Greizsirdīgs, karsts, bīstams…

– Blakus viņai sēž sieviete. No labās puses. Brunete, – es turpināju, mājot ar galvu. Pirmo reizi es varēju tikai nojaust, turklāt vēlējos novērst psihopāta uzmanību no viņa sākotnējā mērķa. – Kā viņa ir ģērbusies?

– Tā nav sieviete, – Stīvs pasmaidīja, ievelkot no cigaretes.

– Ko?» es pārmiju acis, raugoties uz sievieti. Viņa pagriezās tieši pēc sekundes un paskatījās tieši uz mani. Ļoti līdzīga sievietei, taču viņas seja bija tikpat vīrišķīga, cik vien iespējams, neskatoties uz tonnām grima uz sejas. Tā nebija pirmā reize, kad es redzēju transseksuāļus, bet šis puisis, šķiet, patiešām vēlējās izskatīties pēc sievietes. – Sūdi, – es izplūdu, novēršot skatienu. Es skatījos uz šo «sievieti» kā traks.

– Vai jūs varētu apstāties un parunāt par biznesu? Tev jau vajadzētu saprast, ka tas nav joks, un es neatkāpšos no sava mērķa. Es nekad to neesmu darījis un arī nesākšu, – man neizdevās atrauties no tēmas. – Es negrasos mainīt kandidātu. Tas ir principa jautājums.

Es jau sapratu, ka viņš ir iecienījis manu spītību. Domāju, ka viņš domā, ka viņu noraida tik izskatīgs vīrietis ar naudu. Nauda vienmēr ir laba lieta. Bet man nav vienalga, no kurienes tā nāk. Nedod Dievs, lai tā būtu netīra. Es to negribu. Tieši tam es mācos, lai to nopelnītu ar godīgu darbu. Es nepārdošu sešus mēnešus savas dzīves.

– Tu esi vai nu ļoti gudrs, vai stulbs, – es pakratīju galvu. – Es piekritīšu tikai ar vienu nosacījumu, ja jūs varat uzminēt, kādas krāsas apakšveļu es valkāju? – Es nolēmu sekot Līzas piemēram, jo viņa šo triku bija darījusi jau agrāk. Turklāt viņš to nebūtu uzminējis. Neparasta krāsa. – Apsolies, ja zaudēsi, atstāsi mani mierā? Tas ir tikai godīgi, es domāju, ka man ir izdevies viņu pārsteigt.

– Man ir daudz spēju, bet ir robežas, ko es varu izdarīt, – Stīvs pasmaidīja. – Es nespēlēju šādas spēles, – viņš pēkšņi kļuva nopietns. – Tagad mēs varam vienoties vai arī cīnīties. Ko tu vēlies?

– Man patiktu, ja tu aizietu uz elli, – es teicu, manī mostoties drosmei. – Es esmu tā, kas nespēlē tavas spēles. Es nebūtu piekritusi, pat ja būtu nojautusi. Es tikai gribēju mainīt tēmu un novērst tavu uzmanību, – es atzinos.

– Es to saprotu, – es atzinu, – esmu pārliecināta, ka tu to saproti. – Labi, Eileen, – viņš lēnām piecēlās no krēsla. – Es nekad neesmu bijis karā ar sievietēm, bet ar tevi, šķiet… man nāksies… – viņš nopriecājās. Tas viss notika tik ātri, ka es nepaspēju pamanīt brīdi, kad viņš ar skaļu durvju aizlaušanu aiz muguras pameta telpu. Pat skaļāk nekā Maiks. Psiho.

Nikolete un Kriss ātri pieskrēja pie manis un piedāvāja pasēdēt vēl dažas minūtes, lai psiholiķis varētu aiziet pa velnu. Bija muļķīgi sekot viņam ārā. Esmu ļoti pateicīga, ka viņi neaizgāja un mani nepameta. Es nezinu, kā es būtu viena pati aizgājusi mājās.

6.nodaļa. Sarunas ar Maiku, nevis tukši draudi

Rīts. Septiņi no rīta. Mani pamodina skaļa klauvēšana pie durvīm. Manas acis vēl guļ un atsakās atvērties, bet es jau raucu ceļu pie durvīm, pa ceļam uzvelkot mājas bikses. Ko, pie velna? Man vēl bija jāiegūst man pienākošās pusstundas miega, bet arī šeit mani pievīla. Man sāpēja galva no pagājušās nakts, un es atcerējos psihi. Es esmu nekārtībā.

Tā bija Lizbeta. Viņa varēja piezvanīt pie durvīm, nevis dauzīt pa tām ar dūri. Es tās atveru, un viņa ielido iekšā, gandrīz apgāžot mani. Vai Maiks kļūdījās? Tas ir iespējams. Es jau iepriekš esmu nonākusi šādā situācijā. Ne agri no rīta, bet vēlu vakarā.

– Suce! Suce! – Liza kliedza, staigājot pa gaiteni no stūra uz stūri. Un viņa lamājas. – Tu grasies satraukties. Es negrasos atgriezties pie šī āksta. Es palikšu pie tevis uz pāris dienām, ja nekas pretī? – Nu, man bija taisnība. Maiks droši vien vakar vakarā bija sarīkojis ainu par neko, īpaši tad, kad viņš bija piedzēries.

– Es miegaini pakratīju galvu, sakrustojot rokas uz krūtīm, jo bija auksti. Es tik ātri izkāpu no siltās gultas, ka sastingu. Agrā rudenī viņi vēl neapkurina mājas. – Vai tas ir Stīva dēļ? Jūs domājat tāpēc, ka jūs uz viņu paskatījāties? – Es esmu pārliecināta, ka tā. Greizsirdīgs idiots.

Lizbeta sastinga kustībā, tad nolika rokas pie sāniem. Viņas tumši blondie mati bija izķemmēti, zilās acis spīdēja, it kā viņa būtu rēkājusi, un viņa bija tērpusies pidžamas krekliņā. Virs tā bija ādas jaka, kas noslēpa viņas smieklīgo izskatu.

– Ko? Nē, – sacīja Lizbeta. Paldies Dievam, ka tā nebija tā. Es savā ziņā atviegloti nopriecājos. – Šorīt pie mums ieradās mans tēvs, un vai jūs zināt, ko Maiks izdarīja?! – Liza piedāvāja man uzminēt, uzsaukdama.

– Ko? Man šobrīd negribas domāt. Es nevaru vien sagaidīt, kad to uzzināsim un iesim dzert kafiju. Protams, ka Liza paliek pie manis. Tā es jutīšos labāk. Mēs taču sešus mēnešus nodzīvojām kopā.

– Viņš viņu sita, – man acis uzreiz paplašinājās. Maiks nepārprotami bija pārkāpis robežu. Lizbeta ļoti mīl savu ģimeni. Viņa daudz stāstīja par savu tēvu un to, cik ļoti viņš viņai bijis līdzās, kad viņa bija bērns. Bet tagad viņš nav pārāk laipns pret viņu.

Man nebija laika atbildēt, jo pie durvīm atskanēja vēl viens klauvējiens. Es ieskatījos Līzas nobijušajās acīs un sapratu, ka tas bija domāts viņai. Viņš zināja, ka viņai nav, kur citur kaimiņos iet.

– Neatveriet durvis! – Līza satvēra manu roku, drudžaini griežot galvu no vienas puses uz otru.

– Vai tu gribi, lai viņš durvis izsit vai izsit? – Es noapaļoju acis, dodoties uz durvīm. Līza sekundes mirklī ieskrēja virtuvē. Man vajadzētu runāt ar šo puisi, un viņa rupjība šodien nelidotu.

Tiklīdz atvēru durvis, uz sliekšņa parādījās Maiks un lika man spert soli atpakaļ. Dusmīgs kā ellē. Es pievīlu, un viņš ir sašutis. Es nesaprotu šādu uzvedību. Būt kopā ar tik impulsīvu vīrieti ir kā dzīvot uz pulvera mucas.

– Uz ko tu skaties? Kur viņa ir?! – tas kukaiņa dēls atkal mani uzmācīgi uzmācas. Bet tomēr, lai arī cik rupjš ir Maiks, es zinu, ka viņš ir labs cilvēks. Viņam ir laipnas zilas acis, un viņš nekad nevienu neatstāj novārtā. Bet tieši tagad man pret viņu ir jābūt stingrākai.

– Neesi rupjš pret mani, Maiks!» Es skaļi teicu, ietupējot ar kāju. – Tu esi manā teritorijā. Ja tu nemainīsi toni, tu iesi ellē vai arī tev palīdzēs policija, – es rādīju ar pirkstu uz durvīm. Man nācās atzīt, ka viņš bija pārsteigts.

– Klopfer, vai tas ir drosme? – Maiks dusmīgi pasmaidīja. – Es nebiju rupjš. Es tev jautāju, kur ir tā kuce. Vai viņa ņems katru skandālu un tā no manis aizbēgs? Kas, pie velna, bērnudārzā?! – Es esmu tik sašutis. Man likās, ka viņš mani paņems un iesmērēs ar plaukstu.

– Tu sit viņas tēvu. Ko tu gaidīji? – Es izstiepu rokas uz sāniem. – Maiks, tu kļūsti arvien sliktāks un sliktāks… – es izstiepos, kratīdama galvu.

– Tas ir viss, ko viņa tev teica? Ka es viņu vienkārši paņēmusi un no zila gaisa trāpījusi? Vai viņa teica tieši to? – Jā, tā viņa teica. Bet es nedomāju, ka zinu visu.

Liza parādījās gaitenī un skrēja mums pretī. Acīmredzot viņa klausījās. Viņa nāca, lai iestātos. Ja mans draugs būtu piekāvis manu tēvu, es viņam arī nelaistītu pa galvu. Mans tētis iesistu, kam vien viņš gribētu iesist. Viņš nav senais.

– Kāpēc, vai tas nav taisnība? – Liza dusmīgi jautāja, raugoties uz Maiku. – Tu esi pavisam iznācis no prāta, draziņ.

Bija tā, it kā es atrastos divu ugunsgrēku vidū. Maiks paskatījās uz mani tā, it kā meklētu manu atbalstu. Es esmu patiesības pusē, bet domāju, ka tik un tā atbalstīšu Lizbetu.

– Klausies mani, Klopfers, – Maiks norādīja uz mani ar pirkstu. – Tu būsi mūsu tiesnesis. Ne bez tevis, – es sapratu, ka man nav izvēles. – Viņas tēvs parādījās piedzēries sešos no rīta. Kā parasti, lūdza pudeli. Mēs ar viņu vienojāmies, ka vairs nedosim viņam naudu. Šoreiz viņš bija uzstājīgāks, un pēc atteikuma viņš viņu apvainoja. Mēs pacietīgi klausījāmies, lai gan tas nebija viegli, un pēdējā brīdī viņš pat gribēja viņu sit…

– Tā nav taisnība! – Liza kliedza. – Viņš nekad mani nesašautu. Es esmu viņa meita.

– Viņš būtu tevi sitis! – Maiks turpināja uzstāt. – Viņš tev iesita. Nesaki, ka tu to neredzēji. Vai man vajadzēja stāvēt un skatīties? Tu esi stulbs, Stjuarts?

– Nelieto savu uzvārdu, tu, kukaiņa dēls, – Liza kliedza un metās cīņā. Patiesībā nekādas cīņas nebija. Viņa pat nepaspēja viņam trāpīt, pirms viņš savilka viņas rokas aiz muguras. – Atlaid mani Maiks. Būs vēl sliktāk.» Dīvainā kārtā viņš viņu atlaida, un viņa aizskrēja uz viesistabu.

Es saprotu, kā viņa jūtas. Nav viegli atzīt, ka viņas mīļotais cilvēks jau ir slims un atkarīgs cilvēks, kurš neapzinās, ko dara. Es negrasos viņu spiest. Viņai pašai ir jānonāk pie sava secinājuma.

– Liz… Liz… Lizbeta! – viņš sauca uz viņu, bet viņa neatnāca. Viņa aizcirta durvis, un es dzirdēju tikai viņas raudas.

– Domāju, ka man vajadzētu aiziet, – Maiks pēkšņi teica mierīgi, it kā piespiežot sevi nomierināties, un devās uz izeju. Dažas sekundes vēlāk es metos viņam pakaļ. Es zināju, ka šis nav īstais brīdis, bet man vajadzēja viņam kaut ko pajautāt.

Nebija viegli viņu panākt. Viņš ir garš, un viņa kājām jābūt garām. Es ātri uzmetu sev virsū jaku un aizskrēju lejā. Izskrēju no iebrauktuves un atradu Miku smēķējošu blakus soliņam.

– Maiks. Atvainojos, – es piegāju pie puiša. Man vajadzēja tagad mierināt savu draugu, bet man vajadzēja uz brīdi iztaujāt Maiku.

– Neuztraucieties, – Maiks izelpoja, atliecoties uz soliņa. – Tev to nevajadzēja redzēt, Klopfer. Atvainojos.» Cik jauki no viņa puses atvainoties. – Es teicu patiesību. Esmu diezgan pārliecināta, ka viņš gribēja viņai iesist. Viņš ir sapucējies. Sūro alkoholiķis, – dusmīgi sacīja Maiks, aizdedzinot otro cigareti.

– Arī tu agrāk dzērāji, un tev nebija viegli, – es paskatījos uz netīro bruģi. – Bet es redzu, ka tu ar to tiek galā, – es paskatījos uz viņu, skatoties uz netīro asfaltu. Viņam pat ir kaut kāda izglītība. Viņam ir tikai divdesmit pieci gadi.

– Pat nesalīdzini mani ar savu tēti, – Maiks pasmaidīja. – Atšķirībā no manis viņš dzīvoja normālā ģimenē, nevis bērnunamā, kur tev nav citas izvēles kā pusi dzīves socializēties ar zvēriem, – es zināju viņa dzīvesstāstu. Tas ir skumji. Taču viņš, šķiet, ir izturīgs un tic labākajam.

– Ne man spriest par tevi, Maiks, – es piekodināju. – Es gribēju ar tevi aprunāties, – es teicu. – Pagājušajā naktī mēs īsti nerunājām. Tu man nekad nestāstīji, ko zini par šo puisi. Nu, vai tu atceries?

– Jā. Man tam nebija laika. Līza mani sadusmoja, un es nolēmu tikt prom no turienes, – paskaidroja Maiks. – Lai vai kā, es negrasījos neko teikt. Līzas un tavas drošības labad es negrasos neko teikt. Tā ir labāk. Jo es zinu, ka, ja es tev pateikšu, tu pateiksi viņai. Viņai nav jāzina.

– Dod man vismaz mājienu. Kas, pie velna, viņš ir? – Es vēl vairāk uztraucos. – Vai es tiešām esmu tik lielās nepatikšanās? Es domāju, viņš man vakar vakarā atkal draudēja. Pagājušajā naktī viņš man atkal draudēja, piespiežot mani piekrist kļūt par viņa viltus sievu, – es saraucu acis. Man nepatika teikt vārdu «viltus sieva».

– Liza man teica, – Maiks pieskārās, veltot man nopietnu skatienu. – Es ceru, ka tu neesi no tām stulbajām kucēm, kas domātu, ka viņš tevi mīl un tikai cenšas tevi iegūt sev.

Es neesmu tāda stāstītāja. Man prātā uzplaiksnīja kaut kas tāls. Varbūt sekss, bet noteikti ne mīlestība. Viņš taču teica, ka viņam patīk mans izskats. Tā teica Liza.

– Nē, protams, ka nē.

– Tev taisnība, Klopferi, – Maiks apstiprinoši klanījās. – Viņš acīmredzot meklē trauku, ar ko nodarboties. Nav šaubu, ka tu būsi starp tiem, ja pierakstīsies, – es domāju. – Un tikai tāpēc, ka viņš teica, ka tu viņam patīk, neļaujies apmānīt. Katras attiecības starp vīrieti un sievieti ir saistītas ar seksu. Es esmu pārliecināta, ka viņam tas ir normāli. Es esmu pārliecināta, ka viņam tas ir labi. Es esmu pārliecināta, ka viņam tas ir labi. Es esmu pārliecināta, ka viņam tas ir labi. Viņam tas šķiet smieklīgi, bet man ne tik smieklīgi. – Turklāt tev ir jauks dibens. Tāpēc es neesmu pārsteigts, ka izvēlējos tevi, – Maiks pasmaidīja, izmetot cigareti atkritumu tvertnē.

– Maiki! Tu esi nepanesama, – es nopriecājos.

– Es saku, kā ir, – Maiks pakratīja galvu. – Tas būtu pamošanās, ja man nepatiktu tava pakaļa. Tas pats par sevi saprotams, – es izstiepu rokas sev priekšā. – Tā nu sanāk, ka es esmu šausmīgs vienmuļnieks, – Maiks skumji pasmaidīja.

– Tas ir lieliski. Es apsolos, ka parunāšu ar Līzi par tevi, un es izrēķināšos ar tevi, cik vien spēšu, ja tu vismaz dosi man kādu padomu par manu lietu. Godīgi sakot, man ir bail, – es atzinos puisim, vērojot līdzjūtīgo skatienu viņa sejā.

– Vienkārši palieciet mājās. Neej ārā, ja vien tev nav nepieciešams, – ieteica Maiks. – Varbūt viņš atradīs kādu citu. Bet, ja tu pazudīsi, mēs anonīmi dosimies uz policiju un pastāstīsim viņiem par to.

– Izplūc to, Maiks, – es nopurināju kāju. Man tas nav vajadzīgs.

– Labi, Klopfer. Man jāiet uz maiņu, – puisis piecēlās no soliņa un lēnām devās ārā no pagalma. – Pastāsti Lizai, ka, ja viņa šovakar neatnāks, es viņai....No, neko viņai nesaki, – viņš atturējās no draudiem. Tas, šķiet, ir progress.

– Labi, Deiviss, – es pasmaidīju un devos uz ieejas durvīm. Ar vienu no viņām biju sarunājies, un tagad man vajadzēja viņu nomierināt. Man bija arī pagatavot brokastis, izgludināt drēbes un noķert metro. Tas ir tā vērts.

Nodarbība bija tik interesanta, ka es pat aizmirsu par sevi. Problēmas un rūpes pazuda otrajā plānā. Liza šodien bija atcēlusi savu maiņu un palika pie manis. Man bija jāsteidzas pie viņas. Es negribēju viņu atstāt vienu pārāk ilgi. Ejot pa universitātes lieveņu, es gandrīz izmetu telefonu no rokām, kad tas ievibrēja. Kāds zvanīja. Man bija tik slikti no šiem anonīmajiem zvaniem. Un tas viss tikai tāpēc, ka biju pārāk slinks, lai kontaktos ierakstītu dažus pazīstamus cilvēkus.

– Es klausos, – man bija tik neērti runāt. Man rokās bija mācību grāmatas, somā – soma un maiņas kurpes.

– Tu taču grasies man pastāstīt, vai ne? – Tas bija viņš. Un viņš atpazina mana telefona numuru. Viņš ir tik ātrs.

– Es tev pateikšu, nē, – es atcirtu. – Es nebaidos no taviem tukšajiem draudiem, – es atmetu zvanu. Lai viņu sūda. Viss, ko viņš prot, ir runāt. Man ir apnicis no visām šīm runām.

7.nodaļa. Iespējamā patiesība

Liza kā parasti sēdēja pie loga, bet viņa nesmēķēja. Šķiet, viņa bija aizmirsusi paņemt līdzi cigaretes. Tā būs labāk. Viņa ir nervoza, bet es domāju, ka varēšu tikt galā arī bez šīm lietām. Kaut kā domāju, ka viņa jau būs aizgājusi, kad es atgriezīšos, bet viņa droši vien bija pamatīgi sašutusi uz Maiku. Viņa uzreiz pat nepagrieza galvu pret mani. Viņa bija aizdomājusies. Es nolieku iepirkumu maisiņu uz galda, un tikai tad viņa saraustījās.

– Sveiki, – viņa izkliedza. – Es padomāju un… Atvainojos par šo ainu, – Maiks jau bija atvainojies, un ar to man pietika. Viņi man nav sveši. Maiks mani reiz izglāba no garnadžiem, un Liza mani nepameta, kad es salauzu kāju. Es viņiem esmu parādā pateicību, tā teikt.

– Ak, nāc, – es atvairīju roku, sākot izņemt saturu no somas. – Es nopirku tev šokolādes tāfelīti ar ķiršiem, tieši tādu, kādu tu mīli. Izdzersim tēju, – es nolēmu viņu uzmundrināt ar pievilcīgu piedāvājumu. – Vai Maiks zvanīja? – nejauši pajautāju viņai, un viņa paskatījās uz mani tā, it kā es būtu pieminējusi velnu. – Viņš nožēlo grēkus, un es domāju, ka jums abiem vajadzētu aprunāties, – es apsolīju Mikam, ka mīkstināšu situāciju.

– Viņš piezvanīja. Es labāk šovakar palikšu pie tevis. Es negribu viņu redzēt, – Liza pakratīja galvu. – Viņš varēja viņu atgrūst, turēt aiz rokas, bet viņš viņam nesita pa seju, – dusmīgi sacīja Liza. – Labi, ar to pietiek. Labāk lai es tagad nepieņemu sasteigtu lēmumu, – viņa teica.

Es ātri uzlikšu tējkannu uz plīts, izspiedu šokolādes tāfelīti, un mēs apēdām pusi no tās, pirms tēja bija gatava. Tā man gadās katru reizi. Neatkarīgi no tā, cik labi mēs sēdējāmies, es zināju, ka Maiks pēc viņas nāks. Bet es rēķinos, ka mums bija laiks līdz vakaram, un tas atdzisīs.

– Starp citu, Eileen, man ir dažas ziņas. Tas ir žēl, bet tev vajadzētu zināt. Varbūt tā ir taisnība, varbūt nav, – es baidos no jaunumiem, tāpēc, lejot tēju krūzītē, tējkanna aizskanēja pret krūzes malu, un es nevarēju sagaidīt, kad Liza turpinās. – Runa ir par Stīvu.

– Ko?» Es uzlikšu tējkannu uz plīts un strauji pagriezos pret meiteni, kuras sejas izteiksme bija tāda, it kā viņa būtu bēru ceremonijā. – Ko tu uzzināji? Pastāsti man, – es atmetu dvieli malā un ātri apsēdos blakus Lizai.

– Nezinu, vai tieši to Maiks domāja, – Liza izstiepās, skatoties man tieši acīs. – Bet viens avots man stāsta, ka viņš ir… slepkava, – Lizbetas vārdi nāca no zila gaisa. Labi, ka es sēdēju krēslā, citādi būtu apstulbusi.

– Ko?! – Es noliecos uz priekšu pret Līzi, apstulbusi par šo ziņu. – Uzbrucējs?!

– Precīzāk, profesionāls slepkava, – es zinu, kas tie ir. Ne par to es runāju. – Atkārtoju, es nevaru galvot par šo informāciju. Bet viņš acīmredzot nav viegls.

– Tā ir muļķība, – es nopriecājos, raustīdamies no krēsla. Jā, es biju nervozs, lai gan neticēju. – Ja viņš būtu slepkava, neviens par to nezinātu. Vai arī šie cilvēki ātri pazustu. Tas ir nelikumīgi, – es noapaļoju acis, izplešot rokas sānos. – Tas nevar būt taisnība. Jā, viņš ir noslēpumains un dīvains, bet viņš noteikti nav slepkava, – es grozīju galvu no vienas puses uz otru, cenšoties pārliecināt sevi par patiesību.

– Ja viņu neuztrauc tādas sīkumainas lietas par to, ka kāds viņu tur aizdomās vai pat zina par viņu, tad viņš ir pilntiesīgs slepkava un viņam vienkārši nerūp bariņš idiotu, kas par viņu runā. Iestādes piever acis. Viņš, iespējams, kādam strādā, un viņam ir jumts. Štāba slepkavas nav no tiem, kas vienkārši uzkāpj uz jumta un šauj pēc pavēles.» Un no kurienes viņa to zina. – Viņi ir asinskrējēji. Viņi darbojas paši. Viņiem vienkārši pasaka vārdu, varbūt iedod fotogrāfiju, un viņi dodas darīt savu darbu. Viņi ir gudri un disciplinēti. Viņi pamana visu līdz sīkākajai detaļai, netiek pieķerti, neatstāj pēdas un tāpēc ir neuzkrītoši.

Atceros, ka Liza gribēja iet uz policijas akadēmiju, bet es nenojautu, ka viņa kaut kā bija izlasījusi šo informāciju. Nē, tas viss ir muļķības.

– Viņš ir divdesmitgadnieks. Kāds slepkava viņš ir? Tas nav mans priekšstats par slepkavu. Man tie ir pieauguši vīrieši ar bārdām un grumbām uz pieres, – tā es iztēlojos cilvēkus šajā profesijā.

– Nē, tu esi piedzimis vakar, – Lizbeta pasmaidīja. – Es nezināju, vai ar to viņi nodarbojas no sešpadsmit vai vismaz astoņpadsmit gadu vecuma. Mani tādas lietas neinteresē. – Vai jūs redzējāt viņa acis? Stīvu? – Liza nedaudz noliecās uz priekšu, un es nobijos.

– Redzēju, – es vāji klanījos un smagi noriju.

– Tās ir tādas, it kā viņš jau būtu nodzīvojis visu savu dzīvi. Skaists un draņķīgs vienlaikus – tik velnišķīgi patiess. – Var teikt, ka šis vīrietis no nekā nebaidās – iespējams, ka baidās. – Kas liek uzdot jautājumu, kāpēc slepkavam būtu vajadzīga sieva?

Jautājums, kas mani moka jau vairākas dienas. Es tam visam neticēju, bet mana sirds iedeva ritmu, kas var sacensties ar kolibri. Manas krūtis pacēlās un nokrita līdzi maniem trokšņainajiem aizsmakumiem.

– Vai jūs domājat, ka viņš cenšas mani nogalināt? – pajautāju draudzenei trīcošā balsī, rokās cieši saspiežot karoti. – Vai tieši uz to tu tiecies?

– Ja viņš gribētu tevi nogalināt, tu jau būtu aizgājusi, – es pateicu, paldies, ka mani nomierināja. Tam ir jēga. – Bet, ja viņš ir tāds, kā mēs domājam, ka viņš ir… Viņš neatlaidīsies, un tu viņam tiešām esi kaut kam vajadzīga. Tu viņam esi vajadzīga. Jo viņš netērētu laiku ar meiteni, kura tik izmisīgi vēlas aizbēgt. Viņš viegli varētu atrast kādu, kas būtu pieejama viņa mērķim. Tas viņam neaizņemtu daudz laika. Uzbrucējs ar labu izskatu nepārprotami ir veiksminieks.

Nē, man galva griežas. Es skraidu pa virtuvi kā traka. Es atkal sāku grauzt nagus. Tas ir velnišķīgi stulbs ieradums, un es to biju darījusi tikai vakar. Atkal es tam neticu.

– Liza, tā ir muļķība, – es teicu, neprātīgi smaidot. – Kas tev to teica?

– Šons Krofts, – viņa teica bez ierunām. – Šodien es ar viņu runāju pa telefonu. Es tikai nejauši pajautāju par vakardienu. Viņš arī vakar vakarā bija turpat pie bāra. Mēs nonācām pie jūsu slepkavas, un viņam, šķiet, tiešām ir daudz vārdu. Es saprotu, kāpēc viņš tos gribēja, – sacīja Liza un tad apstājās. – Maiks gribēja mūs pasargāt, tāpēc viņš mums to arī neteica. Es esmu dusmīga uz viņu, uz to briesmoni, bet viņš rīkojās pareizi. Tāpēc nestāstiet viņam par to. Tā būs labāk.

Un es negrasījos par to runāt ar Maiku. Viņš to noklusēja no manis, tāpēc man nav jāatzīstas viņam. Kas attiecas uz Šonu Kroftu, es jūtos atvieglots. Viņš ir puisis no mana pagalma, gadu vecāks par mani, kurš ir slavens kā vietējais jokdaris. Burvis un nekas vairāk. Tagad es esmu diezgan pārliecināts, ka nekas no tā nav taisnība.

Pagājušajā vasarā Šons dzirdēja, ka kāds mūsu bārā izrunā vārdu «bumba», un izkliedza to. Visi satraucās un izskrēja ārā, baidīdamies, ka kāds patiešām ir uzlicis bumbu. Taču izrādījās, ka tas bija joks, un šo vārdu teica kāds puisis kā komplimentu kādai no bāra meitenēm. Cik mazattīstītam jābūt, lai nezinātu, ka vārdu «bumba» var pateikt kā kaut ko grandiozu un neko vairāk.

– Labi, Liza, – es mierīgi turpināju, lejot tēju tasītēs. – Teik Šonam, ka viņš ir dīdītājs un vairs viņu neklausies.

– Es tam arī īsti neticu. Varbūt viņš atkal izdomā. Viņš man nekad nav teicis, no kurienes viņš to zina. Viņš to tikai vārdos apstiprināja, un tagad viņa pati tam netic. Man ir tik liels atvieglojums. – Bet, ja tā ir taisnība, man droši vien vajadzētu piepildīt savu sen loloto sapni un uzrakstīt grāmatu. Vai jūs zināt, kā tā varētu saukties? – Lizbeta smējās, smieklos atgāžot galvu atpakaļ.

– Un kā tā varētu saukties? – Es pasmaidīju, noliekot krūzes uz galda.

– Killera sieva, – diženiski sacīja Liza, pavadot savus vārdus ar plašu smaidu.

– Stulba, – es pārmetu acis. – Tad es uzrakstīšu grāmatu ar nosaukumu «Traka un histēriska,» viņa teica, metot man virsū maizes gabalu.

– Ejdams tu, Klopfer, – smējās Līza, sākot jokojoties ar mani cīnīties. Mēs gandrīz izlējām tēju. – Tu tomēr esi uzmanīgs. Viņš var likt arī tev to darīt. Ja viņš ir tāds, par kādu mēs domājam, ka viņš ir. Šādi cilvēki parasti ir aukstasinīgi, bet, ja tu traucēsi un būsi spītīgs, viņš tevi nošaus, – viņa atkal sacīja. – Viņa to teica tā, it kā būtu uz teātra skatuves un spēlētu kādu lomu.

– Tā drīzāk teiktu tavs Maiks, – es iebildu, liekot viņai sūkstīties. Es zināju, kā viņu uzjautrināt. Es to iemācījos no viņas. – Ej tālāk un dzer tēju. Es ar tevi ilgi neuzturēšos. Es dodos pie vecākiem. Mēs neesam runājuši jau nedēļu.

8.nodaļa: Tu vari saukt mani, kā vien vēlies, Eileen

Maiks atnāca pēc savas karstasinīgās sevis aptuveni pēc divām stundām. Mierīgs un savaldīgs. Bija smieklīgi uz viņu skatīties. Viņa izlikšanās bija viņam tik nepiedienīga, taču bija acīmredzams, ka viņš cenšas viņai palīdzēt. Liza nostājās ar plecu pret durvju vērtni un, šķiet, nedomāja viņam piedot. Maiks parādījās ar ziediem, cik romantiski. Viņš droši vien patiešām vēlas izlīgt.

– Tu domā, ka šī slota visu izlabos? – Liza nopriecājās, paņemot pušķi rokās. – Viņš iztērēja daudz naudas savai mīļotajai, – turpināja Līza, sarkastiski smaidot un skatoties uz pušķi savās rokās. Tas ir skaists pušķis, un viņa pati no sevis taisās muļķe. – Man vajadzētu ar šo pušķi iesist tev pa seju. Tajā ir ērkšķi, – viņš piedraudēja.

Viss, kas man bija jādara, – jānostājas malā un jātur mute aizvērta. Maiks uz mani raudzījās, bet es tikai paraustīju plecus. Es jutos tā, it kā es būtu grasījusies to zaudēt.

– Nāc, Liza, – mierīgi sacīja Maiks, ar pirkstu bīdams pa viņas roku. – Es atvainojos. Ja gribi, es piezvanīšu un atvainojos tavam tētim. Tomēr šaubos, vai viņš man tagad atbildēs. Viņš, iespējams, jau ir apstājies pudelēs un zaudējis samaņu. Apskrējis ar to pašu pudeli, un viņam tā nevajadzētu darīt.

– Tu atvainojies, – Lizs sūkstījās, raugoties uz viņu. – Es tev nepiedošu. Ej prom. Tā ir nožēlojama atvainošanās. Tas izskatās ļoti nedabiski, – viņa turpināja izdarīt spiedienu, un viņa baidījās pateikt kaut vārdu. «Es galu galā varu izskatīties vainīga.

– Es plānoju atvainoties kārtīgi. Dosimies mājās, un es pienācīgi atvainosies,» viņa teica daudznozīmīgi un ne bez ņirgāšanās. Liza atkal bija dusmīga. Vau, spriedze starp viņām bija neticama. – Tev patiks, Liza, – viņš kā kaķis aplaizīja lūpas.

– Tu vulgārs blēdis, Maiks, – viņa ar roku trāpīja viņam pa plecu. Un tad viņa iesita viņam vēlreiz un vēlreiz. – Kāpēc tu tāds esi? Kāpēc tu tāds esi?! – viņa zināja, ar ko spēlējas. Tas nebija kaķis maisā.