, finansiālo lēmumu pamatā, ko bērns pieņems. Tāpēc, lai izdarītu šo izvēli, pieņemtu finansiālu lēmumu nevis reklāmas, ne modes, ne vides padomu iespaidā, bērnam ir svarīgi iemācīties apzināties savas vajadzības un vēlmes. Efektīvāk to darīt ar praksi, tostarp ar pirmo pirkumu pieredzi.

Šis ir pirmais solis.

Tad mēs varam pāriet pie jautājuma: kā mēs varam apmierināt savas vajadzības? Pamatvajadzību pēc uztura apmierinām ar pārtiku, vajadzību pēc siltuma ar apģērbu utt.. Un tad mēs ar bērnu atklājam, ka nauda pati par sevi nevar apmierināt mūsu vajadzības (ar naudu nevaram remdēt izsalkumu, nevaram tās sev uzvilkt utt.). ). Kāpēc tad mums dzīvē ir vajadzīga nauda? Šeit mēs nonākam pie naudas kā universāla apmaiņas līdzekļa funkcijas. Par naudu mēs varam nopirkt kaut ko tādu, kas apmierinās mūsu vajadzības. Par naudu mēs varam iegādāties preces un pakalpojumus, kas mums nepieciešami, lai apmierinātu mūsu vajadzības. Rodas apziņa, ka nauda nav naudas dēļ, bet nauda kā resurss. Turklāt, piemēram, veikalā mēs mainām naudu pret precēm. Un, iesaistoties noteiktās aktivitātēs, mamma un tētis pret naudu apmaina savu laiku, zināšanas, prasmes, pieredzi, enerģiju, spējas, profesionalitāti utt. Un jo vairāk prasmju un iemaņu cilvēkam ir, jo augstāks ir viņa profesionalitātes līmenis, jo vairāk naudas viņš to potenciāli var apmainīt – citiem vārdiem sakot, jo vairāk viņš var nopelnīt. Šajā situācijā parasti palīdz jautājumu apspriešana: ko viņš var darīt tagad, cik unikāla ir šī prasme un cik daudz naudas, lai dzīvotu ar šīm prasmēm, var iemainīt.

Nākamais posms ir apzināšanās, ka mūsu vajadzības un vēlmes bieži vien ir neierobežotas, bet mūsu resursi – šajā gadījumā nauda – šobrīd ir ierobežoti. Šobrīd mums ir zināms resurss, noteikta naudas summa. Un tieši šajā brīdī, lai apmierinātu savas vajadzības un vēlmes, var izrādīties, ka mums vajag daudz vairāk līdzekļu, nekā ir. Tas ir punkts, kurā rodas nepieciešamība noteikt prioritātes. Pamatojoties uz ko? Pamatojoties uz izpratni par mūsu vajadzībām un apziņu, ka tām mums ir atšķirīga nozīme. Jo svarīgāka mums ir kāda vajadzība vai vēlme, jo augstāka ir tās prioritāte mums.

Kāpēc mēs sākām runāt par izdzīvošanu šajā pieredzē? Teorētiski to ir diezgan grūti saprast šajā posmā mums ir vajadzīga prakse. No kurienes tas rodas bērnā? Līdz ar kabatas naudas parādīšanos, kad bērnam ir savi līdzekļi, ar kuriem viņš var rīkoties pēc saviem ieskatiem. Sīkāk par kabatas naudu – kā, cik, kādā vecumā, uz kāda pamata to dot – runāsim nedaudz vēlāk, tagad svarīgi saprast, ka praksē bērns saskaras ar situāciju: viņam ir ierobežots naudas daudzums – noteikta summa, vajadzības un vēlmes, biežāk viss, daudz vairāk. Mums, vecākiem, tā ir tieši tā pieredze un situācijas, kuras ir jāpārrunā ar bērnu.

Конец ознакомительного фрагмента.

Текст предоставлен ООО «Литрес».

Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию на Литрес.

Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.