Lelle

Kaut viņa būtu drosmīgāka! Lai viņai būtu uzdrīkstēšanās flirtēt ar tiem, kas par viņu interesējas, un savaldība atteikties no komunikācijas ar nepatīkamiem kungiem. Taču ballīšu un pieņemšanu spilgtajā burzmā Virita šķita apjukusi, viņa varēja tikai nejauši atbildēt un kautrīgi pasmaidīt. Un, kā laime, interesantākie jaunieši, tie, kuriem viņa pati varēja patikt, nevis viņas pūrs, ciltsraksti, tēva sakari, viņu likās nepanesami garlaicīgu.

Ja tikai mana māte būtu dzīva! Viņa jums pastāstīs, kā paziņot jaunam vīrietim, ka viņš jums patīk, un atgūt viņa uzmanību. Es tevi mācītu. Kādu dienu Virita uzdrošinājās lūgt padomu savam tēvam – un saņēma postošu aizrādījumu. «Jūs esat cienīga meitene no dižciltīgas ģimenes, skaista, bagāta un labi izglītota. Jūsu uzmanība ir gods un laime jebkuram jaunam vīrietim. Kā tev vispār ienāca prātā interesēties par staigājošo meiteņu trikiem?!»

«Gods un laime»? Jā, ja tikai! Nē, Viritai nebija šaubu, ka viņi viņu labprāt ņems par sievu. Bagātībai, ciltsrakstiem, varbūt pat skaistumam. Bet vai viņi mīlēs?

Virita bija dusmīga uz sevi, mēģināja mainīties, bet nekas neizdevās. Šķita, ka viņa dzīvo smacējošā, viskozā murgā. Ja tu kādam pateiksi, viņš tev neticēs; viņi teiks, ka viņš nevērtē savu laimi. Vai tā tiešām ir laime?!

Un tad piemeklēja katastrofa: tēvs paziņoja par savu nenovēršamo saderināšanos. Un, lai gan meitenei tas nebija pārsteigums, līgavainis gan! Tiklīdz viņa dzirdēja, kurš lūdz viņas roku, Virita sastinga un bez spēka iegrima krēslā – kājas pēkšņi pārstāja kustēties.

– Bet tēvs, viņš…

«Viņš ir cēls cilvēks, un viņš ir gatavs rūpēties par jūsu labklājību.» Viņš pat uzstāja uz jūsu drošību.

– Kāpēc drošība?

«Nebaidieties, tās ir mūsu pieaugušo lietas,» tēvs maigi teica. – Dižciltīgajām ģimenēm ir grūti laiki.

Viņš vēl kaut ko teica, paskaidroja, ka labāku ballīti nevar atrast, ka viņa tiek pagodināta, un Virita sēdēja sastingusi, lamādama savu pārāk kluso noskaņojumu. Manā galvā kā nobijies putns dauzījās viena doma: «Ko darīt?!»

Bet galu galā šis murgs beidzās: tēvs, pamanījis, acīmredzot, ka viņa meita ir pārāk sevī ievilkusi, apklusa, satvēra viņu aiz rokas un aizveda pie savas mīļākās lapenes dārzā. Viņš noskūpstīja viņa pieri, apsēdināja viņu un sacīja:

– Ja vēlēsies, tad parunāsim vēlāk. Es redzu, ka jums jāpierod pie ziņām.

Un aizgāja. Virita joprojām viņu asi dzirdēja:

– Tēja jaunkundzei! – un tad apkārt sabiezēja miegains klusums, kuru pārtrauca tikai lapu šalkoņa, bišu dūkoņa un putnu čivināšana.

Un šajā klusumā viņa pamazām atjēdzās.

Lēnām, maziem malciņiem, viņa dzēra sev atnesto tēju, saldu, galvu reibinošu ar liepu medus un piparmētru aromātu. Klusiem, klusiem soļiem un gandrīz neelpodama viņa devās uz saviem kambariem, nomainīja gaišo mājas kleitu pret biezo, kurā viņa parasti brauca, ielika jostas somā dažas nepieciešamās lietas un tikpat klusi devās lejā pagalmā, uz staļļiem. Viņa jautāja, mīļi smaidot staļļa zēnam:

– Seglojiet mani ar Kastaņu. Es gribu mazliet izvēdināt galvu.

Viņas lūgumā nebija nekā neparasta, Viritai ļoti patika izjādes, un tēvs viņai atļāva šo nevainīgo izklaidi. Un viņš pat neuzstāja uz pavadījumu, ja meita nepameta muižai blakus esošās pļavas un copes, kas pārklātas ar drošības piekariņiem.

Kastanis pieņēma ierasto piedāvājumu – biezu apaļu burkānu, kas bija nokaltis pa ziemu – un apmierināti šņāca saimniecei sejā. Līgavainis viņu iecēla seglos, un Virita, it kā netīšām atskatītos uz tēva logiem – nē, viņa neskatās! – viņa palaida savu mīluli vieglā rikšā. Viņa dziļi ievilka elpu, satverot vēju sejā. Smaržoja pēc upes dubļiem un pļavu zāles, jaunām lapām un ābeļu ziediem. Brīvība. Tiklīdz tev bija spēks neielauzties galopā, kamēr zirgs un jātnieks bija redzami no tavas mājas logiem!

Un tikai tad – es nenoturējos. Laika bija maz – stunda, varbūt divas, un viņi paspētu.

Viņai paveicās. Vai varbūt palīdzēja augstākais spēks, pie kura meitene steidzās pēc palīdzības. Nepamanīta metusies pa del Bornio zemēm, atstājot malā lielu ciematu pie šosejas un dzirnavas pie upes, Virita apturēja zirgu Briežu baļķa malā. Viņa šņukstēja un salauztā balsī čukstēja:

– Lūk, Kašta… Es nezinu, kur doties tālāk. Varbūt zini?

Uzticīgais zirgs pagriezās un šņāca, it kā gribēdams teikt: «Saimniek, ar ko tu mani sajauci? Ar ģeozinātņu profesoru no galvaspilsētas universitātes? Vai varbūt ar elfu algotni?

– Ak, jā, kas tur ir! – Virita pamāja ar galvu, uz brīdi aizvēra acis, izlemdama izdarīt nedzirdētu. Viņa izņēma no somiņas maisiņu ar savvaļas kviešu graudiem, iekrata pusi no tā plaukstā un, plati šūpodama, nosvieda celiņa malā. – Pieņemiet dāvanu, Olenij Log!

Pēc tam mežam tika ziedota puse vīna. Un visbeidzot visgrūtākais – atkal aizverot acis, meitene ar dunci sacirta plaukstu. Lieli pilieni notraipīja zāli.

– Pieņem dāvanu, Brieža baļķi, parādi ceļu uz altāri! – Ietinusi roku lakatiņā, Virita pieskārās zirgam.

Bez taciņas, nejauši, bet mežs mani tiešām veda tur, kur prasīju. Saulrieta blāzma padevās dziļai krēslai, gaišie bērzi un kuplās lazdas – drūmās gadsimtu vecās egles, kad Kastanis, šņācot un griezdams ausis, iegāja perfekti apaļā izcirtumā, kura centrā stāvēja balts akmens… laika neskarts postaments? Tabula? Vai tikai plīts? Nez kāpēc, jo ilgāk Virita skatījās, jo mazāk viņa saprata, ko tieši redz. Balts akmens purpursarkanajā nakts mijkrēslī – vairāk nav ko teikt.

Bet, tā kā viņa jau ir atnākusi, kopš viņai ir parādīts ceļš, tad ir stulbi vilcināties un vilcināties. Nolēkusi no segliem, Virita izkratīja pie kājām atlikušos kviešus:

– Paldies par braucienu, Olenij Log! – un devās uz priekšu. Solis, divi, trīs… ducis… Mana sirds plīvoja krūtīs, grasījās pārsprāgt no šausmām, mani pirksti bija sasaluši, un vaigi un ausis kvēloja no karstuma. Piegājusi gandrīz tuvu akmenim, viņa nošļakstīja atlikušo vīnu zemē: «Pieņem ziedojumu, vecais!»

Zeme zem mūsu kājām neatvērās, pērkons no debesīm neizlauzās. Vai nu viņi viņu nedzirdēja, vai arī pieņēma piedāvājumu – izdomājiet! Bet neatkāpties? Virita ar konvulsīvu nopūtu spēra pēdējo soli, norāva no plaukstas apsēju un piespieda ar asinīm notraipīto plaukstu pie baltā akmens.

– Klausies, Senais! Izpildi pieprasījumu, nosaki cenu, pieņem solījumu!

Meža troksnis kļuva tāls, klusums skanēja ausīs, vienu brīdi likās, ka Senā nav atnākusi, kā solīja vecās grāmatas, bet viņa pati ir iekritusi citā pasaulē, kur dzīvo aizmirsti dievi un dēmoni.. Bet pēkšņi klusumu pārtrauca smiekli. Pilnīgi cilvēciska, tik parasta, ka Virita nolēma, ka tā ir viņas iztēle. Vai arī kāds šeit ir ielīdis pēc viņas?

Pārsteigta no šīs biedējošās domas, meitene pagriezās. Kaut vai tiešām redzētu, kas varētu slēpties starp kokiem biezajā krēslā? Nez kāpēc tas, ka viņi varēja viņai sekot, izspiegot, bija biedējošāk nekā tikšanās ar Seno. Bet tad uz baltās plātnes parādījās cilvēka siluets. Vispirms – spokaina figūra, it kā izlieta no pelēkas pirmsausmas miglas, tad migla ieguva krāsas un seju. Zaļais mednieku uzvalks, plati pleci un spēcīgs rumpis, sarkanīgi blonda bārda un līdz pleciem gari mati, izmisīgi zilas acis kļuva blīvākas un kļuva īstas… Virita paskatījās uz vīrieti – trūkst vārdu, ļoti pievilcīgs, bet a ļoti parasts cilvēks, nevis kaut kāds dēmons. Ja kādu šādu satiekat gadatirgū, galvaspilsētas ielās vai pat karaļa pilī, varat uz viņu paskatīties, taču jums nebūs aizdomas, ka nekas nav kārtībā.

Viņš arī paskatījās uz viņu, uzmanīgi, novērtējoši, bet viņa skatiens viņu nebiedēja. Citi pielūdzēji uz to skatījās daudz sliktāk – it kā būtu medījums, kaut kāds medījums: vai nu nošauj, vai pagaidām lai lido, nākamajai reizei nobaro gaļu…

Vecajās grāmatās viņi rakstīja – piedāvā dāvanu, un, kad atnāks Senais, nosauc savu vēlmi un prasi, kā būs jāmaksā. Bija pienācis laiks runāt, bet Viritai šķita, ka zem intensīvi zilā skatiena zaudēja mēli. Tikai viņas rokas sastinga, vaigi dega, un kauns iespiedās arvien sāpīgāk – it kā viņa kaut ko darītu nepareizi, bet viņa nezināja, kas tas ir. Un tajā brīdī, kad klusums kļuva pavisam neizturams, viņam blakus pēkšņi parādījās Senais, satvēra viņu aiz zoda, pacēla galvu un ieskatījās viņam acīs. Viņa pirksti bija cieti un karsti, pieskāriens bija uzmanīgs, un viņa skatiens bija smags un tumšs, kā pagraba velves.

«Viņi nāca pie manis pēc varas.» Par bagātību. Par veiksmi. Pat sievietēm, lai gan tas ir stulbi. Bet es nesaprotu, ko tu jautā. Ko tu gribi no manis, mirstīgais bērns?

«Palīdziet,» Virita čīkstēja.

– Tas ir skaidrs. Kurš? Ko tu gribi?

– Es negribu precēties! – meitene šņukstēja. – Tam, kuru tēvs izvēlējās! Viņš ir biedējošs!

– Biedējošāks par mani? – Senais iesmējās, un mežs atbildēja ar plaukstošu atbalsi, pūču dūkoņu un, šķiet, tālu klints kritienu. «No kura mirstīga cilvēka jūs baidāties vairāk nekā no manis?»

Šeit, iespējams, vajadzēja vai nu galīgi nobīties un iegrimt dzīvību glābjošā ģībonī, vai arī sākt pazemojoši atvainoties. Bet Viritai likās, ka striķis zem astes!

– Laulība, ziniet, ir uz mūžu! – viņa izbļāva. – Ar jums viņi raksta grāmatas, mēs varam vienoties, un pat ja nē, sliktāk nebūs.

– Kādas tās ir grāmatas?

– Dienasgrāmatas… Piezīmes no mana vecvectēva, dižciltīgā Rejasa del Bornio.

«Ak, šis…» Senais atkal iesmējās, bet tagad šķita, ka viņa smiekli atskanēja straumes skaņa pār akmeņiem un zirgu nagu klabēšana. – LABI. Tātad jūs vēlaties mainīt savu saderināto – vai ne?

«Jā-jā…» Virita gribēja teikt «iespējams», viņa pati nezināja, vai vēlas vēl vienu saderināto vai pat brīvību no biedējošas laulības, vai varbūt kaut ko citu, neskaidru, viņai ne līdz galam skaidru. Bet kaut kādā nezināmā veidā izrādījās, ka atbilde varēja būt tikai «jā» vai «nē».

– Kā tu maksāsi?

Un atkal gribēju atbildēt «nezinu», jautāt, kāds maksājums būtu piemērots Senatnei, bet tas iznāca pret manu gribu:

– Jebkas!

Zilas acis uzmirdzēja triumfā.

«Aiziet,» Senais pavēlēja. – Viss būs.

Viņa pati nesaprata, kā Virita pamodās seglos – un tik tikko paguva būt pārsteigtam, tiklīdz viņas tukšajā galvā iešāvās nepārvarama doma: «Ko es esmu izdarījis!» – Kaštans mežonīgi noņurdēja un, iespējams, ar Lielā žēlastību, pacēlās auļos, nesaskrienoties ar svaiņiem. Steidzoties, neizceļot ceļu, pārbiedētā jātniece spēja noturēties tikai ar pēdējiem spēkiem. Pēkšņi naksnīgā meža necaurredzamajā tumsā uzplaiksnīja gaisma, pat ne gaisma – tikko manāms atspulgs. Un Virita, baidīdamās, ka Kaštane aiznesīs viņu pagātnē un beigās nejauši vienkārši salauzīs viņam kaklu, izmisīgi kliedza:

– Glāb-ē-ē!!!

Stulbi. Protams, neviens viņu neglāba, bet Kaštans šķita vēl vairāk saniknots, lai gan daudz vairāk! Un kāpēc viņa tika atvesta pie šī Senā?! Kādas muļķības man ir saskārušās! Virita bija pārliecināta, ka pārdzīvo savus pēdējos mirkļus, kad putojošais zirgs viņu iznesa… kaut kur. Tumšā torņa masa pazibēja no sāniem, priekšā spīdēja mēness gaismas atspīdumi kā viļņi uz dīķa, lai gan tur noteikti nebija ūdens, un Kastanis, sēkdams, iekrita šajos atspīdumos, metot nost jātnieku.

Viņa vairs neko neatcerējās.

Viesi no aizrobežas

Pirms zirgam piedāvāt burkānu,

pārliecinies, ka viņš nav kanibāls!

Kastaņu zirgs, kas pirms brīža bija pilnīgi un neapšaubāmi miris, piecēlās kājās, pamāja ar galvu un degošām acīm skatījās uz Mariusu. Melnās krēpes pacēlās kā mākonis un tā arī palika. Kažoks kļuva tumšāks: tas bija līcis ar sarkanu nokrāsu, gluži kā nogatavojies kastaņs, bet tas kļuva brūns, piemēram, izžuvušas asinis. Acīs parādījās nāvējošs zaļgans mirdzums.

Un pats ļaunākais ir tas, ka Mariusam nebija ne jausmas, kas tas par būtni un ko no tā sagaidīt. Meistars Turvons ne par vienu nerunāja tā.

Lai ko jūs teiktu, cēlai audzināšanai ir savas priekšrocības. Es izmisīgi gribēju atteikties no visa un bēgt, bet mentora dvēsele joprojām klīda aiz Robežas, kas nozīmēja, ka viņam bija jāpaliek savā vietā un jāuztur kontakti. Neatkarīgi no tā, kas notiek. Pat ja vesels ganāmpulks vispirms nomirst uz šiem akmeņiem, bet pēc tam pārvēršas par citām pasaules radībām!

«Nav jāspēlē ar mani skatīšanās sacensība,» Mariuss nomurmināja, pierādot, ka viņam klājas labi un kopumā, oho, un pat nedomāja no kaut kā baidīties.

Jātniece pakāpās ar nagiem, skaļi klikšķinot uz izskalotajiem akmeņiem, un izsmējīgi šņāca. Kaut kā tas nav vienkārši zirgs, bet pat, varētu teikt, cilvēcisks. Viens pret vienu, kā tante Amālija šņāca, gribēdama bez vārdiem parādīt brāļadēlam visu viņa stulbuma bezgalīgo dziļumu. Es būtu viņam iesitis nekaunīgā sejā! «Mentor, nāc jau atpakaļ!» – Mariuss garīgi lūdzās. Un, it kā meistaram Turvonam ar to nepietiktu! Savienojums raustījās īpaši spēcīgi, mentora ķermenis pacēlās augšā, atvēra acis – un tieši tad, kad Mariuss sastinga no šausmām un impotentās panikas, dzīvā līķa tukšajā skatienā atgriezās cilvēciskā jēga.

Meistars uztvēra audzēkņa apstulbušo skatienu un priecājās:

– Pierodi. Tieši tā viņi atgriežas no Grani. Kurš vēl šis ir?! – viņš ieraudzīja meiteni guļam uz akmeņiem.

«Un tas ir viss,» Mariuss pamāja ar roku uz radījumu, kas atlaida zobus. – Zirgs aizgriezās un tika nogalināts tepat, aplī. Viņš izmeta meiteni, un… lūk, viņš ir. Vispirms viņš nomira, bet pēc tam augšāmcēlās.

Vairāk nepaskatīdamies uz nelaimīgo jaunavu, meistars Turvons piegāja pie zirga. Viņš nobrauca ar roku gar kaklu, it kā jūtot gaisu. Viņš nomurmināja kaut ko līdzīgu «nu, labi», atbildot uz kārtējo ļaunprātīgo šņācienu. Un tad… meistara Turvona un zirgu radījuma skatieni saskārās, un Mariusam šķita, ka pāris mirkļos šie abi paspēja viens otram pateikt tik daudz – ar visas nakts vārdiem nebūtu pieticis. saruna!

«Mans students ir drosmīgs,» mentors iesmējās. – Nejēdzīgs, bet drosmīgs. Tas nav audzināts radījums vai pat uzpūsts gars. Tas ir – iepazīsties, jaunais cilvēk! – Senais iemiesojies. Pareizāk sakot, Senais atrodas uz iemiesošanās robežas.

– D-sens?! – Mariuss nožāvājās. Nav tā, ka viņš vispār nebūtu dzirdējis par vecajiem dieviem, bet, Lielais redz, viena lieta ir klausīties visdažādākās pasakas, un pavisam cita lieta ir tos satikt patiesībā! Un kā viņi visi vēl ir dzīvi?! Lai gan… vai tas viss? «Um-mm…» Mariuss ievilka. – Sveicināti, priecājos iepazīties un tas viss, bet, saimniek, kas meitenei vainas? Vai viņai ir iespējams pieskarties? Vismaz pārvietojiet to no šejienes un pārbaudiet, vai es neesmu smagi ievainots. Palīdzība…

Vienalga, sens vai nē, šis radījums kliedza – ērzelis!

«Es jums parādīšu,» mentors smagi nopūtās. – Kā pārbaudīt, vai šī joprojām ir dzīva un inteliģenta meitene, nevis radījums no bezdibeņa, kas viņā ievācies.

Un viņš to parādīja. Četras reizes, līdz Mariuss saprata un paguva to atkārtot. Un zirgs, sens vai nē, noņurdēja, šņāca un kopumā visos iespējamos veidos izrādīja savu nicinājumu.

Ceturtajā pārbaudē meitene atvēra acis, un uzreiz kļuva skaidrs, ka viņa nav nekāda būtne un kopumā nav bīstamāka par jēru. Tiesa, mentoru nevainīgās meitenes skatiens neskāra.

– Paskaties un atceries, student, tieši tā viņi uz tevi skatīsies, pirms aprīs tavu dvēseli. Patiesi bīstamais nekad nešķitīs biedējošs. Tie, kas baidās tikt aprīti, ir nobijušies.

«Bet tas bija aizvainojoši,» meitene pēkšņi ierunājās. – Dvēseļu ēšana nav mana lieta. Labāk pacienā viņu ar sviestmaizi.

Balss Mariusam šķita pazīstama, bet intonācija… Kad viņš pēdējo reizi dzirdēja šo brīnišķīgo, zvana maigo balsi… kad tas bija? Apciemot kādu, bet pie kura? Tātad, tad šī balss nepavisam nebija tik pārliecināta, jautra un pat, iespējams, agresīva, bet tieši otrādi, tā izraisīja žāvas un izmisumu. tieši tā! Nomākts! Tas pats…

– Virita degli Bornio! – Mariuss izpļāpājās. Un kādi dēmoni, brīnās, atnesa šo biklo lelli šurp?!

Virita sastinga, nolieca galvu, it kā klausītos. Viņa pamāja ar galvu:

– Nē. Ja vēlaties savu Viritu, es varu mēģināt viņu izspiest un izdzert, bet… Nē, tas ir maz ticams. Atvainojiet. Smalka vijolīte dziļā noģībumā.

– Kur – ģībonis? – jautāja Mariuss. Tas izklausījās ārkārtīgi stulbi, bet meitene saprata. Un viņa pat atbildēja, uzsitot sev pa pieri:

– Kaut kur šeit, droši vien. Bet kā es tajā nokļuvu, tas ir jautājums! Un kurš, es jautāju jums, atbildēs manā vietā?

«Es neko nesaprotu,» Mariuss atzina.

«Tas būtu kaut kas saprotams,» meistars Turvons satvēra meiteni zem rokām un nolika uz kājām: «Beidz sēdēt šeit.» Iesim uz māju un tur parunāsim. «Un es jums atvēršu logu, manas savrupmājas nav paredzētas zirgiem,» viņš necieņā teica Senajam. – Un vienīgie kārumi ir burkāni. Vai man tev nevajadzētu piedāvāt sienu?

Godīgi un atklāti sakot, meistara Turvonas «savrupmājas» nemaz nebija paredzētas viesiem, īpaši meitenēm no dižciltīgām ģimenēm. Torņa pagrabā, tajā pašā, kur nekromants uzņēma retus viesus, bija virtuve. Rupjas akmens sienas, primitīvs pavards, kurā pēc vēlēšanās varēja apcept veselu stirnu, plaukts ar vienkāršu māla trauku, milzīgs galds, vairāki tupus ozolkoka ķebļi. Durvis uz pieliekamo, caurums pagrabā. Virita deglia Bornio, ko Mariuss atcerējās, būtu baidījies te skatīties ar acs kaktiņu, nemaz nerunājot par mierīgu ienākšanu. Un meitene, kuru mentors bija nosēdinājis uz ķeblīša pie ugunskura, ar interesi paskatījās apkārt un apstiprinoši paziņoja:

– Šeit ir skaisti. Atmosfērisks. Pie šāda galda runa nav par sviestmaižu košļāšanu, bet gan par gaļas pildīšanu.

«Atnes gaļu, student,» meistars pavēlēja. – Vispirms atveriet logu. «Tā tas ir,» viņš pamāja ar roku uz vietu, kur aiz mākoņainā stikla rēgojās tumšā zirga purns. – Un pat nedomā par to, kā viņam iedot burkānu!

– Un kas?

– Jā, tāpat kā mums. Vienkārši nolieciet to uz paplātes, lai būtu ērti ēst ar zirga purnu.

Man bija jāatmet ziņkārība un jādara tas, kas studentiem ir jādara meistara vadībā – tas ir, «gatavo, atnes, pasniedz» (un paldies, ka mentors Turvons iztika bez pēdējā «izkāp»! ). Kūpināta brieža gaļa, svaiga ciema maize (tieši vakar aizskrēju pie maiznieces!), putojošs alus mucā – īsti dzīres. Lai gan ne gluži tāds cienasts, kāds būtu jāpasniedz dižciltīgai jaunavai. Bet viesis ēda un dzēra ar redzamu baudu – un ar tādu pašu redzamu manieres trūkumu. Droši vien bija labi, ka īstā Virita atradās kaut kur ārā un pati savā galvā noģību. Citādi es atkal būtu paģībusi, pa īstam.

«Tātad, mūsu mīļais un līdz šim bezvārda viesis…» Meistars Turvons iesāka, kad Mariuss nolika gardumus un apsēdās pretī meitenei.

– Kāpēc tas ir bezvārda?! – līdz galam nenoklausījusies viņa kļuva sašutusi. – Mani sauc Natālija. Jā, Nataša.

– Tas ir jūsu pasaules, jūsu bijušā ķermeņa nosaukums. Un jūs, ļaujiet man pateikt, esat tikai dvēsele. Pirms jauna iemiesojuma dvēseles aizmirst savu iepriekšējo dzīvi.

– Es neko nezinu, es visu atceros. Un vispār kaut kāda «jauna iemiesošanās»?! Jūs, kā es saprotu, mani izvilkāt šeit, iespraudāt kāda cita ķermenī, kas, starp citu, ir pieaugušais un diezgan aizņemts. Nav gatavs jaunai dzīvei! Nemaz nerunājot par to, ka es kaut kā palaidu garām vecās beigas! Jūsu darbs?

– Nav mans. Personīgi es tevi ne no kā neizvilku un nekur nebāzu, – Turvons īgni iebilda. Zirgs ņirgājoties iesaucās. Mariuss arī būtu nopūties, ja šo bazāru būtu vērojis no malas! Tā vien šķita, ka ar sekām būs jācīnās nevis mentoram, bet viņam. Jo kāpēc gan vēl studenti ir vajadzīgi? Tieši tā, uzspiediet viņiem visnepatīkamākās lietas!

«Labāk pajautājiet Viritai, kāpēc viņa iejaucās rituālā,» Mariuss nespēja pretoties. – Viņa pilnā galopā un kliedzot iekļuva aplī, un mēs esam vainīgi.

«Tātad jums tas nav jājautā,» viesis paraustīja plecus. – Pa logu skatās seja. Zirgs ir kauns. Tava meitene jau ir atvadījusies no savas dzīves, bet viņš ir izdarījis lietas un smejas.

«Un viņš, iespējams, būtu tas, kurš varētu visu izskaidrot.» Vai ar viņu vispār ir iespējams runāt? – Mariuss bezcerīgi jautāja. Šķiet, ka atbilžu uz saviem jautājumiem un skaidru, meistara nekromanta cienīgu skaidrojumu vietā viņš saņems neglītu tirgus ķildu. Bet divas dvēseles vienā ķermenī – pēc visiem kanoniem pilnīgs nekārtības! Un kaut kas ir jādara lietas labā. Un kam tas būtu jādara, ja šis negods uzkristu uz viņu galvām kopā ar viņu mentoru? Tas Senais arī ir nesaprotams. Jo vairāk Mariuss uz viņu skatījās, jo mazāk viņš izskatījās pēc leģendu šausmām. Lai gan ne velti mentors saka, ka patiesi bīstamas lietas neizskatās biedējošas…

«Es saucu dvēseli, kas varētu kļūt par Viritas degli Bornio neredzamu aizbildni,» meistars lēnām runāja, savijot pirkstus slēdzenē. Viņas tēvs uzstāja uz pastāvīgu aizsardzību un noteikti prasīja sievišķā principa garu, lai saglabātu savas nevainīgās meitas godu un pieticību. Un šim garam vispār nevajadzēja aizņemt savas palātas ķermeni!

– Un viņam bija arī kaut kas jāspēj aizsardzībā? – Natālija izsmejoši jautāja. – Nu, es tevi iepriecināšu, kaut kas nogāja greizi.

Viņa padzēra alu, uzsita krūzi uz galda, pielēca un piegāja pie Senā. Viņa satvēra garo zirgaste.

– Stab, zirg, tas biji tu, kas visu sakārtoji! Un neskatiet man šeit tukšas acis, tu neesi kaķis no «Šreka»!

Zirgs nobolīja acis un apgūlās, un loga atvērumā parādījās miglaina vīrieša figūra. Tas bija piepildīts ar krāsu un dzīvību – un tagad uz palodzes sēž visparastākā laupītāja izskata skapītis: mežzaļā uzvalkā, apaugusi ar bārdu un gariem kušķiem, izņemot varbūt tīru un ķemmētu. Nebija ne miņas no pārpasaulīga spēka, kā tas pienākas Senam cilvēkam, un cēluma un autoritātes, vēl jo mazāk; Īsāk sakot, ja jūs šādi parādīsieties kādas dižciltīgas ģimenes mājā, viņi jūs nelaidīs tālāk par pagalmu.

«Es vienreiz īsi paskaidrošu,» viņš ātri sacīja. – Meitene Virita ieradās pie manis ar lūgumu un solīja samaksu. Maksājums būs mans iemiesojums. Man vajag zirgu, līdz es iegūstu pietiekami daudz vitalitātes. Arī vīrietis būtu nācis augšā, bet tuvumā neviena nebija,» viņš ļauni pasmīnēja. «Mums no jums neko nevajag, mēs šeit nokļuvām nejauši.» Un tu, – zilās acis skatījās uz Viritu-Natāliju, – turiet mēli. Nevajag meklēt vainīgos tur, kur viņu nav. Labāk noskaidro, kāpēc meitenei bija vajadzīgs aizbildnis.

– Ko viņa tev prasīja? – nē, no kurienes šī citpasaules dvēsele no tik lielas nekaunības?! Mariuss, stāvēdams tik bīstamā tuvumā būtnei ar dievišķu spēku un spēku, būtu runājis ar viņu pieklājīgāk!

– Tā ir viņas darīšana, ja vēlies, pajautā viņai.

– Skaidrs, ka uzņēmums garantē konfidencialitāti. Klausies… nu, pagaidi, kā tevi sauc? Nav zirgs, tiešām.

– Varat viņu saukt par Seno.

«Kad viņš iemiesosies, viņš saņems jaunu vārdu, bet tagad patiesībā viņš maz atšķiras no bezvārda dvēseles,» mentors klusi paskaidroja.

«Atmiņa un spēks, tas nav tik maz,» iebilda Senais. – Un es atgriezīšu nosaukumu tā sākotnējā. Es viņu atceros, cilvēki ir aizmirsuši.

– LABI. Tātad, kas mums ir,» meitene pagriezās, sakrustojusi rokas uz krūtīm. – Mani, tas ir, manu dvēseli, saucu, lai es ar neredzamu garu sargātu bailīgo vijolīti. Violeta izrādījās ne tik bailīga, viņa aizbēga naktī zirga mugurā un bez sargiem, kaut ko lūdza Senatnei un pretī apsolīja palīdzēt viņam iemiesoties. Šīs palīdzības rezultātā Senais pārcēlās uz beigtu zirgu, bet es uz vijolīti, kas abi nebija nodrošināti. Vai es kaut ko palaidu garām?

«Vēl ne,» Mariusam nez kāpēc šķita, ka Senais bija atklāti uzjautrināts. Katrā ziņā viņš ar jautru interesi paskatījās uz meiteni. Vai nu viņš gaidīja, kad viņa izdarīs kaut ko bezdievīgu, vai arī pats izdomāja kādu netīru triku.

«Tad paskaidrojiet man to, dārgais Senais zirgs.» Vai jums nav svarīgi, ka jūsu pagaidu ķermenis ir nedaudz miris?

– Jā, tam nebija laika nomirt. Zirga gars aizlidoja, es paliku. Jūs nevarat pārvērst dzīvu radību par nedzīvi dažos mirkļos.

– Skaidrs, ka klīniskā nāve un ātra reanimācija. Un cik ilgi tev būs šādi jāstaigā? Un pats galvenais – ko tad? Kā izskatīsies šis jūsu it kā iemiesojums?

Senais paraustīja plecus.

– Tiklīdz es sakrāšu pietiekami daudz spēka, es vienkārši pārbūvēšu savu ķermeni no šī uz savējo. Vai es tomēr esmu Dievs, vai arī izgāju pastaigāties?

– Vai vēlaties būt pieklājīgs vai godīgs? – meitene nošņāca. – Tagad jūs diezgan konkrēti izgājāt pastaigāties. Kāds dievs tu esi? Nu, es domāju, kuru? Vai priekš kam?

– Briežu baļķa dievs, protams. Ja vēlaties, es jums vēlāk parādīšu altāri. Vai arī palūdziet, lai Virita parāda, viņa tur bija. Vai visu svarīgo jau esi pajautājis? Vai esat pievērsies tukšai zinātkārei?

– Galvenais jautājums beigās. Es arī gribu iemiesoties. Kaut kā nav silti sēdēt kāda cita ķermenī. Jūsu metode acīmredzami nav piemērota, bet vai ir kāda cita metode?

Mentors iesmējās un pēkšņi jautāja:

– Kā tu domā, student, vai man palīdzēt meitenei atrast ķermeni vai ļaut viņai sēdēt šajā cēlajā lellē?