Aizraujoša ģeogrāfija

Viņš pēkšņi apstājās un pagriezās, satverot viņas rokas.

– Nav tādas lietas kā neglīta meitene, katra meitene ir skaista!

Ja viņš būtu pievērsis uzmanību ne tikai paškritiskajai Alīnai, viņš būtu pamanījis, kā viņa pūķis pēkšņi apstājās un sāka pabeigt dzejoli.

– Un arī, Den, man nav svarīgi, ka ar tevi ir bīstami, jo tikai tu man vari izskaidrot, kas ar mani notika. Jūs to visu redzējāt. Jūs bijāt nemaģiskajā Novosibirskā. Un varbūt jūs zināt, kas man atsūtīja lidmašīnas biļeti. Es nezinu, kur iet, ko meklēt, kas no manis tiek gaidīts, kāpēc es pametu šo dzīvi? Ļaujiet man būt jums blakus, līdz es atradīšu atbildes uz saviem jautājumiem. Mana intuīcija liek man darīt tieši tā.

«Nē,» nekromants atcirta, paātrinot gaitu.

– Jā! – burve neatlaidīgi atbildēja, panākdama viņu. «Es redzēju, cik bezpalīdzīgs tu biji.» Jūs nezināt, kā mest kaujas burvestības, un jūsu dzejnieks pat nevar iedvest uguni uz ienaidnieku, lai jūs aizsargātu!

– Es kādreiz parādīšu, ka Dens nav bezpalīdzīgs un prot cīnīties. Bet Dens to dara par pārāk augstu cenu. Viņš to nedara aiz tādiem sīkumiem kā orki.

Pūķis palēca uz priekšu un, neapmierināti skatīdamies uz Alīnu, lauzītā krievu valodā lasīja, kā pats teica, četrrindi, ko tikko bija uzrakstījis no sava spožā dzejoļa.

Melnais pūķis un krievs zina, Un nepateicīgā meitene saprot, Viņa lūgs piedošanu, Kad Pūķis izdos savu grāmatu, Un kļūs par lielisku autoru.

– Kurš no maniem nelabvēļiem jums iemācīja krievu valodu? – burvis nolamāja savā dzimtajā valodā.

«Idiot, vai jūs joprojām šaubāties, ka esmu talantīgākais pūķis visā pasaulē?» – mīlulis apvainojās un, apsēdies ceļa malā, pierakstīja kladē vēl pāris rindiņas.

Kamēr viņa uzmanību novērsa manuskripts, burve atgriezās pie jautājuma, ka nav neviena, kas Denu aizsargātu. Viņa, protams, atzina, ka nav liela burvju māksliniece, jo nekad nav pat mācījusies attiecīgajā skolā.

«Tu esi spēcīga kaujas mag, Alīna,» nekromants slavēja pieticīgo meiteni, «tu lieto autora burvestību, tu esi labs karotājs, tu nāc ar pirmo kārtu.»

Terminoloģija ir neskaidra, bet noteikti pazīstama. Meitene sāka atcerēties Sergeja Lukjaņenko romānus, kur tika atzīmēti seši Krēslas slāņi. Viņa pat mēģināja Danam kaut ko pastāstīt par izlasītajām grāmatām, bet nekromants tikai pamāja ar galvu un sāka izmisīgi pārliecināt savu jauno paziņu, ka visi rakstnieku stāsti no pirmā slāņa nekad neatspoguļo patieso lietu stāvokli, un apsolīja pastāsti par pasaules uzbūvi, tiklīdz viņš varēs runāt krieviski bez akcenta.

Viņam uz galvas uzspiedusī kompanjone bija nobijusies, bet Dens viņu tikai mierināja un vēlreiz piebilda, ka vēlas ar skaisto meiteni runāt tikai viņas dzimtajā valodā. No kārtējā komplimenta Alīna atkal nosarka un gāja, skatoties uz kurpju purngaliem.

Visi viņas klasesbiedri skolā savulaik par viņu smējās. Šī iemesla dēļ viņa pēc devītās klases beigšanas devās uz koledžu, taču arī tur ņirgāšanās par garo, tievo meiteni nerimās. Ja pasaulē ir skaistas princeses, tad līdzsvaram vajadzētu būt arī izbāzeņiem ar gariem neglītiem deguniem, plānām lūpām, mazām, vāji attīstītām krūtīm, kupliem ceļgaliem un šauriem gurniem. Jūs neizvēlaties savu izskatu, tāpat kā iedzimtas slimības. Alīna visu laiku cieta no vājas sirds, bet nez kāpēc šeit, savas pasaules maģiskajā analogā, viņa pārstāja izjust sāpes krūtīs. Bet tas viss nav tik svarīgi… ārzemnieks viņu nosauca par skaistuli. Kāda slikta gaume ir šim nekromantam.

Meiteni no šīm domām novērsa Dena kliedziens. Viņš stāvēja uz apturēta mikroautobusa kāpnēm un pamāja viņai ar roku. Pūķa rakstnieks jau bija iekārtojies priekšējā sēdeklī blakus šoferim, golemam ar biezu galvu.

– Alīna, vai tu gribi uz pilsētu? – jautāja nekromants.

– Jā, protams.

Viņš galanti ielaida viņu pa priekšu salonā un aizcirta durvis.

– Kāpēc šoferis ir golems? – burve viņam čukstus jautāja.

Faktiski mikroautobusi ir tīri krieviska parādība, un ārzemniekam nebija ne mazākās nojausmas par vietējo ceļu un šoferu nacionālajām īpatnībām.

«Lai, ja viņa ietriektos stabā, viņa nenomirtu,» čukstēja viņai pretī sēdošais piķa melnais vīrietis.

«Šūmahera bērni ir tādi paši kā tajā dzīvē,» viņa domāja. Žēl, ka nebija neviena, kam šīs domas izstāstīt. Mikroautobuss pilnā ātrumā metās uz Maskavu, un Alīna un Dens sacentās un ik pa laikam sūdzējās viens otram, ka abi Krievijas galvaspilsētu redz pirmo reizi un kur atrast poliglotu burvi, kas spēj brīvi runāt krievu valodā. nekromanta prātā viņiem nebija nekāda priekšstata.

Diemžēl (vai par laimi) viņi nevarēja droši sasniegt pilsētu. Tiklīdz mikroautobuss pabrauca garām apvedceļam, tam pāri izlēca policijas automašīna, un golema šoferim nācās apturēt Gazeli, lai gan nedaudz iespieda patruļas žiguļa mašīnas sānu.

Goblins pelēkā formastērpā izkāpa no mašīnas un, neapmierināti paskatījies uz bojājumiem un uzrādot apliecību, jautāja golemam:

– Policija Šeremetjevo-2. Kur ir Čehijas pilsonis Daniels Spatninote 4, nekromants, divdesmit piecus gadus vecs, un viņa melnais pūķis?

Būtne, kas sēdēja blakus šoferim, aizvēra piezīmju grāmatiņu un pļāpāja, kad goblins paskatījās uz viņu:

– Es esmu baltais pūķis, un jūs esat daltoniķis, un Dens nav šajā mašīnā.

«Alīna,» nekromants čukstēja savam ceļabiedram, «tu liec man kļūt neredzamam, prosimnote 5. Kaujas magam jāspēj aiziet līdz pirmajam slānim.»

Vajadzētu, bet ne obligāti. Burve to nevarēja izdarīt. Un, ja šāda spēja nāca ar pilnu burvju burvestību komplektu vienā iepakojumā ar ugunsbumbām, ūdens lielgabaliem un difenhidramīnu, tad viņa vēl nebija iemācījusies to izmantot.

Tiesa, bija nojausma: visas burvestības, ko viņa izdarīja kaujā ar orkiem, nāca no viņas sirds, viss, ko viņa vēlējās, piepildījās. Jā, ar difenhidramīnu bija neliels pārklājums, bet tomēr tika panākts vēlamais. Un, tā kā Dens apgalvoja, ka jebkurš kaujas mags var paslēpties šīs pasaules ne-maģiskajā analogā, tad burvestībai vajadzētu darboties pareizi. Turklāt Alīna nevarēja dabūt no galvas divu paralēlo pasauļu nosaukumus: pirmo un otro slāni. Gandrīz pēc Lukjaņenko teiktā. Kā Gorodetskis iekļuva Krēslā? Varbūt tie paši principi darbojas arī šajā otrajā kārtā?

Burve atrada savu ēnu un iedomājās, ka viņa tajā iekrīt. Nē, tas nedarbojās! Tas, ko tajā pasaulē rakstīja zinātniskās fantastikas rakstnieki, šeit nederēja. Vai arī viņa vienkārši necentās pietiekami daudz? Meitene atkal prezentēja Krēslu, kā tas tika rādīts filmās, un kā autors aprakstīja lietu romānos. Bet, diemžēl, viela, ko izgudroja vai maģiskajās pasaulēs pamanīja Sergejs Lukjaņenko, atteicās viņai paklausīt. Ja vispār ap burvi valdīja Krēsla.

Dens lūdzoši paskatījās uz viņu. Nē, viņa nevarēja pievilt savu jauno paziņu. Alīna aizvēra acis un iedomājās, ka viņa kļūst caurspīdīga, pazūd, tas pats notiek ar nekromantu un viņa pūķi.

Kamēr burve auda burvestību, lai pārceltos uz citu pasauli, melnais pūķis pārliecināja policijas goblinu, ka viņš joprojām neatšķir krāsas un ka ir daltoniķi, kas jauc balto un melno, un viņam, pūķim, ir akcents. tas nemaz nav čehu, bet moldāvu, un viņa īpašnieks strādā vienā no Maskavas centra būvlaukumiem. Kā dzīvniekam izdevies uzzināt par Moldovas strādnieku ievešanu galvaspilsētā, nav zināms, taču no malas viņa runa izskatījās pārliecinoša.

Tikmēr Alīna no otrā slāņa lēnām dzēsa savu pavadoņu attēlus. Un pēkšņi… tā pati sajūta: krāsas apkārt zaudēja piesātinājumu, un tad, it kā kāds būtu ieslēdzis slēdzi, un krāsas atgriezās savās vietās. «Tāpēc tas notika ar mani Tolmačevo,» doma pazibēja viņas galvā kā dzirkstele.

Un tagad mikroautobusā vairs nesēž golems, bet gan plikpaurnieks, kurš sazinās ar parastu krievu policistu. Viņš, spriežot pēc sarunām, izraksta naudas sodu par braukšanu pa nepareizo ceļa pusi. Un GAZelles interjerā piķa melnu būtņu, vampīru un citu maģisku radību vietā ir parasti cilvēki.

– Lūk, pirmais slānis, – Dens sacīja, paņemot burvi aiz rokas, – mūs, burvjus, jūs te neredzēsit. Mums ātri jāslēpjas. Kamēr Alīnai ir spēks. Ja viņa izlietos visu savu maģisko spēku, viņa mirs.

Bet kāpēc tad tur, Novosibirskā, viņa nezaudēja savas spējas un nomira? Vēl viens jautājums kolekcijai.

Dens iegāja pa aizvērtajām mikroautobusa durvīm un pasniedza burvei roku. Pūķis sekoja un visi trīs nolēma pēc iespējas ātrāk tikt prom no GAZelles, uz kuras kāds bija uzlicis policistu goblinu.

Labākā brīdī nevarēja pienākt, kad garām pabrauca gara sarkana kravas automašīna, kas veda Coca-Cola sūtījumu. Neiespringt tādā mašīnā vienkārši nebija iespējams. Tāpēc visi trīs aizbēga no notikuma vietas pa pirmo slāni. Viņiem par laimi, mašīna nemaģiskajā pasaulē brauca tieši laikā uz veikalu netālu no vienas no metro stacijām. Un, tiklīdz trijotne beidza savu ceļojumu starp sodas bundžām, Alīna atgriezās pati un viņas biedri atpakaļ otrajā kārtā.

«Tas strādāja,» Dens ievilka elpu, skatīdamies apkārt. «Tu esi spēcīgs burvis, divdesmit četras minūtes jums jāatrodas pirmajā kārtā,» viņš apzināti paskatījās pulkstenī, «un nezaudējiet savu spēku.» Parasts burvis var būt tur desmit minūtes vai piecpadsmit. Retais mags ilgst ilgāk. Tu esi stiprāks par Linu.

Nogurusī meitene apsēdās uz soliņa pie metro ieejas un alkatīgi ieelpoja maģiskās pasaules gaisu. Lai gan pēc Dena teiktā, viņa ir spēcīga burvis, šoreiz būt neredzamai paņēma daudz viņas spēka. Varbūt tas ir tāpēc, ka viņa ne tikai berzēja sevi pār pirmo kārtu. Tas ir labi, viņa to izdomās vēlāk. Un kā viņas jaunā paziņa uzzināja, kā izskatās pirmais slānis? Vai viņš tur jau ir bijis kopā ar citu burvi? Vai arī viņš to var izdarīt pats, viņš tikai taupa spēkus, jūs nabaga buržuāzi!

– Viņi mani aizvilka pie pilsētniekiem, uzsēdināja uz brūnās sodas kastes, un man joprojām nebija laika šim goblinam policistam pateikt, ka esmu izcils dzejnieks…

«Tu darīsi sevi zināmu vēlreiz,» Dens pamāja ar roku uz staba piestiprinātās reklāmas virzienā.

«Poliglots burvis. 456-78-90».

Pūķis nodrebēja no sava nelaipnā skatiena.

4. nodaļa. Par krievu slengu un japāņu dzejniekiem

Vecais Metodijs sēdēja virtuvē un dzēra tēju ar avenēm, kad atskanēja durvju zvans.

«Cik viņi ir ātri,» viņš pakratīja galvu un devās to atvērt.

Dabas māte nav apveltījusi sirmgalvi ar metra augstumu ar cepuri, ja ne zemāku.

Lēkādams, viņš karājās pie roktura, un durvis atvērās. Uz sliekšņa stāvēja garš, platiem pleciem vīrietis, tieva meitene, kas bija nedaudz īsāka par viņas pavadoni, un mājdzīvnieks pūķis, kas pie krūtīm satvēra krāsainu piezīmju grāmatiņu.

– Vai jūs man piezvanījāt, kungi? – vectēvs iešņukstēja bārdā.

Un vecā vīra mati bija biezi, gari un cirtaini. Pat viņa gaiši brūnie mati nebija kļuvuši sirmi, neskatoties uz to, ka šim vīrietim varēja būt vismaz simts gadu. Un, ja ņem vērā dzīves specifiku uz otro slāni, tad visi trīs simti. Bet, spriežot pēc viņa uzvedības un enerģijas, kas bija pārpildīta, likās, ka vectēvam pirms nedēļas bija apritējuši divdesmit.

– Jā, dārgais Metodij, – nekromants sacīja, uzliekot roku uz sirds. – Mani sauc Daniels, šī ir mana draudzene Alīna, un šis ir mans melnais pūķis.

«Nāc iekšā, nāc iekšā,» burvis nomurmināja, atverot viesiem bibliotēkas durvis.

Un visi trīs iegāja vienīgajā telpā, kuru īpašnieks pamatoti nosauca par grāmatu glabātuvi.

Poliglota burvja mājvieta ne ar ko neatšķīrās no tradicionālajiem divdesmitā gadsimta krievu mājokļiem: vienvietīga istaba, darba vieta un guļamistaba vienlaikus, šaurs koridors, virtuve trīs reiz trīs metrus. Un, būdams no grīdas līdz griestiem izklāts ar visdažādākajām vārdnīcām, šāds dzīvoklis izskatījās vēl mazāks, nekā bija norādīts orderī.

Metodijs aizsedza logus vienīgajā istabā ar melniem aizkariem, kas nelaida iekšā nevienu gaismas staru. Vismaz kaut ko varēja redzēt tikai pateicoties nelielai lampiņai, kas stāvēja uz maza apaļa galdiņa istabas vidū. Visas mēbeles bija izgatavotas tikai no koka, un paklāju vietā vecais vīrs uz grīdas izklāja lāču ādas.

«Šeit,» vectēvs sūdzējās, no aiz stūra paņēmis kāpnes, «viņš dzīvoja ciematā, viņam bija laba māja, priedes karkass, tāpēc viņi to nojauca, nolādētie troļļi, viņi, redz, paplašināja pilsētu., un lai nesadusmotos un nesūtītu vēstules Domei, viņi man iedeva dzīvokli.

Kurnējot, viņš nolika kāpnes pie viena no plauktiem un piegāja pie apaļā galda, uz kura bez lampas gulēja liela piezīmju grāmatiņa ar sīku rokrakstu. Tā tikai skolēni raksta krāpšanās lapas un pieredzējuši burvji iekodē viņu gudrības.

– Jā, dārgie viesi, kādas valodas jūs vēlētos apgūt? Mūsdienu – simts dolāri, senie – tūkstotis, šifrēšana – pieci.

«Es gribu zināt mūsdienu krievu valodu,» Dens sacīja, ievācot kabatā naudu.

Kad viņš atrada simts dolāru banknoti, viņš nolika to uz galda sava vectēva priekšā.

Apmierinātais vecais vīrs pasmaidīja un, pacēlis garā lina krekla malu, stenēdams uzkāpa uz kāpnēm un izņēma no augšējā plaukta mazu mīksto iesējumu grāmatiņu.

– Vai Lielais un Varenais aizņem tik maz vietas? – Alīna bija pārsteigta.

Tad viņa sāka lasīt uzrakstus atlikušajās vārdnīcās: angļu, spāņu, itāļu. It kā viņa būtu nonākusi ārzemju literatūras nodaļā. Bet visas pārējās grāmatas bija daudz biezākas par vārdnīcu, ko ieguva viņas vectēvs, un tas viņu satrauca. Bet diemžēl ir par vēlu. Pirms viņa paguva dalīties savās aizdomās ar Denu, vecais vīrs sāka burvestību.

Metodijs nosēdināja nekromantu pie apaļā galda viņam pretī. Burvis, kurš izrādījās gandrīz divreiz garāks par veco poliglotu, uz mazā, zemā trīskāju ķeblīša jutās ļoti neērti. Bet viņš izturēja, jo ieguldīt zināšanas piecās minūtēs ir daudz ātrāk nekā pašam apgūt valodu.

Kopumā poliglotu burvība vienmēr ir uzskatīta par ļoti bīstamu. Jebkurš maģisks efekts uz smadzenēm ir šāds. Viens nepareizs vārds burvestībā, un cilvēks var uz visiem laikiem zaudēt atmiņu vai dzimtās valodas zināšanas. Tāpēc, kā Dens paguva pastāstīt Alīnai ceļā pie Metodija, bērnībā visi burvji un burvji mācījās vienu vai divas svešvalodas, un tad, divdesmit gadu vecumā, viņiem ļāva apmeklēt poliglotu burvi, lai viņi varētu labot savu. gramatiku un noņemiet to akcentu. Šādas darbības nav pārāk bīstamas, ir grūti kļūdīties burvestībās, lai uzlabotu zināšanas. Kāpēc ir tā, ka? Visa būtība nav maģijas zinātnē, bet gan tajā, ka neko nevar dot par velti. Un pat tad, ja licencēts poliglots burvis piecās minūtēs iemācīs kādu runāt pļāpā, otrā pasaules malā šīs valodas pazinējs var pilnībā zaudēt atmiņu. Burvji šo efektu sauca par dabas vienlīdzīgas apmaiņas likumu.

Metodijs ietina vārdnīcu ādā un nolika klienta priekšā. Pēc tam viņš ātri aizskrēja uz virtuvi un atnesa tējkannu. Spriežot pēc tā, kā vectēvs to nesa, tas bija smags, piepildīts līdz malām. No turienes viņš bļodā, kas stāvēja pie loga, ielēja viskozu melnu šķidrumu (vai tā bija darva?) un pēc tam šo vielu uzšļāca uz ādas, kurā grāmata bija ietīta. Tiklīdz kažokādai pieskārās pirmais piliens, kažoks sāka mirdzēt spilgti zilā krāsā. Pabeidzis impregnēšanu, vecais vīrs noņēma no grāmatas ādu un aplika to ap Dena galvu, kurš sēdēja pie galda.

Melnais pūķis ērti sēdēja stūrī un iegrima savā iecienītākajā laika pavadīšanā. Alīna skatījās uz visu notiekošo ar atvērtu muti. Līdzīgas darbības viņa ne reizi vien bija redzējusi televīzijas programmās pirmajā kārtā, kur uzstājās dažādi ekstrasensi un citi aizdomīgi cilvēki, kas sevi uzskatīja par burvjiem.

Kad āda pārstāja mirdzēt, vecais vīrs noņēma pārsēju no Dena galvas. Nekromants sēdēja uz krēsla, aizvēra acis un baidījās pakustēties.

«Nu,» vectēvs nopūtās, «pasaki kaut ko jaunajā krievu valodā.»

– Forši, brāl! – burvis uzsita sirmgalvim pa plecu, tā ka viņš nevarēja nostāvēt kājās un pārsteigts apsēdās.

– Whaaaat?!?!?! – Alīna bija sašutusi.

– Ak, lieliski, cālīt! – Dens pasmaidīja, apskaujot meitenes gurnus.

Pirms piecām minūtēm šis inteliģentais čehu puisis viņu tik cieņpilni uzrunāja: «skaista meitene», bet ja nu… kaut kas nav kārtībā… Vai iespējams, ka līdz ar valodas zināšanām cilvēks iegūst pretīgas rakstura īpašības?

«Den,» viņa aizvainota teica, atraudama viņa roku. – Ko tu saki?

Viņa satvēra puisi aiz pleciem un sāka viņu kratīt cerībā izsist šo rupjo muļķību.

– Kāds foršs bazārs, pilnīgi nekas! Vai jūs, piemēram, to nesaprotat?

«Es saprotu, es saprotu,» burve viņu atdarināja, «bet kāpēc, iemācījusies svešvalodu, sākat tajā būt rupji?»

– Man ir bail! – nekromants izbolīja acis, paņemot rokās plānu vārdnīcu.

«Mūsdienu krievu slengs un neķītri izteicieni,» Alīna lasīja uz vāka rakstīto.

«Dārgais Metodij,» viņa uzkliedza savam vectēvam, «vai jūs vispār pievēršat uzmanību tam, ko mācāt cienījamam ārzemniekam?»

– Kāpēc pie velna skatīties?

Vecais vīrs iesmējās, paņēma meitenei grāmatu un nolika savā vietā, un tad sāka kaut ko meklēt.

– Vai tas nav nepieciešams? – viņa jautāja, izņēmusi no kāpņu apakšas Ožegova biezo melno skaidrojošo vārdnīcu.

Gandrīz katrs krievu skolnieks ļoti labi zināja šo grāmatu. Bet… kāpnes, no kurām tika izņemta biezā grāmata, dabiski nokrita uz vienu pusi kopā ar veco vīru.

Izrādījās, ka vectēvs neuzmanīgi pieskārās savai lampai un tā, saskaroties ar lāča ādu, izraisīja nopietnu ugunsgrēku. Ņemot vērā grāmatu skaitu telpā, visi klātesošie dažu minūšu laikā būtu varējuši nodegt dzīvi.

Pūķis uzlēca uz pakaļkājām, satvēris dārgo manuskriptu pie krūtīm. Dens, kuram trūka jebkāda vārdu krājuma, izņemot krievu valodas Newspeak, stutēja uz galda un sirdi plosoši kliedza:

– Autors deg! Krievu valodas Ftopku sovars!

Metodijs, sastindzis no šausmām, vēroja, kā uguns tuvojas gan viņam, gan viņa dārgajai kolekcijai.

Un tikai Alīna, kura kāda brīnuma dēļ nezaudēja savaldību, izstiepa roku, atbrīvojusies no vārdnīcas, un kliedza:

– Smilšu vētra!

Burvestība atkal spontāni parādījās viņas atmiņā, no kuras grāmatas vai filmas – viņa neatcerējās. Meitene iztēlojās, kā zeme sāka kustēties zem viņas kājām, kā putekļi pacēlās kolonnā un cirkulēja ap viņas kājām, bet pēc tam izklīda un to pārklāja uguns, kas gandrīz bija nonākusi poliglota burvju vārdnīcās. Vectēvs sēdēja uz ceļiem, ar bailēm skatījās uz apdegušo vilnu uz viena no ādas paklājiem, un viņa dzidri zilajās acīs sariesās asaras. Viņa kolekcija tika saglabāta!!!

Kad Alīna nolaida roku, tornado pārstāja cirkulēt, un smiltis nokrita zemē vienmērīgā lokā ap meiteni. Noteikti pēc šīs burvestības burvju mākslinieka dzīvoklim bija nepieciešama tīrīšana.

Burve nolika Ožegova vārdnīcu uz galda pie Dana kājām un skatījās uz veco vīru ar valdzinošu skatienu:

– Iemāci viņam krievu valodu atpakaļ! Izlabojiet savas kļūdas.

Pateicībā par kolekcijas saglabāšanu Metodijs piekrita, neskatoties uz to, ka ugunsgrēks notika Alīnas neuzmanības dēļ. Kaut kā vecais vīrs ātri aizmirsa sliktās lietas, bet likās, ka labās lietas viņš ilgi atcerējās labi. Viņš neprasīja no drosmīgās burves simts dolāru apmaiņā pret nekromanta pussadegušo banknoti, kas izlīda no smilšainā kalna.

Vectēvs izkratīja smiltis no sandalēm un lūdza Denu nokāpt no galda un apsēsties uz krēsla.

– Noskuj sevi! – klients izbāza mēli vectēvam.

– Es tevi noskūšu! – burvis ievaidējās, iespērdams vienu no galda kājām.

Dens kaut ko gaidīja no vecā vīra, bet ne to, ka viņa kāja paliks uz goda vārda. Rezultātā viņš sāpīgi nokrita uz muguras, atsitoties ar galvu pret vārdnīcu kaudzi.

– Tu esi muļķis, sapuvis vecis, cirvgalvis! – viņš caur zobiem nočukstēja, paceļot no grīdas nodzisušo lampu.

Alīna izņēma to no burvju mākslinieka rokām un, sarāvusi pirkstus, aizdedzināja dakti, vēlēdamās iedot lampu vectēvam, taču tā nebija. Nekromants to turēja pie pamatnes ar spēcīgu tvērienu un negrasījās no tā padoties. Viņš paraustīja lampu pret sevi tā, ka burve gandrīz ar degunu iekrita vecā vīra Metodija putekļainajās, izkaisītajās grāmatās. Dens saspieda lampu kreisajā rokā un ar labo sāka kustēties pāri liesmai, it kā viņš rakstītu gaisā greznas rūnas. Lūk, kā nekromanti buram savus burvestības!

Burvis ar lampu gāja taisni pretim vecajam poliglotam, kurš tajā laikā skaitīja burvestību pār Ožegova vārdnīcu.

Pūķis cītīgi skricelēja četrrindes, galvu nepaceļot. Šādos brīžos mūza nāca pie viņa bez prasīšanas un negāja prom, līdz dzejnieka īpašnieks paveica varoņdarbu.

Alīna neko nevarēja izdarīt. Atlika tikai paļauties uz likteni. Lapsas āda mirdzēja zilā krāsā, un vecais vīrs pievērsās nekromantam. Un viņš jau bija pacēlis augstu virs sevis lampu ar gatavu burvestību un dvēseli, kas izsaukta no mirušo valstības. Tas ir gluži kā ilustrācija filmai «Noziegums un sods» maģiskajā pasaulē, tikai Raskoļņikova motīvi ir pilnīgi stulbi.

Vectēvs, kā burve nereti vēlāk atcerējās, izrādījās veikls un bija gatavs jebkurai klientu rīcībai, tāpēc precīzi meta nekromantam pa galvu un ripināja galvu pāri papēžiem pie kājām.

Akls Dens, kurš nebija gaidījis šādu notikumu pavērsienu, nometa lampu fikusa podā, kas stāvēja uz loga.

Tajā pašā mirklī telpu piepildīja vīraka smarža, un visi klātesošie aizvēra acis, jo asā migla sāpīgi iedzēla varavīksnenē. Tikai minūti vēlāk izmisušais pūķa rakstnieks nolēma savām acīm redzēt sava vectēva varoņdarbu.

– Kas tas bija? – nekromants noņēma no pieres izbalējušo lapsas ādu.

Alīna un Metodijs sēdēja dažādos stūros, aizvēra acis un nolieca galvas. Apmierinātais pūķis, mēlē sakodis, rakstīja nākamo dzejoļa nodaļu, un fikusa vietā uz loga sēdēja nekustīgs garspalvains bruņurupuča kaķis.

– Yana?! – Dens nobolīja acis. – Es tev nezvanīju!

Dzīvnieks atbildot ņaudēja, bet nekustējās. Nobijusies burve vispirms atvēra vienu aci un, sapratusi, ka briesmas ir pārgājušas, atvēra otru. Poliglots vectēvs darīja to pašu.

«Piedod man, dārgais Metodij, par nekārtību un uzbrukumu jūsu personai,» Dens paklanījās un turpināja atvainoties, «kad jūs man iedevāt mūsdienu krievu slenga vārdnīcu, es tikko varēju atturēties, lai nepateiktu kaut ko neķītru, un dažiem cita iemesla dēļ vārdu krājums sāka kontrolēt manu raksturu.

«Ticiet man, dārgais Daniel,» vecais vīrs sacīja, uzliekot roku uz sirds; nekromants no viņa acīm saprata, ka viņš ir patiess. – Es negribēju tev to mācīt. Kad tu teici, ka gribi zināt mūsdienu krievu valodu, šķita, ka esmu apburts, un gāju pēc slenga vārdnīcas.

Dens un Alīna saskatījās. Un pūķis apmetās uz apgāzta galda, it kā uz barikādēm, un sāka lasīt dzejoli čehu valodā:

Fifa Pink ir nelietis, un viņa slepus lika poliglotam Denam iemācīt viņam lamuvārdus.

«Dārgais Daniel,» Metodijs pārtrauca pūķa deklamāciju, «lai izpirktu savu vainu, es esmu gatavs darīt visu jūsu labā.»

Nekromants saskrāpēja pakausi, un šajā laikā pūķis turpināja:

Ādas deg, grāmatas deg, un Alīna lēnām, pēkšņi visu panāk tornado, un šī uguns nodziest!

– Urā, tas tuvojas un izgaist! Beidzot dabūju atskaņu! – dzejnieks iekliedzās, lēkādams augšā un lejā uz sāniem guļošā galda.

– PAR! – Dens pacēla rādītājpirkstu uz augšu, – iemāciet mūsu pūķim japāņu valodu. Lai raksta haikas! Un lai viņš nevarētu izteikties citās valodās!

Un, mazliet padomājis, viņš piebilda:

– Tas ir, viņš var saprast, bet nerunā.

– Nav par ko.

– Den, ko tu dari? – mīlulis bija sašutis un grasījās steigties pie saimnieka, taču Alīna turēja dzīvnieku aiz ķepām, un Metodijs veiksmīgi veica pārtrenēšanas operāciju.

Bruņurupuča kaķis pārsteigts vēroja visu notiekošo, bet nevarēja pakustēties.

«Arigato, Mefodiusu-san! note 6,» pūķis paklanījās burvim, kad poliglots noņēma ādu no viņa pieres.

«Tagad saki to krieviski,» Dens pasmīnēja.

«Denieru-sama no baka desunote 7,» dzīvnieks šņāca, satvēris dārgo piezīmju grāmatiņu pie krūtīm.

Vecais vīrs histēriski iesmējās, ūsām komiski kustoties uz augšu un uz leju, un burvji, kas japāņu valodā neko nesaprata, varēja tikai nojaust, kas melnajā pūķī ir smieklīgs.

«Nu nekas, tu kauties un tad pārtrauksi,» vectēvs smīnēja, glāstīdams viņu pa skaustu.

Viņš tikai paskatījās uz visiem klātesošajiem ar nožēlojamu skatienu.

«Atļaujiet man, Metodija kungs,» nekromants iesāka, nepievēršot uzmanību mājdzīvniekam, «apmaiņā pret… kaķi, kas atrodas uz jūsu loga, aizņemties no jums lāstu vārdu vārdnīcu.»

Vecais vīrs savilka savu bārdu, vispirms skatīdamies uz pūkaino radījumu, tad uz grāmatu, kas bija Dana rokās, bet tomēr piekrita maiņai, sūdzoties par savu vainu. Tas bija viss, kas burvis bija vajadzīgs. Viņš ielika slikto vārdnīcu klēpī un, paņēmis Alīnu aiz rokas, galanti atvadījās no poliglota.

«Jaa ne, Mefodiusu-san! note 8,» pūķis kliedza, izejot no valodnieka dzīvokļa.

Tiklīdz vectēvs aizvēra durvis aiz viesiem, Dens piespieda Alīnu sev pie krūtīm, tā ka meitenei pat nebija laika samulst no pārsteiguma, un dzīvnieks ar pavērtu muti vēroja, ko saimnieks darīs tālāk.. Un šis notikums kļūs par viņa pirmā terceta tēmu dzīvē.