Nosaukts par eņģeli

– Atvainojiet, es to nevaru izdarīt.

– Bet es Tevi mīlu! Vienmēr patika! – viņš izpļāpājās.

Dimka satvēra mani aiz vidukļa, pievilka sev klāt un sāka kaislīgi skūpstīt uz lūpām un kaklu.

Es cīnījos, cik vien varēju. Bet Dimka mani tikai piespieda sev tuvāk.

– Atlaid, cilvēki skatās!

– Ļaujiet viņiem skatīties!

– Dim, pietiek, beidz, es kliedzu.

– Uz priekšu, kliedz, man vienalga.

– Tur, tante Zoja, nāk Natašas māte, kas man viņai jāsaka? Atlaid mani, lūdzu.

Dimka izlaida mani no apskāvieniem, sānis skatīdamies uz Natašas māti.

Tad mēs klusībā gājām pa šauru taciņu iekšā kastaņos, vaigi dega vai nu no kauna, vai no skūpstiem.

"Es došos mājās, esmu pastaigājies," es teicu Dimkam, skatīdamies uz leju, it kā skatītos uz baltu tauriņu, kas bija ieradies zālē.

"Es tevi pavadīšu," viņš jautājoši paskatījās.

"Nevajag, es pati tur ieradīšos," viņa apņēmīgi atteica.

– Vai es varu tev piezvanīt? – viņa acīs pazibēja cerības zibsnis.

– Labi, piezvani man. Čau!

– Čau!

Es devos mājās un domāju, kas tas ir? Es nesaprotu, šķiet, ka man patīk Dimka, bet es viņu nemīlu. Bet viņš mani mīl.

Man vajadzēja viņam pastāstīt par savām jūtām agrāk, pirms es satiku savu princi. Varbūt tad mēs kaut ko saņēmām.

Vispār es biju galīgi apmulsusi.

Tā nu es gāju mājās, savās apmulsušajās sajūtās, domājot par to, kas notika ar mani un Dimku.

Es redzu, kā Nataša staigā ar ratiem.

– Kāpēc tu esi tik sarkana? Kas notika? – viņa nesasveicinoties sāka jautāt.

– Jā, viss ir kārtībā, ir tikai ļoti karsts.

– Pat nerunājiet par to, ir jau pārāk karsts. Mājās nevar paelpot, ir tik smacīgs. No kurienes tu nāc?

– Es izgāju pastaigāties.

– Viens?

– Jā, viens.

– Un šodien es redzēju Dimku, atceries, puisi no tavas klases? Godīgi un cirtaini?

– Es atceros, un ko tad?

– Tātad viņš jautāja par tevi. Vai jums ir kāds vai nav?

– Un ko tu teici?

– Es nezinu ko.

– Es viņu arī tikko redzēju.

– Un kas?

– Viņš piedāvāja viņam tikties.

– Ko tu atbildēji?

– Viņa atteicās.

– Kāpēc? Viņš šķiet jauks puisis, un tu viņam vienmēr esi paticis.

– Man patīk otrais.

– Kam? Princis, ar kuru tu biji uz klubu?

– Jā, viņu sauc Roberts.

– Žēl Dimkas, viņš ir labs.

– Un es atvainojos.

Ja es būtu iepriekš zinājis, pie kā novedīs mans atteikums Dimkai, es kaut ko izdomātu, lai turpmākie nomācošie notikumi nenotiktu.

Pēc kāda laika es sāku aizmirst par Dimku. Nu, jūs nekad zināt, puisis zaudēja savaldību no emociju pieplūduma, kurš gan to nedara? Galu galā man ir mans princis, un viņš noteikti neļāva man garlaikoties.

Kopā pastaigājāmies, ik pa laikam izgājām dabā, gājām uz kino un teātri.

Mēs parasti vakariņojām Roberta mājā vai mūsu iecienītākajā kafejnīcā Jasmine.

Šoreiz devāmies izmēģināt arī šajā kafejnīcā pasniegto garšīgi pagatavoto ēdienu – ceptas garneles pikantā mērcē.

Mēs iegājām kafejnīcā, rezervējot galdiņu prom no cilvēku skata – iestādes stūrī.

Un, gaidot kādu gardu delikatesi, viņi bija iecerējuši veikt pasūtījumu.

Pirms paspējām atvērt ēdienkarti, kāds piegāja pie galdiņa, un diemžēl tas nebija viesmīlis.

– Labdien, klasesbiedr! – Dimka drosmīgā balsī teica, pieejot pie galda.

– Sveiks, ko tev vajag? – bailīgi atbildēju, saprotot, ka viņš nav viņš pats.

– Un tevi man vajag! Nāc līdzi, man jāparunā,” Dimka satvēra mani aiz blūzes piedurknes un pievilka sev klāt.

– Atstāj mani vienu! Vai tu esi piedzēries? – Es atvilku roku atpakaļ.

– Jā, piedzēries! Un tas viss ir tevis dēļ! – viņš teica balsī, kas plosīja viņu un manu dvēseli.

Šajā brīdī Roberts vairs nespēja sevi savaldīt. Viņš piecēlās no galda un stingrā balsī teica:

– Rokas nost no manas meitenes! Ej pagulēt!

– Kas? Kas tu esi, lai izlemtu, kas man jādara? Viņa bija mana, ilgi pirms tevis! – Dimka atbildēja dzērumā.

– Es nebiju tava draudzene! Mēs esam tikai draugi un klasesbiedri! – Es biju nervozs.

Roberts Dimkam neko nepaskaidroja.

Viņš iznāca aiz galda, pēkšņi satvēra Dimku aiz apkakles un vilka uz izeju.

Dimka nav bailīgs cilvēks, viņš sāka cīnīties. Viņš salieca kāju un ar ceļgalu iespēra Robertai pa vēderu, vienlaikus izraujot pretiniekam rokas. Roberts no sāpēm noliecās un atlaida rokas, viņš smagi elpoja.

Dimka pat nedomāja par aiziešanu, viņš paskatījās uz Robertu, kurš bija satraukts no sāpēm, un gaidīja, kad viņam atkal piesitīs.

Šajā brīdī es iejaucos, mēģinot nošķirt un apturēt šo bezjēdzīgo cīņu:

– Beidz! Pietiekami! Rokas nost no viņa! Ja tu nenomierināsies, es tagad iešu viens!

Tiklīdz Roberts atvilka elpu, pār viņu krita jauns sitiens, trāpot viņam pa seju.

Taču, neskatoties uz sāpēm, viņš piecēlās un no visa spēka iesita Dimkam pa žokli.

Viņš nebija prātīgs un, neizturēdams tik spēcīgu sitiena vilni, nokrita, atsitot galvu pret galda stūri.

No viņa galvas izplūda asinis, notraipot galda stūri un grīdu koši sarkanā krāsā.

– Kungs, tu viņu nogalināji! – es ar šausmām teicu, noliecoties pār bezsamaņā esošo Dimku.

Roberts apmulsis stāvēja, turēdams galvu, arī sasitumu, ar abām rokām.

Šeit jau skraidīja pārbiedēti viesmīļi, ziņkārīgie kafejnīcas apmeklētāji ielūkojās svešos ķīviņos, tādējādi dažādojot savu garlaicīgo dzīvi.

Es stāvēju un nezināju, ko darīt. Man žēl gan Roberta, gan Dimkas.

Manas plaukstas bija aukstas, smadzenes nestrādāja.

Mēs gaidām policiju un ātro palīdzību, es domāju, ka viņi sapratīs, kas ir kas.

9. nodaļa. Greizsirdība

– Dievs svētī! "Viņš pamodās," es čukstēju ar neslēptu atvieglojumu.

– Kas tas bija? Kur es esmu? – Dimka fragmentāri stostījās.

"Tas ir labi, jūs iesaistījāties kautiņā, un tagad ātrā palīdzība jūs nogādās slimnīcā."

"Aayyy, tas sāp…" viņš satvēra savu zilo galvu.

– Dod viņam pretsāpju zāles! – Es pasūtīju ārstus no ātrās palīdzības.

– Pagaidi… Ak jā, mums līdzi ir tikai analgins, nekādas citas zāles viņi nedod. Tātad, vai man vajadzētu veikt injekciju? – jautāja apaļīgā blondā feldšere.

– Paņemiet analginu, jo nav nekā labāka! – es sašutusi iekliedzos.

Tātad ieradās policija.

– Nu, liecināsim? Kas te notika? – jautāja ap četrdesmit gadus vecs plikpauriņš, ģērbies policijas formā.

– Cīnīties. Puiši kaut ko nesadalīja un sāka kauties. Piedod viņiem,” es lūdzoši paskatījos uz policistu.

Roberts, ar salveti aizsedzot nobrāzumu uz pieres, sākumā klusēja.

Tad viņš teica runu, kas mani pārsteidza, jo aizstāvēja Dimku:

– Viss notika negaidīti. Mēs strīdējāmies par futbolu. Es teicu, ka CSKA uzvarēs, un viņš bija Zenit līdzjutējs.

Viņš mani pagrūda, es viņu, un beigās Dmitrijs nokrita. Viss kārtībā, esam jau panākuši vienprātību.

– Dmitrij, ko tu vari teikt aizstāvībai? – policists paskatījās uz Dimku, pagriežot tikai vienu galvu viņa virzienā, bet viņa ķermenis palika savā vietā.

"Piekrītu visam, ko teicu… iepriekšējam…" Dimka vilcinājās, jo nezināja Andželīnas puiša vārdu.

"Viņš piekrīt Robertam," es iejaucos sarunā.

"Jā, piekrītu…" apstiprināja Dimka.

– Nu tad pēc tam, kad puses būs samierinājušās un ķildnieki sapratīs, ka viens otram nodarījuši ļaunumu, un pat sabiedriskā vietā jūs abi saņemsiet naudas sodu. Un neaizmirstiet ierasties stacijā parakstīt papīrus!

– Paldies! – es teicu, priecājoties, ka puišiem gāja viegli.

Dimku aizveda uz slimnīcu, un mēs ar Robertu devāmies mājās.

– Nu, neklusē, saki kaut ko! – es slapjām acīm lūdzoši paskatījos uz Robertu.

– Ko teikt? Es nedomāju, ka jums ir tādi idioti kā draugi.

"Nesaki tā, viņš nav slikts cilvēks, viņš vienkārši zaudēja savaldību emociju dēļ."

– Uz kādām emocijām? Vai viņš ir tevī iemīlējies?

– Jā, vismaz tā viņš man teica.

"Jūs droši vien esat glaimots, ka divi puiši cīnās par jums?"

– Nekas neglaimo. Pēdējā lieta, ko es gribēju, bija, lai tu cīnītos ar viņu.

– Tātad tu arī viņu mīli?

– Protams, nē, viņš ir tikai mans draugs un klasesbiedrs.

– Lai es vairs ar viņu nesazinātos. "Es to neciešu," Roberts nomurmināja caur zobiem.

"Labi, nedusmojies… Es nesazināsies," es kļuvu vēl skumjāka, iedomājoties, kā izskaidrošu savu uzvedību Dimkam, kad viņš izies no slimnīcas.

Godīgi sakot, es pat domāju doties pie viņa uz slimnīcu, lai pārliecinātos, ka viņam viss ir kārtībā. Bet es neiešu, es nevēlos apbēdināt Robertu.

Manas jūtas pret Dimku ir tīri draudzīgas, galu galā mēs esam pazīstami kopš bērnības, es nevaru viņu vienkārši izdzēst no savas dzīves.

Es mīlu Robertu no visas sirds, un es nekad viņu nedusmosu vai nedarīšu greizsirdīgu.

Kopš šiem notikumiem pagājis gandrīz mēnesis. Es vairs neredzēju Dimku, kas Robertam nāca par labu, un viņš pamazām nomierinājās.

Dzirdēju, ka viņš izgājis no slimnīcas un atradis sev draudzeni. Ceru, ka viņiem viss izdosies labi.

Velns mani šodien piespieda uzvilkt augstpapēžu kurpes! Es eju kā karaliene, manas kājas ir garas, puiši met pēc manis iekāres pilnus skatienus un nervozi norij siekalas.

Paskaties, mans autobuss nāk, es steigšu paspēt šo, pretējā gadījumā nākamais pienāks tikai pēc četrdesmit minūtēm.

Nolādēts augstpapēžu kurpes un bedrītes uz mūsu ietvēm!

Sasodītais papēdis ieķērās asfalta bedrē, un es kā pingvīns lidoju lejup pa slidkalniņu.

Es jutu asas sāpes potītē, ceru, ka tas nav lūzums. Nespēdama atgūties no šoka un kauna, viņa pielēca, nokratīja putekļus no drēbēm, novilka apavus un basām kājām, pareizāk sakot, klupdama devās atpakaļ mājās.

– Robert, sveiks, es šodien nenākšu uz darbu. "Man šķiet, ka man ir sastiepums," es ierunājos klausulē.

– Kas notika? Kāda stiepšanās?

– Es nokritu un savainoju potīti. Tas ļoti sāp.

– ES nākšu pie tevis. Zvaniet ārstam.

"Jums nav vajadzīgs ārsts, es izārstēšos pats." Man ir ziede, es aptinšu kāju ar elastīgu saiti. Un nav jānāk, es nogulēšu dažas dienas un būšu kā jauns,” es sacīju, uztraucoties, ka, ja viņš atnāks, man viņš būs jāiepazīstina ar savu ģimeni. Es nevēlos, lai viņš zinātu par manu paralizēto māti. Tās ir manas un tikai manas problēmas.

– Nu, tu esi stulba, vai nevēlies, lai es par tevi parūpējos?

– Negribu. Es atvainojos, es esmu tāds, kāds esmu, un jūs nevarat mani mainīt.

– Mīlu tevi. Atveseļojies, ja ko vajag, zvani.

– Un es mīlu tevi.

– Man pietrūks.

– Un es to darīšu. Čau!

– Čau! Skūpsts.

Tā nu gandrīz nedēļu nogulēju ar sāpošo kāju. Mans mīļais princis atbalstīja mani morāli, zvanot man katru dienu.

Dzirdu grabošu skaņu, kāds piezvanīja pie durvīm. Kurš vēl ieradās tik agri?

Atveru durvis un uz sliekšņa nostājas Nataša ar savu mazuli, kurš ērti iekļaujas Kangaroo mazuļa somā. Vitjuška dūcināja un pūta burbuļus ar lūpām, skaidrs, ka šī poza blakus mammai viņam patīk vairāk nekā sēdēšana ratos.

– Sveiks draugs! Kā tev iet kājā? – Nataša sāka sarunu no sliekšņa.

– Tas ir normāli, domāju, ka rīt iešu uz darbu.

– Beidz sēdēt mājās, laiks pastaigāties. Ejam pastaigāties pa krastmalu un paelpot? Un šovasar mēs nekad tā nebijām.

– Ejam, es tūlīt gatavošos. Pagaidām sēdi.

Nataša, es un viņas piecus mēnešus vecais mazulis virzījāmies uz krastmalas pusi. Rīta vēsums vēl nebija padevies karstumam, un staigāt bija diezgan ērti. Viegls silts vējiņš pūta no jūras, atstājot sāļu garšu uz sausām lūpām.

Tuvāk krastam varēja redzēt, kā pa jūras viļņiem lēnām šūpojās baltas buru laivas. Pacēlusi savas vieglās, gaisīgās putas, jūra lēnām nolaida smaragda ūdeņus krasta virzienā.

Attālumā bija smilšaina pludmale, kas bija nokaisīta ar simtiem sauļojošu ķermeņu.

Šur tur gulēja dažāda vecuma vīrieši un sievietes ar un bez bērniem.

Mēs ar Natašu gājām, runājām par ikdienišķām lietām, vispār pļāpājām par neko.

– Čau meitenes, pievienojieties mums sauļoties! – mums kliedza sāpīgi pazīstama balss.

– Sveiks, Dim! "Mēs steidzamies pildīt uzdevumus," es atcirtu, paātrinot savu gaitu.

– Nesteidzies doties prom, parunāsim? – Dimka nenomierinājās.

– Ko tev vajag? Mums nav par ko runāt.

– Iepazīsties ar manu draudzeni! – un viņš ar roku norādīja uz kādu divdesmitgadīgu slaidu blondīni, kas sēdēja ar saliektām kājām.

"Mani sauc Elena," meitene aizsmakušā balsī teica, ar roku iztaisnojot savus balinātos taisnos matus līdz pleciem.

– Ļoti jauki, Andželīna. "Un šī ir Natālija," es sacīju, pamājot Natašai.

– Varbūt vari sauļoties pie mums? – Dimka jautāja, skatoties uz mani ar garlaicīgo vīrieša skatienu.

"Priecājos iepazīties, mēs dodamies prom," es atbildēju, pastūmot Natašu sānos.

"Dim, mums jāiet, Vitjuška ir jāpabaro," apstiprināja Nataša.

"Neej," Dimka pavilka mani aiz rokas uz sevi.

Es apņēmīgi atrāvu roku un, novērsusies no viņa, strauji devos uz priekšu, it kā nekas nebūtu noticis.

Nataša tik tikko spēja man sekot līdzi.

– Un ko viņš no manis grib? Ir meitene, bet viņa neliek mani mierā!

Viņa gāja un domāja, ka viņš ir atradis sev skaistu meiteni, tikai viņas acis bija ļaunas un viltīgas – mazas, bāli pelēkas, ar žurkām līdzīgu šķielēšanu.

Viņa vēl parādīs savu būtību. Man ir tāda sajūta, ne pārāk laba.

Ceru, ka tās ir tikai manas iztēles. Es gribētu tam ticēt.

Tajā pašā vakarā es saņēmu apstiprinājumu savam pieņēmumam, tomēr mana intuīcija mani nekad nepievīla.

Saņēmu īsziņu savā tālrunī ar šādu saturu:

“Netuvojies manam puisim! Citādi tu jutīsies slikti."

Nav grūti uzminēt, ka viņa paņēma manu tālruņa numuru no Dimkas. Ko viņa īsti vēlas no manis? Viņa man atkal draudēs! Žurka!

ES atbildēju:

“Es nezinu, kas tu esi un par kādu puisi tu runā? Ja par Dimu, tad man viņš ir tikai bērnības draugs, un nekas vairāk.

Sekojošais ziņojums mani tikko nogalināja:

"Es runāju par Robertu. Lieciet viņu mierā, ja nē, jūs maksāsit.

Es vienkārši biju šokā un nezināju, kā reaģēt uz šādu informāciju. Asaras plūda no acīm kā no strūklakas, es nometu telefonu uz grīdas un vienkārši klusēju.

Robert, kā tu varēji mani maldināt? Par ko?

Es sēdēju uz grīdas, turot galvu rokās, un atkārtoju: Robert, par ko? Par ko?

10. nodaļa. Ezers

Zvana signāls manā telefonā atkārtojās un atkārtojās, es sēdēju asarās un skatījos, kā iedegas ekrāns ar zvanītāja vārdu – tas bija Roberts. Es nezināju, ko viņam teikt, jo iepriekšējās ziņas no svešinieka mani pilnībā nemierināja.

Pēc kāda laika es beidzot pacēlu nemitīgo telefonu.

"Sveika…" viņa klusi teica, turpinot šņukstēt.

– Sveiks, tev viss kārtībā? Kāpēc tu neatbildi? Kā tev iet kājā?

– Kāja ir kārtībā, gandrīz vesela.

– Kā ar balsi? tu raudi? Pastāsti man jau, kas notika?

"Notika kaut kas šausmīgs." Bet šī nav telefonsaruna.

– Nāc pie manis vakarā, parunāsim.

– Varbūt labāk satikties parkā? – es ierosināju.

– Nu ja tu tā saki. Parkā nozīmē parkā. Gaidu jūs pie mums, kā jau ierasts.

Manas acis bija nedaudz pietūkušas un sarkanas, taču tas netraucēja man sakopt sevi un izskatīties diezgan reprezentabli Roberta priekšā.

Mans princis ieradās ļoti nokavēts, viņa apskāvieni ar mani ilga ilgāk nekā parasti.

Конец ознакомительного фрагмента.

Текст предоставлен ООО «Литрес».

Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию на Литрес.

Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.