Mīlestība ir akla

– Kaut kas līdzīgs – neglīts, resns, ziņkārīgs, kādi vēl briesmīgi epiteti tiek doti sievietēm?

– Jā, man ir kupris, 45. izmēra pēdas, reti sarkani mati ar plikpauriem plankumiem, greizi dzelteni zobi… – Es tagad nevaru apstāties.

– Nevajag turpināt, jo es uzbudinos, tieši tā, kā man tas patīk.

– Bastards… – Es nespēju savaldīt smieklus un ieskrēju dūrienā.

– Nu, kas ir noticis? Neredzīgi cilvēki nav iedomīgi. Man neinteresē sievietes izskats, un man ir vienalga par savu izskatu.....

– Vai tāpēc tu izskaties kā grieķu dievs?

– Tas ir luksusa pārpalikums, es agrāk trenējos. Tagad es uzturu formu, lai mugura nenokristu.

– Ko jūs domājat par šiem krāšņajiem matiem?

– Tas ir vienkārši. Gariem matiem nav nepieciešama frizūra, vienkārši nomazgājiet matus vai, ja tie ir netīri, saķemmējiet poniju.

– Tu sabojā manu pirmo iespaidu!

– Tu izdarīji to pašu, sirmgalve rudmataina!

Laiks paiet ātri, un mums atnes ēdienu.

– Tagad pastāsti, kur ir ēdiens," Matvejs jautā ar skolēna skatienu klasē.

– Tevis priekšā ir šķīvis. Salvete ir labajā pusē, uz tās ir nazis. Dakša ir šķīvja kreisajā pusē. Glāze ūdens uz divām stundām.

Jūs viegli pieskaraties glāzei ar savu viku, un gaisu piepilda melodisks činkšķis.

– Tu esi ideāla sieviete.

– Pat ar kupru un 45. izmēra kāju?

– Tas ir tavs azarts.

– Vai vēlaties, lai es sagriežu gaļu?

– Es jau teicu, ka tā ir perfekta…

Es paņemu viņa šķīvi un sagriežu gaļu kumosiņos, ko varu ērti iebāzt mutē, tad atgriežu šķīvi savā vietā.

– Paldies…" Viņa vaigus klāj spilgts sārtums.

– Tu sārtosi.

– Paldies, ka atgādinājāt man par šo muļķīgo lietu manā ķermenī. Mani vienkārši mazliet uzbudināja tavas diskrētās rūpes.

– Jūsu atklātība ir ļoti atklāta.

– Es tevi brīdināju.

Lai mazinātu apmulsumu, es uzberu makaronus uz dakšiņas, cenšoties neuzpūsties kā samovars.

– Atvainojos, ja es tevi apgrūtināju. Bet mēs taču esam šeit kopā ar jums kāda iemesla dēļ, vai ne? Tas galu galā novedīs mūs… pie patīkamākām lietām......

– Varbūt.

– Un es nerunāju par pārgājieniem kalnos, braukšanu ar plostu pa upi vai lēkšanu ar izpletni… Patīkamu lietu saraksts, ko darīt kopā ar mani, ir ļoti ierobežots… Uzreiz svītrot boulingu, karaoke, biljardu.....

– Pietiek! Es zinu, ko jūs domājat!– mani vaigi jau deg no smiekliem.

– Nesaki man, ka tas ir viss, ko tu no manis vēlies… Es neesmu gatava būt tikai seksapīrs, man arī ir jūtas.....

Es nospiežu viņu plecā.

– Tu taču negribi to darīt, es neredzu, kā tu kusties. Starp citu, man bija bail.

– Es atvainojos.

– Es nezinu… Es domāju, ka skūpsts ir vienīgā lieta, kas to var izlabot.....

Mana sirds dauzās kā traka, es jau nedēļām ilgi vēlos šo skūpstu.

– Tikai saki man, vai uz manas sejas ir mērce? Vai man kaut kas iestrēdzis zobos?

– Pietiek!

Es maigi pietuvojos ar rokām viņa sejai un piespiežu lūpas pie viņa siltajām, maigajām lūpām, kas smaržo pēc ķiploku mērces. Viņš man atbild maigi, nepadziļinot skūpstu.

– Atvainojos, es saprotu, ka šobrīd garšošu kā teļa gaļas medaljons....

– Es tikko gatavojos to izmēģināt…

Es atkal viņu noskūpstīju, šoreiz dziļāk un jutekliskāk.

4. NODAĻA. NEVIENS DATUMS NAV PAR ILGU

Neatlaidīgs zvans lika mums pārtraukt skūpstu.

"Ienākošais zvans no Pain in the Ass," paziņoja īpašā programma.

– Zvana mans brālis, atvainojiet, man jāatbild… – Matvejs apmulsis sārtējās.– Pieņemiet zvanu…

Vīrietis pielika ierīci pie auss.

– Kādēļ tu vienmēr esi tik neērts? Runā… Tu esi blēdis, tu esi man parādā… Zvani man, kad būsi brīvs… Beidz zvanīt… Atvainojos, tas vienmēr ir slikts laiks....

– Jā, es dzirdēju, ka viņš ir sāpīgs.

– Pārējie viņu sauc par Makaru.

– Saskaņa, to nav grūti uzminēt…

– Viņam ir 19 gadi, mums vienmēr ir bijušas sarežģītas attiecības. Un tagad man jāsamierinās ar viņa pusaudžu maksimālismu.

– Jūs atvedāt mājās meiteni?

– Klausies, tu esi tik vērīgs, cik vien redzīgs cilvēks var būt....

– Arī man ir mazais brālītis.

– Un kā viņš ir jūsu kontaktpersonu sarakstā?

– Sātans!

– Ahhhh, tas ir vairāk kā tas. Cik viņš ir vecs?

– Viņam tikko palika sešpadsmit. Viņš dzīvo kopā ar vecākiem, bet bieži, teiksim, nāk pie manis ciemos… Kamēr es esmu prom......

– Puiši ir pretīgi… – Matvejs pakrata galvu un pasmaidīja.

– Es pat nestrīdēšos.

– Es esmu mazliet mazāk pretīgs, bet tas nav skaidrs.....

– Vai pastaiga aizņem pārāk daudz laika?

– Izskatās, ka tā.

– Mums vajadzētu izvest Oskaru pastaigāties. Un pabarot viņu. Viņš siekalojas.

Es palūdzu viesmīlei rēķinu.

– Ļaujiet man samaksāt par vakariņām," Matvejs piedāvāja maigi.

– Tikai izņēmuma kārtā. Es nesatikšos ar vīriešiem ēdiena dēļ.

– Labi, bagāta meitene, nākamreiz tas ir tavs kārums.

Matvejs samaksā rēķinu, un mēs atstājam mājīgo celiņu. Nonākam līdz tuvākajam parkam. Siltais vakara gaiss mūs apvij, atstājot lipīgu nosēdumu uz ādas.

– Ugh, karstums ir nereāls....

– Nesaki man, man šķiet, ka es šos džinsus novilku ar ādu.

– Oskaram droši vien ir slāpes. Man līdzi ir ūdens.

– Tas būtu ļoti laipni no jūsu puses," Matvejs pateicīgi pasmaida.

Es iedodu Matvejam ūdens pudeli, un viņš iedzer suni, ielejot ūdeni savā plaukstā.

– Varbūt varētu ļaut viņam skriet apkārt, apkārt neviena nav.

– Jums viņš būs jāuzmana. Un, ja būs kāds…

– Neuztraucieties, es pēc viņa sakopšu. Tur ir atkritumu urnas ar maisiem.

– Es domāju, ka varbūt man vajadzētu lūgt tevi apprecēties ar mani uzreiz.– Šis teikums iedzen man sirdī, lai gan es zinu, ka tas ir joks.

– Ar mani viss ir kārtībā, paldies. Man jau vienreiz ir piedāvāts.

– Es iekļuvu mīnu laukā?– Matvejs bija manāmi samulsis par to, ko viņš bija teicis.

– Nepievērsiet viņam uzmanību. Viņi ir mani personīgie tarakāni.

– Ak, arī man ir savi resni, ūsainie, es ceru, ka sadraudzēšos ar taviem......

– Mēs redzēsim.

Oskars skraida pa zālienu, nevaldāmi satraukts. Es metu viņam tukšu pudeli, un viņš to atnes atpakaļ.

– Viņš droši vien ir laimīgs?– Matvejs ar smaidu jautā.

– Viņš skraida apkārt kā traks. No mutes uz ausīm.

– Es gribētu redzēt viņa smaidu… Un jūsu.....

Viņš nevērīgi raugās tukšumā.

– Vai es varu jums uzdot jautājumu?– Es uzdrošinos uzdot personisku jautājumu.

– Es varu, bet ne tagad. Es nevēlos sabojāt šo brīdi.

– Labi, es atvainojos.

– Tā ir tikai cilvēciska ziņkārība, nekas. Man vienkārši nepatīk par to runāt. Es neesmu akls.

– Godīgi sakot, dažreiz es par to pat aizmirstu. Jums ir ļoti skaistas acis.

– Paldies…

Matvejs pastiepj man roku, un es ielieku savu plaukstu viņa karstajos pirkstos. Karstuma vilnis no manas plaukstas izplūst cauri manam ķermenim un ietriecas kaut kur vēdera lejasdaļā.

"Aizmirsta sajūta… Cik tas ir labi…"

Viņš pievelk mani pie sevis un piespiež pie krūtīm. Viņa roka slīd lejup pa manu ķermeni, tik tikko pieskaras.

– Tu mani pievīli…" viņš klusiņām purpina.

– Ko tu ar to domā?– es nesaprotami izsaucos.

– Tev nav kupra… Es, šķiet, esmu zaudējis interesi.....

– Es atvainojos.– Es smaidīju visu nakti.

– Es ceru, ka viss pārējais ir taisnība?– Matvejs viltīgi jautā.– Ko tu teici par greiziem zobiem?… Ļaujiet man pārbaudīt…

Viņš maigi skūpsta mani, padziļina skūpstu, ar mēli iekļūstot manā mutē.

– Kā tas bija?– jautāju viņam, kad viņš atkāpjas.

– Kā, kā… Tu esi melis, tas ir kā… Zobi taisni, nekāda kupra… Pretīgi…" Viņš smaida.

Vīrietis pieskaras maniem matiem, lēnām ar pirkstiem pētīdams slotiņas.

– Mati ir mīksti, smalki, bet biezi. Varu derēt, ka tu esi blondīne vai rudmataina…" No viņa balss man uzmetās zosāda.

– Ja tu izliekies akls, lai ievilinātu mani gultā, tagad ir īstais brīdis nākt tīrā.....

– Labs mēģinājums, bet nē.

– Cik matus esat aptaustījis, lai pēc taustes zinātu to krāsu?

– Ne daudz, bet tam nav nozīmes…" viņš mierīgi saka.

– Es neesmu pārsteigta. Jūs tikai apstiprinājāt manu nojautu.

– Jā, es neesmu jaunava. Vainīgs…" Viņš piespiež mani ciešāk pie sevis, un jauns karsts vilnis plūst manā ķermenī, un mani ceļgali sasprindzinās.

Viņa lūpas atkal pieskaras manām, un es saprotu, ka pirms tam viņš bija atturējis savu kaisli. Un pat tagad tā nav liesma, tikai attāls liesmas karstums. Es ļaujos savām jūtām, izkūstot viņa rokās kā sviests uz karstas pannas.

Mūs pārtrauc Oskara nepacietīgais riešana. Matvejs paceļ rokas padošanās žestā.

– Nesteidzies, puisis. Viņa man neko ļaunu nedara. Gluži otrādi.

– Aizsargā tevi?

– Jā, tu esi pārāk tuvu… Un viņš jau ir izsalcis, mums vajadzētu viņu pabarot.

– Mēs varētu aiziet uz lielveikalu, nopirkt viņam pārtiku un ūdeni.

– Es šajā apkārtnē esmu kā akls kaķēns, tāpēc vadi.

Es uzliku Oskaram pavadu un iedodu to Metjū rokā.

– Vai es varu turēt tavu roku?– Apjukusi pajautāju.

– Protams, ka es neķeros," Matvejs pajokoja.

Es paņemu viņa silto, lielo plaukstu un eju nedaudz pa priekšu, rādot ceļu. Kad mēs iznākam no veikala, ārā ir tumšs, bet nav kļuvis vēsāks. Mēs viņu pabarojam un dodam ūdeni, bet viņš joprojām izskatās noguris un miegains.

– Oskars ir noguris. Kāpēc mums neiet pie manis? Man ir gaisa kondicionieris…" es ierosināju ar nelielu satraukumu.

– Tu nezini, cik ļoti es to vēlos… Un es labprāt to darītu, pat ja tev nebūtu gaisa kondicioniera…" Viņa balss aizkavējās, maigi sakot, neērti.– Bet es baidos, ka jaunā vietā būtu ļoti dezorientēta. Viena lieta ir iet uz kafejnīcu, bet cita – uz svešu dzīvokli.

– Ir gandrīz desmit naktī, bet tavs brālis nav piezvanījis.

– Tāpēc viņš ir sāp… Tu zini…" Viņš paņem manu roku un mēģina "paskatīties" manā virzienā.– Vai es varu tevi uzaicināt mājās?

– Pamēģiniet…

Viņš pievelk mani pie sevis un ilgi, dziļi skūpsta, viņa pirksti pieskaras man mugurai zem t-krekla. No viņa pieskāriena man uzmetas zosāda.

– Kā ir ar to?

– Izsauciet taksometru.

Es pasaku Matvejam adresi, kur mēs tagad atrodamies, un viņš izsauc taksometru. Pēc brīža nonākam mājīgā, mazstāvu dzīvokļu kompleksā. Izkāpjam no mašīnas, un Oskars ved Matveju pie pareizās ieejas, es viņiem sekoju.

– Ei, brāli! Tikko gatavojos zvanīt," dzirdu no augšas.

Palūkojos uz augšu un ieraugu uz otrā stāva balkona vīrieša siluetu, ko iezīmē gaisma no dzīvokļa.

– Tu drāns, Mac! Es to atcerēšos! Mēs ar Oskaru klīstam pa pilsētu kā klaiņotāji… – Matvejs paaugstina balsi, bet ir dzirdams, ka tas ir joks.

– Redzu, ka tu neesi viens… – saka puisis.– Nāciet augšā!

– Paldies! Atļauja piešķirta!– Matvejs nopriecājas.

Mēs uzkāpjam pirmajā stāvā, un ir skaidrs, ka Matvejs zina katru stūri, katru soli. Dzīvokļa slēdzene saslēdzas, un uz sliekšņa parādās Matveja kopija, tikai jaunāka, klāta tetovējumiem un tērpusies tikai šortos.

– Labs vakars…

5. NODAĻA. ŠĪ NAKTS…

– Atceraties klasiku?

– Vakars būdiņā, aizrīšanās. Vai tā ir labāk?– Zēns pasmaidīja, plivinādams uz ieejas grīdas. Matvejs it kā nejauši ar nūju trāpīja brālim pa kājām.

– Brāli, ko tas, kurva, dara?

– Atvainojos, ka ar to nepietiek… Ļaujiet man iet cauri.

Puisis atkāpjas dzīvokļa iekšpagalmā, un Matvejs ar aicinošu žestu uzaicina mani iekšā.

– Vispirms dāmas.

– Tu esi tik šausmīgi pretīgs, kā tev vispār izdodas dabūt cāļus?

Niedra ar vieglu švīkšķi trāpa viņam pa galvu, Oskars nopriecājas, uzskatīdams to par jautru spēli.

– Lūdzu, ienāciet. Viņš diemžēl nekur nedosies, izņemot uz laiku.

Es vilcīgi pārkāpju slieksni un nokļūstu tipiskā vecpuiša dzīvoklī. Tas man atgādina mana brāļa istabu, kas izskatās kā čigānu taburete, tikko caurstaigāta.

Uz grīdas ir drēbes, acīmredzot noplēstas kaisles lēkmē. Uz dīvāna sēž slaida meitenīte ar rozā matiem, slinki košļājusi košļājamo gumiju un ieskatījusies telefonā. Uz mirkli viņa atrauj acis no ekrāna, uzsprāgst burbulis un nesaprotami murmina.

– Draste…

– Labs vakars, dārgā kundze. Vai nav pienācis laiks doties mājās?– Mēģinot būt pieklājīgs, Matvejs uzrunā meiteni, taču ir redzams, ka situācija viņu kaitina.

– Ei, Mac, ko, pie velna? Es domāju, ka mēs grasījāmies izklaidēties pie tevis…" Meitenes acis paplašinājās no sašutuma.

– Ummm, kā tevi sauc, ejam ārā… – puisis bezrūpīgi parunāja.

– Ko?! Vai tu neatceries manu vārdu vai kaut ko tamlīdzīgu?

– Es nedomāju, ka atcerējos.

– Tu, pretīgs sūda gabals!" Meitenes seja apsarkanēja, pieskaņojoties viņas matu krāsai. Ar trinkšķīgām kustībām, stostīdamās no alus, viņa pacēla no grīdas savas mantas.

– Atdod man manu T-kreklu.

– Tu, sūdi!– Madame nav vārdu izvēles.

Viņa novelk T-kreklu, atstājot viņu bez biksēm, un met to Makaram sejā.

– Dusinies ar to, pakaļknābītis!

Meitene uzvelk krekliņu, ievelk kājas šortos, paceļ no grīdas somu un kedas un dodas pie durvīm.

– Vai jūs nevarētu vismaz izsaukt taksometru?

– Jau…

Meitene sašutusi nopūšas un pagriežas pret Makaru, atverot durvju slieksni.

– Es gribētu, lai tu nomirtu no AIDS, tu, pakaļkāja!

– Ja vien tu man to nedāvināji! Izkāp no šejienes.

– Kuce…

Viņa no visa spēka aizlauž durvis, atstājot viesistabā klusu ainu. Mēs ar Matveju stāvam ar atplestām mutēm, nespēdami komentēt redzēto.

– Ko jūs izlolojat? Viņa ir tikai vienreizēja. Viņam vajadzētu būt pateicīgam, ka viņš samaksāja par taksometru.

– Jūs domājat, ka es šeit esmu briesmīgs?

– Brāli, tu esi tik salds un mīksts kā sūds. Tīkulēm tas nepatīk.

– Paldies Dievam, ka man nepatīk cāļi, mani neinteresē cāļi.

– Tas ir ļoti jocīgs veids, kā to pateikt. Protams, jūs vēlaties tikai eliti. Makars pagriežas pret mani ar jautājošu skatienu.

– Kas tu esi? Jogas skolotājs? Tango treneris? Someljē? Balerīna?

– Palēnini tempu, citādi nakti pavadīsi uz ielas," Matvejs pacēla balsi, liekot man justies neērti.

Makar salocīja rokas uz krūtīm un nervozi pāršūpojās no kājas uz kājas. Es saprotu, ka viņš ir noskaņots uz konfliktu.

– Mani sauc Alina, pēc izglītības esmu veterinārārste, bet tagad strādāju par auklīti.

– Jūs mazgājat suņiem pakaušus?! Brāli, es to no tevis negaidīju… Un tu nevēlējies apšļakstīt mūsu apkopēju, tavas vainas dēļ mums te tagad ir haoss.

Matveja seja mainās. Viņa maigās sejas kļuva cietas kā akmens, lūpas saspiestas plānā pavedienā.

– Ej prom no šejienes, lai tevis te nebūtu līdz rītam…

– Nāc, brāli, es jokoju. Mazgāt suņiem dibenus ir forši un tamlīdzīgi… – bet Matvejs tikai neko neatbildēja, acis nolaidis.

– Ak, jā, labi…

Viņš uzvelk džinsus un T-kreklu, treniņbikses bez zeķēm un iziet pa durvīm, metoties cauri spraugai:

– Jūs viņu kārtīgi izdrāzīsit, vai arī viņš ir nepietiekami izstīdzējis.

Matvejs aiz brāļa ar spēku aizlauž durvis, gandrīz saspiežot pirkstus, un aizver slēdzeni.

– Es atvainojos par to…" vīrietis vainīgs teica.

– Tā nav jūsu vaina… Viņš izaugs, – atbildēju mīļi, – ejiet šurp.

Es apņemu viņu ap vidukli un izvelku viņa kreklu no biksēm.

– Dievs, es baidījos, ka pēc šī priekšnesuma tu aizbrauksi.....

– Ak, nē. Es to gribēju jau kopš mūsu pirmās tikšanās reizes.

– Es esmu pārliecināta, ka tev nekad agrāk nav bijis seksa ar aklu vīrieti.

– Nevajag būt muļķim, tu man neesi trofeja…" Mani aizskāra viņa vārdi.

Viņš maigi skūpsta mani pretī, un mēs nevaram pārtraukt skūpstu. Mēs turpinājām skūpstīties, novelkot viens no otra drēbes, līdz bijām pilnīgi kaili. Matvejs pacēla mani zem sēžamvietas un, nepārtraucot skūpstu, aiznesa uz savu istabu. Pēkšņi atskan sprādziens, un viss manu acu priekšā sadrūp.... zvaigznēs.

– Auš!– No sāpēm un pārsteiguma izsaucuies. Matvejs sastinga ar pārbiedētu skatienu.

– Kas tas bija?!

– Galva… Tā bija mana galva, kas trāpīja uz priekšgala.....

– Alina, man ir žēl, Dieva dēļ. Es atnesīšu tev ledus.

Panikā viņš pazūd telpā un ar mazo pirkstiņu triecas pa kafijas galdiņu.

– Sūdi!

Oskars satraukts nopriecājas, vērojot, kā viņa saimnieks mēģina nostāties uz vienas kājas, vienlaikus satverot otru.

– Es esmu tik bezjēdzīgs… – Matvejs skumji nopūšas.

– Sēdies uz dīvāna. Es atnesīšu ledu.

Ielieku ledus maisiņos un aptinu tos ar virtuves dvieļiem, vienu kompresi dodu Matvejam, otru – sev uz pakauša. Trieciena vieta briesmīgi sāp, bet vīrieša kāja izskatās slikti.

– Kājas pirksts ir ļoti pietūcis, tas varētu būt lūzums… Jums jādodas uz traumpunktu. Arī man.

– Man ir žēl par notikušo.

– Viss ir kārtībā, neuztraucieties par to. Tik ilgi, kamēr tavs pirksts ir kārtībā. Uzvelc drēbes, mums jāizsauc ātrā palīdzība.

Mēs neveikli uzvelkam drēbes un pilnīgā klusumā gaidām, kad ieradīsies ātrā palīdzība. Traumu centrs ir diezgan pārpildīts. Mēs atrodamies starp atstumtiem vīriešiem ar sasitumiem un nobrāzumiem. Kamēr gaidām savu kārtu, es pirmais pārtraucu klusumu un čukstu Matvejam uz auss.

– Ja tu varētu redzēt, kas sēž rindā kopā ar mums…?

– Tie paši neveiklie, kaislīgie aklie seksa entuziasti?

– Ziniet, es tā nedomāju.

– Pēc alkohola un sviedru smaržas varu spriest, ka mēs esam seksīgākie pacienti šeit....

– Tieši tā, – es nevaru atturēties no smiekliem, neraugoties uz mūsu situācijas skumjumu.

– Es uztraucos par Oskaru, viņam nepatīk būt vienam, – es uzvelku roku viņam uz pleciem, sajūtot vieglu saviļņojumu.

– Viss būs labi, tagad galvenais ir tava veselība…

– Un tava.

Skumji nopūšoties, viņš piebilst:

– Es esmu tāds idiots. Tas ir tikai godīgi, ka tu vairs nevēlies mani redzēt.

– Kurš tad mazgās tava suņa pakaļu?

– Arī mans brālis ir idiots.

– Izcila ģenētika…

– Velns, tieši tā," Matvejs pirmo reizi pēc kāda laika pasmaidīja, un viņa sirdij kļuva nedaudz vieglāk.

– Kāpēc viņš dzīvo ar jums, nevis ar vecākiem? Es ar brāli vienā dzīvoklī neizturētu ne nedēļu.

– Mums nav vecāku.

– Ak, man ir ļoti žēl, man ir žēl.

– Tas ir vecs stāsts, brūce ir sadzijusi. Bet Makars pēc tēva nāves bija pilnīgi nekontrolējams. Kad tas notika, viņam bija 14 gadi, un tas ir visgrūtākais periods zēna dzīvē.

– Un mamma?

– Mamma aizgāja, kad viņam bija 6 gadi un man 15....

– Man tik ļoti žēl, ka jums tas bija jāpiedzīvo," es redzu abu zēnu, kuri bija palikuši bez mātes mīlestības, apjukušās, tukšās sejas.

– Jā, dzīve mūs nav saudzējusi… Tā gadās. Turklāt pirms diviem gadiem es zaudēju redzi… Un mans jaunākais brālis kļuva par manu aukli… Viņš izvilka mani no dibena. Lai kāds viņš būtu… Lai vai kā, mana mīlestība pret viņu ir tikpat akla kā es......

– Es saprotu. Traģēdijas vai nu šķeļ cilvēkus, vai saved kopā uz mūžu.

– Mēs esam savienoti. Daudzējādā ziņā tas ir iemesls, kāpēc es joprojām esmu brīva. Makars nepieņem nevienu sievieti, un es esmu izmisis.

– Būtu mazliet vieglāk, ja mēģinājums nodarboties ar seksu ar tevi nenovestu pie traumu centra......

– Paldies, ka cenšaties mazināt spiedienu. Es tiešām jūtos briesmīgi vainīga…

– Vainas sajūta neko nenovērsīs. Neuztraucieties, viss ir kārtībā. Ko nevar teikt par tavu pirkstu un manu galvaskausu…

Matvejs pirmais dodas pie ārsta, es uz to uzstāju. Viņš ir prom divdesmit minūtes, un man jau pietrūkst viņa balss, viņa sejas, viņa smaida.

"Man šķiet, ka man ir nepatikšanas…"

6. NODAĻA. NEPATĪKAMS PĀRSTEIGUMS

Par laimi, Matvejam nav lūzuma, bet gan smags sasitums. Ārsts izrakstīja atpūtu, pretiekaisuma līdzekļus un ziedi. Es arī izcēlos ar nelielu izbīli, precīzāk, nelielu hematomu. Saņēmuši nepieciešamos ieteikumus, noguruši un izsalkuši pametām traumpunktu.

Ārā beidzot ir vēsāks, dziļo nakts debesi izgaismo mistisks mēness mirdzums. Zālē dzied cīrulīši, un tālumā dzirdams riepu čaukstēšana uz nakts ielas.

– Vai mēs iesim pastaigāties?– Matvejs ar viltīgu smaidu pasmaida virzienā uz kājas kāju, kas bija sašūtā. Viņš tur rokās savu bļodiņu.

– Nē, man ir pieticis staigāšanas. Rīt ir darba diena.

– Nu, tā jau ir šodien.

– Tiešām… Jūs neapvainosieties, ja es atgriezīšos pie sevis?

– Man tevis pietrūks, bet es neapvainošos… Ej, protams," es redzēju, ka Matvejam, tāpat kā man, bija grūti atvadīties.

– Man arī tevis pietrūks… – es apskāvu viņu ap rokām, ar visu ķermeni pieķēros viņam, gribēdama atstāt viņa siltumu, viņa smaržu, viņa pieskārienu sevī.

Viņš maigi glāstīja manu muguru un plecus, caurlaida manus matus caur pirkstiem, skūpstīja manu seju, un katrs viņa pieskāriens lika manai iekšai kļūt karstākai.

– Vai es varu cerēt turpināt?– cerīgi jautāja Matvejs, un šie vārdi lika man krūtīs sajust siltumu un medu.

– Es ceru uz turpinājumu tikpat ļoti kā tu. Es domāju, ka tas nav tā, kā tas darbojas…

– Kas tas ir?

– Lai meitene tik ātri atvērtos.

– Neaizpildi savu galvu ar šīm muļķībām.

– Es ar vienu kāju esmu bijis citā pasaulē, un es noteikti nevēlos tērēt savu laiku uz apli.

Es ieraugu savu taksometru un jūtu, kā man saspringst iekšas pie domas, ka man ar viņu nāksies šķirties. Viņš jūt, ka tu dreb, un pievelk tevi tuvāk pie sevis.

– Es paņemšu tevi pēc darba. Vai tu neiebilsti?

– Es gaidu…

Viņš skūpsta mani uz atvadām, un man gribas raudāt, it kā mēs vairs nekad viens otru neredzētu.

Iekāpjot taksometrā, es pieskaršos viņa lūpām, atceroties mūsu skūpstu. Man sāp viss ķermenis no izlaistā glāsta. Automašīnai atkāpjoties, ar rūgtumu saprotu, ka man nav viņa numura zīmes.

"Es esmu tāds Velcro… Tikai tāpēc, ka man kāds patīk, es kļūstu kā anakonda… Dvēseles upuris ar savām rūpēm un jūtām, kas pārvēršas apsēstībā… Makss to neizturēja un aizbēga… Ar pirmo pieejamo meiteni… Cik ilgi Matvejs izturēs?"…

Mājās jūtos rūgti, atmiņas par Maksu, droši noglabātas tālajā atmiņu lādītē, atkal nāk ārā.

"Neatkarīgi no tā, cik daudz tu slaucīsi atkritumus zem paklāja, netīrumu un jucekļa sajūta nepazudīs…"

Es nolemju iet dušā, kamēr tiek mazgāta mana darba forma. Mans ķermenis lēnām atslābst zem karstā ūdens strūklas. Atmiņas par Matveju liek manām rokām klejot pa ķermeni. Viņa platie pleci, spēcīgie vēderpreses muskuļi, nedaudz tumšā āda, viņa erekcija.

"Es viņu tik ļoti vēlos… Tas ir nepanesami…"

Nespēdama viņam to pateikt tieši tagad, es sūtu viņam savas domas caur telpu.

"Tev jāzina, cik ļoti es tevi vēlos… Es nekad agrāk nevienu neesmu vēlējusies tā kā tagad… Pat savu līgavaini… Tā nav tikai ķermeņa pievilkšana… bet dvēseles pievilkšana. Vēlme saplūst ar tevi, izšķīst tevī… Varbūt es esmu naivs muļķis, un dzīve atkal sadurs manu seju ar bruģi. Bet es gribu būt ar tevi tik ilgi, cik vien ilgi varu."

Es nepamanīju, kā glāsti uz šīm domām aizved mani līdz finiša līnijai. Mans ķermenis trīc no gaidītās atbrīvošanās, bet tas nav kaut kas tāds, ko šis vīrietis varētu man dot, par to nav šaubu.

"Kā es izdzīvošu līdz rītam?" – Manā galvā pulsē kaitinoša doma.

Šonakt mans miegs vairāk līdzinās lēnai vārīšanai elles katlā. Uzmācīgas trauksmainas domas savijas ar sāpīgām sajūtām manā ķermenī, ko izraisa nepiepildīta vēlme. Man ir arī galvassāpes no trieciena.

No rīta pamostos ar nepatīkamu pilnīgas neveiksmes sajūtu, it kā viss būtu neatgriezeniski zaudēts. Mani pārņem drūmas domas, un sāpes ķermenī kļūst pavisam jūtamas.

"Kas ar mani notiek?"

Patiesība par jūsu stāvokli atklājas tualetē. Asinis uz tualetes papīra izskaidro visu, sāpes un trauksmes sajūtu.

"Tiešām?! Kāpēc šodien?! Kāda ābols? Tev tagad te nevajadzētu būt šeit, akurāts periods!!!! Es tevi tik ļoti ienīstu!"

Es eju uz virtuvi un pagatavoju sev kafiju. Man sāp vēders, es nevaru iekost kaklā, un man uz zoda ir pimpelis.

"Lieliski, Alina, pat tava dzemde ir pret tevi."

Smagās domās gatavojos darbam, cerot, ka pretsāpju līdzekļi drīz iedarbosies.

"Būt sievietei ir apnicis… Tagad man ir jāģērbjas šajā kreklā un melnos džinsos, lai justos ērti par savu pakaļu…"

Es nolemju braukt, lai gan neesmu pārāk laba autovadītāja. Taču es nevēlos, lai sabiedriskajā transportā mani izskalotu sviedri. Braukt cauri rīta satiksmei, protams, ir patiess prieks. Uz darbu nokļūstu pilnīgā neapmierinātībā un gatavs nogalināt.

Bet, kad pie klīnikas ieejas ieraugu pazīstamu figūru, mani pārņem prieks. Viņa mati ir sapīti glītā kupenā, torsu sedz tumši zils polo krekls, un apetīti raisošais skats uz viņu liek man mutē ieelpot. Oskars jau no tālienes sajūt mani un dod man balsi, vicinot asti. Matveja seja uzreiz iemirdzas, kad viņš saprot, ka esmu tuvu.