Trīs vēja mezgli

Pa tām starpām palika pie vērša cepeša lapsa, gudriniece, viena pati.

LIELSKUNGS UN LĀCIS

Kāds lielskungs brauca pa biezu mežu, te uzreiz, kur bijis, kur nebijis, lācis – capst! – iz krūmiem ārā un grib lielkungu apēst tīri dzīvu. Neko darīt: lielskungs sāk lūgties ko māk, lai šoreiz vēl laižot vaļā. Pēdīgi par tik lielu lūgšanos lācis apžēlojas un teic:

– Labi, es tevi pametīšu dzīvu, bet tev jāapsolās, ka tu man atsūtīsi vienu labi lielu vīru ar diviem zirgiem, un lai viņš atved veselu podu medus, pūru auzu, podu gaļas un vistu ar visiem cāļiem.

Lielskungs apsolījās, un lācis to atlaida.

Mājās pārbraucis, viņš pavēlēja kādam vīram solīto mantu vest uz mežu. Vīrs prasīja, kurp un kam lai mantu vedot. Lielkungs teica:

– Kad iebrauc mežā, tad sauc: “Eh, vīr, nāc ārā! Še tev solītā tiesa!”

Labi. Vīrs nobrauc mežā un darīja, kā kungs tam teicis. Bet tikko šos vārdus bij izsaucis, te arī jau lācis klāt un teic vīram:

– Brauc man pakaļ.

Vīrs brauca, un lācis to aizveda uz mazu klajumu, kas bija visapkārt aizaudzis lielu biezu mežu. Lācis apstājās un teica vīram:

– Kur uguni!

Vīrs to darīja, un, kad viņš uguni bija sakūris, tad lācis sacīja:

– Cep gaļu!

Kad gaļa bij izcepta, tad lācis teica vīram:

– Ēd no tās gaļas!

Vīrs tam prasīja:

– Ar ko tad lai es ēdu?

Lācis atteica:

– Zobiem.

Vīrs ņēmās ēst, un arī lācis ēda.

Kad gaļa bij apēsta, tad lācis likās gar sieksti gulēt. Bet pa to laiku lapsa, medus smaku saodusi, tecēja uz uguni. Netāļu no uguns tā apstājās un teica:

– Vai Dieviņ, kā kājas salst!

Lācis vīram mirkšķināja ar acīm, lai lapsu saucot pie uguns.

Vīrs uz lapsu teica:

– Nāc sildīties!

Lapsa, uz lāci rādīdama, atteica:

– Kas tas?

Vīrs teica:

– Pelu maiss. Lapsa atteica:

– Ja tas būtu pelu maiss, tad tu viņu aizvestu uz glāžu šķūni. – Un ieskrēja atpakaļ mežā.

Pēc kāda brīža tā atkal atskrēja un teica vīram:

– Ja tas būtu pelu maiss, tad tu viņu uzsietu uz vāģiem.

Vīrs lāci uzsēja uz vāģiem, ko šis arī ļāvās, uz lapsu tīkodams.

Lapsa:

– Ja tas būtu pelu maiss, tad tu to drusku pieklapētu.

Vīrs pieklapēja.

Lapsa:

– Ja tas būtu pelu maiss, tad tu to drusku stiprāk pieklapētu.

Vīrs pieklapēja stiprāk. Nu lapsa tam uzsauca:

– Ja tu gribi savu dzīvību glābt, tad sit to nost!

Vīrs lāci nosita un, kopā ar lapsu medu izēdis un cāļus un vistu apēdis, brauca uz mājām.

Mājās tam lielskungs atdeva puspili, un abi dzīvoja bagāti.

SPĒKA VĪRI

Vecos laikos kāds tēva dēls bijis tik stiprs, ka nevarējis tai apgabalā neviena pretinieka dabūt.

Vienu rītu dēls pieceļas, saaun kājas un saka tēvam:

– Tēt, es iešu pasaulē meklēt sev pretinieku.

– Ej vien, dēls, – tēvs tikai nosaka.

Un dēls aiziet pasaulē. Iet vienu dienu, iet otru – nekur tāda atrast.

Iet vēl trešo dienu, līdz nonāk pie mazas mājiņas.

Dēls paskatās iekšā un redz, ka veca māmiņa plāceņus siekiem mērī.

Te māmiņa pamana puisi un prasa:

– Kur, puisīt, iedams?

– Eju meklēt sev pretinieku, ar ko spēkoties, – puisis atbild.

Tas viņam divreiz nav jāsaka, parādās divi māmiņas dēli un sāk spēkoties ar tēva dēlu.

Tēva dēls gan noķer abus brāļus, iebāž vienu vienā bikšu kabatā, otru otrā.

Atgriezies mājā, tēva dēls stāsta brīnīdamies:

– Vai akls! Esmu gan stiprs, bet tur uzgāju tādus, kam neesmu mazā pirkstiņa vērts. Tie divi bija stipri, kur nu vēl tas trešais!

No tā laika stiprais tēva dēls vairs negāja pasaulē spēkoties, jo bija neuzveicams.

STIPRINIEKS

Reiz viens tēvs uzaudzina varen stipru dēlu.

Kad dēlam paliek astoņpadsmit gadu, viņš grib doties pasaulē. Bet tēvs saka:

– Gribu redzēt, vai esi diezgan stiprs, lai dotos pasaulē.

Tēvs aizved dēlu lielā mežā un saka:

– Rādi savu spēku.

Dēls apņem lielu liepu ap vidu un noliec galotni pie zemes.

Tēvs tikai papurina galvu:

– Nekā! Vēl tev, dēls, nav vajadzīgā spēka.

Pēc gada dēls atkal neliek tēvam miera, lai laižot pasaulē.

– Labi, – tēvs saka, – iesim uz mežu, gribu redzēt, cik tu tagad stiprs.

Aiziet abi uz mežu. Dēls sagrābj lielu resnu bērzu un pārlauž vidū pušu kā skangali.

Bet tevs tik papurina galvu:

– Stiprs gan esi, bet vajadzīgā spēka vēl trūkst.

Neko darīt. Dēlam vēl jāņemas spēkā.

Pēc gada tēvs ved dēlu atkal uz mežu. Nu dēls apmet mazo pirkstiņu lielam ozolam, izrauj ar visām saknēm un aizsviež kā nieku.

– Tagad esi diezgan stiprs un vari iet pasaulē, – tēvs nosaka.

Un stiprais dēls aiziet pasaulē. Iet, iet, kamēr nonāk pie lielas muižas.

Muižas vārtos satiek pašu kungu.

– Kur iedams? – kungs vaicā.

– Gribu muižā par kalpu salīgt, – stiprinieks atbild.

– Tas labi, – kungs saka, – cik gribi algas?

– Cik gribu? – Stiprais prāto, – Līgsim tā: ja es tavus darbus neveikšu – negribu nekā; bet, ja veikšu, tad Jurģu dienā gribu ar tevi spēkoties. Tā būs mana alga.

– Labi, – kungs saka, – nāc muižā un sāc strādāt.

Otru rītu kungs iedod dēlam vecu ķēvīti, lai saved no ezera laidarā ūdeni.

Stiprais dēls pielej lielu kublu, bet ķēvīte nekust ne no vietas. Gan dēls mudina, gan uzlaiž ar pātagu, bet kur tad šī tādu kublu pavilks. Pakust, pakust un apstājas.

Stiprajam jau dusmas sametas. Viņš iegrūž ķēvīti grāvī, liekas pats ilksīs un pārvelk ūdens kublu, ka noput vien.

– Kur ķēvīti liki? – kungs taujā.

– Kur tad nu liku? Nevīžoja iet – iespēru grāvī; ej vien – tur jau viņu atradīsi. Bet tagad dod man citu darbu.

– Rīt tev jāiet rijas kult, – kungs nosaka un iet pēc savas vecās ķēvītes.

No rīta Stiprais pieceļas un iet spriguli meklēt.

Viņš nocērt resnu ozolu un pataisa no rezgaļa spriguļa vāli. Pēc tam dabū no kunga veselu vērša ādu. Stiprais sagriež ādu sloksnēs un savij vienā pašā spriguļa auklā.

Tā, nu sprigulis gatavs!

Stiprais atnāk pie citiem kūlējiem un uzsauc:

– Ejiet visi gulēt! Gan es viens pats ar visu tikšu galā!

Labi, tie liekas garšļaukus, un Stiprais kuļ ar lielo spriguli, ka bail skatīties.

Kuļ, kuļ – ne cik ilgi – salmi saberzti vienās pelavās.

Kungs, to redzēdams, paliek gluži domīgs:

– Labi nebūs, ja līdz Jurģiem netikšu no viņa vaļā. Viņš mani miltos samals.

Kungs staigā un domā, kā tikt no Stiprā vaļā. Domā, domā, kamēr arī izdomā.

Viņš pasauc puisi un saka:

– Paņem trīs mucas un aizved pie mucinieka, lai sastīpo. Viņš dzīvo tai lielajā mežā aiz ezera, – bet pats domā: lai ved vien, gan jau lielais lācis viņu pieveiks, un tā es tikšu no viņa vaļā.

Stiprais neko, kad jāved, jāved. Vai viņš zina, kas mežā par briesmīgu zvēru.

Viņš mudīgi sajūdz zirgu, iekrauj mucas, paņem lielo spriguli par pātagu un laiž uz mežu.

Pusceļā, kas gadījies, kas nē, zirgs iet gausi vien, gausi vien, vezums gandrīz vai uz vietas.

“Būs drusku jāpaskubina,” Stiprais domā un tā lēnītēm uzsit ar spriguli zirgam pa muguru. Bet zirgs no tā sitiena – kur bijis, kur palicis – slapjums vien tai vietā gadījies.

Neko darīt – Stiprais stājas ilksīs un velk pats.

Bet tiklīdz mežs klāt, izlec briesmīgs lācis. Rēkdams un ķepas sizdams, metas dēlam virsū.

Stiprais neko, lēniem soļiem iet lācim pretim:

– Labdien, labdien, mucinieka kungs, ne tik dusmīgi!

Bet mucinieks nemaz labdienas nepazīst, metas dēlam virsū un sāk purināt.

– Nu, kad tu tā gribi, tad lai iet ar! – Stiprais iesaucas un sagrābj lāci tā, ka šis ne naga nevar pakustināt.

– Vai tā stīpā mucas? Tūliņ ilksīs!

Un, līdz lācis ilksīs, dēls uzsēžas uz mucām, uzšauj lācim ar spriguli pa kažoku un laiž uz kunga muižu.

Viens divi pie kunga durvīm klāt. Dēls mudīgi pie kunga:

– Kur to mucinieku lai lieku? Stīpāt nevīžo, kauties vien grib.

– Vai traks! – kungs pārbijies kliedz. – Liec, kur gribi!

Labi. Stiprais piesien mucinieku zirgu stallī un iet kungam prasīt citu darbu. Kungs kādu brīdi padomā un tad saka:

– Klētī piebērti maisi ar labību, aizved tos dzirnavās samalt.

Viens divi maisi ratos, mucinieks ilksīs un dzirnavās klāt.

Pats dzirnavnieks iznāk pretim:

– Kas nu par vajadzību?

Tā un tā.

– Kungs liek teikt, lai šos maisus labi ātri samaļot, – Stiprais atbild.

Bet dzirnavnieks nav nekāds godīgais tēva dēls, bet pats velns. Viņš paskatās uz Stipro un saka:

– Maisus vis nemalšu, bet tevi pašu, – un ķer jau Stipro cieti.

– Lēnām, lēnām, meldera kungs, – puisis saka un domā, ka tas tikai joks.

Bet velns sasperas un stiepj jau šo uz dzirnavām.

Stiprais redz, labi nebūs. Velns nemaz nedomā jokot.

– Nu labi, ka tā, tad tā! – Stiprais iesaucas. Un ar vienu rāvienu velnam no nagiem laukā. Sagrābj velnu pie pakauša un saka:

– Nāc ilksīs! Es jau redzu, tu gribi drusku pabraukties.

Velns vēl spārdās, vēl stīvējas, bet nelīdz nekas. Stiprais šo tur kā spīlēs. Gribot negribot jāiet ilksīs.

Viens divi pie kunga mājas klāt. Stiprais mudīgi pie kunga:

– Kur lai melderi lieku? Viņš nevīžo graudus malt. Pārvedu viņu tev.

Kungs ne pa jokam sabīstas, ka Stiprais pašu velnu pārstiepis.

– Liec, kur gribi, liec, kur gribi! – kungs izbijies kliedz.

Labi. Stiprais ieved velnu zirgu stallī. Pēc tam iet kungam prasīt citu darbu.

Tā Stiprais raujas ar kunga darbiem, līdz – klaukt! – Jurģi klāt.

Nu dēls iet pēc algas, kā jau norunāts.

– Šodien Jurģi, mums jāspēkojas. Visus tavus darbus esmu veicis. Un noruna paliek noruna, – dēls neatlaižas.

Kungam tādas bailes, tādas bailes. Kā lai ar tādu spēkojas, kas pašu velnu pievarējis?

Kungs sola gan šo, gan to, bet dēls tik paliek pie sava:

– Noruna paliek noruna.

Beidzot kungs sola dēlam tik daudz zelta, cik viņš var panest.

– Labi, – dēls saka, – lai iet! Man nav nekāda prieka ar tādu bailīgu vīru spēkoties.

Nu Stiprais savāc visu kunga zeltu, saber maisā un nes uz mājām.

Mājās tēvs acis vien iepleš:

– Vai traks! Kur tu tik daudz zelta ņēmi?

– Nopelnīju! – dēls lepni atbild.

Nu dzīvo tēvs ar dēlu labas dienas. Zelta vai cik!

ŽAGATAS OLIŅA

Vecos laikos kāds zēns ganīja mežmalā lopus. Pa mežu staigādams, viņš atrada žagatas ligzdu ar četriem bērniem. Nedarbis zēns izņēma žagatēnus no ligzdas un jau taisījās tos pabārt ganības malā pie sklandām (sētas kārtīm). Te tam piepēži palika žēl mazo nevainīgo putniņu; viņš tos aiznesa atpakaļ ligzdā. Ligzdā putniņus liekot, viens no tiem it kā par pateicību izmeta iz knābja zēnam rokā pelēku oliņu. Ar oliņu visādi rotādamies, zēns to arī reizām iebāza mutē. Bet tikko oliņa viņam bija mutē, nomanīja, kā lopiem un cilvēkiem kļuva neredzams. Kādu dienu gadījās gar to pašu mežmalu garām braukt kādam kungam. Kungs redz, ka gana zēns, oliņu mutē ņemdams, paliek neredzams, paņēma brīnišķīgo zēnu līdz ar visu viņa oliņu. Kungs paturēja zēnu pie sevis par sulaini, kamēr tas izauga liels vīrs.

Kungam bij viena vienīga ļoti skaista meita. Šī aplam iemīlēja sulaini, bet tēvs to bij apsolījis kādam bagātam, bet nelabam kungam un neklausījās nebūt uz meitas lūgšanām. Visi jau sataisījās uz kāzām pie brūtes tēva. Bet sulainis nu gudroja un gudroja, kamēr izgudroja stiķi, kā izglābt savu mīļāko no bagātnieka nagiem. Viņš pagādāja sev mazu vālīti, ieņēma oliņu mutē un nostājās bajāram blakus. Kad nu mācītājs, spēcīgu laulības runu turēdams, paceltu pirkstu brūtgānam pretī kratīja, spēra neredzamais sulainis šim ar vālīti pa degunu. Pēc pirmā vilciena bajārs gan vēl nekustēja, lai arī deguns metās jau zils. Bet, kad dabūja vēl pāris reizas pa degunu, tad zils melns metās uz pašu mācītāju, kā tas drīkstot viņam degunu dauzīt… Laulāt nesalaulāja, bajārs aizgāja un vairs nekad neprecējās, jo laulību viņš jau nevarēja izturēt. Beidzot sulainis dabūja apprecēt savu skaisto iemīlēto līgaviņu, kunga meitu, un palika pats par bagātu kungu.

ZVĒRU GUDRĪBA

Reiz nabaga kurpnieks gājis pie bagātā vīra naudu aizņemties.

– Labi, – saka bagātais vīrs. – Naudu es aizdošu, bet pēc trim nedēļām tev tā jāatdod.

Ko lai nabaga kurpnieks dara? Jāklausa, kā bagātais saka.

Bet paiet trīs nedēļas, un šis naudu ne ar uguni nevar sadzīt.

Ko nu lai dara? Bagātais plijas virsū kā traks.

Iet kurpnieks uz pilsētu, varbūt tur varēs naudu sameklēt. Pa ceļam jāiet caur lielu mežu. Kā ieiet mežā, tā satiek bagāto vīru.

– Kur nauda? – šis nikni uzkliedz.

– Eju meklēt, – kurpnieks bailīgi atbild.

– Ak tā! – bagātais pārskaities kliedz. Uzklūp nabaga kurpniekam un izdur abas acis.

Stāv kurpnieks mežā un neredz nekā.

Stāv un stāv, un jūt, ka jau uznākusi nakts. Kurpniekam tīri bail sametas palikt vienam mežā pa nakti. Redzēt arī nekā nevar.

Ko nu lai dara?

Sāk viņš ar rokām taustīties, satausta koku un rāpjas augšā.

Tomēr drošāk, nekā stāvēt ceļa vidū.

Tup kurpnieks kokā un domā par savu bēdu dzīvi.

Tā ap pusnakti pie koka piecilpo zaķis.

Pēc kāda laika atskrien vilks, un pēc tam piečāpo arī lācis.

Visi trīs nu sāk runāties un spriest savā starpā.

Zaķis saka:

– Re nu, kā ķēniņa meitu nevar neviens izārstēt. Gan nāk šādi, gan tādi, bet neviens nevar palīdzēt.

– Tavu brīnumu! – lācis iesaucas. – Kas tur ko neizārstēt! Lai ielauž ķēniņa meitas istabā grīdu, zem grīdas ir trīs āboli. Viens ābols ir zelta, viens sudraba un viens dimanta. Lai pārgriež ābolus pušu un izņem sēkliņas. Kad princesei iedos sudraba sēkliņas, viņa sāks runāt. Kad iedos zelta sēkliņas, viņa celsies augšā, bet, kad iedos dimanta sēkliņas, ķēniņa meita būs vesela.

– Tas nu būtu labi, – iesakās zaķis, – bet, re, pilsētā nav un nav vairs nevienā akā ūdens. Cilvēki beidzas nost no slāpēm.

– Nekā nebūs, – vilks saka, – ja pārskaldīs četrās līdzīgās daļās to lielo akmeni, kas guļ pilsētas vidū, tad ūdens vairs netrūks.

– Bet, kā var atdot acu gaismu tam, kam tās vairs nav? – zaķis ieprasās.

– Tas jau pavisam viegli, – lācis atbild. – Lai izmazgā acis ar rasu, kamēr saule vēl nav lēkusi, tā acu gaisma būs atpakaļ.

Zvēri, beiguši spriest, visi aiziet projām.

Nabaga aklais kurpnieks tup kokā un dzird visu, ko zvēri runājuši.

– Kas zi’, varbūt tā ir patiesība, ko zvēri te runāja, – kurpnieks prāto.

Nu kurpnieks sāk klausīties, vai nedzird jau mežā putnu dziesmas, tad arī gaismai jābūt klāt.

Nav ilgi jagaida, ka apkārt sak skanēt putnu rīta sveicieni. Kurpnieks mudīgi noraušas no koka, sagrābsta saujā rasu un sāk mazgāt acis.

Un patiesi, tikko šis nomazgājas rasā, acu gaisma atkal klāt. – Ir gan patiesība, ko tie zvēri sacīja! – kurpnieks nosaka. Nu viņš dodas taisnā ceļā uz pilsētu. Ieiet pilsētā un redz, ka visi tik bēdīgi, tik bēdīgi.

– Kas tad jums par bēdām? – kurpnieks taujā vienam otram. – Mēs visi slāpstam bez ūdens, – cilvēki vaimanā. – Arī ķēniņa meita guļ slima, un neviens nespēj līdzēt.

– Vedied mani pie lielā akmens! – kurpnieks uzsauc.

Aizved arī.

– Lai nāk vīri un saskalda akmeni četrās līdzīgās daļās! – kurpnieks saka.

Labi. Tūlīt vīri klāt un skalda akmeni četrās līdzīgās daļās. Tikko akmens saskaldīts, ūdens ar šalti uzšaujas gaisā, un nu visās akās ūdens pa pilnam.

Ļaudis, to redzot, skrien mudīgi pie ķēniņa un stāsta:

– Pilsētā ienāca svešs cilvēks un attaisīja visas akas, nu mums ūdens, cik tik vajaga.

– Labi, – ķēniņš saka, – vediet viņu pie manis.

Atved arī.

– Kur tu tādu gudrību dabūji? – ķēniņš prasa. – Varbūt tu vari arī manai meitai palīdzēt? Es tev došu zeltu un visādus dārgumus.

Kurpnieks padomā kādu brīdi un tad saka:

– Vediet mani pie slimās princeses, varbūt varēšu viņai palīdzēt.

Nu ieved kurpnieku pie slimās ķēniņa meitas.

Meita guļ ne dzīva, ne mirusi. Ne vairs parunāt, ne pakustēties.

Kurpnieks apskata slimo un tad saka sulaiņiem:

– Uzlauziet istabai grīdu!

Šie arī mudīgi ķeras klāt – un viens divi grīda uzlauzta.

Kurpnieks ielien pagrīdē un sameklē trīs ābolus. Taisni kā zvēri stāstīja, viens ābols sudraba, viens zelta un viens dimanta. Kurpnieks pārgriež sudraba ābolu un iedod slimajai ķēniņa meitai sēkliņas.

Tiklīdz princese apēd sudraba sēkliņas, tūlīt sāk runāt.

Otrā dienā kurpnieks pārgriež zelta ābolu un iedod princesei sēkliņas.

Tiklīdz princese apēd zelta sēkliņas, viņa jau var piecelties un staigāt.

Trešā dienā kurpnieks pārgriež dimanta ābolu un dod princesei sēkliņas.

Tiklīdz dimanta sēkliņas apēstas, princese paliek pavisam vesela.

Nu ķēniņš priecīgs bez gala. Apdāvina kurpnieku ar visādiem dārgumiem un grib atdot princesi par sievu.

Bet kurpnieks patencina ķēniņu par tādu godu un steidzas ar dārgumiem uz mājām.

Конец ознакомительного фрагмента.

Текст предоставлен ООО «ЛитРес».

Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию на ЛитРес.

Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.

1

Salīdzinot ar šo godu, cik mazs, niecīgs tas gods, ko domā saguvis mūsu dienās dažs sacerētājs, dažs rakstnieks, kas visur “paskrīvē” savu vārdu, kas visur cieši lūko, vai tik kāds nepārgroza kadu vārdiņu viņa sacerējumos! Paiet pāris gadu un – šie sacerējumi tautā jau aizmirsti, ja tik tā tos kaut kad zinājusi, ievērojusi.

2

Šo dziesmiņu mūsu nelaiķis M. Krogzems pats ar savu roku uzrakstījis virs lapiņas, uz kuras uzzīmējis šo pasaciņu kāds viņa skolēns M. Stārķis. Br.

3

Lēlis ir putns vārnas lielumā, pelēki-melnu spalvu; viņš skraida pa vakara krēslu un perēkli netaisa, bet iedēj un izperē lielos sūnekļos kādā sausā bedrītē. M. St.

4

Kad bērniem rāda jaunus lopiņus un šie prasa: “Kur tie tadi radušies?” tad mātes atbild: “No meža pārskrējuši.” J. B.