Atradene un eņģelis

– Par palīdzēšanu es tevi vienmēr uzcienāšu.

– Jā! – Beta atkal smaida. – Es tev varu palīdzēt.

Almas tante iedod Betai lupatiņu, un nu abas slauka putekļus no lielajiem plauktiem. Tante pat ļauj apskatīt kādu grāmatu, kur ir bildes. Vislabāk meitenei patīk grāmata, kurā ir gleznu reprodukcijas. Tur kāda tante guļ gluži plika un smaida. Almas tante skaidro, ka tā ir holandiešu gleznotāja Rembranta sieva Saskija. Viņa patiešām ir skaista. Kādā citā attēlā, ko sauc “Naktssardze”, redzami vīri ar zobeniem. Rembrantam ir daudz tumšās krāsas. Taču meitenei viņa gleznojumi patīk, jo tur ir arī gaišas vietas. Tantei ir arī kāda grāmata, kas domāta bērniem. Tur skaistas meitenes sarkanos brunčos dejo, svin Līgo svētkus. Kad meitene kaut ko prasa, kas tas, kas tur? – Almas tante vienmēr atbild. Mamma Mirdza jau sen būtu kaut ko uzbļāvusi, bet Almas tante pacietīgi stāsta un šad tad noglauda viņas galvu. Betai patīk pie Almas tantes, jo pie viņas ir silti un viņa nekad meiteni nesauc par dumju.

Viņa parasti saka: “Ak, tu mana gudriniece!” Beta mīl vecos cilvēkus. Gan vecā tantiņa Anna, gan Almas tante mīl viņu. To meitene jūt. Arī Eņģelis naktī stāsta par to, kas ir mīlestība.

Vakarā mamma Mirdza atnāk vēlu, vēlu. Viņa ir sasarkusi. Par kaut ko laimīga. No viņas nāk savādas smaržas. Laikam iemetusi? – teiktu vecā tantiņa Anna. Taču tur ir vēl kādas smaržas.

“Tā smird vīrieši,” meitene secina. Un gultā aizgriežas uz sienas pusi. Šoreiz mamma pat nemēģina Betai pieglausties. Viņa nogurušā balsī tikai nosaka:

– Betiņ, meitiņ, rīt mēs brauksim uz citu pilsētu. Tur mums abām būs pavisam labi. Svaigs gaiss, ūdens.

“Kā viņa mani nosauca?” meitene satrūkstas. “Par meitiņu? Tā mamma nekad viņai nav teikusi. Tas ir kas jauns.”

Nākamajā rītā pie sētas piebrauc liela mašīna. Kamēr mamma un kaut kāds onkulis iekrauj mantas, Beta skrien pie Almas tantes.

– Tante, es atkal kaut kur braukšu. Tikai nezinu, kur. Es atnācu atvadīties.

Almas tante pieliecas, apņem meiteni un nobučo. – Esi laimīga, meitiņ! Lai tava sirsniņa vienmēr ir skaidra! Es lūgšu par tevi Dieviņu! – Viņas cieši apskaujas.

– Almas tante, kas ir laime?

– Cik cilvēku, tik laimes, katram sava, – Almas tante atbild un sejā iezogas skumjas. – Tev ir sava laime. Tu esi dzīva.

– Un tev?

– Man reiz bija laime?

– Kāpēc bija?

– Mana laime bija ģimene. Vīrs, dēli…

– Tad jau tu, Almas tante, esi nelaimīga?

– Ko nu tur… – Vecā sieviņa pieliek kabatlakatiņu pie acīm. – Gan jau būs labi. Cik vairs nu ilgi, kad mani bērni un mans Jānis mani sagaidīs tur, augšā. Tad mēs visi būsim laimīgi.

Betai paliek tā jocīgi. Var būt, ka viņa veco sieviņu redz pēdējo reizi? Meitene vēlreiz iedod buču.

– Tante, es tevi mīlu! – viņa saka un pagriežas, lai ietu. Tad paskatās atpakaļ un pamāj ar roku. – Atā, mīļā Almas tante! Nu gan man jāiet.

Kad mazā ir aizgājusi, vecā sieviete apsēžas. “Tā dzīvē ir, cilvēki satiekas, iemīl viens otru un izšķiras, un kā lieli kuģi katrs aizpeld uz savu pusi.”

Pa to laiku lielais matracis, skapis, galds, krēsls jau iecelti mašīnā. Arī koferis ar maisiem jau atrodas tur. Šoferis abas iesēdina priekšā. Beta sēž mammas klēpī un domā par laimi. Kas ir tā laime? Viņai ienāk prātā arī atbilde. Tikai tā atbilde ir skumja – “Tas ir mirklis, pieskāriens…”

ATKAL CEĻĀ UN JAUNĀS MĀJAS

Mašīna lēnām brauc gan augšā, gan lejā. Pa labi, pa kreisi. Betas acis, domājot par laimi, par Almas tanti, lēni aizveras. Viņa guļ.

– Manu mīļo Eņģeli, es atkal braucu uz svešu vietu. Vai tu man būsi blakus arī tur?

– Būšu, mana mazā meitene. Būšu! – Kā tu zināsi māju, kur es dzīvošu?

– Atradīšu, mans bērns. No manis neko nevar noslēpt. Es biju un būšu tev blakus.

– Tu esi tik labs!

– Meitiņ!

– Manu Eņģelīt, kā es tevi mīlu!

– Es tevi arī. Vai zini, kas ir Eņģeļi?

– Nezinu, Tu man to neesi teicis.

– Eņģeļi ir visi tie, kam šeit, uz zemes, gājis grūti. Un vispār, vai kādam iet labi?

– Mamma saka, ka viņai iet labi.

– Jā, viņai ir labi, jo dzīvo uz to cilvēku sāpēm un asarām, kurus nošāva, izveda. No daudziem viņa savāca drēbes. Bet pati ir tukša kā muca.

– Kā tukša? – meitene nesaprot.

– Viņa neko nelasa, tikai klausās tenkas. Sevišķi, kad kāds iedzēris un dzērumā nenoturas. Vai nu kādu aizliegtu anekdoti izstāsta, vai stāsta kaut ko sliktu par vadoni.

– Kas tad notiek? – meitene iztaujā savu mīļo Sargeņģeli.

– Tad viņa aiziet uz attiecīgo iestādi un visu izstāsta.

– Arī par mani?

– Domāju, ka viņi par tevi zina vairāk, nekā tu pati par sevi.

– Arī par manu īsto mammu un tēti?

– Domāju, ka jā. Taču liecies mierā ar tādiem jautājumiem. Neviens tev nekad to nestāstīs. Tas jau ir noslēpums, kuru zina tikai daži. Tu visu mūžu domāsi par viņiem, taču atbildes nebūs. Tikai to es tev varu teikt. Nebūs! – Un Eņģelis ar vienu spārnu noslauka asaras, kas rit pār viņa vaigiem.

– Eņģelīt, – Beta iztraucē klusumu. – Bet mamma Mirdza arī lasa.

– Ko lasa?

– Divas grāmatas. Uz vienas tēta Staļina bilde, bet uz otras… – Beta neprot paskaidrot.

Pēc īsa laika sprīža viņa atkal prasa Eņģelim, kas ir noguris no bezgalīgajiem bērna jautājumiem.

– Kam viņa nodarīja pāri?

– To es tev nevaru teikt. Kad būsi mazliet lielāka, pateikšu. – Viņš samiernieciski paceļ vienu spārnu.

– Eņģelīt, kāpēc es tevi neredzu dienā?

– Es esmu viegls kā pieneņu pūkas. Tu tās esi redzējusi.

– Jā, manu Eņģelīt. Pie bērnunama auga pienenes. Kad tās izauga, parādījās pūkas, ko vējš sakustināja, un tās aizlidoja tālu, tāpat kā tu, Eņģelīt.

– Ko tu tur augšā dari? – Jautājumi līst kā zvaigznes no debesīm. – Es tur lidoju. Satiekos ar citām gaišām būtnēm. Mēs tur esam no visa kā brīvi. Mums nav auksti, nav arī karsti. Mēs esam viegli, viegli.

– Kāpēc es nelidoju?

– Tu esi cilvēks. – Kas ir cilvēks?

– Gan laba, gan slikta būtne.

– Jā, vecā tantiņa arī tā teica. Viņa teica, ka Dievs mūs visus radījis. Viņa arī teica, ka dzīve ir nežēlīga. Ka cilvēkam klājas grūti.

“To tev, meitiņ, dzīvē vajadzēs, tas tev jādara,” – viņa nebeidza atkārtot. “Dzīve ir nežēlīga un izdzīvo stiprākie. Tie, kuri daudz ko prot un var. Tāpēc jāmācās.”

– Kāpēc dzīve ir nežēlīga? – viņa jautāja Eņģelim.

– Redzi, ir cilvēki, kuri grib būt bagāti bez darba. Taču, lai paēstu, apģērbtos, ir daudz jāstrādā. Taču tādi ļaudis ir arī slinki. Viņi grib dzīvot uz citu rēķina. Atņemot iekrāto mantu, kas iegūta, daudz strādājot. Tā reiz notika ar veco Annas tanti jaunībā. Es tev to reiz stāstīju. Atceries?

– Jā, manu Eņģeli. Atceros. Tu tikai saki – labs, labāks. Bet kā kļūt labākam?

– Tev jāzina arī, ka ir ļaunums.

– Eņģelīt, kā man kļūt labākai? Es nesaprotu, – meitene atkal un atkal prasa.

– Redzi, Beta, kā tu zināsi, kas ir labs, ja nezināsi, kas ir ļauns. Tev patīk vecā Annas tante. Kāpēc?

– Tāpēc, ka viņa ir laba un daudz cietusi. Viņa gan zina, kas ir labs un kas ir ļauns, – meitene atbildēja. – Viņa ir gudra.

– Redzi, to sauc par dzīves gudrību. Tā daudziem atnāk ar gadiem. Bet ir arī tādi, kas no dzīves nekā nemācās. Viņi – kādi atnāk, tādi aiziet. Iedomīgi, skaudīgi, nenovīdīgi.

Ne visu Beta saprot. Taču Eņģeļa teiktais viņai šķiet pareizs. Tā tas ir. Tā notiek. – Kas tad notiek? – Beta prasa tālāk.

– Tajā pasaulē viņiem jāmācās ļoti ilgi, līdz viņi sapratīs, ka pašiem jākļūst labākiem. Visu mūžu, līdz kapa malai.

– Mīļo Eņģeli, vai es esmu laba?

– Tu vēl esi bērns. Pagaidām arī tev jāmācās. Ļoti daudz jāmācās. Es labāk pastāstīšu par sevi. Vai gribi? Man arī reizēm ir skumji, – klāstīja Eņģelis. – Tāpat kā tev. Sevišķi rudenī. Tad mani pārņem tāda smeldze, ka ne izsacīt. Reiz atnāca rudens. Dzērvju kāsis laidās projām. Arī meža zosis klaigādamas lidoja uz dienvidiem. Virs purviem pacēlās balta migla. Bērzi pamazām nometa savas zeltītās drānas, bet kastaņi kļuva ugunīgi sarkani. Man šķita, ka deg mājas. Cita pēc citas. Un tad man šķita, ka esmu palicis gluži viens. Viens pasaulē un Visumā, kur mirgo zvaigznes un izplata savu gaismu tumsā. Uz zemes mainās gadalaiki. Tie nāk viens aiz otra, bet šeit ir tikai tumsa un gaisma. Vai saproti mani, mans bērns?

– Nē, – Beta atbild. – Kāpēc tu gribi atpakaļ pie Dieviņa, – Beta prasa. – Kāpēc tu mani vairs negribi? Tu teici, ka vienmēr būsi pie manis.

– Piedod, mīļā! Es nezināju, ka tu mani tā mīli.

– Es mīlu tevi, veco tantiņu Annu, Almas tanti, – meitene uzskaita visus savus mīļos.

– Labi, Beta. Es tev kaut ko uzdāvināšu.

– Ko? – meitene mazliet viltīgi jautā. – Man neviens neko vēl nav dāvinājis.

– Tā būs īpaša dāvana.

– Jā?

Beidzot mašīna ir apstājusies pie kādas ceriņos ieskautas mājas. Viss smaržo. Betai šķiet, ka viņa pati sāk smaržot. Pie mājas durvīm stāv vecā tantiņa. Viņa smaida. Viņas goda priekšauts apņem viņas vēderu, bet tur, Beta labi zina, noslēptas pāris konfekšu, kuras var sūkāt.

“Ak, tā ir tā dāvana,” meitene atceras sapni. “Vecā tantiņa Anna ir mana Eņģeļa dāvana.” Viņas mazā sirsniņa priecīgi gavilē. Mamma gan ir nopietna. Viņai rīt jāpošas uz jauno darbu. Kā viņa tur teica? MTS? Kas tas tāds ir? Ko viņa tur darīs? Jāuzprasa vecajai tantiņai. Viņa gan zinās. Kad mamma kopā ar onkuli ir izpakojusies, onkulis aizbrauc, bet mamma iet apgulties. Viņa ir piekususi. Beta pa to laiku ieiet virtuvē un izprašņā veco tantiņu.

– Veco tantiņ, par ko strādā mamma?

– Viņa ir varena, jo strādā par lielu priekšnieci.

– Kādu priekšnieci, mīļo tantiņ?

– Viņa ir MTS partijas sekretāre.

– Ko? Kas tā tāda ir?

– Viņa tur vada partiju.

– Ak tā, – meitene izliekas, ka sapratusi. – Bet ko tā partija dara? Ko viņa tur ēd? – Tas nav skaidrs.

– Partija, partija, – vecā tantiņa nezina, ko teikt. Beidzot viņa saka: – Partija vieniem dod varu. Citiem neko. Tur cilvēki neatzīst kapitālismu un Dievu. – Beta, lai gan ir nogurusi, apsēžas uz klucīša un turpina izprašņāt. – Es tik un tā nesaprotu, ko mamma Mirdza tur dara?

– Viņa māca citiem nemīlēt Dievu.

– Veco tantiņ, bet Dievs, Dieviņš ir labs. Tu man to teici.

– Es jau arī tā domāju, bet mamma tā nedomā. Betiņ, bērniņ, izej drusku ārā. Es tur redzēju divus bērnus. Varbūt tev izdosies sadraudzēties? Kad pusdienas būs gatavas, es tevi pasaukšu. Jā? Paņem pa ceļam maizīti! Mazliet iegrauzīsi.

– Jā! – Beta paķer maizes gabaliņu un izskrien ārā.

“Tavu dzīvu bērnu! Tā kā uzvilkta atspere,” vecenīte nodomā un pieliek plītī malciņu, un kaut ko cep un vāra. Visa virtuve smaržo.

Beta norij siekalas.

Ārā, aiz nožogotas sētas, spēlējas divi bērni. Meitene un puika. Beta pieiet tuvāk sētai un gaida, vai viņu ieraudzīs. Jāiepazīstas.

Pēkšņi atskan bļāviens. Puika viņu pamanījis.

– Krievene! Krievene!

Meitene apmulst. – Es neesmu nekāda krievene. Es runāju latviski. Tātad latviete.

– Es dzirdēju, ka tā sieviete ar vienu runāja krieviski, – puika skaidro.

– Varbūt, es to nezinu, – Beta droši runā pretī, – es krieviski neprotu. Vecā tantiņa prot, bet nerunā. Viņai tā valoda nepatīk.

Beidzot puika kļūst ziņkārīgs. Tas jau ir kaut kas.

– Elza, – viņš sauc māsu, – nāc iepazīties. Kā tevi sauc?

– Beta.

Tad aiz meitenes muguras atskan aicinājums nākt pusdienās.

– Mani sauc… Man jāiet. – Beta pamet ar roku bērniem. – Es drīzi atnākšu!

Viņa skrien. Vecā Annas tantiņa ir uzcepusi kartupeļu pankūkas. Visa telpa smaržo pēc Betas garduma. Vecā tantiņa ir pacentusies. Mamma Mirdza ir uzcēlusies, un abas pārrunā šodien piedzīvoto un nākotnes ieceres. Vecajai tantiņai sāp kājas. Viņai ir roze. Tās ir piepampušas, zilas. Tāpēc Betai vajadzēs iet uz bērnudārzu vienai. Tur viņa spēlēsies ar bērniem un vienmēr būs paēdusi.

Bērnudārzs atrodas tālu, kalnā aiz upes, pār kuru ved tilts tieši uz vecpilsētu. Pirmajā dienā mamma Mirdza aizved Betu uz bērnudārzu. Tad viņa aizsteidzas. Darbs negaida. Tur jābūt laikus. Turpmāk uz bērnudārzu Beta iet viena. Vispirms pāri pļavai, kur redzami lieli, skaisti taureņi. Betai vislabāk patīk tie krāsainie, ar aplīšiem uz spārniņiem. Interesanti ir arī sienāži, kas, ietērpušies zaļajos uzvalciņos, lec tik augstu, ka tos nav iespējams noķert un izpētīt.

Vislabāk meitenei patīk pie upes, kas līkumos plūst starp krūmiem un kaut kur pazūd. Vesels bars mazu zivtiņu līkumo pa zālēm.

Vecā tantiņa teica, ka tā esot Abava. Beta vairākas reizes atkārto: – Abava, Abava. – Pārgājusi pāri tiltam, meitene uzmanīgi paskatās uz vienu un otru pusi, vai nebrauc mašīnas, un pāriet pāri ceļam. Pa labi atrodas liels kalns, kuru sauc par pilskalnu. Pili gan tur neredz, tikai akmeņus, glīti saliktus. Vecā tantiņa stāstīja, ka tas esot vācu krustnešu pilskalns. Pie tā ir pirts, kur pilsētnieki mazgājas. Tas kādreiz gan esot bijis Pulvertornis. Vecā tantiņa stāstīja, ka sen, sen tur kāds valdnieks taisījis pulveri saviem lielgabaliem, lai varētu iekarot pasaules jūras. Beta iztēlojas lielos kuģus ar baltām burām un lielgabalus. Viņa arī reiz brauks iekarot jūras. Bet kas aiz pilskalna? Tur, lielu koku ieskauts, guļot vēl viens pilskalns. Tas gan vairāk izskatās pēc kalna, bet, ja audzinātāja tā stāstīja, tad tā tas ir. Viņa teica, ka pašā kalna augšā esot liels caurums. Ja tur ielaižot pīli, tad tā pēc kāda laika iznirstot Abavas ūdeņos. Beta aizsapņojusies iet, iet, līdz sasniedz mērķi.

“Interesanti, vai to pīli kāds noķēra? Jāuzprasa audzinātājai. Viņa visu zina.” Beidzot meitene ir sasniegusi mērķi. Netālu no vecās baznīcas ir bērnudārzs. Meitene ieiet pa vārtiņiem. Atkal nokavējusi. Audzīte gan zina, ka Betai tālu jāiet, – no jaunpilsētas uz vecpilsētu. Pat pieaugušam cilvēkam nav viegli mērot tādu ceļu. To bērnudārza darbinieces saprot, bet, kāpēc mamma tik mazu bērnu nepavada uz bērnudārzu, to nesaprot.

– Beta, – audzinātāja paņem meiteni aiz rokas, – tu nokavēji brokastis. – Ātri ģērbies nost, nomazgā rociņas un iesim paēst. Viņa ieved Betu ēdamistabā, kur neviena nav, bet uz galda šķīvītī guļ divas maizītes ar ceptu olu. Blakus paprāva krūze, tajā kūp tēja. Audzinātāja ieiet otrā istabā, no kurienes skan bērnu balsis. Beta tikmēr prātīgi ēd. Viņai ļoti garšo olas, tāpēc viņa vispirms apēd maizīti un tad ķeras pie garduma. Kad viņa ir paēdusi, ienāk saimniece Zenta. Viņa paskatās, pasmaida un skubina doties uz otru istabu.

– Paldies, Zentas tante! – meitene saka.

– Lūdzu! Lūdzu! – Viņas acis silti iemirdzas.

– Labi, ej, mīļais bērns!

– Jums arī novēlu labu dienu! – meitene atkal čiepst.

“Gluži kā cālēns,” sieviete nodomā.

– Kas tev iemācīja tik labi uzvesties? – viņa painteresējas.

– Vecā tantiņa Anna. Viņai slimas kājiņas, tāpēc man vienai jāiet uz bērnudārzu, bet mammai nav laika.

– Nekas, būs jau labi. Nāc, iesim kopā pie bērniem.

Kad abas ieiet grupiņā, pārējie sastingst, tad atskan balsis: – Beta! Beta atnāca! Nāc, – kāds puisītis aicina braukt ar mašīnu. Tā ir liela koka mašīna, kurā diviem pietiek vietas. Pie viņiem pieskrien bižaina meitenīte.

– Atceries! Mēs vakar rotaļājāmies. Es būšu mamma, bet tu, – viņa padomā, – tu būsi krustmāte Beta. – Meitenes sāk smieties. Beta pat nevar iedomāties, ka viņa būs krustmāte. Bet tad meitenes attopas.

– Mums ir vajadzīgs tētis. Kas būs tētis?

Istabas vidū kāds patukls puišelis visu laiku šūpojas uz koka zirdziņa.

– Pēterīt! – meitene sauc. – Tu būsi tētis!

– Liec mani mierā, Dace, es būšu jātnieks, – puika lepni atbild.

– Jātnieks! Tētis! Vareni, – Dacīte sasit plaukstas un kopā ar Betu gulda bērnu – lelli leļļu gultiņā. Tad abas notupstas uz celīšiem un grib nodziedāt savam bērniņam kādu šūpuļdziesmu. – Beta, vai tu zini kādu šūpuļdziesmu?

– Jā, vecā tantiņa man to dziedāja.

– Nodziedi mūsu bērniņam. Redzi, viņš grib gulēt.

– Labi, – Beta saka, – labi! – Aijā, žūžū, lāča bērni, – viņa klusu dzied.

– Beta, tu skaisti dziedi. Kas tevi tā mācīja? – Dace kļūst ziņkārīga.

Beta nezina, teikt vai neteikt patiesību. Beidzot viņa izdveš:

– Mans Eņģelis.

– Tavs Eņģelis? – Dacīte pārjautā.

– Eņģeļu nemaz nav! – meitene saka un pieceļas kājās. Tie ir tikai pasakās. Tā saka mana vecmāmiņa.

– Ir gan, – Beta pastāv pie sava. – Nav vis! – Dacīte piecērt kāju.

– Ir gan! – Beta uzstāj. Šķiet, ka viņas tūlīt saplūksies.

Tad Dace sastingst un jautā: – Kāds viņš izskatās?

– Liels, balts un pūkains.

– Tāds kā mākonītis?

– Nē!

– Kāds tad?

– Kā balta migla – balta un pūkaina.

– Tu miglu esi redzējusi, Beta?

– Jā, sen, sen, kad dzīvojām pie liela purva. Tur agros rītos klaigāja dzērves, bet pļavā stārķi augstu cēla savas nosalušās kājas un meklēja vardes.

– Kā tu zini, ka stārķiem bija nosalušas kājas?

– Tās bija sarkanas, tāpat kā man. Kad salstu, man vienmēr rokas ir sarkanas. Tāpat arī stārķim.

Dace skatās uz Betu ar savām lielajām, zilajām acīm un apbrīno viņu.

– Tu esi gudra! Es miglu neesmu redzējusi. Mums te tādas nav. Tētis gan ir redzējis. Mamma reiz teica, ka viņš dažreiz ejot kā pa miglu. Viņš reizēm runā – kā pa miglu visa dzīve iet. Es to nesaprotu, kā dzīve var iet kā pa miglu?

– Man šķiet, ka tas ir tad, kad tavs tētis ir mazliet vairāk iedzēris tos grādīgos.

– Tu tā domā?

– Jā, es viņu reiz redzēju tādu ar spīdošām acīm. Atceries, kad mana mamma, tava mamma, mēs visi bijām pie upes. Tā bija karsta vasara. Mēs draiskojāmies, plunčājāmies, bet viņi dzēra, kaut ko runāja un dziedāja, – Beta apgalvo.

– Jā, jā! Atceros! – Dace uzvaroši skatās uz draudzeni. Interesanti, ka tu visu redzi un atceries.

– Nē, Dacīt, it nemaz, – Beta saka. – Mamma Mirdza saka, ka es esmu tik dumja kā zoss.

– Kāpēc zoss ir dumja? – Dace uzvaicā.

– Vecā tantiņa Anna saka, ka viņai maza galviņa. Bet man ir liela galva, – meitene rāda.

– Tev tiešām nemaz tā galviņa nav maza. – Dace apliek rokas ap savu galvu, tad Betas galvu. – Nu nav, itin nemaz nav maza. Tāda pati kā manējā, – viņa piebilst. – Mana mamma katru dienu saka, ka es esmu gudra meita.

– Jā? – Beta pārvaicā.

– Bet tētis saka, ka es esmu viņa skaistule. – Man nav tēta. – Beta knibina pirkstus.

– Nekas, Beta! Gan jau mamma kādu atradīs. Tādu lielu, skaistu, kas tevi pacels rokās augstu, augstu, – Dace priecīgi klāsta draudzenes lielo nākotni, kurā būs vieta arī tētim. Tikmēr es tev aizdošu savu tēti. Tu esi ar mieru, ka es tev aizdodu tēti?

Конец ознакомительного фрагмента.

Текст предоставлен ООО «ЛитРес».

Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию на ЛитРес.

Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.